Kopš obligātā valsts aizsardzības dienesta (VAD) ieviešanas ideja par sieviešu iesaukšanu ir turpinājusi virmot gaisā, un, kā nesen medijiem apliecināja Aizsardzības ministrs Andris Sprūds, lai arī ne "šodien vai rīt", šai idejai jākļūst par realitāti tuvā nākotnē. Sprūda vārdiem, "tas nav tikai koalīcijas jautājums, tas ir politisko partiju, parlamenta un visas sabiedrības jautājums". Nudien, vienīgā Saeimas frakcija, kas šai iecerei izteikusi nepārprotamu atbalstu, ir "Progresīvie", kamēr aptaujas rāda, ka lielākā daļa sabiedrības – 73% – nepiekrīt obligātajam dienestam sievietēm. Ir skaidrs, ka līdztekus VAD attīstīšanai, kas pilnvērtīgi iekļautu obligāto iesaukumu sievietēm, daudz lielāks, ja ne lielākais izaicinājums ir plašāka sabiedrības attieksmes maiņa pret sieviešu dalību militārajā dienestā.
Pārsteidzoši ir tas, ka Latvijā jau ir viens no augstākajiem sieviešu īpatsvariem valsts bruņotajos spēkos starp NATO dalībvalstīm. 2020. gadā sievietes veidoja ap 16% no karavīru skaita profesionālajā dienestā (salīdzinājumam: 2019. gadā Lietuvā šis cipars bija 12% un Igaunijā – 9%). Turklāt šie dati rāda ainu pirms Krievijas iebrukuma Ukrainā – un tendence apliecina, ka sieviešu dalība NBS, Zemessardzē, VAD un brīvprātīgo rezerves karavīru mācībās turpina pieaugt. Tomēr sabiedrības priekšstats par sievieti kareivi ir ierobežots, par spīti atsevišķiem cilvēkstāstiem, kas parādās medijos. Antoņina Bļodone, kas šogad kļuva par pirmo sievieti Nacionālo bruņoto spēku vienības komandiera amatā, intervijā "Sargs.lv" stāsta, ka lielāko pretestību karjeras sākumā jutusi no tuviniekiem un apkārtējiem cilvēkiem, kuri dienestu neuztvēra kā nopietnu darbu. Bļodone piedalījusies misijās Afganistānā – viņas un līdzīgi pieredzes stāsti par tiešo iesaisti militārā darbībā un mācībās veido tradicionālo sabiedrības priekšstatu par dzīvi armijā. Tomēr liela daļa amatu, ko sievietes ieņem militārajā dienestā, ir administratīvi vai saistīti ar medicīnisko nodrošinājumu. Amatu sadalījums, kur sievietes drīzāk nodrošina dažāda veida atbalsta funkcijas, nevis ieņem vadošus amatus militārās vienībās, nav nekas unikāls Latvijai un tiek minēts kā viens no lielākajiem šķēršļiem sieviešu pilnīgai integrācijai militārā vidē. Taču jautājums par to, ko dzimumu līdztiesība nozīmē armijā, nav vienkāršs. Vai ir iespējams definēt dzimumneitrālus un universālus kritēriju kareivju atlasei? Vai kareives, kas izceļ savu sievietes identitāti un pieredzi, kas ir šai identitātei specifiska, riskē zaudēt savu vērtību militārā kontekstā? Un pretēji – vai kareives pieredzei vienmēr jātiek definētai kā sievietes perspektīvai, ignorējot citas identitātes, intereses, zināšanas? Šie ir dziļāki filozofiski jautājumi, kas aktuāli feminisma diskursā un ko jautājums par sievietēm armijā izgaismo no jauna.
Zviedrija un Norvēģija šobrīd ir vienīgās valstis pasaulē, kurās ieviests obligātais militārais iesaukums, neatkarīgi no dzimuma [1]. Abu valstu valdības minējušas dzimumu līdztiesību kā galveno iemeslu sieviešu iesaukšanai, tajā pašā laikā uzsverot, ka atlases kritēriji visiem būs vienādi. Tomēr 2020. gadā sieviešu skaits jauniesaukto vidū Zviedrijā bija vidēji ap 17%, lai arī starp armijas daļām vērojamas nozīmīgas atšķirības – jūras spēkos sieviešu īpatsvars jauniesaukto vidū sasniedza 31% un gaisa spēkos – 40%. Tieši šajās armijas daļās Zviedrija mainījusi atsevišķus fiziskās sagatavotības kritērijus, lai palielinātu sieviešu īpatsvaru armijā. Tāpat tiek pievērsta pastiprināta uzmanība tam, lai novērstu seksuālo vardarbību, uzmākšanos un cita veida agresivitāti, kas vērsta pret sievietēm un LGTBIQ+ kopienai piederīgajiem un ir viena no lielākajām militārās kultūras problēmām gan Zviedrijā, gan citviet. Zviedrijas pieeju raksturo tiekšanās uz vienlīdzību – tiek uzsvērta gan neitralitāte, vērtējot profesionalitāti un spējas, gan to cilvēku pieredzi un vajadzības, kas tradicionāli nav tikuši iekļauti armijas vidē. Tomēr aiz šiem ideāliem slēpjas pretrunas, kas nav tik vienkārši atrisināmas, un arī realitāte, kas ne vienmēr atbilst postulētajiem mērķiem.
Attiecībā uz dzimumu līdztiesību armijā vairums feminisma teoriju ilgu laiku sevi asociējušas ar anti-militārismu, uzlūkojot armiju, militārus konfliktus un karu kā uzskatāmu patriarhālas sabiedrības izpausmi [2]. Sieviešu klātbūtne militārā vidē netika uztverta kā tiesību paplašināšana, bet kā esošo varas struktūru turpināšana. No šī skatpunkta, sieviešu iekļaušanās armijā vienādo vienlīdzību ar to, cik lielā mērā sievietes spēj atbilst maskulīnām normām. Tā vietā antimilitārais feminisms vērtības, ko iemieso dzimumu līdztiesība, saista ar pacifisma un miera kustību atbalstīšanu. Protams, ir grūti lasīt entuziastiskāko šīs pozīcijas pārstāvju argumentus laikā, kad Ukrainas iedzīvotāji, tajā skaitā neskaitāmas sievietes, aizstāv savu valsti pret totalitāru agresoru un ziedo tam savas dzīvības. Rietumvalstis ilgstoši dzīvojušas ar priekšstatu, ka karš ir iespējams tikai citur, un tas atspoguļojas arī teorētiskajā domā. Šī paradigma sākusi mainīties, militārismu saistot ne vien ar vardarbību un kolonizāciju, bet uzsverot tā lomu arī drošības un miera uzturēšanā. Arī liberālā feminisma pārstāves oponējušas feminisma un militārisma pretnostatījumam, argumentējot par labu sieviešu tiesībām cīnīties (right-to-fight). Taču kopumā dziļāka diskusija par dzimumu līdztiesību un dzimuma identitāti militārā vidē ir iztrūkusi un tikai nesen sākusi ieņemt lielāku vietu feminisma pētniecībā [3]. Fokuss ir bijis uz to, vai sieviešu dalība armijā vispār ir vajadzīga, pievēršot mazāk uzmanības realitātei jeb tam, ka daudzas sievietes jau dzīvo militārā vidē.
Otra galējība šajā kontekstā ir visa "sievišķā" izcelšana militārajā dienestā. Ja galvenais uzsvars tiek likts tikai uz to, kādos veidos sievietes ir atšķirīgas no vīriešiem un kā tas ietekmē viņu militāro karjeru, pastāv risks atgriezties pie bināras un ierobežotas domāšanas attiecībā uz dzimumu un tā lomu. Kopš 1960. gadiem, kad Zviedrijā pirmo reizi izskanēja ideja iesaukt sievietes armijā, šīs valsts politiskās komisijas un izpētes grupas ilgstoši fokusējušās uz padziļinātu dzimumu atšķirību analīzi (1990. gados atsaucoties pat uz Džona Greja grāmatu "Vīrieši ir no Marsa, sievietes – no Venēras" [4]). Tomēr, kā argumentē atsaucē minētā raksta autores, vīriešu dalība un identitāte Zviedrijas armijā saglabājusies kā norma, saskaņā ar ko tiek vērtēta sieviešu atbilstība. Tāpat arī 2017. gadā aizsāktais obligātā iesaukuma diskurss, kas uzsver kompetenci un vislabāko kandidātu atlasi, rezultējies lielā vīriešu pārsvarā jauniesaukto rindās. Salīdzinājumā ar NATO valstīm Zviedrijā sievietes retāk ieņem virsnieku pozīcijas, un armijā joprojām eksistē nopietnas problēmas ar seksuālo uzmākšanos un sievietēm nepieciešamo aprīkojumu. Zviedrija ir viena no dzimumu līdztiesības līderēm pasaulē, taču šie piemēri rāda, ka dziļi sakņotu attieksmi ir grūti mainīt.
Arī Latvijā sievietēm, kas vēlas pievienoties dienestam, noteikti atšķirīgi fiziskie normatīvi. Arī pie mums joprojām ir aktuāli praktiski jautājumi par militārās vides sagatavotību sievietēm, piemēram, atbilstošu aprīkojumu un apģērbu. Taču tie ir viegli risināmi jautājumi, ja salīdzina ar krietni lielāku problēmu – daudzi, ja ne sabiedrības vairākums, uzskata, ka sievietēm nemaz nebūtu jādien armijā. Ja vīrieši fizisko vai citu iemeslu dēļ ir spējīgāki karavīri, kādēļ par to vispār diskutēt? Parādās arī viedoklis, ka tādas armijas standartu un priekšnoteikumu izmaiņas, kas ņemtu vērā sieviešu perspektīvu, var vājināt militāros spēkus – tāpēc ir uzsvars uz universāliem kritērijiem, pat ja tie atsijā vairumu sieviešu. Tomēr šeit atkal varam atgriezties pie realitātes – atrašanās tuvu militāram konfliktam. Kas šajā gadījumā svarīgāks: abstrakti un, godīgi sakot, novecojoši principi par armijas būtību vai pēc iespējas lielāka iedzīvotāju skaita gatavība, zināšanas un spējas? Vai eksistē tikai viens ideālā karavīra modelis vai plašāks militāro uzdevumu kopums, kas pielāgojams atšķirīgiem indivīdiem un grupām: gan sievietēm, gan vīriešiem? Atsevišķās armijas specialitātēs, visticamāk, turpinās dominēt vīrieši, taču ir atšķirība, vai iemesls tam ir noteiktas fiziskās prasības vai nepārdomāti pieņēmumi par armijas “dabu”. Reālistiska atlases grupas paplašināšana var radīt izaicinājumu tradicionālajam armijas modelim, bet tā nenozīmē šī modeļa vājināšanos, kamēr vien reālās prasmes un spējas tiek attīstītas un liktas lietā (sieviešu īpatsvara pieaugums jūras un gaisa spēkos pēc atsevišķu priekšnoteikumu maiņas Zviedrijā ir viens piemērs). Paradigmas maiņa ietver arī jēgpilnas alternatīvas militārajam dienestam un komunikāciju, kas nebalstās uz piespiešanu, sankcijām un draudiem.
Teorētiskas diskusijas trūkums par sieviešu dalību armijā rada arī telpu induktīvākai perspektīvai – iespēju iedziļināties to sieviešu pieredzē, kas joprojām ir vai ir bijušas militārajā dienestā. Šajā ziņā Latvijā jau ir ilgstoša un nozīmīga tradīcija, kas lielākoties palikusi plašākai sabiedrībai neredzama. Tā ir iespēja apzināties jau esošo dažādību un izmantot to, lai formulētu precīzāku rīcībpolitiku. Zaudēta iespēja būtu polarizēt šo tēmu un padarīt to par cīņas lauku vietējos "kultūrkaros". Diskusija par šo jautājumu var sniegties dziļāk nekā "par" vai "pret" un meklēt atbildes uz jautājumu "kā?". Liela nozīme šeit ir ekspertiem un cilvēkiem no militārās jomas – viņi var sniegt labāku priekšstatu par to, kas notiek armijā. Modernais karš pieprasa daudz vairāk nekā tikai fizisko spēku (kaut vai dronu vadībā), taču daudzi no šiem armijas procesiem nav zināmi un saprotami tiem, kas atrodas ārpusē. Esošos priekšstatus vērts pārskatīt plašākas sabiedrības līmenī nevis tādēļ, ka to pieprasa abstrakti ideāli par vienlīdzību, bet lai ieraudzītu un attīstītu potenciālu, kas tajā jau eksistē.
[1] Tikai šajās valstīs noteikumi obligātajam iesaukumam ir vienādi – tāpēc Izraēla netiek ieskaitīta.
[2] Duncanson, Claire and Rachel Woodward. ‘Regendering the Military: Theorizing Women’s Military Participation’. Security Dialogue 47, no. 1 (2016): 3–21.
[3] Harel, Ayelet. ‘Anything You Can Do [I Can Do Better]: Exploring Women’s Agency and Gendered Protection in State Militaries’. European Journal of International Security, 27 May 2024, 1–14. doi:10.1017/eis.2024.22.
[4] Persson, Alma and Fia Sundevall. ‘Conscripting Women: Gender, Soldiering, and Military Service in Sweden 1965–2018’. Women’s History Review 28, no. 7 (10 November 2019): 1039–56. doi:10.1080/09612025.2019.1596542.
0