Pēc četrdesmit gadu sasniegšanas katram vīrietim jāizvēlas, pa kuru ceļu iet – nodoties automašīnu skrūvēšanai, gaļas grilēšanai, militāro krāmu vākšanai vai ģitāras spēlēšanai. Vismaz tā vēsta kāds populārs interneta mēms. Arī es biju šīs izvēles priekšā. Nelaime tā, ka automašīnas man interesē tikai kā pārvietošanās rīks, grilēšanā nav nekā aizraujoša, militāros krāmus četrdesmit gadu vecumā tieši beidzu krāt, savukārt manu basģitāru, kas savulaik bija kalpojusi kā rekvizīts filmā "Vajadzīga soliste" (to uz skatuvītes Saulkrastu pludmalē spēlēja Varis Vētra), pārvācoties nočiepa sētnieks.
Bet kaut kas bija jādara, jo vienu dienu sapratu – man ir pārāk daudz brīva laika, kuru izmantoju nelietderīgi, proti, skatoties seriālus. Labs mērķis būtu vēl kādas valodas iemācīšanās – vismaz tādā līmenī, lai restorānā saprastu ēdienkarti un varētu pateikt "uz veselību" vīram, kurš uz ielas skaļi nošķaudās.
Man jau sen gribējās vismaz drusku prast kādu rietumslāvu vai dienvidslāvu valodu – poļu, čehu, slovēņu vai serbohorvātu. Ar poļu valodu Latvijā diži neizcelsies, slovēņu vai horvātu sanāks lietot ļoti reti. Mierīgi apdomājoties, paliku pie čehu valodas, jo pēdējā laikā uz Čehiju bija sanācis doties vismaz reizi gadā, kā arī biju atradis tur draugus un paziņas.
Čehu mēli biju jau drusku pamācījies kādā populārā telefona aplikācijā, bet pats sapratu (un arī citi teica priekšā), ka no tā nekādas jēgas nav un frāze "šis lācis pieder Františekam" diez ko dzīvē nenoderēs. Turklāt aplikācijā nerodas nekāda sajēga par elementāriem gramatikas pamatlikumiem.
Tad tviterī uzzināju par interneta vietni, kur pulcējas pasniedzēji un mācīties gribētāji. Respektīvi, ja gribi apgūt logaritmus vai aktiermeistarību, tu atrodi vietnē skolotāju, rezervē laiku un tad tādā kā zūmā stundu mācies izvēlēto priekšmetu. Ja viss norit gludi, tu saliec grafiku un tad reizi nedēļā vai biežāk cītīgi mācies.
Šajā vietnē bija liela čehu valodas skolotāju izvēle, un es nosliecos par labu Milanam. Viņam bija vislabākais reitings, visvairāk skolnieku, un Milana profila bilde rādīja omulīgu, sirmu kungu ar laipnu smaidu. Es negribēju skoloties pie kāda jauna čeha, jo man bija bail, ka netikšu līdzi un nesapratīšu jauno cilvēku jokus. Sirmais Milans man deva cerību, ka viss notiks lēni, pamatīgi un sistemātiski, bez liekas izlaidības un nepelnītām atlaidēm.
Kas mums, latviešiem, īsti ir Čehija? Vispirms jau garšīgs, trekns ēdiens un ļoti labs, lēts alus. Hokejs, kur mēs parasti dabūjam no čehiem pa mici. Šveiks. Latvija ir vienīgā valsts pasaulē bez Čehijas, kur Šveika tēls ir tik populārs. Esmu par šo fenomenu stāstījis čehu paziņām, un viņi dikti brīnījās. Runājot līdzībās, tas būtu aptuveni tikpat jocīgi, ja čehi savā nodabā cītīgi fanotu par Hugo Diegu un viņa vārdā Prāgas vecpilsētā nosauktu restorānus. Vēl, protams, čehu kaskadieris Miroslavs Horačeks, kurš filmā "Sprīdītis" apdziedāja savu skaisto augumu. Cik nu papētīju elegantā velna biogrāfiju, viņš Čehijā nav baigā slavenība un bez "Sprīdīša" ir filmējies tikai pāris epizodiskās lomās.
Bērnībā viena no manām mīļākajām grāmatām bija Jozefa Ladas "Jautrās pasakas" – čehu autora ironija par tautas pasakām, kuras viņš modernizējis. Ladas stāstiņos apņēmīgas princeses brauc ar sporta auto, pūķis lako nagus un spēlē ģitāru, bet slinkais Honza tiešām ir ļoti slinks un tiešām dumjš. Vienvārdsakot, ļoti mūsdienīgas pasakas, lai arī sarakstītas īsi pēc 2. pasaules kara.
Arī labi zināmās bērnu grāmatas "Skudras nepadodas" autors ir čehs – vīrs vārdā Ondržejs Sekora. Latviski ir tulkota tikai pirmā daļa par skudriņas Ferdas piedzīvojumiem, bet, iespējams, tas ir labi, jo nākamajās daļās Sekora saiet sviestā un apraksta, kā skudras cenšas izpildīt piecgades plānu un cīnās pret imperiālistu kukaiņiem.
Mana pirmā čehu valodas nodarbība pie Milana bija pagājušā gada septembrī. Visus izdzinu no mājas, aizvēru istabas durvis, noliku datoram blakus ūdens pudeli, kabatlakatiņu, mentola končas gadījumam, ja sāk kņudēt kakls, biezu kladi un divas pildspalvas.
Tieši 18.00 datora ekrānā parādījās Milans, kurš atšķirībā no savas profila bildes nemaz nesmaidīja, bet diezgan strupi noprasīja, kāpēc gribu mācīties "češtinu". Es vienkārši atbildēju, ka gribu zināt vēl kādu valodu. Nopratu, ka Milanam nepatīk krāmēties ar neprašām, kas valodas mācīšanos uztver kā joku. Stādoties priekšā, Milans apskaidroja, ka viņa vārds čehiski nozīmē "tāla vieta nekurienes vidū", respektīvi, tā čehi viduslaikos bija iztēlojušies Itālijas pilsētu Milānu.
Tad Milans izstāstīja, ka viņa skolēni pārsvarā ir amerikāņu karavīri, kuri atraduši čehu draudzenes, bet šiem karavīriem skolotājs iesaka meklēt citas meitenes, jo čehu valoda esot pārāk grūta. Vienkārši nav tā vērts. Vēl Milanam ir grūti mācīt holandiešus, jo viņi nekādi nespēj izrunāt "š".
Kā izrādās, jaunlatvieši, 19. gadsimta beigās standartizējot latviešu valodu, diakritiskās zīmes daļēji aizguva no čehiem. Arī garumzīmes čehi lieto tāpat kā mēs, vienīgi čehiem tās ir šķības: "á". Attiecīgi latviešiem ir diezgan viegli saprast un izrunāt čehu burtus, jo tos vienmēr izrunā tāpat, kā raksta. Drusku sarežģītāk ir ar burtu "ř", kas ir atrodas kaut kur starp "rž" un "rš". Arī vārdu kārtība teikumā, locījumi un daudzi gramatikas principi mums ar čehiem ir līdzīgi.
Pirmā mācību stunda pagāja raiti un apstiprināja manu teoriju – čehi ir kā kurzemnieki. Viņi ir pašpietiekami, tu viņiem īpaši neinteresē, viņi neizliksies, ka grib ar tevi draudzēties un kopā dziedāt. Esmu pilnīgi pārliecināts, ka viņi pirmajā tikšanās reizē arī nepiedāvās kabaci vai maisiņu ķiršu. Bet, ja tev izdodas iemantot čeha uzticību, tu iegūsi foršu draugu.
Lekcijas beigās Milans jautāja: "Turpinām?" Atbildēju, ka protams, un tā sākās manas skolnieka gaitas. Katru trešdienu pulksten 18.00 notika mana čehu valodas nodarbība, bet visas pārējās dienas es brīvajos brīžos pildīju mājasdarbus. Internetā pasūtīju no Čehijas mācību grāmatu, kā arī milzīgu, sarkanu kluci – 2006. gadā Prāgā izdotu čehu–latviešu vārdnīcu. Rīgā to nopirkt nevar.
Kārtība visu laiku bija aptuveni vienāda – vispirms mēs grāmatā izstudējam vienu mācību stundu, kas veltītai kādai tēmai. Milans man apskaidro gramatiku, un tad mēs kopā pildām uzdevumus. Katras mācību grāmatas nodaļas beigās ir stundā izmantoto vārdiņu saraksts. Tieši uz vārdiņiem Milans lika lielāko uzsvaru, sakot, ka leksika jāapgūst vispirms, bet gramatiku gan jau piemācīsies. Tad es patstāvīgi pildīju uzdevumus un mācījos vārdiņus, bet Milans katru trešdienu atprasīja uzdoto.
Galvenais Milana mācīšanas paņēmiens bija tāds – ar katru jauno vārdiņu man čehiski jāsacer vesels teikums, lai es saprastu un iegaumētu, kur un kā to vārdu lietot. Vidēji uz katru grāmatas nodaļu sanāca sacerēt ap 60 teikumiem. Un tas tiešām strādā! Daudzus vārdus es atceros savu stulbo teikumu dēļ. Piemēram, "V létě si opáluju jen ruce, ale ne záda." ("Vasarā es iesauļoju tikai rokas, bet ne muguru.") Te es nošāvu divus vārdus ar vienu teikumu, jo teikumā pieminēju gan rokas, gan muguru.
Pa šo laiku man parādījušies arī mīļākie čehu vārdi: "strašidlo" – bubulis vai spoks, "kočka" – kaķis (tā es tagad saucu sievu) un "parkoviště" – stāvvieta. Pēdējais vārds man ir īpaši mīļš, jo es nez kāpēc biju iedomājies, ka stāvvieta čehiski ir "stojanek".
Milanam ļoti patīk runāt, un tas viņam arī krietni palīdz skolotāja darbā. Ik nodarbību, mācot man jaunas gudrības, viņš stāsta par sevi, čehu popkultūru un sadzīvi Meksikā. Tā es uzzināju, ka jaunībā Milans dzīvojis nelielā ciematā pie Prāgas, kur siltumnīcā audzējis tomātus, pārdevis tos vietējā tirdziņā un tā nopelnījis savai pirmajai javai. 90. gados viņš no Čehijas pārcēlies uz ASV, kur strādājis par būvnieku un Kalifornijā cēlis mājas. Vēlāk ar savu sievu, īstu bostonieti, viņš no Sandjego pārvācies uz Meksiku kaut kur pie Tihuānas. Milans uzskata, ka ASV viņam ir krietni lielāka iespēja tikt nošautam pie veikala nekā Meksikā – ja vien tu neesi biznesmenis vai policists, dzīve Tihuānā ir diezgan droša.
Kad 18.00 sēžos pie datora boksterēt čehiski, Milanam Tihuānā ir 8 no rīta. Ziemā es bieži sēdēju pustumsā, aiz loga zēģelēja ziemelis, bet Milanam spīdēja saule un viņš paralēli mācīšanai ēda svaigas avenes vai mango. Visu Milana istabu datora ekrānā es neredzēju, tikai skolotāju un tāfeli viņam aiz muguras. Bet zem Milana galda bieži kaut kas bubināja un žāvājās. Kādā ceturtajā vai piektajā lekcijā uzzināju, ka bubinātājs ir liels, vecs suns ar audzēju. Parasti, ja uzreiz nesekoja nākamā lekcija ar citu skolnieku, Milans labprāt ar mani papļāpāja ilgāk par noteikto stundu, bet vienā no reizēm viņš 19.00 strikti pateica: "Viss, lekcija beigusies." Pēc tam viņš it kā atvainodamies piebilda, ka šodien pēdējo reizi izvedīs pastaigā suni un tad pie veterināra iemidzināt, jo bubinātājs ciešot lielas sāpes un viņa audzējs neesot ārstējams.
Citu reizi Milans uz lekciju ieradās pavisam sadrūvējies. Pirms lekcijas viņš bija pastaigā pie robežas saticis bariņu krievu, kuri centās iekļūt ASV. Krievi lauzītā angļu valodā prasījuši, kur ir robeža, uz ko Milans krieviski atbildējis ar pretjautājumu: "Ko jūs te darāt?" Krievu valoda ir viena no Milana lielākajām sāpēm, jo pēc 1968. gada tā Čehoslovākijas skolās bija obligāta. Attiecīgi viņš krievus nelabprāt ņem par studentiem, bet, ja ņem, tad visādi kacina. Arī es bieži vien dabūju iekšās, kad čehu vārdus izrunāju krieviski. Kad Tihuānā satiktie krievi atbildēja, ka bēg no kara, Milans gardi nosmējās un atbildēja: "Ko tad jūs bēgat? Krievijā taču kara nav."
Tāpat kā bērniem ir izaugsmes spurti, arī mana čehu valodas apguve notika ar izrāvieniem, un tie bija ļoti jauki brīži. Reiz pēkšņi apjautu, ka lielākoties saprotu Čehijas prezidenta Petra Pavila tvītus, vēl pēc dažiem mēnešiem, skatoties čehu ziņas, aptuveni apjēdzu, par ko sižetā ir runa. Aprīlī biju Prāgā un Vāclava laukumā milzīgā grāmatveikalā nopirku bērnu grāmatu "Poznej svou vlast" ("Iepazīsti savu valsti") mīkstos vākos, izlasīju un sapriecājos, ka man jau gandrīz ir čehu septiņgadnieka līmenis. Tomēr ikdienas sarunās ar cilvēkiem ir grūti saprast, ko viņi runā. Čehi maļ savu maļamo tik ātri, ka man liekas – tā ir visātrāk runājošā tauta Eiropā.
Ziemā Milans sāka mani visu laiku dikti slavēt, saucot par vienu no saviem labākajiem un čaklākajiem skolēniem. Šajā topā es dalīju pirmo vietu ar kādu indiešu ārstu, kurš dzīvo Prāgā un plāno tur strādāt savā profesijā. Salielīšana mani padarīja nepamatoti lepnu, un es uz brīdi pat drusku palaidos, bet jau drīz vien, Milana sabārts, zubrīju vārdu "lekař" un "cibule" locīšanu.
Maija beigās man bija pēdējā lekcija pirms vasaras brīvlaika. Izlēmu paņemt trīs mēnešus brīvus, jo pa vasaru ir diezgan grūti katru trešdienu vienā laikā atrasties pie datora ar labu interneta pieslēgumu. Milans ar manu lēmumu bija mierā, un mēs vienojāmies septembrī mācības atsākt. Pēdējā nodarbībā viņš man uzdeva kaudzi mutisku pārbaudes darbu, un es savā iesācēja čehu valodā norunāju gandrīz stundu.
"Nezin kāpēc tev ir morāviešu akcents," Milans beigās teica. Sākumā nopriecājos, ka morāviešu akcents gan jau ir labāk nekā latviešu vai kāda cita svešzemnieka akcents. Bet tad Milans drusku padomāja un paskaidroja, ka Morāvija ir Čehijas austrumos pie Slovākijas. Jo tālāk uz austrumiem no Prāgas, jo vairāk čehu sarunvalodā ir krievisku galotņu. Attiecīgi es, nezinādams, kā vārdu locīt, dažbrīd čehu valodā automātiski lieku tādu galotni, kāda būtu krieviski. Ne sevišķi glaimojoši, tomēr pamudinājums beidzot iemācīties visas galotnes.
Šīgada laikā vairāki čehu paziņas man ir patiešām izbrīnīti jautājuši: "Bet pasaki godīgi – kāpēc tu mācies čehu valodu, kam tev to vajag?" Es visiem atbildēju vienādi: man ir labais iemesls un sliktais. Labais ir pavisam vienkāršs – man patīk Čehija, tās ēdiens, daba un cilvēki, tāpēc labprātīgi mācos čehu valodu. Sliktais iemesls ir pavisam slikts – kad sāksies karš un Krievija iebruks Latvijā, man kaut kur būs jāmūk. Čehija ir mana pirmā izvēle, un valodas zināšanas krietni atvieglos pārcelšanos. Pēc šīs atbildes jautātājiem parasti pagaist smaids, un viņi brīdi klusē. Tad man ir jāpiebilst: "Snad válka nebude!"*
*Cerams, kara nebūs!
0