Par Viestura Kairiša izrādi "Ķiršu dārzs" Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātrī (2025)
Šahtā notrūcis celtnis
Viestura Kairiša iestudētais Antona Čehova "Ķiršu dārzs" Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātrī sākas drūmi – ar gaismu mākslinieka Reiņa Zaltes sarūpētā zilganā mijkrēslī grimstošu telpu, kuras centrā rēgojas uz skatuves ripas uzbūvēts liels cilindrs. Bez scenogrāfes Kristīnes Jurjānes paskaidrojuma būtu neiespējami iedomāties, ka tas ir gāzes tornis – attāli līdzīgs objektam, kas atrodas blakus uzņēmumam "Rīgas Gāze" Vagonu ielā. Tornis iecerēts kā norāde uz Krievijas derīgo izrakteņu bagātībām, no kurām rietumniekiem tik grūti atteikties. Pie cilindra pieplakusi dīvaina, tumšās drānās tērpta figūra – ne īsti vīrietis, ne sieviete. Mugurā tā kā brunči, tā kā šinelis. Izrādes gaitā šī infernālā būtne, kas izrādīsies esam sulaiņa Jašas māte Vadima Ņikolaičuka atveidā, ne bez piepūles liks cilindram lēni griezties ap savu asi, pakāpeniski atklājot, kas slēpjas tā iekšienē. Rotējošās kustības fonā dzirdama uzmācīgi dūcoša skaņa. Vēlāk sulainis Firss saskaņā ar Čehova tekstu vēstīs, ka troksnis nāk no raktuvēm – droši vien šahtā notrūcis celtnis, bet skatītāja auss tikām jau nemaldīgi identificējusi kara lidaparātu biedējošo īdēšanu.
Pārmaiņu laika impresijas un tēma nr. 1
1903. gadā sarakstītā Čehova komēdija "Ķiršu dārzs" tver sociāli ekonomisku pārmaiņu laika nospiedumus kādas muižas iemītnieku dzīvē. Krievu aristokrātiem Ļubovai Raņevskai un viņas brālim Leonīdam Gajevam parādiem apkrautais dzimtas īpašums kļuvis par slogu. Vajadzētu pārdot, bet ar muižu un tai piederošo krāšņo ķiršu dārzu saistās tik daudz dārgu atmiņu… Labāk ļaut notikumiem ritēt savu gaitu, līdz muiža tiek izlikta vairāksolīšanā un to (likteņa ironija!) nopērk neviens cits kā bijušais dzimtcilvēks, tagad veiksmīgs tirgotājs Jermolajs Lopahins, kurš ķiršu dārzu nocērt un zemi iznomā vasarniekiem. Finita la commedia! Tāds, lūk, stāsts par kapitālisma uzvaras gājienu, kas latviešu publikai, jādomā, labi pazīstams no Blaumaņa "Indrāniem".
Viesturam Kairišam pēdējos trijos gados par tēmu nr. 1 kļuvis karš. Turklāt ne jau karš kā filozofisku pārdomu objekts, bet ļoti konkrēts karš, kuru 2022. gadā eskalēja Putina Krievija, izvēršot pilna mēroga iebrukumu Ukrainā. Un Kairiša izrādes vēstījums ir tieši par Putina Krieviju.
Gāzes torņa interjers
Vācu politiskā teātra maestro Ervīns Piskators izrādē "Rasputins" (1926), konstruktīvisma iedvesmots, uz skatuves ripas uzbūvēja zemeslodi, kurai griežoties cits pēc cita atvērās lodes segmenti, atklājot dažādas darbības vietas. Līdzīgi arī Kairiša izrādē gāzes torņa iekšienē divos stāvos cita pēc citas atklājas muižas, piedodiet, oligarhu villas, telpas. Ar kroņlukturiem, masīvām mēbelēm, skulptūrām un pat stikla sarkofāgu, kādus var redzēt muzejos vai mauzolejos, kur no laika zoba jāsargā valdnieku iebalzamētās miesas. Tomēr tā gluži nav, ka ārpasaule te ielaužas tikai ar kara lidaparātu dūcošo skaņu. Ir arī vizuālas atsauces. Pirmajā mirklī liekas, ka viesistabas nišā plivinās elektriskā kamīna liesmas, bet, kad arī televizora ekrānā pie sienas atplaiksnās tieši tādas pašas oranždzeltenas gaismu mēles, ienāk prātā, ka tur plosās kara izraisīts ugunsgrēks. Otrā stāva bērnistabas sienas izlīmētas ar tapetēm, kuru rakstā skaidri saskatāmas kara ainas – lidmašīnas, šautenes, zaldātu silueti. Karš atgādina par savu eksistenci, bet tikai kā dekoratīvs elements pārticīgas dzīves telpas interjerā.
Masīvais gāzes tornis izrādē, šķiet, kalpo kā metafora citai metaforai – ziloņkaula tornim, kurā smalko aprindu ļaudis, norobežojušies no apkārtējās pasaules, ļaujas jutekliskām baudām un seklām izklaidēm. Kairiša viedoklis par šo sabiedrību ir galēji kritisks. Tie ir caur un cauri deģenerējušies tipi, kuru pagrimums ieraugāms gan Kristīnes Jurjānes kostīmos, gan darbības personu uzvedībā, ko atjautīgi stilizējusi horeogrāfe Anna Abalihina.
Atmaskojošs blieziens un krāšņākā puķe
Atmaskojošu bliezienu no izrādes veidotājiem torņa iemītnieki saņem jau ar pirmo ainu. Elīnas Bartkevičas glītā, bet vulgārā kalpone Duņaša un Šamila Hamatova "kinderštūbes" neapgrūtinātais tirgonis Lopahins tā vietā, lai garlaikoti apspriestu Duņašas pārspīlēti modīgo matu sakārtojumu, bērnistabas gultā enerģiski izspēlē ainiņu no "Dekamerona". Lopahins gan ir tikai epizode. Pārējā laikā blondā garkāje Duņaša aranžē savu mīlas dzīvi, izveicīgi žonglējot starp Konstantīna Ņikuļina garā nīkulīgo kantoristu Jepihodovu un eiropeizēto, manierīgo sulaini – Volodimira Gorislaveca Jašu.
No Jeļenas Vlasovas apskata uzzinu, ka Jevgēņija Proņina atveidotā Gajeva prototips ir blogeris-biznesmenis Nikolajs Vasiļenko (internetā pārbaudīju – tiešām līdzīgs!). Tērpies te švītīgās ¾ garuma biksēs un mokasīnos, te zīda pidžamā un brokāta rītakurpēs, viņš koķeti uzrunā… skapi. Nebūt ne tādēļ, ka viņam ar šo mēbeli saistās bērnības atmiņas, kā lugā apgalvo Čehovs. Iemesls ir daudz rafinētāks – izrādes veidotāju skatījumā Gajevs ir gejs. Un gejiem, kā zināms, ar skapi mēdz būt ļoti ciešas attiecības (metaforiskā nozīmē, protams), gan slēpjot savu seksuālo orientāciju, gan ļaujot tai nākt gaismā. Proņina Gajevs īpaši "neafišējas", bet arī nepretojas valdzinājumam, ko viņa virzienā izplata Volodimira Gorislaveca ekscentriskais biseksuālis Jaša ar tumši lakotiem roku nagiem un indiešu stila biksēs.
Vizuāli krāšņākā puķe izrādes dobē ir Veronikas Plotņikovas Raņevska. Mati ar spožām sprādzītēm saveidoti elegantos retro viļņos (gluži kā krievu teātra un kino dīvai Renātai Ļitvinovai, kura arī savulaik spēlējusi šo lomu Maskavas Dailes teātrī), baltais zīdaini spoža auduma tērps izceļ slaido augumu un ar dziļu izgriezumu kārdinoši atsedz muguru. Raņevska šķiet nervoza, "uzvilkta" un tāpat kā Duņaša disponēta uz jutekliskām baudām, kuras tā vien sauc atpakaļ uz Franciju pie mīļākā, bet – spiedīgos apstākļos, kamēr izšķiras ķiršu dārza liktenis, arī Krievijas laukos var saorganizēt kādu puslīdz interesantu laika pavadīšanas veidu. Ja ne "romānu", tad tādu nervus kutinošu izklaidi kā krievu rulete, ko klusa izmisuma (vai varbūt vienaldzības) māktā Tatjanas Lukašenkovas piedzīvotāja Šarlote sarūpē kāršu triku vietā.
Ar meitām nav paveicies
Ar meitām Raņevskai arī diez ko nav paveicies. Vecākā – audžumeita Varja – izskatās saīgusi un nelaimīga. Jekaterinai Frolovai parādoties uz skatuves ekipētai ar brangu polsterējumu, pirmā doma bija, ka Varja ir stāvoklī. Tātad ar Lopahinu, kuram viņa tiek jau vairākus gadus precināta, laikam būs diezgan tālu tikusi. Tomēr ne, jo izrādes finālā neveiklie polsteri drīzāk šķiet signalizējam par liekā svara problēmu, ko radījuši neveselīgi ēšanas paradumi ar klusu iedzeršanu fonā. Ne velti Lopahins atļaujas bezgaumīgu joku, citējot Šekspīru: "Ohmēlija, ej klosterī…" Citē, kā nu tāds prasts tirgonis saprot, bet šķiet, ka tādējādi viņš dod mājienu par Varjas vājību (охмелеть nozīmē apreibt, apskurbt).
Raņevskas jaunākā meita – Natālijas Živecas Aņa – stalta jaunava ar gariem, blondiem matiem pa jutekliskuma līniju iet mātes pēdās un nelaiž garām izdevību pamīcīties ar skolotāju Petju Trofimovu. Kāpēc gan ne, ja Ivana Streļcova Petja ir izskatīgs jauneklis un Raņevskas indīgie pārmetumi par bārdu, kura negrib augt, un dzīves nepazīšanu izklausās gaužām netaisni? Vēl jo vairāk tāpēc, ka dāmai nav nekas pretī arī pašai izbaudīt Petjas apskāvienu.
Pārdoties gatavi visi
Par izrādes darbīgo un idejiski nozīmīgo centru kļūst Šamila Hamatova Lopahins. Plikais pauris, zem kura paslēpti aktiera mati, dara viņu vizuāli līdzīgu dažam diktatoram. Enerģisks un rupjš kā zirga deķis, bet ne tik ļoti, lai viņa jūtas pret Raņevsku liktos apšaubāmas. Lopahins ir tas, kurš noved līdz konsekvencei muižnieku attiecības ar ķiršu dārzu (lasi, pagātnes mantojumu), pārstrādājot ķiršus kompotā. Izrādes finālā, kad muižas kādreizējie iemītnieki gatavojas izklīst, Lopahins katram iešķiņķo trīslitru burku ar ķiršu kompotu. Par piemiņu no senajām dienām, tā teikt. Arī ar naudas zīmēm neskopojas. Kāpēc gan, ja naudas viņam netrūkst tāpat kā nicinājuma pret deģenerētajiem aristokrātiem.
Pārdoties ir gatavi visi. Cits par lielāku, cits par mazāku summu. Ja ne Lopahinam, tad armijas struktūrām kā izputējušais muižnieks – Jevgeņija Čerkesa Simeonovs-Piščiks. Izrādes finālā viņš ierodas atvadīties itin brašā paskatā, ģērbies kamuflāžas drēbēs, un pēkšņi spēj atdot parādu gan Lopahinam, gan Raņevskai. Diez vai tāpēc, ka iznomājis zemi angļiem, kuri tur atraduši sazin kādus baltos mālus.
Lugas centrālais tēls – ķiršu dārzs, kas asociējas ar pagātnes vērtībām – skaistumu, svētību, laimi un piepildījumu, – izrādē ieguvis pavisam citu – piezemēti merkantilu veidolu. Lugā Firss stāsta, ka ķirši bijuši smaržīgi, sulīgi, tos žāvējuši, vārījuši ievārījumā, tikai senā recepte tagad nozaudēta. Izrāde liecina, ka atrasta jauna – ķirši sastampāti lielās trīslitru burkās. Poētiskais tēls ieguvis gan plaša patēriņa lielveikala preces izskatu, gan jaunu, baisu nozīmi. Ainā, kad ķirši tiek malti sulai vai ievārījumam, sarkanais, biezais šķidrums raisa asociācijas ar kara gaļas mašīnas radītu asins straumi, kas samērcē galdautu un Raņevskas balto kleitu.
Zīmīgi, ka izrādes finālā aizbraucēji nekur neaizbrauc, bet pagriežas ar seju pret publiku, kas ierauga, ka mutes visiem notrieptas sarkanas. Vampīri, kurus pie dzīvības spēj uzturēt vienīgi asinis?
Rokraksts vai déjà vu?
Ja salīdzina "Ķiršu dārzu" ar abiem iepriekšējiem totalitārisma un kara mašinērijas mākslinieciskajai analīzei veltītajiem iestudējumiem – "Hamletu" un "Sapni vasaras naktī" –, Čehova lugai režisora uzpotētā idejiskā konstrukcija turas klāt pat ciešāk nekā Šekspīram, jo izkaisītais, šķietamu nenotikumu plūdumā balstītais teksts bez pārrakstīšanas un pielāgošanas ļaujas izlasīšanai visdažādākajos veidos. Viesturs Kairišs to izlasījis skaļi, spilgti un uzbrūkoši. Tomēr, izrādi skatoties, uzmanība lāgiem atslābst, jo norises nešķiet viscaur intriģējošas. Iespējams, tāpēc, ka plakātiski viennozīmīgas. Vai arī tāpēc, ka ik pa laikam uzpeld jau redzēti tēli, kurus var smalkjūtīgi nosaukt par režisora rokraksta īpatnību vai ne tik smalkjūtīgi – par migrējošām klišejām.
Mihaila Širjajeva Garāmgājējs armijas tērpā ar kruķiem un asiņainu kājas stumbeni atgādina sakropļoto ierindnieku Pamatiņu no "Sapņa vasaras naktī". Arī sarkofāgs, kurā atdusas "mūžam jaunais" sulainis Firss, atsauc atmiņā "Sapni" ar zemapziņas vīziju stiklotajām vitrīnām. Metaforiskās asinis – ķiršu sula – sūcas pa visām spraugām tāpat kā asinis "Hamletā". Jekaterinas Frolovas Varja ir mūžam iereibusi tāpat kā viņas Ģertrūde. Timofeja Pastuhova atmosfēriskā mūzika gan "Hamletā", gan "Ķiršu dārzā" atgādina biedējošu kara troksni.
Déjà vu sajūtu rada arī pirts tvaiki, kuros Klaudijs meklē šķīstīšanos, bet "Ķiršu dārza" muižnieki – izklaidi un baudu. Kad vecais kalpotājs Firss – Aleksandrs Maļikovs (no krievu recenzentu atsauksmēm uzzinu, ka gumijotā muskulatūra un stringu pāršķeltais plikais dibens Firsu dara līdzīgu amerikāņu aktierim un kādreizējam profesionālajam bokserim Mikijam Rurkam) – ir izvicinājies ar pirtsslotu un sagurušie atpūtnieki, baltus palagus kā togas ap pleciem apmetuši, lūkojas pāri otrā stāva balustrādei, rodas asociācijas ar romiešu termām.
Neobligāta piebilde
To, ka visas impērijas ir pēc viena parauga piegrieztas, Viesturs Kairišs secina jau trešo reizi pēdējo triju gadu laikā. Taču "Ķiršu dārzs" (iespējams, daudz intensīvāk nekā "Hamlets" vai "Sapnis vasaras naktī") turpina ap sevi izplatīt arvien plašākus savstarpēji pretrunīgu atsauksmju lokus. Auditorijas dažādu segmentu reakciju un tās cēloņus lietpratīgi izanalizējis Atis Rozentāls, tomēr arī šo rindu autorei izrādes teksta un konteksta sakarā ir kas bilstams.
1991. gadā Viļņas Mazais teātris sāka savu darbību ar mākslinieciskā vadītāja Rima Tumina veidotu "Ķiršu dārza" iestudējumu. Detaļas no atmiņas pagaisušas, bet prātā palicis galvenais vēstījums, proti, izrādes varoņiem pagātnes kultūras mantojums jeb ķiršu dārzs ir pie kājas. Citi laiki, citas problēmas. Daudz lietišķākas, merkantilākas. Stāsts toreiz bija par to, ka 1990. gadu cilvēki gribētu nosargāt ķiršu dārzu, bet tas kaut kā neizdodas. Nespēj pagribēt, jo saites ar kādreizējām vērtībām satrūkušas. Krievu muižnieku attiecībās ar ķiršu dārzu Rims Tumins redzēja projicējamies lietuviešu sabiedrības irstošās attiecības ar pagātni.
Viesturs Kairišs 2025. gadā lugā redz diametrāli pretēju ainu. Nevēlēšanos skatīties acīs šodienas realitātei. Patvēruma meklēšanu pagātnes kultūras mantojumā. Un atšķirībā no Tumina, kurš izrādi iestudēja par lietuviešiem, viņa atmaskojošais patoss ir adresēts Krievijas inteliģencei, pārmetot tai strausa politiku un izlikšanos neredzam, ka "valsts dara savu asiņaino un netīro darbu". Nevar nepiekrist. Tomēr būtu interesanti uzzināt to, ko nav iespējams uzzināt – kā Viesturam Kairišam 1980. gados izdotos "neizlikties neredzam" Černobiļas kodolkatastrofu vai karu Afganistānā.
Protams, tās ir mākslinieka tiesības – paust savu viedokli. Urdīt, provocēt, izaicināt. Bet pielikt punktu gāzes torņa netīrajiem noslēpumiem laikam var vienīgi dzīve.
0