Latvija meklē savu nākotnes vektoru – misiju, kas ne tikai saliedētu sabiedrību, bet arī veidotu valsts starptautisko tēlu. Taču kā atrast iedvesmojošu mērķi, kura sasniegšanā vienoties gan uzņēmējiem, gan politiķiem, gan sabiedrībai? Vai Latvija var kļūt par vietu, kur tiek izmēģinātas drosmīgas idejas par to, kā ilgtspējīgi apdzīvot pasauli? Kas traucē Latvijai kļūt par inovāciju rotaļlaukumu un atkārtot Igaunijas zīmola veiksmes stāstu?
Raidieraksta "Zīmols "Latvija"" sestajā un pēdējā sarunā žurnāliste Rita Ruduša un tūrisma eksperts Edgars Ražinskis sarunājas ar uzņēmēju, sociālantropologu, agrāko Latvijas Investīciju un attīstības aģentūras Valsts tēla nodaļas vadītāju un misijas "Jūra 2030" autoru Jāni Nīgalu – par to, kā Baltijas jūra var kļūt par Latvijas Mēnesi, kāpēc zīmola radīšanai nepietiek ar lozungiem un kāda ir līderības, sadarbības un vīzijas nozīme valsts tēla veidošanā.
Visus "Zīmols "Latvija"" raidierakstus iespējams klausīties platformās "Spotify" un "Podbean", savukārt sērijā publicētie raksti lasāmi šeit.
Rita Ruduša: Jānis Nīgals ir uzņēmējs, kurš bijis iesaistīts arī mārketingā, fotogrāfijā, mācījies sociālo antropoloģiju un, kas mums īpaši svarīgi, bijis iesaistīts projektā "Jūra 2030", par ko gan detalizētāk parunāsim vēlāk. Esi bijis iesaistīts nācijas zīmolvedībā. Ņemot vērā tavu daudzveidīgo pieredzi, kas tevi piesaistīja tieši šai jomai?
Jānis Nīgals: Personiski pats svarīgākais laikam ir tas, ka man ir svarīga šī vieta. Un arī cilvēki apkārt. Es jau toreiz redzēju, ka galvenais spēks ir tieši cilvēku saliedētībā un izglītībā. Galvenais drauds ir koruptīva sistēma, nevis ārējie ienaidnieki. Man bija svarīgi saprast, kas ir tie procesi, kuri nodrošinātu iekšējo saliedētību, tādēļ studēju sociālo antropoloģiju – lai saprastu sociālo līmi. Esmu īstenojis vairākus projektus, lai iemācītos pats un arī kopā ar citiem mācītos to, kā cilvēki – kopiena vai grupa – var ieraudzīt nākotni un saprast, kā uz to tiekties. Tieši nespēja iztēloties kopīgo nākotni rada sadrumstalotību, jo katrs mēģina vilkt uz savu pusi. Tas likās pats interesantākais – veidot šo stratēģiju kopā. Redzēju lielu jēgu savam darbam.
Rita: Tas ir brīnišķīgi, man prieks dzirdēt par sadarbību un kopīgo domāšanu. Arī projektā "Zīmols "Latvija"" esam virzījušies uz to, lai veicinātu šāda tipa domāšanu. Projekts "Jūra 2030" arī ir piemērs tam, kā kopīgi domāt, bet par šo projektu cilvēki vairāk dzirdējuši ārpus Latvijas nekā pašā Latvijā, tāpēc varbūt tu varētu definēt īsu vizītkarti – kas tas tāds bija?
Jānis: Bijām iecerējuši, ka tā būs misija, nevis projekts. Misija ir kas ambiciozs, varētu teikt, pat nesasniedzams. Paraugs visam ir misija "Mēness", kuru [kādreizējais ASV prezidents Džons] Kenedijs Aukstā kara apstākļos izziņoja kā ASV nākamo lielo, paveicamo misiju. Viņš laikam 1962. gadā pateica, ka desmit gadu laikā ASV nogādās cilvēku uz Mēnesi un atpakaļ. Tam netika žēloti resursi, bet interesantākais, ka tika izveidota īpaša sadarbības forma, kurā privātais, sabiedriskais un zinātnes sektors sadarbojās, lai šo sarežģīto misiju īstenotu. Un bija nepieciešams ļoti daudz jauninājumu, lai saprastu, kā to izdarīt, kā komunicēt ar to bundžu debesīs, kā to visu vadīt. Tā rezultātā radās daudzas inovācijas – programmatūras, attālinātā komunikācija, jauni materiāli, piemēram, teflons utt. Vairāki tūkstoši izgudrojumu, kurus mēs lietojam mūsdienās, radās šīs konkrētās misijas dēļ. Arī sadarbības forma bija ārkārtīgi interesanta – cilvēki dabūja ne tikai akmeņus no Mēness, bet NASA sev pašiem par pārsteigumu radīja iepriekš nebijušu procesu. Mūsdienu organizāciju struktūra ir veidojusies industriālajā laikmetā, kur viss tika paredzēts lineāri – mēs ejam uz skaidru mērķi, ko sasniegsim, soli pa solim darot konkrētas lietas. Un šāda domāšana joprojām ir lielākajā daļā organizāciju un valstu, nevis, kā angliski varētu sacīt, viens preliminary objective, nezinu, kā to iztulkot latviski. Varbūt "nojausmas mērķis", bet tā nav arī nojausma, jo ietver sevī skaidrību, kā mēs to darīsim. Tāda domāšana nepastāvēja. Misija "Jūra" ir par to, kā ienest šo domāšanu valsts, Latvijas līmenī. Ja paejam atpakaļ uz jautājumu, kas ir valsts tēls – valsts tēls ir tas, ko valsts dara. Mēs redzējām, ka tāda platforma nodrošinātu interesi par Latviju un šo izaicinājumu risināšana nepieciešama ne tikai Latvijai, bet visai pasaulei – tādējādi viņi nāktu uz šejieni ar mums kopā veidot jaunos teflonus vai programmas, lai saprastu, kā vairs nepiesārņot Baltijas jūru. Problēmu nevar atrisināt, attīrot jūru un vienlaikus turpinot to piesārņot. Problēma ir veidā, kā mēs audzējam ēdienu, kā pārvietojamies un kādas pilsētas būvējam. Tas viss nonāk jūrā. Salīdzinot ar citām jūrām, Baltijas jūra ir neliels ezeriņš, tādēļ tā ir netīrākā jūra pasaulē.
Rita: Tātad izejas punkts bija, ka Baltijas jūra ir netīrākā pasaulē un nepieciešams saprast, ko varam kopīgi darīt, lai to ne tikai tīrītu un tad atkal piesārņotu, bet veidotu sistēmas…
Jānis: Lai vairs nepiesārņotu, bet vienlaikus saglabātu attīstītu ekonomisko un sabiedrisko dzīvi ap jūru. Mērķis bija skatīties no tās perspektīvas, kādam jābūt ūdenim un kādām jābūt sistēmām ap to. Interese par to bija liela – atlika tikai sākt par to runāt, kad jau bija ieinteresētās puses, kuras bija gatavas piedalīties.
Edgars Ražinskis: Bet ir diskusijas par to, vai Baltijas jūra ir netīrākā vai nedzīvākā. Jo Baltijas jūras problēma ir skābekļa trūkums.
Jānis: Ir daudz parametru, pēc kuriem to mēra, bet mēs esam top trijniekā.
Edgars: Man divi momenti likās interesanti – par sociālo līmi un to, ka nav vērts doties katram savā virzienā, jābūt kopīgam mērķim. Saprast, kurā virzienā doties, ir diezgan grūti, jo kādam ir jāuzņemas iniciatīva šo virzienu noteikt. Kā jūs nonācāt līdz tam, ka svarīga ir tieši Baltijas jūra? Varbūt ir citi izaicinājumi?
Rita: Kā formulēt savu Mēnesi?
Jānis: Pirmkārt, grūtākais bija organizēt iesaistošās darbnīcas kovida apstākļos. Tas ir pavisam cits darbs, nekā atrodoties vienā telpā, risinot problēmas, iepazīstot, sajūtot vienam otru, sadaloties utt. Zūmā tu redzi mazu cilvēciņu un neredzi viņa ieinteresētību vai to, ko viņš dara paralēli. Viņam ir uzlikts mute, jo viņš komunicē ar bērniem. Daļa darbnīcu tika izziņotas publiski, un pieteicās mazliet vairāk nekā 100 cilvēku. Mēs ar visiem tikāmies un definējām Latvijas izaicinājumus.
Edgars: Varbūt atceries vēl kādus izaicinājumus?
Jānis: Ļoti daudz. Gan par izglītību, gan par tukšiem laukiem. Cilvēki runāja par īstām problēmām. Reizē skatījāmies, kas būtu interesants ne tikai šeit uz vietas, lai tas viss nepaliek ģimenes līmenī, kur ir savi joki, par kuriem ārpus ģimenes neviens nesmejas. Mēs negribējām palikt iesprostoti šajā līmenī, tāpēc nākamais bija Valsts tēla padome, kurā tika iesaistīti gan uzņēmēji, gan cilvēki no valsts pārvaldes, gan arī prezidenta kanceleja – tā bija darba grupa, kas gāja cauri ziņojumiem no sabiedrības darba grupām. Un tad bija arī tas viss, kas nāca līdzi no iepriekšējo gadu darba pie valsts tēla. Tur arī bija vairākas darbnīcas, kas definēja, kas mēs esam, kas ir "latviešu kods". No turienes nāca līdzi tas, ka esam maza valsts, viens otru pazīstam – sliktākajā gadījumā esam divu rokasspiedienu attālumā viens no otra, labākajā – viena rokasspiediena attālumā. Tāpēc mums ir vieglāk izdarīt lietas. Otrs – esam gatavi izaicinājumiem, jo, kad uz mums ir spiediens, mēs izdarām milzu lietas, piemēram, uzvaram Kanādu hokejā. Mums vajag spiedienu. Trešais – mēs varam radīt spēļu laukumu, kurā elastīgi īstenot jaunas un interesantas lietas. Tas vairāk attiecās uz investīcijām, varbūt arī tūrisma daļu. To visu liekot kopā, mēs nonācām līdz šai misijai.
Ir tāda interesanta autore, Mariana Macukato, kura uzrakstīja piedāvājumu Itālijai par to, ko nozīmētu, ja valsts uzņemtos kādu misiju. Izlasīju to vienā vakarā, un man bija skaidrs, sākām likt to kopā ar Latvijas stāstu. Tad ir jautājums, ko tu uzdevi pirms visa šī garā monologa – par līderību. Mums izpalika līderība. Mēs sākām nodarboties ar to, ko no mūsu komandas nemaz negaidīja. To visu organizēja Latvijas Investīciju un attīstības aģentūra, viņi bija arī politikas īstenotāji, bet mēs sākām nodarboties ar politikas veidošanu, un to neviens nebija no augšas pasūtījis. Un tur radās berze. Lineārais process pieprasa atbildību hierarhiski uz augšu, mēs gribējām izveidot citu procesu, kur ir atbildība pret kopējo mērķi. Un tad ir vienalga, kurai hierarhijas daļai tu piederi, jo visi ir atbildīgi pret šo misiju. Ir leģendārs stāsts par Kenediju, kurš nāk uz NASA pārbaudīt, kas tur notiek, un redz cilvēku, kurš slauka grīdu. Kenedijs prasa: "Ko tu dari?" Viņam atbild: "Sūtu kosmosa kuģi uz Mēnesi." Nevis "Es slauku grīdas, jo tāds ir mans darbs", bet "Es šajā telpā uzturu perfektu tīrību, lai zinātnieki varētu veikt savu darbu". Tas bija tas, ko mēs gribējām iedvest.
Rita: Jūs vienkārši gribējāt mainīt domāšanu.
Jānis: Vienkārši!
Rita: Ja tā ir misija, tad misijai ir jānotic. Un noticēšana var novest pie tā, ka domāšana mainās. Kā ir ar mums kolektīvi? Mēs spējam noticēt kaut kam tik ambiciozam?
Jānis: Vēsture rāda, ka varam. Pietiek ar saujiņu cilvēku, kuri to uzsāk un tiešām tam notic, un tālāk tas aiziet plašākos apmēros. Tā mazā cilvēku saujiņa, mani ieskaitot, nav bijusi pietiekami spēcīga, lai parādītu, ka tas tiešām ir iespējams. Skatoties uz pašreizējiem līderiem, es neredzu, ka tiešām kāds ticētu kam lielākam, izrāvienam. Drīzāk tiek domāts, kā mēs varam nokopt lietas.
Rita: Un apgūt.
Edgars: Es gribu pakavēties pie antropoloģiskās pozīcijas, kuru tu minēji. Kāda ir šī sociālā līme Latvijā? Kāda bija sociālās līmes loma tajā, vai misija izdosies vai ne?
Jānis: Šo līmi veido, tā nerodas pati par sevi, bet mēs tik tālu netikām. Tā rodas tikai zem liela spiediena – kad ir Atmoda vai ārējais apdraudējums, rodas līme. Protams, visvienkāršāk būtu atbildēt, ka jāveic pētījums. Sajūta ir tāda, ka esam ļoti sašķelta sabiedrība – gan izglītības un ienākumu, gan interešu un vērtību ziņā. Saliedētībai vajag spērienu, lai būtu kodols, ap ko tam visam veidoties. Es nevarēšu atbildēt.
Edgars: Jūra šobrīd nav aktuāla?
Jānis: Nav.
Edgars: 2020. gadā bija cerība, bet pašlaik dienaskārtībā ir citi izaicinājumi, ap ko veidoties līmei.
Rita: Es gribētu paskatīties uz priekšu. Mēs parunājām par to, kā pietrūka, lai misija varētu izdoties, bet ko no tās mācībām mēs varētu likt lietā, veidojot līmi šodienas apstākļos?
Jānis: Ir tāds [sociologs Filips] Eibremss, viens no interesantākajiem autoriem, kurš sociālantropoloģiski rakstījis un pētījis valsti. Viņam bija tēze, ka valsts ir performance. Mums varbūt izskatās, ka valsts ir simboli, karogs un ģerbonis vai ierēdniecība, vai vadītājs, vai armija, vai robežas, vai vēl visādi citi atribūti, bet, ja skatās dziļāk, tā ir darbība, kurai piekrīt cilvēku grupa, kura ir vienojusies par kopīgām interesēm vai vērtībām. Strādājot ar valsts tēlu, man bija interesanti iedzīvināt un attīstīt šo domu. Jo valsts tēls ir tas, ko valsts dara. Valsts tēls nav tas, ko valsts par sevi saka. Tā tas ir bijis vienmēr, lai cik skumīgi nebūtu tiem, kas šo procesu uzsāka. Katru gadu vairākas samērā nabadzīgas valstis iztērē miljonus, lai sevi reklamētu, bet neviens no šiem centiem starptautiski neko nav atnesis. Valstis, kurām ir spēcīgs tēls, dara kaut ko tiešu un konkrētu. Mums ir asociācijas ar Vāciju. Tur ir programma, ap kuru iedzīvotāji vienojušies, – uz viņiem var paļauties, viņi ir efektīvi un pedantiski. Vācija ir visu Eiropas tehnoloģiju bāze, un viņi šo programmu arī atkārto. Vai mode, māksla, dizains Itālijā. Radikāla demokrātija un finanses Šveicē utt. Aizbraucot uz šo valsti, cilvēks var to piedzīvot. Visi šie piemēri ir veidojušies ilgtermiņā. Uz ASV aizbrauca apņēmīgi, uzņēmīgi cilvēki no Eiropas un nodibināja tur iespēju zemi. Tu aizbrauc uz Ņujorku bez graša kabatā – tev ir iespēja izsisties. Ja gribi kļūt par aktieri, aizbrauc uz Holivudu – tas darbojas, ir daudzi Pelnrušķītes stāsti. Ja gribi nodarboties ar IT un taisīt lielu uzņēmumu, brauc uz Silīcija ieleju. Kā tādu vidi, programmu radīt no jauna? Viens no labākajiem piemēriem ir tepat kaimiņos – Igaunija, kur 1998. gadā [toreizējais Igaunijas prezidents Lennarts] Meri organizēja darba sanāksmi. Valsts diplomātiskais korpuss saprata, ka Igaunijas tēls nav labs, un tas diezgan lielā mērā bija saistīts ar prāmja "Estonia" bojāeju. Braukājot apkārt pa pasauli, viņi pret sevi izjuta nožēlu, pret viņiem izturējās citādi nekā pret Latvijas diplomātisko korpusu. Igauņi saprata, ka ir sliktā pozīcijā. Un 1998. gadā paziņoja, ka kopā ar visu pasauli iet uz digitalizāciju. "Mēs ieskatījāmies nākotnē," tieši tā viņi toreiz arī teica. "Kad nākotne pienāks, mēs būsim priekšā – tas ir mūsu mērķis." Tas arī izveidoja viņu tēlu. Tikai pēc tam, 2003. gadā, nāca "Skype", par ko jau sāka runāt. Pirmos gadus viņi veidoja mugurkaulu tam, lai šī digitalizācijas misija Igaunijā notiktu.
Rita: Respektīvi, tas ir kluss darbs. Tu veido infrastruktūru tam, lai to misiju varētu īstenot.
Jānis: Jā. Tādu īstu tēla darbu viņi sāka tikai 2015. gadā, kad to visu nobrendoja par "e-Estonia". Viņiem jau bija "X-tee", ko latviski sauktu "X-ceļš", kur dažādas valsts ministrijas un infrastruktūras projekti saslēdzas kopā – līdzīgi, ja "E-veselība" būtu savienota ar Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldi, bet PMLP – ar Valsts ieņēmumu dienestu. To būtu jēga pamācīties. Viņi tiešām izveidoja spēcīgu digitalizācijas platformu un sāka to reklamēt, rādīt. Vācijā vienās pašvaldību vēlēšanās redzēju vietējās partijas plakātu ar saukli: "Mēs solām tādu digitalizāciju kā Igaunijā!" Tas ir valsts tēls. Arī valsts tēla vērtējumos, kur vērtē šo sešstūri, igauņi bija priekšā mums par 30–40 vietām, bet jaunākos datus gan nezinu.
Rita: Runa ir par Saimonu Anholtu [valsts zīmolu indeksu "Anholt Ipsos Nation Brands Index"]?
Jānis: Jā. Salīdzinot ar Lietuvu un Latviju, Igaunijai izdevās radīt par sevi interesi. Tas bija patiess process, kurš notiek valstī un kuru saprata arī tās iedzīvotāji. Protams, ar izņēmumiem.
Rita: Protams, negribas sevi salīdzināt ar Igauniju, tas ir banāli, un tomēr – tā ir valsts ar līdzīgām izejas pozīcijām, līdzīgu izmēru – kas ir noteicošais elements panākumu receptē, lai mobilizētos? Ir iesaistītas dažādas institūcijas, ministrijas, nav jābūt vienai e-lietu ministrijai, kas dara visu, bet jāveido infrastruktūra, kas nodrošina, ka ikviens ir savā vietā – tas, kas mazgā grīdu, vai tas, kurš programmē, – visi pakļauti vienai misijai. Vai līderība ir noteicošais elements? Uz ko mums skatīties pašiem?
Jānis: Es droši vien neuzņemtos piedāvāt vienu recepti, jo tādas nav. Tas ir komplekss dažādu lietu kopums. Jā, līderība ir ļoti svarīga, bet tikpat svarīga ir arī izejas pozīcija, kura Latvijai 90. gadu sākumā bija labāka – mums bija vairāk, ko dalīt, igauņiem bija mazāk, tāpēc vairāk bija jārada.
Rita: Lielāks spiediens.
Jānis: Mūsu valdība vairāk nodarbojās ar sadalīšanu nekā jaunu lietu radīšanu. Tur ir vēl ļoti daudz elementu. Salīdzinot ar somiem, viņiem bija drusku citāds domāšanas veids un 80. gadu informācijas telpa. Tie jau ir vairāki parametri. Ja Vaira [Vīķe-Freiberga] būtu nākusi ātrāk, mums šī līderība noteikti būtu bijusi daudz izteiktāka, skaidrāka. Vērtības atgādinātu īstajā brīdī, nevis tad, kad varbūt bija mazliet par vēlu, kad tās bija pagriezušās uz citu pusi.
Rita: Neatgriezeniski?
Jānis: Nekas nav neatgriezenisks. Es neesmu fatālists, domāju, ka jebkas var mainīties. Tiešām pietiek ar grupiņu cilvēku, kuri spēj pagriezt vektoru uz citu pusi.
Edgars: Manuprāt, "Straume" pierādīja, ka misija "Jūra 2030" bija pareizā virzienā. Skaidrs, ka "Jūras 20230" aicinājums tūristiem vai talantiem nebija: "Atbrauciet, nopeldieties netīrākajā jūrā pasaulē!" Kas, tavuprāt, bija misijas vēstījums svešiniekiem par Latviju? Kas ir pazaudēts? Kas ir tas, ko vajadzētu saglabāt vai attīstīt?
Jānis: Tēlaini izsakoties, misija "Jūra 2030" nepiedzima. Tā tika ieņemta, abortu taisīt vairs nedrīkstēja, bet to tomēr izdarīja. Tā es teiktu. Tāpēc nevar pateikt, kas piesaistīja, jo šis bērns vēl nebija piedzimis. Viņš nepaspēja ne uz ko piesaistīt. Mēs teicām, ka būs pieaugums.
Edgars: Kā tas notiktu ideālā gadījumā?
Jānis: Pasaulē ir pietiekami daudz ļoti lielu spēlētāju, kuriem pieejama informācija un analīze par to, cik trausla ir šī pasaule. Un tas nav tikai zinātniskajā laukā, tas ir parasts racionāls aprēķins, analīze, cipari, skaitļi. Kas notiek, ja Francijā grib pacelt dīzeļa cenu par pieciem centiem? Cilvēki iziet ielās un uztaisa tādas nekārtības! Un šie analītiķi zina, kas notiks tad, ja būs jānorauj stopkrāns esošajai ekonomikai, jo mēs vairs citādi nevaram izdzīvot uz šīs planētas. Planēta ir atkarīga no tā, kā mēs šeit uzvedamies. Tāpēc šie lielie pensiju fondi, uzņēmumi, finanšu institūcijas ir gatavas ieguldīt alternatīvās, radīt jaunu ekonomiku, kura rūpējas par to, lai mēs varam turpināt dzīvot uz šīs planētas. Tie arī bija tie, kas pievērsa uzmanību. Viņiem likās, ka Latvijā ir iespēja kaut ko tādu radīt, jo viņu valstīs tas ir daudz grūtāk, daudz neelastīgāk, daudz vairāk iesaistīto pušu, kuras jāpārliecina, kuras negrib riskēt ar savu reputāciju, kuras labāk turpina tā saucamo business as usual, jo vismaz viņu dzīvei resursu pietiks. Viņiem likās, ka šeit ir interesants spēļu laukums.
Edgars: Intriģējoši!
Rita: Domāju, ka tas mums ļoti labi noder noslēgumam, jo, ja mēs no ārpuses izskatījāmies kā intriģējošs spēļu laukums, kurā testēt inovatīvas idejas, mums atliek pašiem noticēt, ka mēs to varam.
Jānis: Tieši tā.
Rita: Paldies!
Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par projekta saturu atbild biedrība "Ascendum" un interneta žurnāls "Satori".
0