Par Kristapa Kalna 2024. gada kalendāru "Mitrāji" (izdevis Latvijas Dabas fonds)
Kopš sevi atceros, mājās pie sienas vienmēr bijuši kalendāri. Bērnībā tas, skaidra lieta, bija "Lauku Avīzes" kalendārs. Vecmāmiņai vienmēr, saņemot jauno, uzreiz bija skaidrs – ir smuks vai nav. Visbiežāk tomēr bija smuks, jo kalendāru rotāja ierasti skaistas lauku ainavas, kur parasti no tāluma fotografēta klasiska dabas kompozīcija. Iespējams, bija arī kāds mednieku kalendārs, kur vectēvs novērtēja buka ragus un atcerējās savas meža gaita. Vēlāk stāstu par skaisto dabu turpināja Latvijas Valsts mežu kalendārs ar fotogrāfa Andra Eglīša ainavām. Tad dabas estetizācija nonāca cilvēku pašu rokās un fotogrāfiju apjoms ļoti būtiski pieauga, jo kā gan citādi, ja ne ar viedtālruni apliecināt, ka esi kaut kur bijis?
Skaistā aizsargāšanu var pamatot. Zelta rudenī latvju tauta migrē uz Siguldu, kur uz vietas top skaidrs, ka Gaujas Nacionālais parks un ainava, kas veidojas, Gaujai graužoties cauri smilšakmens klintīm, ir jāsaglabā. Nostājies Paradīzes kalniņa skatu platformā un, izplešot rokas kā Keita Vinsleta uz "Titānika" klāja, sauc: "Cik skaisti!" Vai dodies tālāk uz Piebalgas pusi un svētlaimē noelsies: "Kāda bagāta zeme!" Vēl jau tās senās alejas un dižozoli Ēdoles apkaimē. Reiz mēs tur braukājām pa lauku ceļiem, un es sajutu tādu spriedzi kā saspringtā hokeja mačā – diez kāds skaistums mani gaida aiz nākamā līkuma? Ja vien kāds nav parūpējies par bezgaumīgiem žogiem vai neglītiem cietokšņiem, Latvijas dabas ainava ir satraucoša un nomierinoša vienlaikus.
Latvijas Dabas fonda (LDF) izdotais Kristapa Kalna 2024. gada sienas kalendārs "Mitrāji" visupirms ir satraucošs. Janvārī, kad pie tā tiku, bija grūti. Man patīk Kristapa Kalna bildes, un tēmas, ar ko nodarbojas LDF, šķiet svarīgas. Skaidrs, ka man vajadzēja tikt pie "Mitrājiem", izmantojot pazīšanos. Sākumā izlielījos, ka esmu dabūjusi šo kalendāru. Tam taču jābūt skaistam! Bet mājās sākās visādas piezīmes: "Kas tas ir? Kāpēc nav vārdadienu?" Kalendārs izaicināja. Datumi nav salikti saprotamā režģī. Iespējams, tie ir par mazu. Vai tas vispār ir kalendārs? Un tad fotogrāfijas…
"Es gribētu, lai šīs bildes pie sienas ir kā logs uz nemaz neaizsargātu, pilnīgi īstu īstenību," tā kalendāra ievadā raksta Kristaps Kalns. Mitrājs ir pārmitra vai ar seklu ūdeni klāta teritorija – ekosistēma, kura pirmajā brīdī jūs apčakarē. Jums varbūt sākumā liekas, ka tā ir vienkārši zampa, taču mitrājos jeb mitrzemēs čum un mudž no dzīvības. Mitrāji ir vietas upju palienēs un purvos, tās ir teritorijas, kur pastāvīgi vai periodiski ir mitrs vai pavisam slapjš. Ja mitrājus nosusina vai tajos ceļ mājas, palielinās plūdu risks. Mitrāji mazina eitrofikāciju, palīdzot attīrīt zemi no visa tā, ko cilvēks tajā atstāj saimnieciskās darbības rezultātā. Mitrājs ir arī mājas.
Mūsdienās mēs to, protams, pamanām. Kad Gaujas Nacionālais parks iepazīts (jo, kā man sarunā atgādina Kristaps Kalns, tur laikā, kad uz mašīnu bija jāgaida garā rindā, varēja nokļūt ar vilcienu), mēs esam pamanījuši Ķemeru Nacionālo parku. Lielā Ķemeru tīreļa laipa šobrīd ir populārākā dabas taka Latvijā. Dabas aizsardzības pārvalde fiksē apmeklētāju skaitu ar kamerām. Tomēr arī daudzu apmeklētais purvs ir ērts un saprotams. Es mēdzu doties lācenēs uz parastu purvu. Visbiežāk ap to laiku pēc Jāņiem – ir karsts, bet tu gumijniekos centies veikli manevrēt starp ciņiem un nedaudz baidies apmaldīties. Tas tev nav vis pastaigāties pa koka laipu, dzerot tēju uz soliņa skatu tornī. Taču palienes vai bebru radītās milzu peļķes mežos ir vēl grūtāk pieejamas, jo ko gan tur cilvēkam darīt. Man ir bijusi iespēja viesoties Moricsalā, kura parasti cilvēkam nav pieejama. Arī tur sākumā ir tas Kalna kalendāra mulsums – it kā vajadzētu justies īpaši par iespēju te būt, tomēr man te, salā, kuru ik pa laikam apņem Usmas ezers, gribas iebilst, ka tā taču ir nekārtība. Sakrituši koki, neaizvāktas lapas – to ir tik daudz, ka ikviens solis čaukst un brakšķ. Un tikai vēlāk, atkal un atkal domās atgriežoties tur, pamazām aptveru tos bagātības apmērus un domāju par tām koši sarkanajām sēnēm (nē, ne mušmirēm), ko esmu redzējusi vien tur. Droši vien mēs šobrīd esam pusceļā uz mitrāja estētikas pieņemšanu – nelietderīgā lietderīgumu.
Esmu tā saucamajām zaļajām aprindām pietuvināta persona. Ir ienākušas ziņas, ka pat dabas cilvēki par kalendāru ir skeptiski. Ne tikai vārdadienu trūkuma dēļ. Par to dzirdējis arī bilžu autors, kura ieskatā kalendārs ir kā katalizators. "Viņi it kā grib dabisku dabu, bet bildēs grib estetizētu dabu," saka Kristaps. Viņš ir gribējis iet tur iekšā – dabā, mitrumā, dzīvotnē. Mākslas zinātniece Aija Brasliņa kalendāra beigās atrodamajā paskaidrojumu lapā raksta, ka fotogrāfijās jaušamas arī Latvijas klasiskās glezniecības klasikas iezīmes: "Motīvu un apgaismojuma izvēlē, kompozīcijas kadrējumā un formas elementu saspēlē pavīd atspulgi gan no žanra patriarha Vilhelma Purvīša harmoniski ideālās ainavas kanona, gan no gaistoša impresionistiska viegluma un viņa laikabiedra Johana Valtera iespaidiem: "Kur ir drusku ūdens un pļavas, tur ir skaisti.""
Tagad, kad ar mitrāju kalendāru esmu nodzīvojusi jau gadu, no Kristapa uzzinu, ka šīs atsauces ir apzinātas. Klasiskajās Purvīša pavasara ainās jau ir par tiem pašiem mitrājiem. Un dzirdēti taču arī viedokļi: lūk, kā meistars varējis to, kur it kā nekā nav, – peļķes un kailus kokus – atainot tik skaisti! Kristaps tik tiešām ir iegājis iekšā, tāpēc arī pati jūtos, ka esmu tajā Purvītī iekāpusi, nevis skatos no pieklājīga attāluma, kā kulturālam cilvēkam muzejā pienākas. Tuvinājums pirmajā mirklī šķiet par strauju. Visa iepriekšējā dzīve liek domāt, ka daba ir skaista no attāluma, bet, aizsniedzama ar roku, tā jau kļūst lietojama – tur jāmēra kokiem diametrs un jāberzē vārpas, lūkojot, vai rudzi jau gatavi. Bet Kalns visus pirmos četrus mēnešus liek skatīties tepat blakus. Kāds skeptiķis teiks, ka tur vienkārši sabildētas peļķes ziemā un pavasarī. Nu, aizejiet uz mākslas muzeju, tur arī ir peļķes ziemā un pavasarī!
Bet tad nāca maijs – skats tālumā. Un es to iemīlēju. Šī fotogrāfija, kurā attēlota rītausma Grīvu salā Lubāna mitrājā, klasiski iederētos jūnijā. Izskatās pēc Jāņu nakts. Maijā taču jāliek ziedonis – ābeļu ziedi un simtiem ceriņu violetā nokrāsu. Varbūt dzeltena pieneņu pļava, lai gan tāda ainava neliecina par dabiskumu. Mēs te, zem svina debesīm, to maiju esam nopelnījuši, bet bildē nav ne ziedu, ne bišu. Kristaps skaidro, ka Jāņu nakts aprises iezīmējas jau maijā un tur, Lubāna mitrājā, tajā brīdī pirms saullēkta jūtama tāda mīlestības priekšnojauta. Vārdadienu gan aizvien nav. Es neesmu mākslas zinātniece, tāpēc droši varu mētāties ar vārdiem – Kristapa Kalna maijs atgādina Rotko! Jūnija naktī fotogrāfs iebridis mitrājā pie jumstiņgladiolām. Manai ģimenei piederošajā piejūras pļavas biotopā tās zied pēc Jāņiem, bet Latvija ir liela un ziemeļos veģetācijas procesi mēdz iekavēties par kādām divām nedēļām.
Tad, kad kalendāra lietotājs jau pieradis pie lielā tuvuma un būšanas blakus zāles stiebriem, atkal seko pārbaudījums. Es iztēlojos, ka tobrīd kāds šo kalendāru tomēr noņēma no sienas. Augusts. Fotogrāfijā atainota slūžās sagūstītā Aiviekste pie Lubāna ezera. Tur kadrā ienākusi sieviņa sarkanā mētelī ar dzeltenu lakatiņu. Slūžas regulē ezera ūdens līmeni. Lubāns veido Latvijā lielāko iekšzemes mitrzemju kompleksu, bet vai mums tas jārāda tik tieši?
Skaidrs, ka oktobrī ir zelta rudens, bet Kalnam tas aizvien ir zaļš. Loģiski! Latvijā aug arī priedes un egles. Tās ir zaļas visu gadu, ja vien nav ieviesies egļu astoņzobu mizgrauzis, un arī zāle blakus fotogrāfijā redzamajam strautam aizvien ir zaļa. Te jācitē citas Latvijas vides organizācijas, Pasaules dabas fonda, sauklis: "Domā plašāk!" Savukārt decembrī, kad mums kā Ziemassvētku apsolījums būtu jāsaņem balta ziemas ainava, kalendārā ir melna nakts un mitrājs bez sniega. Kā šogad.
"Mitrāji" ir kalendārs, kas tiešām mani sauc un liek visu ko iztēloties. Kur aiziet taciņa? Kas vēro to skaisto brīdi pirms saullēkta maijā? Kāpēc manī ir tik dzīvi priekšstati par to, kādai jābūt klasiskai Latvijas ainavai? Kāpēc man gribas strīdēties ar autoru? Vai strīdēties ar tiem, kas varbūt strīdētos ar viņu? Dzirdēt stāstu par to, kā tapa katra konkrētā fotogrāfija? Šis kalendārs izaicina nocietinātos priekšstatus par to, kādai jābūt dabiņai uz lielajām bildēm, un fotogrāfs dekonstruē priekšstatus par dabas fotogrāfiju. Viņš šajā mežā ir dzenis – estētisko prasmju sanitārs.
Kalendārs tūlīt savu laiku būs nokalpojis. Īsās telefonsarunas beigās, klausoties tajā, ko Kristaps man stāsta, prātā nāk Imanta Ziedoņa dzejas krājuma "Motocikls" pirmās rindas:
"Vēl nav nekā.
Tikai rītiem ir ceriņu garša
Un balta migla
Guļ ābeļu baltajos ziedos.
Es atstāšu visu, kas man te ir,
Jo tas nav galvenais.
Un tie, kas zina, kas ir ceļš,
Tie man piedos."
Un viņš turpina: "Motoatslēga guļ uz galda," – piemetinot, ka savulaik kopā ar dzejnieku strādājis pie grāmatas "Latvija man". Šis atgādinājums ļauj samierināties ar to, ka gads un kalendārs ir beidzies, jo diskusijai par to, vai un kā dabas estetizācija ietekmē tās aizsardzību, būtu jāturpinās.
0