Idille. Albertam
Bulgura trieptiem vaigiem, mazulis izplēš
zāliena kumšķi un bāž siekalainā mutē.
"Bebis vēl nesaprot, kas ir kas," apkārtējos
informē vēsa māte, no somiņas kā melna cilindra
uzburdama mitrās salvetes. Dūmojošs tēvs
skenē mauriņu: "Tā suņa kaka pagalma vidū
ir Čehova šautene, agri vai vēlu…" viņš atstāj
teikumu nokniebtu. Ir slinkī-atvaļinājums,
un Kurzemes piekrastes viesu nams "Akmens"
lēnām smērē ledusskapīga saltuma ēnu
pāri kompānijas piknikam. Draugi – uz pleda
kā uz katamarāna, ko dobēm pietauvo
dunduri, bebis izveļas aiz borta, bet tas nekas,
viņš apgūst, kā kas ir. "Rietā ejam uz zaļumballi,
debitēs ansamblis "Slapjais cements"!"
apkārtējos informē draugs, kam vienā rokā ņirb
šampis, otrā – internets. Vecāki paceļ ķiparu,
pirms tas pieskaras izkārnījumiem, nes cauri
koridoram – garām dekoratīviem līča ainavu
akvareļiem – uz istabiņu, kur divas mušas
viena otrai atstāsta jūrasputnu figūras.
"A prikols, ja mūs piekauj," tuvojoties danču placim,
saka tēvs. Bet disko ir vien daudzbērnu ģimenes
un šlāgeru pārīši, ugunskura krastā mētājas
sandales, no kaltušām mutēm zibinot šķeltu
lencīti – un basas pēdas deju grīdā iznārsto valsi.
Bebim skaņu izolējošās austiņas; iesnaudies
slingā, viņš noslēpj šo dienu kā dārgumu lādi
drīz aizmirstā sapnī. Kā meklējot "X", visi atgriežas,
kakas čupiņa arvien neskarta, maza, smaidīga
Budas statuete. Akvareļos izslēdz gaismu.
Sakarībā ar kontrabasista nāvi
Esat kādreiz dzirdējuši,
kā skan jūsu mīļākā dziesma
bez basģitāras partijas?
Tā nespēj nostāties kājās,
kļuvusi vieglāka, lidinās vējā,
vaļā palaists hēlija balons.
Es neguļu uz cietas grīdas,
es guļos biezā matracī,
tas pats ir vajadzīgs kadencei.
Klausos: spindz solo, aizklīzdams
pavisam uz citu valsti,
bet bass paliek mājās, –
lai solo zina, kur atgriezties.
Ja melodija būvē debesskrāpi,
tad bass ir mālos iedzītie pāļi.
Vai varbūt – maigā lampa
otrpus matētam papīram
ēnu teātrī, jo bez basa zalgas
nav kontūru priekšplāna figūrām –
ģitārai, trompetei, balsij.
Vairums basu neievēro,
bet šajā ziņā tas ir kas līdzīgs
skaņdarba zemapziņai:
bass ir starp sienām, griestos,
piepilda piedziedājuma dobumus
kā siltumizolācijas putas –
kad no grupas aiziet basists,
mūzikai uz brīdi ir auksti.
Lasot Platonu veļas mazgātavā
Spēcīgākās atklāsmes, – es sapratu viņdien,
kad biju mūžīgais students ar brezenta
ķeseli padusē, stumjot stiklotas durvis
un mirklīgi ģizdams, cik es atspulgā nosvīdis,
spēcīgākās atklāsmes nāk negaidot, kaut vēlāk
izrādās – likumsakarīgi, – kā negaida,
ka pārplīsīs izļurkusi pļureņu gumija. Baltais
veļas mazgātavas uzraksts spīdēja kā pastozi
triepta epifānija stāvlaukuma mijkrēslī, un es
ieslidināju divas dolāra monētas automātā,
atslīgu metāla beņķī un uz telefona akmens
plāksnes lasīju "Valsti". Sokratu baroja
ar retorikas sīknaudu, veļas mašīna dūca,
abiem mūžīgi atbildot pašiem uz saviem
jautājumiem. Pārītis no manis pa labi apsprieda
savešanas mākslu, krācošais kungs pa kreisi
bija laimīgi ņēmis vērā rakstības bīstamību.
Ienāca meksikāņu kaimiņiene, kas allaž
smaržoja pēc muskatriekstiem, labā roka –
sažņaugusi miskastes maisu, kreisā nesa meitu,
meita snauda mātes pupu spilvenos
(kura ir kuras reprezentācija?). Tad noklikšķēja
slēdzis, un virs mūsu galvām iedegās
dienasgaismas lampas, it kā visiem reizē būtu
bijusi satriecoša ideja. – Vai idejā par idejām
bija paredzēta vieta visām vēl neradītajām
lietām? Vai Platona laikā ideja, kurai tagad atbilst
T-krekli ar uzrakstu "I eat your skin", vienkārši
gaidīja, kamēr Bangladešā sāks ekspluatēt
mazgadīgo darbaspēku un rūpnieciski
eksportēt trikotāžu? Un vai šiem sienas grafiti,
kam drukas kļūdas, – "Obama is the Ant-
Christ" un "Penus" – ir viens ideāls vai tomēr
katram savs? – Centrifūgā močkājās mani
piespermotie palagi, pulveris tos kodināja tīrus
kā Tikumu, kurā balstīt likumdošanu.
Veļai karsējoties žāvētājā, izgāju uzsmēķēt,
priekšā – debesis, es zināju, kustējās, pat ja to
nevarēja redzēt; aiz muguras ziepjains gaiss –
un ēnas.
***
Dzejniece starpkaru periodā,
tik jauna, cik Latvija, tik šmauga –
kā rakstāmmašīnas peciņa.
Pirmā krājuma recenzijā
kritiķis Kompotu Gustiņš slavē:
"Cik sātīga pēcgarša paliek mutē!
Es sajutu savdabīgas smeķa nianses!
Man vispār par šo dzejnieci jau sen
bija laba pirmsgarša!"
Dzejniece starpkaru periodā
klabina "Remington" ar lakotiem nagiem,
liek lapas plauktā vēl mitru tinti;
sargājot no kodēm un blaktīm,
katram teikumam virsū uzbārsta
kukaiņu pulveri "Destroyer".
Proza
Kendija pielika saldkaislo rādītājpirkstu
pie saviem vēl saldkaislākajiem deniņiem. –
Dankan, man patīk, ka tev ir smadzenes, –
viņa izelsa kā vidēja auguma stirnu ģints
dzīvnieks, kas uzbudinājumā savelk īpašus
zemādas muskuļus astes apvidū. – Noskaiti
man vienu savu dzeju, – Kendijas kājas
apvijās ap Dankanu kā nēģi Carnikavas
pilsētas svētkos. Dankanu pārņēma derdzība, jo
viņa lietoja vārdu "dzeja", kur būtu jāsaka
"dzejolis". – Es tev labāk uzlikšu vienu savu
mūziku, tā ir trešā mūzika manā albumā, – teica
Dankans, atskaņojot hiphopa darbu, kur
bija tik daudz lamuvārdu, cik bojāgājušo
kaujā pie Kannu ciema 216. gadā pirms mūsu
ēras, kad kartāgiešu ģenerālis Hanibāls
Otrā pūniešu kara ietvaros noveda Romas
republiku līdz sabrukuma slieksnim. Kendija
neizturēja un piespieda Dankanu pie savām
krūtīm, kuras bija precīzi divas. – Tagad mana
kārta, – viņa nosmaržoja un palaida "Bītlu"
regeja singlu "Ob-La-Di, Ob-La-Da". Kamēr
skanēja Pola Makartnija piedziedājuma frāze,
kas bija apropriēta no Londonā dzīvojošā
Nigērijas mūziķa Džimija Skota-Emuakpora,
tikmēr Dankans apropriēja Kendijas ķermeņa
kvadrātcentimetrus, gluži kā huņņu armijas
443. gadā, kad Atilas un viņa brāļa Bledas
vadībā, tuvojoties Konstantinopolei, tika
izpostītas vairākas pilsētas, lai pēc tam sagrautu
Romas impērijas spēkus pie Hersonesas.
Klimakss iestājās precīzi tajā brīdī, kad
Makartnijs sajauca pantiņa vārdus un pateica
"Desmonds", kur būtu jāsaka "Mollija", – gluži
kā tobrīd sajaucās Dankana un Kendijas
miesiskās sulas, sakrālā jaunrades aktā
vienojoties īstam vīrietim ar īstu sievieti. Kad
karogi bija iesprausti coitus augstienē, abas
dūjiņas apgūlās matrača līdzenumā un kūpēja.
Kendija lēni glāstīja telefona ekrānu, bet
Dankans satvēra feļetonu par aktualitātēm repa
mākslā un to pētīja; istabas gaiss sabiezēja
no miegainas apmierinātības, un nevienam
nebija nojausmas, kas viņus gaida rītdien.
0