Fantasmagoriska recenzija par Signes Birkovas debijas pilnmetrāžas spēlfilmu "Lotus" (2025)
Skatoties plašākā Latvijas kino kontekstā, "Lotus" ievērojami atšķiras no citām pēdējo gadu debijas spēlfilmām. Kamēr citas iekļaujas jaunās sirsnības trendā, "Lotus" nebaidās no intelektuālas pašironijas, postmodernām spēlēm un sarežģītības. Un tā visa centrā – režisores Signes Birkovas mīlestība pret kino. Tāpēc arī šis teksts veidots rotaļīgā un brīvā formātā, kur pamatu veido mana recenzija, bet dialogos piedalās filmu reprezentējoši tēli.
PROLOGS
INTERJERS: TALLINA, FILMAS PIRMIZRĀDE – NAKTS
Signe Birkova
(skatītājiem, citēts aptuveni)
" [..] piesprādzējieties!"
Nodziest gaismas, sākas filma. Pirmajā epizodē galvenajai varonei tiek paziņots, ka viņas lotuss atklāsies no SANCTUS NIHIL, svētais nekas. Pareģojums kļūst par skatītāja vadmotīvu viscaur filmai.
1. AINA
RECENZIJAS TAPŠANA
INTERJERS: MICROSOFT WORD, BALTA LAPA – NAKTS
Dieva balss
"Recenzente (23) grib pāris teikumos lasītājam pastāstīt, kas filmā notiek, bet tas ir sarežģīts uzdevums."
Recenzente
"Īsumā – galvenā varone, baltvācu grāfiene Alise Fon Trota (lietuviešu aktrise Severija Janušauskaite), ierodas Latvijā, lai nokārtotu mantojuma lietas. Filmas laikā viņa kļūst par latviešu mēmā kino celmlauzi."
Alise fon Trota klibo, viņai vienas kājas vietā ir koka protēze. Ap torsu viņa nēsā cietu korseti. Tā kā filmā netiek pieminēts, kā Alise zaudējusi kāju, pieņemu, ka to var uzskatīt par mēģinājumu filmas varoni padarīt par ne-perfekto sievieti (kādas ir ierasti redzēt filmās). Lai gan filma ir veidota, balstoties agrīnajā kino un kino vēsturē kā tādā, šis sievietes tēls ir izdomāts. Un jāatzīst, ka tas visai labi tur iederas. Vēsturē – tajā, kas būtu varējusi notikt.
2. AINA
FILMA PAR VĒSTURI, KAS NENOTIKA
Filmas sinopsē norādīts, ka notikumi risinās 1919. gadā. Tomēr attēlotā laiktelpa fluktuē, tajā ienāk citu laiku elementi. Filmā ievietotas atsauces uz agrīno kino, žanru kino un galvenajiem kinovēsturi veidojošajiem elementiem. Savā ziņā filma ir par kino pasauli, tā citē citas filmas. Tāpēc arī likumsakarīgi, ka filma ir uzņemta analogi uz 16 mm kino lentes, kas piešķir attēlam graudainumu un pārlaicīgumu. Operators Mārtiņš Jurevics pierāda savu meistarību, strādājot ar kameras kustībām un grandioziem kadriem. Kinovēstures attīstību ietekmē tehnoloģiju attīstība. Katrreiz, kad parādās jaunas tehnoloģiskās iespējas, kino veidotāji eksperimentē, ko ar tām var panākt. Man "Lotus" atgādina par visām tām iespējām, kuras jau sen atklātas, bet piemirstas.
Dieva balss
"Atsevišķi personāži balstīti reālās personās kinovēsturē, piemēram, Vilis Segliņš, kuru atveido Vilis Daudziņš, režisors Pjotrs Čardiņins, arī filmu studija "Latvju Filma"."
3. AINA
SKATĪŠANĀS PIEREDZE
FLASH BACK: TALLINA, KINOFESTIVĀLS "MELNĀS NAKTIS"
Latvieši
(smejas)
Pārējā auditorija
(nesmejas, jo nesaprot)
Pirmizrādē Tallinas kinofestivālā "Melnās naktis" bija dzirdami smiekli pie vairākiem tikai latviešu auditorijai saprotamiem jokiem, piemēram, ainā, kurā Alise neveiksmīgi mēģina atrast filmēšanas komandu. Viņa nokļūst kantorī "Zelta rokas", kur viņu sagaida kino veidotāji, ko tēlo Latvijas jaunie operatori.
Operators
"Ja nu kāds uz mātes Zemes to spēj, tad tie esam mēs!"
Dieva balss
"Viņu rīcībā tiešām ir jaunākās tehnoloģijas – tās "tehnoloģijas", kas piemīt jauniem cilvēkiem."
Skaidrs, ka lielu daļu joku un elementu atšifrēs tikai latviešu auditorija, piemēram, boksa kauju ringā starp režisorēm Martu Elīnu Martinsoni un Lieni Lindi, kādā citā filmas ainā pieminēto "pelnu sanatoriju" vai ironiski citēto Blaumani. Tā ir pasmiešanās pašiem par sevi. Tieši ironiskais filmas aspekts ārzemju skatītājiem izpaliks. Bet, ja ne bunjuelistiski ironiskā izteiksme, kas paliek pāri? Tad tā ir šausmīgi sarežģīta un nopietna filma!
4. AINA
METATEKSTUALITĀTE
INTERJERI UN EKSTERJERI – DIENAS UN NAKTIS
Katrs kadrs ir apčubināts, piepildīts ar kinematogrāfiskiem elementiem – dūmiem, kameras kustību, iekšējo kadra montāžu. Filma viscaur ir pilna ar elementiem, kuri atsaucas uz kinovēsturē pazīstamām detaļām – Mēness, vilcieni un sliedes, uz zaļa ekrāna filmēts pajūga brauciens. Parādās pat Golumam līdzīgi tēli, kuriem Alise iedod zelta gredzenu. "Hobits" un "Gredzenu pavēlnieks" ir pamatstraumes kino atsauces, kas veido ironisko ainu. Atsauču pārbagātības dēļ ir grūti pateikt, kuri elementi parādās pašmērķīgi, bet kuri ne.
Atsauces
(korī)
"Hičkoks! Eizenšteins! Godārs! Velss! Meljēzs! Dreiers! Kītons! Bergmans! Tarkovskis! Hodorovskis! Bunjuels! Derena! Dilaka! Grifits! [..]"
(uzskaitījums kļūst arvien klusāks, līdz vairs nav sadzirdams, vēstot par turpinājumu)
"Lotus" iesākas kā šausmu filma, vēlāk novirzās uz sirreālisma pusi, nobeigumā kļūstot par vēsturisku drāmu un vēl paspējot rotaļāties ar mīlasstāsta elementiem. No šāda ceļojuma sāk reibt galva, jo spēles elementi nav pastāvīgi, tie nemitīgi mainās.
5. AINA
FILMA KĀ ORGANISMS
INTERJERS: ROTĒJOŠA DEKORĀCIJA – NENOSAKĀMS LAIKS
Sarkans, rotējošs karuselis. Uzreiz prātā nāk aina no filmas "400 sitieni", bet karuseļa nepārtrauktā kustība atgādina zootropu – kino pašus pirmsākumus.
Dieva balss
"Recenzente skatās filmu pirmo reizi."
Vēlos uzteikt šīs epizodes atrašanās vietu filmas kopējā naratīvā. Tā kalpo kā atelpa, kuras laikā mani fiziski pārņēma tāda sajūsma, ka vēlējos lēkt kājās. Tomēr filma turpinājās tikpat intensīvi, remdinot sajūsmu, kas noplaka informācijas pārbagātības dēļ. "Lotus" ir pierādījums tam, ka var just līdzi ne tikai varonim, bet arī filmai pašai par sevi – kopumam, kurā saslēgti visi elementi.
Montāža
"Montāžas režisors Andris Grants uztur filmā nepārejošu dinamiku, izmantojot daudzveidīgus paņēmienus, no kuriem liela daļa asociējas ar eksperimentālā kino tradīcijām – boksa ainā tiek izmantoti stopkadri, palēninājums, sarkani un zili kadru uzzibsnījumi, daudzviet filmā kā kadru pārejas tiek izmantoti pārplūdi vai melna apļa uzplūda pāreja."
Filmas māksla un kostīmi
(reizē)
"Mākslinieks Mārtiņš Straupe ir izveidojis iespaidīgas kino dekorācijas, kas veido atsauces uz dažādiem kinovēstures elementiem: rotējoša dekorācija, mākslīgs kalns un divstāvīga māja, kurā kameras kustība no pirmā stāva pārslīd uz pagrabu, atklājot paralēlo darbību abās vietās. Kostīmu mākslinieces Jurates Silakaktiņas darbs rada pārlaicīgas pasakas noskaņu."
6. AINA
LIKTENIS
Keizerlinga kungs (Mārtiņš Kalita) vienmēr tērpts uzvalkā. Viņa noslēpumainais skatiens jau no pirmā brīža, kad varonis parādās filmā, šķiet aizdomīgs. Viņš ir grupējuma "Viva La Mort" biedrs, kurš, rokās kustinot ap pirkstiem aptītus sarkanus diedziņus, raksta Alises dzīves scenāriju (tas gan atklājas tikai filmas beigās). Šis tēls man atgādina Dieva balsi, kas nereti izmantota kino kā pārlaicīgs spēks vai visu zinošs tēls. Arī te – izrādās, ka visi Alises piedzīvojumi un neveiksmes filmas notikumos ir viņa pirksts.
Keizerlinga kungs
(Alisei)
"Tas viss, lai tava dzīve iegūtu jēgu."
Kā jau labākajās kino tradīcijās, notiek atpakaļlēciens laikā – atmiņu epizodes no filmas, kura jau redzēta, tikai šoreiz akcents likts uz Keizerlinga kungu, kurš visās epizodēs ir klātesošs un tin sarkanos diedziņus. Alise bēg no "Viva La Mort", paslēpjas kinozālē. Tajā rāda filmu "Māsas Ambrozijas pareģojums". Alise noskatās filmu, raud. Kadrā parādās cerība.
7. AINA
KĀPĒC KINO
EKSTERJERS: MUIŽAS KĀPNES – DIENA
Dieva balss
"Alises rokās tomēr ir ierocis, kas lauž viņas līgumu ar "Viva La Mort", – kinokamera."
Filmas ir pārlaicīgas, jo tajās iekapsulēta nemirstība. Arī šajā, jo lente saglabā gaismu no telpas, tātad matērijā iekapsulēts laiks – nemirstība. Tā ir atšķirība no digitāla attēla, kas uztverto gaismu konvertē pikseļos. Alise filmā iekļauj visus "Viva La Mort" personāžus, tos iekapsulējot un tā laužot savu līgumu ar grupējumu.
Lielo izmaksu un neērtības dēļ filmēšana analogi (uz lentes) šobrīd ir ārkārtīgi rūpīgi jāpamato, un pat tad ir grūti atspēkot iebildumus. Šī filma lentes izmantojumu man pamato spēcīgi ar savu formātu un materialitāti, kas kalpo filmas metaforiskajam vēstījumam.
Segliņš
(citā filmas epizodē)
"Kopš cilvēkiem ir sinematogrāfs, nāve vairs nav absolūta."
8. AINA
FILMA, KO VEIDO ALISE
EKSTERJERS: ŪDENSTILPNES VIRSMA – DIENA
Filma ir uzņemta ar speciāli iegādātu analogu, simts gadus vecu kameru – šo Parvo kameru izveidoja Andrē Debrī (André Debrie), un tā tika lietota mēmā kino laikā. It kā veidotājiem nepietiktu ar parastas lentes kameras sarežģītību. Mēmā kino epizodēs aktieri spēlē manierē, kas ir izteikti karikatūriska, rādoša, ekspresīva.
Uz analogas lentes ieskrāpēts vārds "Lotus". Atplaukst lotosa zieds. Pārdzimšanas simbols.
Dieva balss
"Alise, lai atgūtu dvēseli, uzņem filmu par sievietes iekšējo pasauli, iekšējo brīvību. Kino tiek pielīdzināts baznīcai, kurā autors runā pats ar sevi."
Segliņš
(neizpratnē, Alisei)
"Bet kā, sinematogrāfs taču ir konkrēti tēli. Vēlams, vēsturiski tēli, Alis. Tas ir naratīvs."
Alise
(citēts neprecīzi)
"Tas bija eksperiments, kura laikā atklāju, ka sinematogrāfs var būt personisks atdzimšanas rituāls."
Kādā citā filmas epizodē Segliņš saka Alisei — lai veidotu filmu, ir jāpazīst kalni. Režisore Signe Birkova kopā ar Alisi fon Trotu šajā filmā ir izstaigājušas visaugstākos kalnus.
EPILOGS
Tās vēl nav beigas. Tālāk Alise raksta savas dzīves scenāriju. Viņa sāk atstāstīt ainu – eksterjers, Segliņš satiek Alisi zem ozola un saulrietā aiziet pāri laukam. Varbūt tā ir tikai aina no filmas, ko viņi uzņem, bet varbūt tā ir reālā Alises un Segliņa dzīve. Bet kāda gan atšķirība, ja sinematogrāfs viņiem ir dzīve?
BEIGAS
0