Ko izlobīt no Eiropas Komisijas (EK) solījuma atvēlēt 500 miljonus eiro zinātniekiem, kuri pārceltos strādāt uz Eiropu?
5. maijā Sorbonnas universitātes tribīnē kāpa gan Francijas prezidents Emanuels Makrons, gan EK prezidente Ursula fon der Leiena, gan ar akadēmiskajām aprindām saistīti ļaudis. Līdzās prognozējamām un diezgan vispārīgām runām par akadēmisko brīvību interesantākais bija solījums Eiropas Pētniecības padomes 16 miljardus eiro (2021–2027) papildināt ar 500 miljoniem eiro. Mērķis: "Mēs vēlamies, lai zinātnieki, pētnieki, akadēmiķi un augsti kvalificēti speciālisti izvēlētos Eiropu." Lai gan neizskanēja, ka aicinājums ir vērsts tieši uz ASV akadēmiskajām aprindām, šo zemtekstu neviens īpaši neslēpa.
Par Donalda Trampa administrācijas sarežģītajām attiecībām ar virkni ASV augstskolu pirms dažām nedēļām "Satori" jau rakstīja Artis Svece, tādēļ šo kontekstu neiztirzāšu. Mana teksta mērķis ir saprast, vai šie miljoni ir tikai viens no elementiem ASV un Eiropas domstarpībās (par tarifiem, Ukrainu, NATO), tāds kā Briseles knipis Trampam pa degunu vai arī plašāka tēma.
Notiekošajā ir viens, manuprāt, nepārprotami pozitīvs aspekts. Bieži izskan runas par "Eiropas norietu" – gan ekonomikā, gan zinātnē un tehnoloģijās. Tā nav taisnība. Leiena: "Eiropā ir viss, kas nepieciešams zinātnes uzplaukumam. Mums ir stabilas un noturīgas investīcijas. Mums ir infrastruktūra. Mums ir atbalsts atklātai un uz sadarbību vērstai pētniecībai." Lai gan pret politiķu un ierēdņu teikto ir pamats izturēties ar neuzticību, teiktais atbilst patiesībai. Eiropā ir izcili fundamentālās zinātnes centri – CERN, Maksa Planka institūtu grupa u.c. –, arī tehnoloģiju nozarē nav taisnība, ka viss notiek ASV un Ķīnā. Faktiski vienīgais uzņēmums pasaulē, ASML, kas ražo EUV ("extreme – ultraviolet") litogrāfijas mašīnas, bez kurām nevar ražot vismodernākās mikroshēmas, atrodas nevis ASV vai Ķīnā, bet Nīderlandē. "Deutsche Welle" nesen demonstrēja dokumentālo filmu par pielietojamo zinātni Vācijas universitātēs. Jauna bioplastika, no atkritumu sadedzināšanas iegūto pelnu pievienošana cementam, lai padarītu to videi draudzīgāku, – Eiropā ir ļoti daudz interesantu iestrādņu visai sabiedrībai saprotamos un aktuālos virzienos . Īsi sakot, Leienas un Makrona runas Parīzē ir Eiropas patieso spēju un potenciāla apliecinājums.
Cik reāla ir ASV pētnieku pārcelšanās uz Eiropu? Viens no Parīzes tusiņa dalībniekiem, profesors no ASV, intervijā "France 24" godīgi atzina, ka nekāda dižā smadzeņu aizplūšana/pieplūšana nav jāgaida. Ne tikai tāpēc, ka Eiropā pārāk daudzi smēķējot, bet arī tāpēc, ka izcilākie (vai vismaz par tādiem atzītie) pētnieki ASV kaut kā tiks galā ar savas valdības izdarībām. Izņēmums varētu būt sociālās un humanitārās zinātnes, kā arī projekti, kuri saistīti ar vides un klimata pārmaiņu problēmām.
Manuprāt, Eiropa vides jautājumos jau ir tikusi tālāk par ASV. "Arte.tv" nesen demonstrēja dokumentālo seriālu par dažādiem jau īstenotiem projektiem Eiropas (lielākoties Skandināvijas) pilsētās – nekas līdzvērtīgs otrpus okeānam nav manīts. Ironiski izsakoties: lai tik šīs sfēras eksperti pārceļas uz Eiropu – mūsu atrāviens tikai palielināsies. Šī zinātnes segmenta gaidāmās nedienas ASV – un tādēļ iespējamā migrēšana uz Eiropu – saistītas ar ASV politiskās elites un ievērojamas sabiedrības daļas, maigi sakot, specifiskajiem priekšstatiem par vidi un klimatu. Ķīmiķiem vai mikrobiologiem uztraukties par politisko iejaukšanos it kā nevajadzētu, viņi turpinās strādāt ASV. Tiesa, politiskās iejaukšanās krāšņums ir apstāklī, ka pilnīga drošības sajūta nevar būt arī ļaudīm, kuri nenodarbojas ar, teiksim, postkoloniālisma studijām.
Autoritāru populistu galvās priekšstati par zinātnes virzieniem, kuri nav turami aizdomās par "voukismu", veidojas dīvaini. Kad Trampa čoms un visas pasaules libertiāņu elks, Argentīnas prezidents Havjers Milejs šāgada februārī paziņoja par Argentīnas izstāšanos no Pasaules Veselības organizācijas (PVO), tika minēts, ka argentīnieši šādi atgūšot suverenitāti pār savu veselību. Acīmredzot kādam liekas, ka valsts iedzīvotāju organisms funkcionē pēc atšķirīgiem bioloģiskiem likumiem, tādēļ viņiem neder vispārpieņemtas metodes, piemēram, vakcinācija. Te jāsecina, ka pētniekam nav jābūt saistītam ar "progresīvām" tēmām, viņš var nodarboties ar tuberkulozes vai malārijas pētniecību, lai politiķi atņemtu naudu viņa darbam (ASV pieteiktā izstāšanās no PVO samazinās PVO budžetu par apmēram 950 miljoniem USD jeb gandrīz 15%). Citiem vārdiem sakot, pilnīgi drošs par savu nākotni nevar būt neviens zinātnieks valstīs, kur ievēl Trampu un viņam līdzīgus indivīdus. Taisnības labad gan jāpiezīmē, ka ideoloģiskas fobijas var ietekmēt arī to cilvēku attieksmi pret zinātni, kuriem nav skaidru politisko simpātiju. Kenijas valdība šīgada sākumā izziņoja liellopu un aitu plašu bezmaksas vakcinēšanu, lai stimulētu gaļas eksportu. Savukārt valsts fermeru vairākums pamanījās šo nodomu sasaistīt ar Bilu Geitsu un ideju, ka vakcinēšana mazināšot metāna izmešu apjomu, ko izdala lopiņu pēcpuses, un strikti pateica "nē!".
Atgriezīsimies pie jautājuma, vai Eiropa tiešām ir pēdējā akadēmiskās brīvības sala. Salīdzinot ar citiem pasaules reģioniem, tā varētu teikt. Tomēr būtu aplami noliegt, ka politika ietekmē zinātni arī Eiropā. Ja pētnieks strādā ar problēmu, kā aizvietot Ķīnas kontrolētos retzemju metālus magnētos (starp citu, magnētus kā prioritāti pieminēja arī Leiena), tad naudas piešķīrēji Eiropā šādu projektu droši vien vērtēs labvēlīgāk, nekā ja tas būtu saistīts ar, teiksim, astrofiziku, jo magnēti vajadzīgi gan elektroauto un vēja turbīnām, gan militārajā sfērā raķešu sistēmām. Ekonomiskās un drošības prioritātes neapšaubāmi ietekmē pētniecības vidi. Nav jēgas par to vaimanāt. Manuprāt, lielāka problēma ir dalībvalstu atšķirīgais turīgums un nacionālo elišu atšķirīgā izpratne par zinātnes nozīmi. Vienkāršoti izsakoties, ir valstis, kuras var atļauties puslīdz jēdzīgi finansēt ES politiskajai konjunktūrai neatbilstošu zinātni – piemēram, arheoloģiju – no sava nacionālā budžeta. Savukārt Latvijas un mums līdzīgu dalībvalstu problēma ir tā, ka nacionālā finansējuma apjoms ir tik mazs, ka mūsu pētniekiem – gan sociālajās un humanitārajās, gan "cietajās" zinātnēs – nākas pieskaņoties ES kopīgajām prioritātēm.
Te jāpaskaidro šī teksta virsrakstā lietotais vārdu salikums "jauns posms". Mana prognoze ir tāda, ka atkarība no ES kopīgā budžeta un prioritātēm pārskatāmā nākotnē tikai palielināsies. Iemesls ir diezgan vienkāršs – ja dalībvalstij jāpalielina citas izdevumu pozīcijas (piemēram, drošībai), savukārt naudas būtiski vairāk nav, skaidrs, ka valsts paļausies uz turīgāku partneru palīdzību. Latvijas politiskā elite var solīt palielināt finansējumu zinātnei, tomēr atkarība no Briseles palielināsies.
Tātad būtu pārdroši apgalvot, ka Eiropā zinātnes neatkarība no politikas ir lielāka nekā ASV. Tā ir citāda, jo man nezināmu iemeslu dēļ kretīnu un neliešu īpatsvars Eiropas varas gaiteņos pagaidām tomēr ir mazāks. Ir pamats cerēt, ka tuvākajos gados (līdz nākamajam vēlēšanu ciklam) šāda situācija saglabāsies. Carpe diem.
0