Ja mums tiek klāstīts, cik apsveicama ir gatavība riskēt uzņēmējdarbībā, kādēļ no kultūras tiek sagaidīts, lai "produkts" atbilst "pieprasījumam"?
Aprīļa sākumā Kultūras ministrija (KM) iepazīstināja ar "Kultūras aktivitātes barometru 2024". Man nav pretenziju pret darba veicējiem – Latvijas Kultūras akadēmiju un SKDS. Bija uzdevums, tas tika izpildīts. Man ir pretenzijas pret domāšanas modeli, kurš ir šādu "barometru" pamatā. Domas paskaidrošanai kultūras ministres Agneses Lāces teiktais: "Kultūras patēriņa un līdzdalības regulāra pētniecība [..] politikas īstenotājiem palīdz nodrošināt pieprasījumam atbilstošu kultūras piedāvājuma attīstīšanu." Pārdomājam lasīto. Tātad politiskās varas ieskatā jāattīsta tāds kultūras "piedāvājums", kurš atbilst "pieprasījumam".
Man šeit nepietiktu vietas, lai uzskaitītu visus gadījumus, kad cilvēka radošās domas izpausmes, kas vēlāk atzītas par nozīmīgām to tapšanas laikā un pat kādu laiku vēlāk, nekādi nav atbildušas tā brīža "pieprasījumam".
Skaidrs, ka ne jau ministre Lāce izgudroja šādu sistēmu, par kuru nesaproti – šausmināties vai smieties. Mēs saskaramies ar jau iesakņojušos tendenci mēģināt pārvērst kultūru ekseļa tabulā – ekonomiskiem procesiem raksturīgos jēdzienos un likumsakarībās. Situācijas ačgārnība ir tajā, ka, lai pamatotu finansējuma nepieciešamību kultūrai, nozares politiskajai vadībai un nozarei kopumā, tai ir jāpierāda savs noderīgums "šeit un tagad". Lai gan kultūras nozīme Latvijas pašidentitātes oficiālajā retorikā tiek piesaukta vietā un nevietā, patiesībā tās vērtība tiek apšaubīta.
Lai saprastu modeļa absurdu, atliek iepazīties ar to, kas tiek saprasts kā "pieprasījums", tātad vēlamais. Un tad atklājas, ka patiesībā vispār nav saprotams, kas šis "pieprasījums" ir. Skatāmies populārākos "līdzdalības" veidus – šeit un tālāk citēta prezentācija, kas atrodama KM tīmekļa vietnē. Vispopulārākā kultūras forma ir "apmeklēju pagasta, pilsētas vai novada svētkus". Skaidrs, ka kultūras sadaļa katros svētkos atšķirsies. Vienos būs mūziķu vai aktieru uzstāšanās, citos – nebūs. Vienos būs "radošās darbnīcas" (lai ko tas nozīmētu), citos – nebūs. Vai "vietējo amatnieku izstrādājumu tirgus" un "aizraujošas sacensības bērniem un visai ģimenei" ir "kultūras piedāvājums"?
Ar nākamo populārāko atbildi – "apmeklēju populārās mūzikas koncertu" – puslīdz skaidrs. Trešajā vietā "apmeklēju kultūrvēsturiskas vietas". Ko tas nozīmē? Var apmeklēt, kā latvieši skaisti saka, "pie reizes" pusdienojot vietējā kafejnīcā brīvdienu izbraukumā, un var doties ar mērķi patiešām iepazīt "kultūrvēsturisko vietu". Ceturtā pozīcija – "lasu grāmatas (drukātās)". Daļa no tipogrāfijās saražotajiem izstrādājumiem ar nosaukumu "grāmatas" ir tādi, ka lietderīgāk būtu izejvielas izmantot tualetes papīra ražošanai. Īsi sakot, pat šī pozīcija patiesībā neko nepasaka par to, kas tad īsti ir "pieprasījums" un vai tas ir saistīts ar kultūru.
Grāmatu pozīcija vispār ir interesanta, jo pētījumu pavadošajos komentāros uzsvērts, ka kultūras patēriņš aug, bet rādītāji pirms pandēmijas nav sasniegti. 2008. gadā 65% no aptaujātajiem apgalvoja, ka gada laikā ir izlasījuši kaut vienu grāmatu, 2020. gadā šīs īpatsvars bijis 28%, savukārt pērn – 33%. Retorisks jautājums: ja pandēmijas laika ierobežojumi objektīvi samazināja muzeju, teātru un koncertu apmeklējumu, kā tie traucēja lasīt grāmatas? Publika Latvijā vienkārši lasa mazāk, un tās daļēji ir valsts īstenotās kultūras politikas sekas (nodokļi, atbalsta finansējums u.c.).
Manuprāt, nav skaidrs, ko valsts vispār saprot ar "kultūru" un "kultūras pasākumiem", tomēr paliksim KM & Co. jēdzienu sistēmā. Pētījums apgalvo, ka 23% no aptaujātajiem gada laikā nav apmeklējuši nevienu "kultūras pasākumu", 20% to darījuši vienu līdz divas reizes. Nu, un?! Nezinu, vai te ir vietā lietot vārdu savienojumu "lietu dabiskais stāvoklis", tomēr vienmēr ir pastāvējusi būtiska sabiedrības daļa, kura nelasa grāmatas, neapmeklē izstādes un izrādes un tā tālāk. Nav jēgas šo situāciju vērtēt, tā bija un būs. Ir aplami izdarīt secinājumu, ka, lūk, šie simboliskie 40% ir "neapgūta niša", kuras iekarošanai kultūras "piedāvājumam" ir jāpielāgojas.
Iedomāsimies situāciju, kurā valsts nodrošina iedzīvotājiem finansiāli samērīgu un ērtu veselības aprūpi. Ja kaut kādu iemeslu dēļ indivīds tomēr neizmanto iespēju vērsties pie speciālista, tad tas nenozīmē, ka šī speciālista zināšanas ir nevajadzīgas un viņam jāskaidrojas iestādes vadītājam vai ministrijai, kādēļ pie viņa nāk tik maz cilvēku. Tā ir neatnācēju (pie ārsta, uz muzeju) brīva izvēle. Dzejniekam, aktierim, vijolniekam (tāpat astrofiziķim vai vēsturniekam) ir savs aicinājums, prasmes un nav jājūtas vainīgam, ja daļa līdzcilvēku par to neinteresējas.
It kā nepietiktu ar iepriekš minēto, kultūrai modeļa piekritēji piedēvē vēl vienu funkciju – "sabiedrības saliedētības" veicināšanu. Kā nevēlamu pētījuma pasūtītāji atzīst to, ka tikai 30% aptaujāto (dažās grupās vēl mazāk) piekrīt apgalvojumam, ka "Latvijas iedzīvotāju starpā pastāv saliedētības un kopības izjūta". Slēptais mājiens ir par to, ka, lūk, kultūra nepildot savu "funkciju", jo tikai 43,1% aptaujāto (no latviešiem 54%, no cittautiešiem – 24%) uzskata, ka "kultūras patēriņš un līdzdalība stiprina piederības sajūtu". Ir maldīgi iedomāties, ka kultūrai ir šāda funkcija. Piederības sajūtu un saliedētību var veicināt konkrēti notikumi vai specifiskas jomas – uzvaras sportā, konkursos, svētku tradīcijas –, bet ir liela ilūzija iedomāties, ka kultūra var būt droša saistviela pat vienas etniskās grupas robežās. Saistvielas funkcijas, iespējams, var pildīt tas, ko sauc par konkrētās valsts/nācijas kultūras klasiku, kanonu, bet ne jau laikmetīgie procesi. Var pieļaut, ka, piemēram, 21. gadsimta Francijas iedzīvotāju piederības un kopības sajūtu var veicināt zināšanas par Voltēru, Balzaku un impresionistiem, bet ir vienkārši smieklīgi iedomāties, ka šādu funkciju pildīs, teiksim, Īva Kleina māksla vai Pjēra Bulēza mūzika.
Ir 21. gadsimta trešā desmitgade, bet šī ņemšanās atgādina to, ka 20. gadsimta divdesmitajos gados pašmāju sociāldemokrāti paģērēja "jaunu kultūru", kas atbilstu "strādniecības" vajadzībām, savukārt Kristīgā zemnieku partija un atsevišķi Latgales politiķi aicināja kā "nevajadzīgus" slēgt "teātrus, operas un tautas namus" [1].
Te vietā pretjautājums: ja teksta autoram nepatīk šis kultūras politikas modelis, ko viņš piedāvā vietā? Lai par nodokļu maksātāju naudu apmaksā visādus radošus eksperimentus (varu iedomāties arī agresīvākus apzīmējumus)? Es nenodarbojos ar kultūras politikas jautājumiem, tādēļ man nav atbildes. Bet nav glīti būt liekuļiem un blēdīties ar dubultiem standartiem. Tātad kultūra tiek iespīlēta ekonomiskos kritērijos – "pievienotā vērtība", "eksporta potenciāls" un līdzīgi. Lai tā būtu. Paralēli mēs regulāri dzirdam, cik izšķiroši svarīgi Latvijā ir veicināt inovācijas, jaunuzņēmumus, gatavību riskēt. Turklāt šajā jomā kā pašsaprotama tiek aplūkota iespēja, ka patiešām veiksmīgs būs viens no desmit mēģinājumiem. Valsts pat ir gatava iesaistīties ar līdzfinansējumu. Esiet tik laipni un ieturiet līdzīgu attieksmi pret kultūras jomā strādājošajiem, kuru pūliņi arī var nevainagoties ar pieprasījuma–piedāvājuma kategorijās saprotamām uzvarām.
Naudas dalīšana ir nepateicīgs darbs, un vienmēr būs neapmierinātie – gan starp nozarē strādājošajiem, gan t.s. sabiedrībā. Tāpat skaidrs, ka kaut kāda plānošana un kritēriji ir nepieciešami. Tomēr nevajadzētu publiskās retorikas līmenī izvirzīt kultūrai nejēdzīgus mērķus un prasības. Godīgāk ir pateikt, ka kultūras nozarei nav naudas vai ka nav politiskās ietekmes naudas izcīnīšanai, nevis savažot finansējumu ar "pieprasījumu".
[1] Zelmenis, Gints. Latvijas Republikas kultūras politika 1918–1934: promocijas darbs. 2012, 43., 48. lpp.
0