Ja Donalda Trampa administrācija nemainīs darbības stilu un virzienu, vai aicinājumus boikotēt Krievijas kultūru papildinās aicinājumi ignorēt amerikāņu kultūru?
Jautājums var likties pārspīlēts, jo nevar taču salīdzināt Krieviju un ASV. Nevar. Valstis, nācijas un kultūras vispār nevajadzētu salīdzināt. Savukārt, ja jautājums ir par iemeslu kaut kā kritizēšanai un boikotēšanai, tas arī ir visnotaļ sarežģīti: cik būtiska ir atšķirība starp slepkavošanu, postīšanu un "tikai" piepalīdzēšanu slepkavošanai un postīšanai? Neatkarīgi no attieksmes pret abiem personāžiem ir skaidri redzams, ka Tramps šobrīd piepalīdz Putinam. To nenoliedz arī Krievijas propagandas mediji.
Tiešais iemesls šim tekstam gan ir cits. Tā ir sabiedrisko mediju diskusija "Boikotēt, atcelt vai piedot? Mākslinieka grēks un sabiedrības izvēle". Interesanta (tiesa, savstarpēji diezgan līdzīgu) viedokļu apmaiņa, kura mani rosināja runātāju domāšanas loģiku attīstīt tālāk.
Iespējams, sarunas formāta dēļ (jāiekļaujas vienā raidījumā) tika aplūkots gan tas, kā sabiedrībai būtu jāizturas situācijās, kad izskan aizdomas par kādas radošas personas veiktu seksuālu uzmākšanos, gan pēdējo gadu laikā daudz cilātā attieksme pret Krievijas kultūru. Man šķiet, ka abos gadījumos runātāji demonstrēja apzinātu vai neapzinātu optimismu vai, kā dažkārt saka, ticību labajam. Varētu teikt, ka tā ir apsveicama īpašība, tikai dažkārt tā, manuprāt, traucē iziet no sava burbuļa.
Vispirms par aizdomām par seksuālu uzmākšanos. Žurnāliste Olga Dragiļeva pauda, ka sabiedrībai ir tiesības reaģēt, pat ja tiesa vēl nav pieņēmusi spriedumu. Viņa to pamatoja, sakot, ka tiesas procesi visbiežāk nenoris strauji (manā skatījumā varbūt labi vien, ka tā), gan ar to, ka var gadīties: cilvēka nodarītais laikā, kad šī darbība veikta, juridiski nemaz nevar tikt uzskatīts par pārkāpumu. Dragiļevas domu gaita ir saprotama. Problēma ir tā, ka viņa, manuprāt, ir pārāk optimistiska par "sabiedrības viedokli". Ja pareizi saprotu, likumdošana Latvijā spēj un ir gatava aizstāvēt dažādas minoritātes. Savukārt, ja mēs papētītu, kāds ir sabiedrības viedoklis par minoritātēm, tad izrādītos, ka ievērojama daļa Latvijas iedzīvotāju šajos jautājumos ir daudz noraidošāka par normatīvo regulējumu. Citiem vārdiem sakot, es pašmāju liberāļu vietā uz sabiedrības viedokli pārāk nepaļautos.
Tāpat jāpiezīmē, ka nav tāda viena sabiedrības viedokļa. Visbiežāk mēs uzskatām, ka pareizs un sabiedrības vairākumu pārstāvošs ir tas viedoklis, kurš vairāk vai mazāk atbilst mūsējam. Dragiļeva kā piemēru pilsoniski aktīvai nostājai minēja vairāku plašsaziņas līdzekļu attieksmi pret bijušo bokseri Mairi Briedi. Lai gan neko pretlikumīgu Briedis nav sarunājis vai izdarījis, mediji nevēlas atspoguļot Brieža politiskās idejas, tādēļ viņu boikotē. Man šāda nostāja ir saprotama, tomēr domāju, ka boikotētāji ne visai labi apzinās to, ka Latvijas sabiedrībā ir grupas (tostarp latviešu vidē), kurās attieksme pret Briedi ir pavisam citāda. Noslēdzošais piemērs tam, cik selektīvs un nereti liekulīgs ir šis "viedoklis". Ja paveramies uz dažādu saviesīgu pasākumu foto, redzam, ka ļaudīm, kuri, pēc viņu pašu domām, ir patrioti, cilvēki ar principiem utt., nav problēmu smaidot pozēt blakus ļaudīm, kurus "sabiedrības viedoklis" atzinis par blēžiem, korumpantiem un tādiem, kas strādā pret nācijas interesēm. Tātad vai nu daļai publikas ir dziļi nospļauties par otras daļas viedokli, vai arī "sabiedrība" ir tikpat iecietīga pret vieniem grēkiem (lietoju šeit LSM izvēlēto jēdzienu), cik neiecietīga pret citiem.
Nu par kultūras boikotu un radošu personu/intelektuāļu atbildību. Vispirms jāņem vērā, cik ļoti mūsu viedokļi var mainīties. Kad pirms gandrīz desmit gadiem "Satori" rakstīju, ka šādai atbildībai jābūt, politologs Ivars Ījabs šādu viedokli pasludināja par "komisku" un "uzskatāmi muļķīgu". Manu viedokli, ka intelektuālis nevar atkratīties no savas dalības okupācijas režīma nomenklatūrā, Eiropas Parlamenta deputāts apzīmēja par "boļševistisku". Cik saprotu, pēdējo gadu laikā Ījabs sācis domāt un runāt citādi. Nepārsteidz. Gadās.
LTV diskusijas dalībnieku neglābjamais optimisms manā skatījumā izriet no viņu pārliecības, ka tēmā par to, vai un kā ideoloģija ekspluatē mākslu, vispār iespējams salikt punktus uz "i". Varbūt viņi nepietiekami novērtē to, cik ļoti daži cilvēki ir gatavi un prot izmantot saviem mērķiem citu idejas, radošās izpausmes. Sarunā pieminētais Čaikovska gadījums – kāds sakars Pēterim Čaikovskim ar Putina režīmu?! – patiesībā nav labs piemērs, lai deklarētu, ka sakara nav. Šīgada sākumā "Current Time TV" atspoguļoja, kā Čaikovskis uz velna paraušanu tiek izmantots Kremļa interesēs un kā uz "Riekstkodi" aicina agresorus pret Ukrainu. Pat krietni sen viņsaulē devies autors faktiski ir pilnīgi neaizsargāts pret nākamo paaudžu rokām. Pēdējo desmitgažu laikā esmu vērojis, kā evolucionē mēģinājumi saprast nacisma samērā vieglo uzvaru Vācijā. Mazliet ironizēšu – kādu laiku bija skaidrs, ka pie visa vainīgs Frīdrihs Nīče, tad interpretētāji devās tālāk pagātnē un saknes atrada Johana Gotlība Fihtes idejās. Pēdējā laikā ir nācies lasīt, ka vispār jau kājas aug no Mārtiņa Lutera antisemītisma… 2024. gada novembrī tīmekļa žurnāls "Aeon" publicēja izteiksmīgu tekstu par to, kā mūsdienu ideoloģiskajās kaujās iesaistītie meklē sabiedroto Aristoteļa darbos.
Citiem vārdiem sakot, sarunas dalībnieki ir pārāk lieli optimisti, ja uzskata, ka kritērijs ir laika distance. Jo tālāk pagātnē no Putina, jo mazāk iemesla viebties un boikotēt. Diemžēl nav tik vienkārši. Es piedāvāju citu, varbūt vienkāršāku kritēriju – konkrētais cilvēks bija vai nebija impēriski noskaņots. Aleksandrs Puškins bija, un nav nozīmes tam, ka viņš dzīvoja 19. gadsimta pirmajā pusē. Pateicoties savam impēriskumam (piemēram, attieksmē pret poļiem un nicinājumā pret "iezemiešiem" Besarābijā), viņš loģiski kļūst par rīku šodienas Krievijas propagandā. Savukārt, ja autors nav padevies impēriskuma, "īpašā ceļa" un citu murgu kārdinājumam, tad viņš nav vainīgs, ka nonācis jau pieminētajā Aristoteļa situācijā. Tad mēs vēršamies pret manipulatīvo interpretāciju, nevis pret pašu autoru. Tajā pašā laikā ir skaidrs, ka strīdi par šīm tēmām turpināsies un būtu pārāk optimistiski iedomāties, ka "sabiedrības viedoklis" te atradīs kādu izsvērtu, saprātīgu risinājumu.
Paralēli šīm nu jau ierastajām diskusijām mums ir Trampa ASV, kuras arvien vairāk tuvinās autoritārai izpratnei par vēlamo lietu kārtību pasaulē. Tostarp palīdzot Putina režīmam. Vai tam būtu jāietekmē arī mūsu attieksme pret ASV kultūru? Ciniski sakot, situāciju atvieglo tas, ka, pirmkārt, mēs par amerikāņu kultūras vēsturi zinām salīdzinoši mazāk, otrkārt, mums ir stereotipi par to, ka ASV intelektuālā elite tradicionāli bijusi vairāk kreisi orientēta. Rau, publika pirms Nacionālā simfoniskā orķestra koncerta Kenedija centrā Vašingtonā izsvilpa viceprezidentu Džeimsu Vensu. Amerikāņu kultūra, kā saka, ir pareizajā, mūsu pusē. Šāds priekšstats ir diezgan paviršs. Piemēram, pazīstami kultūras pārstāvji – populārās, klasiskās – ir uzstājušies Trampa inaugurācijās. Atliek kaut vai palasīt par Ezras Paunda vai Volta Disneja savdabīgajiem priekšstatiem. Pašmāju prasīgajiem "cilvēkiem ar viedokli" varētu rosināt pārdomāt, vai lasīt Ernestu Hemingveju, jo šim kungam bija diezgan īpatnēji uzskati par to, kā jāizturas pret sievietēm. Klasiķis Nataniēls Hotorns ebrejus dēvēja par "tārpiem, kuri pārpilda pūstošu sieru". Un tā tālāk. Ja Tramps var citēt Napoleonu ("tas, kurš glābj savu valsti, nevar pārkāpt likumu"), tad kādēļ, lai šis jaukais cilvēks (Tramps) nemanipulētu ar ASV kultūras klasiķiem?
ASV valdība pārskatāmā nākotnē sagādās daudzus un pamatotus iemeslus, lai mēs dusmotos un šausminātos. Pagaidām Eiropas (un Latvijas) šoks (es runāju tikai par "mūsu burbuli") galvenokārt aprobežojas ar ģeopolitiku – izrādās, ka uz amerikāņiem nevar paļauties kā uz sabiedrotajiem. Pieļauju, ka agri vai vēlu sāksies meklējumi, vai tas viss (Tramps kā simptoms) nav sakņots arī "amerikāņu kultūrā". Mums ir uzkrāta diezgan liela pieredze strīdos par Krievijas kultūras saistību ar impēriskumu. Varbūt šī pieredze mums palīdzēs arī ASV kontekstā. Tomēr varbūt arī es esmu pārāk liels optimists.
0