Mēs jēdzienu "identitāte" lietojam pārāk sašaurināti. Un pārāk bieži.
Latvijas Universitātes (LU) 82. starptautiskās zinātniskās konferences atklāšanas plenārsēdē 29. janvārī LU rektors Gundars Bērziņš pavēstīja (saglabāts runātāja stils): "Te nu gan man jāsaka, ka mēs šobrīd esam palikuši teju vai vienīgie Latvijā, [..] kur ir Latvijas vēstures pētniecība, letonikas pētniecība, un, ja mēs šos Latvijas valsts identitātes pamatus nepētīsim, citu, kas to darīs, nav. Savukārt valsts pēc savas būtības ir kultūra un identitāte, kas realizējas caur valodu. [..] Jo, ja nav šīs unikālās kultūras un valodas, tad vienīgais, kas mums paliek, ir ekonomiskie rādītāji. Un ekonomiskie rādītāji nav vienmēr labākie, lai pieņemtu lēmumus, kurā, piemēram, valstī dzīvot."
Bērziņa izteikumi par "palikuši teju vai vienīgie", "citu, kas to darīs, nav", protams, nav taisnība. Ar Latvijas vēstures un kultūras izpēti nodarbojas virkne muzeju ne tikai Rīgā (Latvijas Nacionālais vēstures muzejs, Rīgas vēstures un kuģniecības muzejs), bet arī ārpus galvaspilsētas (Talsi, Liepāja, Ventspils, Cēsis, Turaida, Valmiera…), tāpat Latvijas Nacionālā bibliotēka, Latvijas Nacionālais arhīvs, Latvijas Mākslas akadēmijas Mākslas vēstures institūts, augstskolas Liepājā un Daugavpilī. Turklāt izpēte ir ne tikai izstādes vai mantojuma saglabāšana, bet arī regulāras publikācijas, tostarp rakstu krājumu un monogrāfiju formā. Ja pieņemam, ka mērķis visiem ir kopīgs – lai šī izpēte turpinās un attīstās –, nav skaidrs, kādēļ viena augstskola, lai kādi būtu tās nopelni, atļaujas šādus aizskarošus un nepatiesus publiskus apgalvojumus.
Pieņemsim, ka šāda savas lomas pārspīlēšana ir saistīta ar aizrautību un dedzīgu gatavību dubultot vai trīskāršot pūliņus Latvijas vēstures un letonikas pētniecībā. Jau minētajā uzrunā rektors piesauca arī 11 "nozīmīgas pētniecības iniciatīvas" un projektus 2025. gadā – katram no tiem piešķirti 50 000 eiro. Šķistu loģiski šajā sarakstā redzēt pieteikto ambīciju izpausmi praksē. Tad nu raugāmies uz projektiem, kuri iekļaujas humanitāro un sociālo zinātņu jomā – tādi būtu pieci. "Ilgtspējīga un efektīva nodarbinātības regulējuma ieviešana pašvaldībās: pašvaldību darbinieku pārcelšanas institūta analīze". Laikam nebūs meklētais, turklāt, atklāti sakot, vispār nesaprotu, kādēļ šī tēma tiek uzskatīta par "globālu un Latvijai aktuālu izaicinājumu" (šādi rakstīts preses relīzē). "Iedzīvotāju finanšu pratība un pensiju sistēmas ilgtspēja Latvijā". Šis, šķiet, arī nebūs. "Kapitāla tirgus potenciāls Latvijas ekonomiskās izaugsmes veicināšanai". Nav. "Izvēle un atbildība tiešajā digitālajā demokrātijā: ceļā uz jauno sociālo kontraktu Latvijā". Interesanta tēma, bet ar Latvijas vēsturi un kultūru, liekas, nesaistīta. "Latviešu valodas kā svešvalodas apguve – valodas ilgtspējas un valsts drošības jautājums". Kā saka, ar dievu uz pusēm – uzskatīsim, ka projekts saistīts ar letoniku. Un tas viss? Viss.
Objektivitātes labad jāmin, ka pastāv vēl granti (zinātnieku – profesoru, pēcdoktorantu). Manā rīcībā esošajā dokumentā gan nav konkrētu summu, tomēr atļaušos minēt, ka granti ir mazāki. Tātad 53 granti, no kuriem uz humanitārajām un sociālajām zinātnēm varētu attiecināt 29. Izklausās cerīgāk, vai ne? Un ir arī tādi, kas saistīti ar Latvijas vēsturi un letoniku: "Mezgli mālā: ko iespiedumi keramikā liecina par šķiedru izmantojumu senatnē", "Mūsdienu Latvijas reliģiskās ainavas izpētes teorētiskie aspekti", "Kurzemes lībiskās izloksnes: jaunās klasifikācijas koncepcija un metodoloģija", "Tradicionālā apģērba kontekstualizācija: pārvērtējot Rīgas un Latgales saistību", "Maģija un māņticība latviešu zemnieka pasaules uzskata sistēmā (16.–18.gs.)", "Latviešu personvārdu vēsturiskā vārdnīca: digitālā pieeja un atvērtie dati", "Kritiski mazu resursu valodas pieejamības uzlabošana: MI balstītas pieejas lībiešu valodas datu sintēzei un iegūšanai", "Latviešu diasporas identitātes transformācija: teksts, valoda, digitālā vide". Skaitām kopā – astoņi granti. Astoņi. Starp pārējiem 29 grantiem ir "Tikumiskā izaugsme draudzības sekmēšanai: dziļas draudzības un morālās attīstības mijiedarbības teorētiskā izpēte", "Rīcībpolitikas koordinācija Latvijā: izaicinājumi, instrumenti un aktori" un pavisam noslēpumaini skanošais "Ilgtspējīgu ideju vadība".
Noformulēšu starpsecinājumu. Latvijas lielākajā augstskolā neapšaubāmi notiek labas, daudzsološas lietas un ir panākumi (piemēram, lielos starptautiskos projektos, tostarp, "Horizon Europe Widening"). Esam spēcīgi kvantu fotonikā, astrofizikā, ar militāro medicīnu saistītās tēmās, elektronikā un līdzīgi. Tāpat skaidrs, ka Latvijas Universitātes struktūrās strādā izcili un apņēmīgi letonikas pētnieki. Problēma ir tā, ka tam visam, manuprāt, nav saiknes ar retoriku par Latvijas vēsturi un letoniku kā prioritāti.
Lasot kādu jauniznākušu pašmāju filozofu rakstu krājumu [1], Māras Rubenes tekstā uzdūros šādam Mišela Fuko secinājumam: "Es nevis uzskatu, ka viss ir slikti, bet gan, ka viss ir bīstami, kas nav gluži tas pats [..], ja viss ir bīstami, tad mums arvien vēl ir, ko darīt." Sekojot klasiķim, es arī uzskatu, ka situācija ir bīstama, bet ne bezcerīga.
Mans ieteikums situācijas labošanai – vajadzīgas plašākas diskusijas par jēdzienu "identitāte", jo manā skatījumā mēs šo jēdzienu lietojam pārāk bieži un/vai sašaurināti. Mēģināšu paskaidrot.
Ja mēs identitāti nesaraujami savažojam ar latviešu kā nācijas tapšanu, nav jābrīnās, ka tēmas un pētījumi, kuri veltīti laikam līdz 19. gadsimta vidum, izraisa skepsi. "Kāds 17. gadsimtam sakars ar mūsu latvisko identitāti?!" Šķiet, ka ļaudis, kuri pēta vēsturi līdz 19. gadsimta vidum, tiek uzlūkoti kā margināļi, kuri nodarbojas ar pārāk specifiskām, mūsu lielajam virsmērķim (tas domāts ironiski) maz derīgiem jautājumiem. Tāpat, manuprāt, jēdziens "identitāte" tiek pārlieku fokusēts uz simboliem. Proti, šādā izpratnē "identitāte" (un attiecīgi atbalstāmas tēmas) ir saistīta ar brīvības cīņu, dziedāšanu un dejošanu, spilgtiem literāriem vai vizuāliem tēliem un darbiem. Savukārt, ja pētnieks nodarbojas ar, atvainojiet par zobgalību, kaut kādiem arheoloģiskiem izrakumiem vai veciem rokrakstiem (kas turklāt nav latviešu valodā), tad valdošais diskurss ir skepse – nu, kā tādi stiprina mūsu "identitāti"?! Manuprāt, mēs (Latvijas sabiedrība, tostarp lēmumu pieņēmēji) nepietiekami apzināmies, ka jēdziens "identitāte" saistās arī ar noteiktu kultūras telpu, kultūras tradīciju, kurai nav jābūt obligāti apzīmogotai ar pazīšanās zīmi "latvietis". Tāpat "identitāte" nav tikai lielie naratīvi – cīņa par valsti, upuri, sasniegumi (šeit gan neironizēju). Identitāte ir mozaīka, kurā sava vieta ir mazāk zināmiem notikumiem un aktoriem.
Citiem vārdiem sakot, es nedomāju, ka tie, kas augstskolās, politiskās varas gaiteņos un sociālajos medijos daudzina vēstures un letonikas izpētes nozīmīgumu, apzināti mānās. Ticamāk, ka neatbilstība starp retoriku un darbiem rodas no pārāk šauras izpratnes par to, kas tad mūsu identitāti veido. Papildu problēma, manuprāt, ir jēdziena šķietamā pašsaprotamība. Ja kaut kas ir "vispārzināma vērtība", tad, tēlaini izsakoties, visi paļaujas cits uz citu – Izglītības un zinātnes ministrija uz Kultūras ministriju un otrādi, pārvalde uz abstrakto tautu un otrādi. Visi taču ir par identitāti! Starp citu, līdzīgi, šķiet, ir ar pašsaprotamu "dabu". Visi Latvijā mīl dabu. Tā mīl, ka nav skaidrs, kā un cik mīl Zemkopības ministrija, un vai šīs iestādes izpratne ir saskaņā ar Viedās administrācijas un reģionālās attīstības ministrijas dabas mīlestību…
Rezumēju. Es diezgan cītīgi sekoju vēstures un letonikas jomā notiekošajam. Kaut kas interesants un vērtīgs tajā notiek ik nedēļu – tekstu, konferenču un citās formās. Tomēr vienlaikus šķiet, ka notiekošā pamatā ir pētnieku inerce (labā nozīmē). Tā teikt, sākts ir, jāturpina. Savukārt visu rangu un sektoru vadītājiem es ieteiktu nemocīties un savā publiskajā komunikācijā vienkārši apliecināt, ka "mēs esam par visu labo un pret visu slikto". Melots nebūs, nebūs arī, ko pārmest.
[1] Rubene, Māra. Kā orientēties nākotnībā? "Eksistences estētika". / Izaicinājumi Eiropas kultūrai vēsturē un mūsdienās. LU HZF Filozofijas un socioloģijas institūts, 2024.
0