Lai gan ģeopolitiku prognozēt kļūst arvien grūtāk, daži Latvijas iekšpolitiku skaroši vektori ir skaidri.
Sāksim ar pavērsienu, kurš manā skatījumā vērtējams kā viennozīmīgi derīgs – mums (politiķiem, ekspertiem, medijiem) būs vairāk jāinteresējas par Baltijas jūras reģionu. Jo dīvainākas kļūst attiecības starp Eiropu un ASV, jo lielāka nozīme ir tam, kas notiek Polijā, Skandināvijā, Lietuvā un Igaunijā. Domāju, ka nepārspīlēšu, sakot, ka līdz šim mums ir pieticis ar stereotipiem – Lietuvā un Igaunijā viss ir labāk nekā Latvijā, Zviedrija netiek galā ar imigrantiem, savukārt Polija bruņojas kā traka un vispār ir valsts ar stipru ekonomiku. Stereotipi ir jebkurai sabiedrībai raksturīgi un pat noderīgi, tomēr šķiet, ka ir pienācis laiks par reģionu iegūt jēdzīgākas zināšanas, jo, lai gan reģiona valstu izpratne par Krieviju un Ukrainu kopumā sakrīt, ir, kā saka, nianses. Piemēram, atskaņas no vēsturiski sarežģītajām Polijas attiecībām ar Lietuvu un Ukrainu vai tas, ka reģiona valstīs laiku pa laikam pie varas nonāk dažādas partijas. Reģiona valstīm var būt kopēja, Ukrainu atbalstoša nostāja, bet katrai no tām ir savas ekonomiskās intereses, kuru ietekmi uz politiku būtu naivi noliegt.
Šo nepieciešamību vairāk interesēties par kaimiņiem, protams, var attiecināt uz Eiropu kopumā, jo arī te mūsu zināšanas līdz šim bijušas diezgan virspusējas. Ja nopietni uztveram paziņojumus, ka Eiropai turpmāk pašai jāspēj sevi aizsargāt un ka tā nevar paļauties uz ASV, tad no šīs retorikas arī loģiski izriet, ka ir svarīgi saprast, kas notiek Lielbritānijā, Spānijā vai – kas to būtu domājis! – Čehijā un Rumānijā.
Tiesa, nav skaidrs, vai mēs šādam intelektuālam pavērsienam esam profesionāli gatavi. Par laimi, Latvijā ir daiļliteratūras tulkotāji no poļu, igauņu un portugāļu valodas, savukārt politisko un ekonomisko procesu analīzē mēs ilgstoši (un, kā izrādās, pārlieku) esam koncentrējušies uz ASV, Krieviju un Vāciju. Lai kā arī būtu, skaidrs, ka Trampa administrācija turpinās piesaistīt lielu daļu uzmanības, tomēr, par laimi, mums būs vairāk jāinteresējas par Eiropu.
Otrs aspekts, ko vēlos minēt, arī ir drīzāk pozitīvi vērtējams, lai gan rada iekšpolitiskas nestabilitātes risku. Proti, varai Latvijā jārēķinās ar lielāku sabiedrības prasīgumu. Domāju, ka liela daļa cilvēku mūsu valstī saprot, ka drošībai ir un būs nepieciešami lielāki izdevumi, un viņi arī nojauš, ka tas nozīmē mazākas iespējas citās izdevumu pozīcijās. Pieļauju, ka šī sabiedrības daļa ir gatava jauno situāciju paciest, tomēr tā vēl asāk nekā līdz šim reaģēs uz nepamatotiem publiskās naudas tēriņiem. Es varu ar ierastu burkšķēšanu komentēt kārtējās neizdarības un skandālus situācijā, kurā relatīvi nelielais naudas pīrāgs tiek dalīts puslīdz prognozējami un samērīgi, proti, visiem vienlīdz nepietiekami. Ja ar lozungu "Dzimtene briesmās!" fonā notiek naudas šķērdēšana, es to uztveru kā lielāku netaisnību. Baidos, ka mūsu elite šo atšķirību nesaprot. Daļa, iespējams, papildu izdevumus drošībai pat uztver kā iespēju kaut ko "sakārtot" un nopelnīt. Līdzīgi kā tas notika ar Eiropas dāsno finansējumu pandēmijas ietekmes mazināšanai. Ja šī sajūta ir pamatota, tad no elites puses tas būtu ļoti tuvredzīgi. Cik var spriest pēc informācijas drumslām no Ukrainas, iedzīvotājus visvairāk tracina tas, ka vara nemaina savus ieradumus pat kara apstākļos. Pašas elites interesēs būtu iekšēji vienoties, ka vismaz dažos nākamajos gados tās pārstāvji mazina savu apetīti, turklāt ar apetīti es saprotu ne tik daudz naudas "apgūšanu" (tās apmēri nereti tiek pārspīlēti), cik ambīciju dzītu vēlmi resursus izmantot savas ietekmes paplašināšanai. Respektīvi, naudu var izšķērdēt, ne tikai to banāli piesavinoties, bet arī nejēdzīgos projektos, nespējot atzīt savas kļūdas.
Ja Latvijas elite iepriekš minēto apjēgs, jostu savilkšanas periodam būs pozitīvs blakusefekts – mazāk iedomīgu viduvējību un apšaubāmu lēmumu. Ja neapjēgs, sekas būs redzamas 2026. gada oktobrī pēc 15. Saeimas vēlēšanām. Turklāt runa nav par varas partiju sakāvi. Lielāks risks ir tas, ka vēl mazāk cilvēku vispār uzskatīs par svarīgu vēlēšanās piedalīties. Ieguvēji būs relatīvi šauras interešu grupas, kuras spēj mobilizēties.
Te nonāku līdz trešajam jaunās ģeopolitiskās situācijas aspektam – atsevišķu sabiedrības grupu radikalizēšanās. Jo labvēlīgāka ir situācija Krievijai, jo drošākas un uzstājīgākas būs tās Latvijas sabiedrības grupas, kuras orientējas uz Krieviju. Jo vairāk Trampa administrācija koķetēs ar Putina režīmu, jo vairāk šīs grupas to saskatīs kā pamudinājumu prasīt pārskatīt Latvijas pēdējo gadu lēmumus. Tostarp mēģinot iesaistīt ASV kā spiediena instrumentu – mēs jau redzam, ka Trampam & Co. patīk iejaukties Eiropas valstu iekšējās lietās (Vācija, Rumānija). Šī tendence, savukārt, izraisīs pretreakciju.
Iekšējās spriedzes palielināšanos – domāju, ka tāda būs – nevar apturēt, ieslēdzot atpakaļgaitu, jo tā Krievijai draudzīgos tikai iedrošinās un tiks uztverta nevis kā kompromiss, bet vājuma pazīme. Tajā pašā laikā nedomāju, ka pareizs būtu modelis "jo labāk klājas Krievijai, jo skaļāki ir mūsu paziņojumi". Pēdējo gadu laikā ir izdarīts pietiekami daudz (latviešu valodas pozīciju stiprināšanā, attiecību ar Krieviju iesaldēšanā, atbalstā Ukrainai), lai Latvijai lojāli politiķi un aktīvisti varētu nereaģēt uz provokācijām, bet atstāt tās tiesībsargājošo iestāžu un specdienestu ziņā. Moldovas un Rumānijas piemēri liecina, ka dienesti tiek galā, ja vien nav demoralizēti, kā tas, manuprāt, jau ir noticis Ungārijā. Tādēļ, manuprāt, politisko lēmumu pieņēmējiem ļoti rūpīgi jāizturas pret iekšējās drošības uzturēšanas struktūrām.
Amatpersonu un "runājošo galvu" retorika. Ir frāzes, kas labi skan: "vēlies mieru, gatavojies karam", "mēs dzīvojam jaunā situācijā", "tuvākajā nākotnē tieša apdraudējuma nav" un līdzīgas. Ja mazliet padomā, patiesībā tās neko nepasaka, drīzāk tikai nokaitina. Ko vispār nozīmē, piemēram, "būt gataviem karam"? Vienam tas nozīmē mācības rīkoties ar ieroci, citam – lielāku pirkumu atlikšanu, vēl citam – gatavību aizbraukt. Nav tādas vienas "gatavības". Ko nozīmē "pārskatāma nākotne"? Vienam tas ir gads, un viņu tas apmierina, citam arī pieci gadi neliekas pietiekami ilgs periods. Īsi sakot, būtu labi, ja amatpersonas atteiktos no pārliecības, ka tām par katru cenu visu laiku kaut kas "jākomentē", jo to "prasa sabiedrība". Man šķiet, ka tā sabiedrības daļa, kuru vispār nodarbina drošības situācija, pati lielās līnijās apzinās stāvokli. No amatpersonām es labprāt sagaidītu lielāku konkrētību, bet tādu amatpersonas nespēj piedāvāt, jo vismaz šajos jautājumos ir līdzīgā situācijā ar "vienkāršajiem cilvēkiem". Rezultātā turpinās vispārēju apgalvojumu plūdi. Man šķiet, ka pareizāk būtu, ja amatpersonas izteiktos tikai par konkrētiem lēmumiem un darbiem, nevis dalītos ar publiku sajūtās un pārdomās. Ir jāsamazina informatīvā trokšņa līmenis, tiesa, te daļa atbildības jāuzņemas arī medijiem.
0