Lasot Saeimas sēžu stenogrammas, secinu – lai cik pamatotas būtu citas vajadzības, izglītību nepieciešams finansēt labāk. Netrūkst deputātu, kuri ar savu piemēru demonstrē, ko nozīmē izglītības trūkums.
Šī apgalvojuma pamatā nav pašmērķīgas vēlmes uzrakstīt kaut ko dzēlīgu par Saeimu. Minēšu divus piemērus, bet nesaukšu uzvārdus un frakcijas. Tam ir objektīvs iemesls: opozīcija budžeta debatēs izsakās daudz vairāk nekā pozīcija, un šī disproporcija var radīt ačgārnu priekšstatu, ka opozīcijas un pozīcijas deputātu prāta spējas atšķiras (ticamāk, ka tā nav). Tātad viens no tautas priekšstāvjiem rosināja pievērst lielāku uzmanību rūpniecības attīstībai, kam pamatā būtu atjaunojamie energoresursi. Kā paraugs tika minēta Islande un ģeotermālā enerģija, savukārt Latvijai esot hidroenerģija. Skolas līmeņa zināšanām ģeogrāfijā un fizikā vajadzētu novērst šādus salīdzinājumus kaut vai tāpēc, ka ūdens līmeni ietekmē sausuma periodi, kādu, cik zinu, zemes dzīlēs nav. Izglītība iemāca cilvēku ne tikai lasīt, bet arī saprast lasīto, un šī māka acīmredzot nepiemīt tiem deputātiem, kuri sparīgi prasīja finansējumu tam vai citam mērķim, ignorējot to, ka finansējums šim mērķim jau paredzēts budžeta projektā, tikai citā rindiņā vai ar citu nosaukumu.
Tomēr skaidrs, ka nav jēgas izvērst muļķību uzskaitījumu, jo triju dienu ilgajās debatēs tādu, protams, netrūka. Lasītāju droši vien vairāk interesē cits jautājums: ko 2025. gada budžets nozīmē tā saucamajiem ierindas cilvēkiem? Vienas atbildes uz šo jautājumu nav, jo daudz atkarīgs no tā, kādai profesionālajai, vecuma, ģimenes stāvokļa vai ienākumu grupai jautātājs pieder. Kaut ko visiem noderīgu var mēģināt izlobīt no tā, ka 2025. gada budžets apstiprināts ar deficītu 2,9% no Latvijas IKP. Savukārt t.s. Māstrihtas kritēriji nepieļauj vairāk par 3%. Būtu bērnišķīgi atgaiņāties no kritikas par to, norādot, ka eirozonas dalībvalstis jau vairākkārt pārkāpušas šo slieksni (piemēram, Francijā šis deficīts ir 6%, un tiek prognozēts, ka 3% līmeni tas šajā desmitgadē tā arī nesasniegs [1]), bet manā skatījumā tas nav iemesls panikai. Taču arī bezrūpība neder, jo lielākās problēmas var būt 2026.–2027. gadā. Mēs esam pieraduši, ka ar lielu bļaušanu un strīdēšanos vismaz daļa izdevumu pozīciju budžetos ik gadu palielinās. Pietiekami vai ne, ir cits jautājums. Pašreizējās situācijas un 2025. gada budžeta problēma ir tā, ka 2026.–2027. gadā vienkārši nebūs manevra iespēju, lai kādam kaut ko pieliktu.
Nojaušu, kāds varētu būt optimistiskāk noskaņota vērtētāja iebildums. 2024. gada budžets tika apstiprināts ar 2,8% deficītu, kas taču ir "gandrīz" tikpat, cik 2,9%, bet 2025. gadam tik un tā atradās papildu nauda 392,4 miljonu eiro apmērā. Problēma ir tā, ka Latvijas un mums svarīgāko eksporta tirgu ekonomikām tuvākie gadi būs sliktāki, tādēļ nav pamata cerēt uz būtisku budžeta ieņēmumu kāpumu. Jā, bet mēs taču vajadzības gadījumā varam vēl aizņemties (pieļauju, ka šis apsvērums ir arī viens no iemesliem koalīcijas optimismam). Jau piesauktie Māstrihtas kritēriji pieļauj parādu 60% apmērā no IKP, savukārt 2025. gada budžetā plānots, ka valdības parāds sasniegs 47% no IKP. Vieta manevram ir, vai ne? Un vispār – visa pasaule dzīvo uz parāda. Jā un nē. Ķeza ir tā, ka parāds nav abstrakta summa, kuras atmaksāšanu var regulāri atvirzīt tālāk nākotnē. Parāda apkalpošana ik gadu valstij izmaksā konkrētu summu neatkarīgi no tā, vai valsts šo parādu pārfinansē (atvirza nākotnē) vai nepārfinansē. Citiem vārdiem sakot, jo lielāks parāds, jo mazāk naudas paliek citiem valsts tēriņiem, pat ja, tā teikt, atmaksas diena nav pienākusi. Turklāt nestabilos laikos nauda kā resurss visbiežāk kļūst dārgāks – lai aizņemtos, jāmaksā vairāk. Īsi sakot, es nepaļautos uz Latvijas relatīvi zemo parādu kā veidu finansējuma palielināšanai tuvākajos gados.
Rezumējot: nedomāju, ka Latvijas 2025. gada budžeta deficīts ir bezatbildīgi liels, tomēr prognozēju, ka mēs iesoļojam "cik ir, tik ir" periodā, kas ilgs vairākus gadus.
Ja runā par stagnāciju ("cik ir, tik ir"), tad nonākam līdz zilonim istabā, ko visi izliekas neredzam.
Opozīcija pārmet koalīcijai pārmērīgu labvēlību pret valsts pārvaldi. Es gan teiktu, ka lielāka problēma ir nevis pārvaldē strādājošo skaits un viņu atalgojums (galu galā nauda paliek ekonomikā), cik darba efektivitāte. Ja tā ir zema, savukārt atalgojums relatīvi labs, citās sabiedrības grupās pamatoti veidojas netaisnības sajūta. Lai kā būtu, problēma patiešām pastāv. Algas sabiedriskajā sektorā palielinās straujāk nekā privātajā vismaz no 2019. gada. Piemēram, 2024. gada pirmajā ceturksnī pieaugums bija attiecīgi 12,9% un 8,3%. Skaidrs, ka te jābūt uzmanīgiem ar dusmošanos, jo sabiedriskajam sektoram pieder arī, piemēram, medicīnas un izglītības jomā strādājošie, ne tikai "ierēdņi". Tomēr var piekrist, ka īsti jēdzīga un ilgtspējīga šī tendence nav.
Tomēr ir "zilonis". Opozīcija, uzņēmēji un daļēji pat pozīcija regulāri konfrontē uzņēmējus ar publiskajā sektorā strādājošajiem, kuriem "liekas, ka nauda aug kokos". Es nezinu, kas kuram liekas, bet jautājums ir: cik veiksmīgi un talantīgi ir Latvijas uzņēmēji, kuri tiek minēti kā paraugs? 2024. gada 26. novembrī ar vieslekciju Latvijas Universitātē uzstājās Latvijas Bankas prezidents Mārtiņš Kazāks, kurš prezentēja uzņēmējiem neglaimojošu statistiku – Latvijā vidējais darba ražīgums ir tikai 49% no vidējā rādītāja Eiropas Savienības 27 dalībvalstīs. Mēs, protams, varam minēt, ka pie šādas situācijas ir vainīgs sabiedriskais sektors (50%), bet nelaime tā, ka arī biznesam nav, ar ko lepoties. Labākais rādītājs ir lauksaimniecībā un mežsaimniecībā – 72%, savukārt mūsu izslavētajā informācijas tehnoloģiju pakalpojumu sektorā – 35%, būvniecībā – 47%, finanšu un apdrošināšanas sfērā – 44%, apstrādes rūpniecībā – 38%, tirdzniecībā, transporta, izmitināšanas un ēdināšanas jomā – 62%. Kašķīgi formulējot aicinājumu pašmāju biznesa slavētājiem – varbūt vispirms ir vērts paskatīties spogulī?
Ņemot vērā, ka šis teksts ir par valsts budžetu, neredzu jēgu izvērst tēmu par to, kas bija pirmais – vista vai ola. Kāda valsts, tādi uzņēmēji vai kādi uzņēmēji, tāda valsts. Strīda nejēdzīgumu apliecina arī daudzās sarunas no žanra "kā maksājat, tā strādājam. Nē, kā strādājat, tā maksājam". Nekas no šādām sarunām nemainās. Taču (paš)kritiskāks skatījums uz vietējo biznesu vedina teikt, ka: 1) valstij iespēju robežās jāatbalsta talantīgie un godīgie, 2) ir demagoģiski apelēt pie uzņēmējiem kā viendabīga slāņa (apdalīta, potenciāli brīnišķīgi veiksmīga un tā tālāk). Nodokļu politikai, dažādiem regulējumiem ir jābūt niansētiem, nevis balstītiem vienkāršoti jūsmīgā skatījumā uz privāto sektoru. Problēma ir tā, ka politisko lēmumu pieņēmējiem (arī dažādiem ekspertiem, medijiem) nav komfortabli atzīt šo ainas daudzkrāsainību. Ērtāk operēt ar duālismu "sliktā valsts" un "labie uzņēmēji". Rezultātā mēs turpinām dzīvot ne tikai ar ļoti kritisku priekšstatu par "valsti", bet arī ilūzijās par biznesa potenciālu, kas uzplauktu, ja vien tam "netraucētu valsts". Atgriežoties pie teksta sākuma, varētu teikt, ka arī šīs ilūzijas ir saistītas ar problēmām izglītībā, jo izglītību guvis indivīds nojauš, ka vispārinājumi visbiežāk ir kļūdaini.
[1] The Economist. 2024. gada 7. decembris. 63. lpp.
0