Nule esam izdevuši Elizabetes Lukšo-Ražinskas stāstu krājumu "Netīro matu diena" ar autores fotogrāfijām. Grāmata seko jaunas varones dēkām – no asiņainām mēnešreizēm skolā līdz izmisīgiem centieniem tikt pie bērna.
Šajā sarunā Elizabete stāsta par grāmatas tapšanu, atgriešanos pie agrākām sevis versijām, autobiogrāfiskiem elementiem literatūrā un par to, kā apraudājusies, lasot pati sava stāsta fragmentu. Ar viņu sarunājas biedrības "Ascendum" vadītāja Antonija Skopa. Grāmatas atklāšana jau šodien (25. aprīlī) plkst. 19.00 Kaņepes Kultūras centrā.
Antonija Skopa: Kas ir netīro matu diena? Krājumā tāda stāsta nav.
Elizabete Lukšo-Ražinska: Nē, krājumā nav tāda stāsta. Man likās, ka teiksi – nedēļā nav tādas dienas. Pirmdiena, otrdiena, netīro matu diena, trešdiena… Tu gribi definīciju vai zināt, kā radās nosaukums? Vai visu?
Antonija: Visu!
Elizabete: Nosaukums "Netīro matu diena" radās bezmaz vai tajā pašā brīdī, kad radās ideja par grāmatu. Es zvanīju Henrikam Eliasam Zēgneram, kurš ir grāmatas redaktors, un teicu: "Klausies, es izdomāju, ka varbūt jāsaliek kopā visi stāsti, ko esmu uzrakstījusi, un kaut kas vēl papildus jāuzraksta. Sanāktu grāmata, kuru varētu nosaukt "Netīro matu diena" vai kaut kā tādā stilā." Henriks piekrita, un tas ilgi bija krājuma pagaidu nosaukums. Nezinu, kā es to vispār iedomājos – tas ir kaut kas sievišķīgs, hipsterīgs, neērts, nepareizs un viegls. Tā tas pagaidu nosaukums vilkās līdzi, bet nekas labāks nenāca prātā, un es ar to jau biju apradusi.
Grāmatā nav atrodams ne tāds stāsts, ne tāda frāze. Man likās, ka nedrīkst likt tādu nosaukumu, ja tas nav pieminēts grāmatā. Ilgi mēģināju izdomāt, vai jāuzraksta vēl pats pēdējais stāsts ar nosaukumu "Netīro matu diena" vai kaut kur jāiešmauc šis vārdu salikums. Neizdevās. Beigās Henriks un pārējie teica, ka tas nekas, jo netīro matu diena ir kaut kāda sajūta. Un es arī paļāvos, ka nosaukums pats atnāca.
Antonija: Kas tā ir par sajūtu?
Elizabete: Es domāju, ka tā ir daudzpusīga sajūta un kaut kas tāds, kas pieder sieviešu ķermeniskajai un emocionālajai pasaulei. Man liekas, ka netīri mati ir sieviešu problēma. Par džekiem es nezinu. Varbūt garmatainiem džekiem ir taukaini mati, bet tas jau ir kaut kas cits. Džekam taukaini mati nav tas pats, kas netīro matu diena. Netīrie mati ir sīkums, kas sačakarē dienu. Tu varēji izmazgāt matus, bet to neizdarīji, jo no rīta paskatījies spogulī un domāji, ka būs labi. Pēc tam visu dienu domā: "Bāc, tik pretīgi mati. Kāpēc es viņus neizmazgāju? Tas man būtu prasījis piecas minūtes, un viss būtu normāli." Un ir paradokss, ka tās foršākās vai svarīgākās lietas notiek tieši netīro matu dienās, nevis tīro matu dienās, kad esi perfekti sagatavojusies, uzkrāsojusi lūpas un noskuvusi kājas. Pirmais skūpsts vai trakākā ballīte notiek tieši netīro matu dienā. Un tas nāk ar skaistu pieredzi.
Antonija: Es zinu, ka tavi stāsti cilvēkiem mēdz šķist šokējoši. Atceries, kā mēs kopā ar "Sieviešu stendapu" braucām uz Rogovku? Man liekas, ka tu tur uzstājies ar stāstu par mēnešreizēm.
Elizabete: Tas bija stendapa numurs. Tur bija viss kaut kas samests kopā – gan mēnešreizes, gan nevainības zaudēšana.
Antonija: Nu jā, un tās omītes bija ļoti sašutušas. Bija dzirdama sačukstēšanās un neapmierinātība. Katrā ziņā tavus stāstus raksturo ļoti liela atklātība, un es domāju, ka par daudzām no šīm lietām nav ierasts lasīt latviešu literatūrā vai ārpus sieviešu žurnāliem. Vai tu par to domā? Vai tevi satrauc, ka tavi teksti varētu cilvēkus aizskart?
Elizabete: Varbūt es domāju par to, ko padomās mana mamma, tētis, vecmāmiņa un vīrs, bet par svešiem cilvēkiem īsti ne. Esmu iedomājusies par pietuvinātiem cilvēkiem, kuriem ir konkrēts tēls par mani, bet vienlaikus šķiet – vai es šī viena cilvēka dēļ nerakstīšu to stāstu? Kas tas par sviestu? Man pašai arī neliekas, ka tas ir kaut kas tik šokējošs. Nu labi, es nezinu par tām seniorēm Rogovkā un to, kā viņas par to visu jūtas un domā. Man liekas, ka manu stāstu pamatā ir kas tāds, ko mēs visi piedzīvojam, un tas tieši var rezonēt. Pašmērķis nav šokēt, bet gan aizķert ko tādu, ko daudzi ir jutuši, bet nav pateikuši.
Antonija: Man šķiet, ka tavi stāsti nerada priekšstatu, ka tu gribētu cilvēkus šokēt. Tie vairāk iziet uz izpratni, komunikāciju un to, kā lasītājam pavēstīt personiski svarīgo, nevis radīt spēcīgas emocijas. Tomēr tavi stāsti nav autobiogrāfiski. Kā tu definē – vai tie ir daļēji autobiogrāfiski vai patiesos notikumos balstīta fikcija?
Elizabete: Kā kurš. Katru stāstu var analizēt no citas šķautnes, un katram dokumentalitātes procents būtu citāds. "Satori" redaktore Agnese Radziņa to nosauca par autofikciju, un es domāju: "Ir šāds nosaukums?" Sameklēju šo terminu internetā un secināju, ka varbūt tā tiešām ir autofikcija. Iepriekš es vairāk biju saskārusies ar terminu "dokumentālā proza", bet liekas, ka tā īsti līdz galam nav dokumentālā proza, drīzāk sajaukums. Daudz kas ir no īstās dzīves, bet es ne vienmēr simtprocentīgi pieturos pie visiem notikumiem. Daudzos stāstos dokumentālas ir manas sajūtas, nevis notikumi. Piemēram, stāsts "Minūtes" vai "Plūdi" – fiziski nekas no tā nav noticis. Vai arī "Ļoti skumjš stāsts" – es to esmu izdomājusi, bet teorētiski tā varētu būt.
Antonija: Lasās, it kā pats lasītājs būtu klāt tajā saulainajā pēcpusdienā.
Elizabete: Stāstu par saulaino pēcpusdienu esmu uzrakstījusi jau diezgan sen. Tā kā stāsti ir daļēji dokumentāli, par vairumu man šķiet, ka tie patiešām ir notikuši. Brīžiem ir jāatceras, ka tas nemaz nenotika, ka es negāju uz to veikalu un ka tas stikls nav man iedūries kājā tajā vasaras dienā. Es to esmu izdomājusi.
Antonija: Tas kļūst par daļu no tavām atmiņām.
Elizabete: Jā.
Antonija: Vai tev ir būtiski stāstīt par sevi, vai arī autobiogrāfiskie elementi drīzāk ir iedvesmas avots?
Elizabete: Laikam otrais variants. Ja analizētu dziļi psiholoģiski, varbūt varētu secināt, ka man gribas izteikt savu viedokli un pastāstīt savus stāstus, bet reāli man šķiet, ka man gribas rakstīt. Kāds man palūdz kaut ko uzrakstīt, un tad man ir jāuzraksta un es domāju, par ko varētu uzrakstīt, izvēlos kaut kādu notikumu, kas ar mani noticis, vai arī pati tajā iekuļos, lai radītu materiālu stāstam.
Antonija: Iztiku tu pelni, pārsvarā rakstot scenārijus. Vai tā?
Elizabete: Jā.
Antonija: Ar ko tavā pieredzē atšķiras stāstu rakstīšana no scenāriju rakstīšanas?
Elizabete: Prozas rakstīšana ir nesalīdzināmi personīgāks un individuālāks process, jo tu esi viens cilvēks, kas atbild par šo produktu. Nu labi, ja stāsts tiek publicēts, tur klāt vēl nāk redaktors, korektors un izdevējs. Tomēr stāsts var arī netikt publicēts, un tad tas ir tikai mans, un es esmu vienīgais cilvēks, kas to ir izlasījis. Scenārijs lielākoties top apstākļos, kuros domā par galarezultātu, tas ir, filmu, sēriju vai raidījumu. Bieži vien tas ir pasūtījums, un, pat ja tas nav pasūtījums, jau sākumā ir jādomā par iesaistītajām personām, viņu vēlmēm un domām. Ir ļoti daudz noteikumu. Prozā arī ir dramaturģiski noteikumi, bet ir daudz vairāk iespēju eksperimentēt un būt brīvam. Droši vien tāpēc, ka tur nav tik daudz iesaistīto cilvēku. Ja ir daudz cilvēku, vajag noteikumus un struktūru, lai visi būtu plus mīnus apmierināti. Ja esmu viena, tad varu plūst un rakstīt, kā gribu. Man patīk šis plūstošais rakstīšanas process, un tas ir veids, kā es protu rakstīt. Brīžiem es mēģinu tādu brīvās rakstības metodi iepludināt arī scenārija rakstīšanā. Audiovizuālajā mākslā process vienkārši ir daudz dārgāks, un tāpēc jāpakļaujas noteikumiem un citiem cilvēkiem, lai tas varētu tikt pabeigts. Uzrakstīt stāstu nevienam neko nemaksā.
Antonija: Man liekas, ka tā nav taisnība. Lai uzrakstītu stāstu, ir nepieciešams laiks un apstākļi, lai to izdarītu. Tas parasti ļoti daudz maksā. Ir jābūt cilvēkam, kas, kamēr tu raksti, var parūpēties par sadzīviskām lietām, kas nepieciešamas izdzīvošanai. Kaut vai tik daudz, lai tev nav jāsatraucas par to, vai būs vakariņas.
Elizabete: Tādā ziņā jā. Es negribu noniecināt rakstnieka profesiju. Teiksim tā – lai kāds tiktu pie stāsta izlasīšanas grāmatā vai interneta žurnāla publikācijā, nenoliedzami ir vajadzīgs daudz mazāks finansējums nekā tam, lai skatītājs varētu noskatīties filmu kinoteātrī. Tas ir tūkstoš reižu lielāks finansējums. Turklāt scenārija uzrakstīšanai ir vajadzīgs daudz vairāk laika. Stāstu es varu uzrakstīt samērā ātri, bet scenārijam ir vajadzīgi mēneši vai gads. Domājot par laiku, ko tam veltu, rodas šaubas, vai gribu rakstīt scenāriju, par kuru nav garantijas, ka tiešām kāds producents vai režisors gribēs iesaistīties šajā projektā. To ir daudz riskantāk uzņemties. Uzrakstīt stāstu kādā vakarā vai divos ar vīna glāzi un nosūtīt redaktoram ir vieglāk. Mazāk riska.
Antonija: Kurš no grāmatā iekļautajiem ir jaunākais stāsts?
Elizabete: Pēdējais stāsts, ko uzrakstīju, ir "Mamma". Tas arī grāmatā ir pēdējais.
Antonija: Pirmais stāsts ir tas, ko tu esi uzrakstījusi kā pirmo, vai ne?
Elizabete: Jā, no tiem, kas šeit ir izlasāmi.
Antonija: Ir kāds cits pirmais, kas nav iekļauts grāmatā?
Elizabete: Eseja "Ekspedīcija", ko rakstīju pirmajā "Satori" nometnē Liepājā. Mēs to neielikām, jo tā bija mazāk literāra.
Antonija: Man bija ļoti interesanti lasīt, gandrīz kā skatīties ģimenes fotoalbumu, kur tu redzi, kā bērns pieaug. Nu, jauna sieviete, nevis bērns. Ļoti aizkustinoši. Tie pirmie stāsti ir kā klača ar draudzeni, kuru tu gribi izklaidēt, pārsteigt un vienlaikus gūt apstiprinājumu, ka ar tevi viss ir kārtībā. Ļoti jauneklīgs meitenīgums – tas, kādā veidā sievietes veido attiecības savā starpā. Vēlāk jau parādās sajūta, ka tev kāds cenšas pateikt ko tādu, ko ar vārdiem nemaz pateikt nav iespējams. Tā bija ļoti patīkama lasīšanas pieredze, un, kaut arī daudzus stāstus biju lasījusi jau pirms tam, pārsteidza tas literārais pārdzīvojums, kas mani pārņēma. Kā bija atgriezties pie senākām sevis versijām, strādājot pie šī krājuma?
Elizabete: Tas bija jocīgi, jo tieši pirmais stāsts "Pieci iemesli" jeb oriģināli "Five reasons" kaut kādā ziņā bija impulss vispār domāt par grāmatu. Pēdējā "Satori" nometnē pirms pusotra gada rakstīju par savu neauglības pieredzi un ceļu uz grūtniecību. Jau stāstā atgriezos pagātnē, domājot par to brīdi, kad sāku rakstīt, un par ko es tagad rakstīšu. Tas man lika domāt par "Pieciem iemesliem", un tur arī salikās grāmata, kurai ieraudzīju apļa kompozīciju, sākumu un beigas. Es laikam nekad nebiju domājusi, ka tos stāstus vispār varētu salikt kopā grāmatā un ka tie veidotu kopīgu vēstījumu. Tāpēc stāsts "Pieci iemesli" bija kā atspēriena punkts: tas varētu būt pirmais stāsts, ar ko viss sāktos, un krājums beigtos ar to, ka esmu stāvoklī. Rediģējot bija ļoti jocīgi strādāt tieši ar pirmo stāstu, jo man tas drausmīgi besīja. Atceros, kā vēl pirms četriem gadiem es to kā joku lasīju "Satori" nometnē un man patika, kā biju to uzrakstījusi. Man tas likās tik asprātīgs; domāju, ka man tagad vispār pazudis asums, bet ar to stāstu es tur gribēju kaut ko izdarīt un pateikt. Kāpēc man vairs nav iekšā šādu emociju, lai tā rakstītu? Tagad atgriežoties man pat valodas ziņā gribējās pārkārtot katru tā stāsta teikumu vai kaut ko izņemt, ja tas vēstījuma ziņā likās nevajadzīgs. Beigās mēs ar Henriku vienojāmies, ka stāstu nedaudz piepucēsim, bet nevar to pilnībā izārdīt un pārrakstīt, jo tad tas drīzāk ir jāmet ārā. Izdomājām, ka varbūt tās nepilnības grāmatai piestāv, ja jau tas ir pieaugšanas stāsts. Tā pieaugšana savā ziņā ir autentiska, un arī rakstība deviņu vai desmit gadu laikā attīstās.
Antonija: Ja tev būtu jāraksta vēstule tai Elizabetei, kas rakstīja šo stāstu, ko tu viņai teiktu?
Elizabete: Man šķiet, ka tas stāsts jau iezīmē kaut kāda posma beigas vai manas jaunās versijas sākumu. Domājot par to, kas tur aprakstīts, man varbūt būtu kādi padomi vai ieteikumi, bet brīdī, kad rakstīju šo stāstu, ar to meiteni jau viss bija kārtībā. Viss bija un būs labi.
Antonija: Inga Gaile par tavu grāmatu saka, ka tā pārvērš skumjas skaistumā. Par ko ir šīs skumjas?
Elizabete: Ingas teksts man ļoti patika un aizkustināja. Es pati nebūtu iedomājusies, ka šī grāmata tik daudz ir par skumjām, bet pēc šī komentāra izlasīšanas likās, ka varbūt tā patiešām ir. Par ko ir šīs skumjas… Par visu iespējamo un banālo, par ko var skumt šajā pasaulē. Par pieaugšanu. Vairāki stāsti ir par bērnību vai atgriežas bērnībā – tur ir daudz kas skaists un skumjš. Gan tiešām sāpīgs, gan fakts, ka bērnība ir beigusies un tagad mēs esam lieli. Tā nekad vairs nebūs.
Antonija: Man šķita, ka krājumā ir ļoti daudz šo "jautrā saruna ar draudzenēm" stāstu, un tad ir stāsti, par kuriem patiesībā ir ļoti grūti pateikt, kas tajos vispār notiek. Ir ļoti interesanti lasīt, bet rodas jautājums: kas ar tevi notika? Es saprotu, ka tos visus raksturo centieni restaurēt un atzīt zaudēto. Varbūt skaistums rodas atzīšanā, ka kaut kādas lietas ir zudušas, un mēģinājumā tās restaurēt savā prātā un atmiņās.
Elizabete: Jā, atmiņas man ir svarīgas, un tas, ka es to uzrakstu, ļauj man šīs sajūtas saglabāt. Gan saglabāt, gan pielikt punktu vai semikolu un kādu brīdi par to nedomāt. Kaut ko esmu par to lietiņu izdomājusi, tagad tā ir iemūžināta, nolikta, un šajā dzīves posmā man par to ir skaidrība, varu domāt par kaut ko citu.
Antonija: Vai krājumā ir stāsts, kas tev ir sevišķi dārgs un raisa spēcīgas emocijas?
Elizabete: Ir stāsti, kurus rakstot esmu raudājusi.
Antonija: Kuri tie ir?
Elizabete: Viens stāsts ir "Patiesība par salaveci". Tas stāsts, kā daudzi no šiem, radās kā pasūtījuma raksts. Henriks lūdza "Satori" uzrakstīt kaut ko par Ziemassvētkiem. Man šķiet, ka uzdevums bija tieši tik nekonkrēts. Piekritu, jo mēs ģimenē vienmēr svinējām Ziemassvētkus un mums aizvien tie patīk. Varbūt man bija skaidri kaut kādi aizķeres punkti, ap kuriem es varētu rakstīt, bet tas, kā teksts izvērtās, mani pašu pārsteidza. Otrs stāsts, pie kura raudāju, ir "Stāsts bez vārda" par suni.
Antonija: Jā, es arī gandrīz raudāju, to lasot.
Elizabete: Atceros, ka to rakstīju "Satori" nometnē Padures muižā. Es zināju, kā stāsts beigsies, bet nevarēju saņemties to pabeigt. Notika tusiņš pie ugunskura, bija pēdējais vakars, un stāsts bija jāpabeidz. Es viena pati sēdēju pilī un jutu, ka kaut ko piečibinu vai aprakstu ainu, tikai lai nebūtu jānonāk līdz tām beigām. Es vienkārši nespēju uzrakstīt beigas, jo zināju, cik tas būs sāpīgi. Kad rakstīju beigu notikumu, sāku raudāt un aizgāju pie ugunskura. Visi prasīja: "Kas noticis? Tu raudāji?"
Nupat "Satori" redaktore Agnese feisbukā bija dalījusies ar ziņu par manu grāmatu un citātu no pēdējā stāsta. Es apraudājos, lasot to citātu. Likās tik stulbi raudāt pašai pie sava citāta, jo biju jau aizmirsusi, ka esmu to rakstījusi. Loģiski, ka man ir viegli identificēties ar saviem stāstiem, bet uzreiz asaras acīs. Tas ir jocīgi. Ceru, ka neizklausās iedomīgi.
Antonija: Nē, tas izklausās ļoti mīļi.
0