Gada sākumā sadarbībā ar Latvijas Kultūras akadēmiju jau trešo reizi rīkojām filozofam un LKA dibinātājam Pēterim Laķim veltīto eseju konkursu, kurā studenti tika aicināti uzrakstīt eseju, par tās atslēgu izvēloties vienu no divām tēmām: "Atnācis nelaikā" un "Kurš meklē patvērumu ūdenī, kad līst?". Portālā publicējam trīs no iesūtītajām esejām, kuras kā labākās izvēlējās "Satori" redakcija.
Mēs esam garlaikoti pilsētā, ir zudis [tās] saules templis. [1]
Iedomājies savu labāko pastaigu – cik nu laba tā pilsētā var būt. Spīd saule, ir silts, taču ne karsts, tikai mazliet uzpūš dzestrs vējš, un zaros vītero putni. Pastaigas ideālajā viduspunktā tu ieraugi vislabāko soliņu – mazliet nomaļus, bet pietiekami tuvu, gluži kā tev paredzētu. Tu iedomājies, cik maigs un patīkams būs tā samtainais koks, cik ērta būs atzveltne un cik pateicīgi tu kā izredzētais vērsies saulē. Bet, kad jau teju jūti mugurā un kājās soliņa gādīgo mieru, no nekurienes parādās zaglīga ēna un tavam sapnim ir gals. Soliņš ir aizņemts. Tu aizkaitināts pieķer sevi pie domas, ka tev vienalga, ka šim kungam gados vai mātei ar nemierīgu zīdaini tas soliņš vajadzīgs vairāk. Jā, tur pietiktu vietas diviem vai veseliem trim zvilnētājiem, bet tu nopūties un turpini ceļu. Kādu dienu tu atgriezīsies (tu nekad neatgriezies), un soliņš gaidīs tikai tevi.
Varbūt šādas sajūtas pilsētā, kas, šķiet, sen zaudējusi to iedabu, kurā iespējama Bodlēra aprakstītā flâneur – bet ne flâneuse – figūra, ik pa laikam piemeklē tikai mani. Var jau būt, ka tās norāda uz manu ziemeļniecisko vienpatību, tomēr runa nav (tikai) par soliņiem. Runa ir par ķermeņa nozīmi urbanitātē un tās izjūtā. Urbānā valoda un to veidojošās, šķietami pašsaprotamās zīmes [2] – ielu līkloči, logu un izkārtņu aicinošās gaismas, kafejnīcu smaržas, pieminekļu un skvēru horeogrāfija – atklāj noteiktu sabiedrību un to raksturojošās vērtības. Šīs vērtības sakņojas krietni dziļāk par pilsētplānošanas dokumentiem vai labklājības rādītājiem tabulās – tās ir tikai ķermeniski pieredzamas un veidojamas. Laikā, kad lielākā daļa pasaules iedzīvotāju dzīvo pilsētās, ir jāpārdomā cilvēku attiecības ar urbāno vidi. Vai pilsētas, līdzīgi kā popmūzika, var būt kas vairāk par izcilu kapitālisma smalkās mašinērijas liecību? Vai šodienas un nākotnes pilsētas var būt vietas patiesai kopībai un rūpēm?
Britu autore Olīvija Lainga grāmatā "Vientuļā pilsēta" ("The Lonely City") pievēršas urbānajai izolētībai un skaidro vientulību kā neatņemamu jebkuras blīvi apdzīvotas, sabiedriskas dzīves telpas sastāvdaļu. Pūlis izceļ vienatnes sajūtu, tādēļ vientulība ir viens no urbāno dzīvi noteicošajiem raksturlielumiem. Jau otro gadu regulāri rakstot projektus un domājot par mehānismiem līdzdalības veicināšanai Rīgas apkaimēs – vietās, kur kopība (vismaz šobrīd) labāk izskatās uz papīra, nevis realitātē –, es sāku aprast ar profesionālo žargonu, kuru veido tādi vārdu salikumi kā "iedzīvotāju kopienas saikņu veicināšana", "līdzdalības rosināšana", "sadarbības potenciāla apzināšanās". Arvien gan nezinu, vai šie mērķi, līdzīgi kā citu projektu pieteikumu un vadlīniju gadījumā, nav vien tāda labdabīga afirmācija. Galu galā mūsu idejas par pilsētu ir cieši saistītas ar efektivitāti un līdzāspastāvēšanu, proti, viena pastāvēšanu līdzās citam, bet ne kopā ar citu.
Domājot par urbānisma attīstības tendencēm 21. gadsimtā, kad pilsētās arvien vairāk valda "pārlieka, galēja perfekcija, efektivitāte, optimizācija un kontrole" [3], kā arī joprojām aktuāla ir "punktualitāte, aprēķināmība, precizitāte" [4], var nonākt līdz t. s. gludās pilsētas (smooth city) [5] idejai. Tā pauž, ka pilsētas tiecas pēc jebkuras viļņošanās, ņirboņas, samezglojuma, sakrokojuma iztaisnošanas. Var diskutēt, vai, piemēram, Rīga, Liepāja un Daugavpils ir tikpat, vairāk vai mazāk gludas kā Ņujorka, Parīze, Londona, proti, vai urbānajai telpai piemīt universālas attīstības tendences. Tomēr nemitīgi grimstošā un no jauna radītā "saules tempļa" pievilcība un posts, iespējams, balstās tieši tā nošķīrumā no pilsētnieku ķermeņiem un potenciālas kopības to starpā. Lai arī pilsētas var uzskatīt par sociālās dzīves centriem, bet to vēsturisko veidošanos par sava veida tiekšanos uz kopību, šķiet, ka šodien pilsētas vislabāk spēj tieši izolēt un nošķirt [6]. Un tamdēļ var uzskatīt, ka pilsēta ir nonākusi līdz savas loģiskās attīstības beigām.
"Hermeneitikas vietā mums vajadzīga mākslas erotika." [7] Sūzenas Sontāgas desmito un pēdējo tēzi 1964. gada esejā "Pret interpretāciju" ("Against Interpretation"), iespējams, var izmantot arī kā sava veida atslēgu urbānās problemātikas šķetināšanā. Proti, erotika ne jau attiecībās ar betonu vai kanalizācijas netīrajiem ūdeņiem kā Gastona Bašelāra iztēles un sapņu matērijas pretstatiem, bet gan erotika attiecībās ar pilsētu kā ideju – jutekliska un lēna urbānā ķermeņa apgūšana, pašiem iedzīvotājiem ļaujot uzņemties rūpes un tādējādi horizontalizējot pilsētplānošanas procesus. Tas var kalpot kā pretestības žests neoliberālās modernitātes bezgalīgajam ceļam uz kapitālu un produktivitāti. Atgriežot bieži vien neērto subjektivitāti un samezglojumus kā pilsētas daļu, tiek pārdefinēta tās nozīme laikmetā, kad visa šķietami ir gana un dzīves kvalitātes rādītāji kāpj tikai uz augšu – vai tā mums vismaz labpatīk domāt. Pilsētu fokusa punktiem tomēr vajadzētu būt nevis visu(s) vienādojošām ielām, parkiem, skvēriem, kuriem steigties cauri, bet vietām, kur apstāties un būt vienotiem savās atšķirībās. Proti, varbūt arī panorāmas ratam nebūtu ne vainas, ja tā izveidē ne vien piekrišanu, bet arī "iekāri" paustu pilsētas iedzīvotāji (cilvēki, baloži, eži un liepas), urbāno vietradi padarot par kopīgu darbību un tās rezultātus par saķeres jeb piederības veidošanās punktiem. Tas ir vienīgais veids, kā sasniegt vietai raksturīgu "atmosfēru, arhitektūru, kultūrvidi, pilsētas ritmu un radošus cilvēkus" [8], nevis atstāt to zīmola un viegli patērējamas identitātes līmenī.
Dažreiz vakaros, staigājot pa kārtējo pilsētu, kuru nepazīstu gana labi vai, tieši otrādi, pat pārāk labi, skatos uz dzeltenajiem logu četrstūriem un domāju par to, cik daudzās mājās un istabās vēl neesmu bijusi, cik daudz cilvēku nepazīstu un uz cik soliņiem neesmu sēdējusi. Un tas, protams, izriet no šī teikuma pozitīvās variācijas – uz cik daudziem soliņiem esmu sēdējusi, cik cilvēku pazīstu, cik daudzās istabās un mājās esmu bijusi. Šis uzskaitījums atklāj dziļi personīgu un fragmentāru, bet tamdēļ patiesu pilsētas portretu, kurā nevar ieskatīties neviens cits, pat ar pedantisku precizitāti sekojot maniem ikdienas maršrutiem. Kaut vai tāpēc, ka uz tiem pašiem soliņiem vairs nebūtu to pašu nejaušo sarunu ar kādu kijivieti, mazsalacieti un kādu, par kuru nezinu vispār neko, jo mēs tikai sasveicinājāmies un desmit minūtes klusējot skatījāmies uz jūru. Pilsēta, gluži kā kopība, tomēr sākas ar soliņu, kuru uzdrīksties dalīt ar otru.
[1] Chtcheglov, I. Formulary for a New Urbanism, 1953. In: Situationist International Anthology / ed. & transl. K. Knabb. Berkeley: Bureau of Public Secrets, 2006, p. 2.
[2] Par urbāno valodu vai zīmju sistēmu skat. Lefevbre, H. Writings on Cities. Oxford & Mass.: Blackwells, 2000, pp. 100–102. u.c.
[3] Būrs, R. (interv.), Atraste, R., Kozlova, S. Pilsēta ir gluda, pilsēta mutuļo [intervija ar Renē Būru]. Interneta portāls "Punctum", 28.10.2024. Pieejams: https://www.punctummagazine.lv/2024/10/28/pilseta-ir-gluda-pilseta-mutulo/
[4] Zimmels, G. Lielpilsētas un garīgā dzīve. No: Pilsēta un sieviete / tulk. I. Šuvajevs. Rīga: Neputns, 2023, 33. lpp.
[5] Skat. Boer, R. Smooth City: Against Urban Perfection, Towards Collective Alternatives. Amsterdam: Valiz, 2023.
[6] Šo apgalvojumu gan varētu apstrīdēt, minot, ka, piemēram, pašreiz aktuālajā Rīgas ilgtspējīgas attīstības stratēģijā viscaur uzsvērta iedzīvotāju līdzdalība, kā arī izvirzīts sekojošs (kaut kopumā nedaudz diskutabls) virsmērķis: "Rīga ir starptautiski atpazīstama Ziemeļeiropas metropole, kuras pilntiesīgu piederību Ziemeļeiropas metropoļu saimei pamato dzīves kvalitāte pilsētā, inovatīva ekonomika, vieda un resursus taupoša saimniekošana un moderna pārvalde ar aktīvu iedzīvotāju līdzdalību." Skat. Rīgas ilgtspējīgas attīstības stratēģija līdz 2030. gadam. Apstiprināta ar RD 27.05.2014. lēmumu Nr. 1173. Pieejams: https:// sus.lv/registrs/visparigi/rigas-ilgtspejigas-attistibas-strategija-lidz-2030gadam
[7] Sontāga, S. Pret interpretāciju / tulk. S. Rutmane. Satori, 05.12.2003. Pieejams: https://satori.lv/article/pret- interpretaciju
[8] "Rīga ir pazīstama ar tai vien piemītošu atmosfēru, arhitektūru, kultūrvidi, pilsētas ritmu un radošiem cilvēkiem." Skat. Rīgas ilgtspējīgas attīstības stratēģija līdz 2030. gadam. Apstiprināta ar RD 27.05.2014. lēmumu Nr. 1173. Pieejams: https://sus.lv/registrs/visparigi/rigas-ilgtspejigas-attistibas-strategija-lidz-2030gadam
0