Par Juna Foses lugu "Kaids nūteikti atīs" (no jaunnorvēģu valodas latgaliski tulkojusi Jūlija Tumanovska, izdevniecība "Valodu māja", 2025)
Esmu čiuļs – korektāk izsakoties, baltiete jeb pārnovadniece [1]. Esmu uzaugusi Zemgalē un dzīvojusi Rīgā, bet Latgalē esmu ienācēja. Mana baba ir no Latgales, tātad daļa manu sakņu ir Latgalē tāpat kā vismaz pusei Latvijas iedzīvotāju. Latgaliešu valoda nav mana dzimtā, taču man interesē tajā lasīt un iedrošinu to darīt arī citiem.
Juna Foses luga "Kaids nūteikti atīs" ir viens no nedaudzajiem gadījumiem, kad ārzemju autora darbs pa tiešo tulkots latgaliski, nevis latviešu literārajā valodā. Nupat Boņuka balvu saņēma šīs lugas iestudējums Daugavpils teātrī. Pirms pusotra mēneša, kad man palūdza par grāmatu uzrakstīt, bija mierīgāki laiki. Tagad man ir jāpiespiežas par lugu domāt, un raksts ilgi dirnējis datorā pusdarīts. Globālais nemiers uz mani ir iedarbojies kā siets. Daļa no iepriekš uzrakstītā vairs nešķiet svarīga, un es to dzēšu.
*
Telefonā nopīkst ziņa, ka pakomātā gaida sūtījums. Pilsēta pievakarē ir teju tukša, laternas apgaismo šķietami nevajadzīgus trotuārus, taču paku skapis ir sūtījumu pilns, tātad te, pašā Austrumu pierobežā, ir ļaudis, viņi pēc kaut kā ilgojas, un tāpēc viņi gan sūta, gan saņem. Man atveras mazākā izmēra durtiņas, plāna paciņa gludi ieslīd rokā. Dzīvoju vienā no tālākajiem punktiem, kas attiecībā pret Rīgu Latvijā ir iespējami, un galvaspilsētā esmu reti. Šķiet, nekad neesmu pakomāta sūtījumā saņēmusi jaunu grāmatu.
Juna Foses lugas izdevums ir tumšs kā jūra vakarā, iedrošinoši plāns, iegarens un ar pirkstus kņudinošu audumu apvākots. Pārnesu mājās un ņemos pētīt. Grāmatai ir hamburgera struktūra: apjomīgi ievadvārdi, tad pati luga un vēl apjomīgāki pēcvārdi. Lietišķi izvērtēju satura rādītāju. Garīgā maize izskatās vērtīga, taču uztveršanai pasmaga tieši valodas dēļ. Nopūšos, sapratusi, ka viss rakstīts latgaliski. Zinātnisku tekstu ar bagātu atsauču aparātu latgaliski lasu pirmo reizi mūžā. Brienu kā caur brikšņiem un atgriežos pie pavadtekstiem vairākkārt.
Kad aizbrienu līdz pašai lugai, secinu, ka tā nudien ir pateicīga, lai eksperimentētu ar nopietna, augstvērtīga teksta lasīšanu latgaliski: tajā klusuma ir vairāk nekā vārdu un tie paši daudzkārt atkārtojas. Tātad tekstu tīri tehniski nevajadzētu būt grūti uztvert arī baltietim, kas kaut nedaudz ir radis dzirdēt latgaliešu valodu. Savukārt klusums, kas nospriego gaisu starp trim lugas varoņiem – pārīti un viņu kaimiņu –, ir latgaliešu kultūrai absolūti netipisks – ne mežs tajā trallina, ne akmens gavilē [2]. Foses spēja dialogu smaguma centru ielikt nepateiktajā ir apbrīnojama un droši vien unikāla ļoti plašā literatūras kontekstā.
Luga ir maģiska. Un latgaliešu valoda tai itin labi piestāv par spīti tam, ka mierinājuma (uzmundrinājuma, sirsnības vai joku) Foses tekstā nav un nebūs. Tieši to taču parasti gaida un prasa no latgaliešu valodas un kultūras kopumā – lai tā uzmundrina ar savu pozitīvo, sazemēto spēku, apskauj ar savu sirsnību vai kārtīgi izsmīdina [3]. Nu ja, vēl viena klišeja droši vien ir "Degpunkta" cienīgi sižeti par deklasētu ļaužu deklasētajām nelaimēm. Taču arī šīs nots lugā nav.
Lasot pieķeru sevi pie domas, ka man grūti iztēloties latgaliešus, kas dzīvo pie jūras un kuriem vēl piedevām ir kaimiņš latgalietis. Tātad arī manā (un droši vien daudzu) uztverē šī valoda ir cieši sajozta ar tās dabisko vidi. Tāpēc šis izdevums vēl jo vairāk līdzinās Alunāna "Dziesmiņām" vai Gētes "Fausta" pirmajam tulkojumam latviešu valodā – tā ir valodas normalizēšana, pierādījums (drīzāk pierādīšana kā process), ka latgaliešu valoda IR valoda, to var pētīt, tajā var rakstīt, tulkot – cita starpā, arī mūsdienu ārzemju literatūru, un tajā drīkst runāt mājās, uz ielas, konferencē, tiesā vai dzejas vakarā. Un galu galā to var apgūt. Un tas, starp citu, nereti ir liels izaicinājums īstajiem latgaliešiem, kas pieraduši pie tā, ka vieni no bērna kājas dabiski runā latgaliski, bet otri pat nemēģina iemācīties, tāpēc daudziem vietējiem ir grūti pieņemt, ka šo valodu kāds tikai mācās un tā uzreiz neskan.
Juns Fose ir uzaudzis Norvēģijas rietumu krastā un raksta šī reģiona mēlē – jaunnorvēģu valodā. Tā līdzīgi latgaliešu valodai ir mazāk izmantots valsts pamatvalodas variants, tikai ar veiksmīgāku likteni, tādēļ lugu tulkot latgaliski šķietami nav tik neparasti. Mani vairāk pārsteidz un izaicina pavadošie teksti: itāļu valodnieka, pētnieka Andrea Romanci ievadvārdi ir kā soļanka – mazliet no visa, taču sader, ir dzīvīgi un garšīgi lasīt. Īsumā tiek pieminētas gan Foses saknes, gan literārais ceļš, ietekmes, tekstrades īpatnības, uzskati un lugu ceļš līdz pasaules slavai. Pēcvārdos teātra kritiķe Kitija Balcare izseko ceļam, kādu nogājušas Foses lugas Latvijas teātra telpā, latgaliešu literāte Laura Melne ieskicē latgaliešu valodā veidoto teātra izrāžu vēsturi un šodienas situāciju. Pēcvārdus noslēdz izdevēja Snorres Karkonena-Svensona raksts par jaunnorvēģu valodas veiksmes stāstu dzīvē un uz skatuves: "Kas ļaun volūdai dzeivuot? Tys, ka jaunuos paaudzis jū lītoj. Kas sekmej tū, ka volūdu nūdūd tuoļuok jaunajom paaudzem? Volūdys statuss."
Kad otro vai trešo reizi esmu izlauzusies tekstiem cauri un, šķiet, sapratusi, sajūtos aizkustināta, it kā būtu klāt brīdī, kad nabadzīgu ciema meiteni kāds skaļi nosauc par visskaistāko. Un viņa kļūst par visskaistāko tādēļ, ka šiem vārdiem notic. Cieņa un uzmanība, kuru grāmatas izdevēji ir veltījuši latgaliešu valodai un lugas tulkojumam kā notikumam, manuprāt, ir unikāla Latvijas grāmatniecībā. Foses lugas tulkojums klaji un drosmīgi velk latgaliešu valodu ārā no tās šauri lokālās nišas. Tātad potenciāli normalizēts tiek arī lasītājs – tas, kurš sapratīs vai būs pietiekami ieinteresēts, lai lauztos cauri latgaliešu valodas tekstam. Tas varētu būt cilvēks, kuram interesē ne tikai tas, kas deguna priekšā, ne tikai tas, kas uzmundrina un ceļ pašapziņu, vairo optimismu vai piedāvā izdzīvošanas stratēģijas, vai otrādi – piedāvā kopīgi pažēloties par to, cik bezcerīgi slikti vai bīstami ir dzīvot pierobežā, kuru tik daudzi jau pametuši.
Tā ir daļa no atmodas. Ļoti līdzīgu procesu esmu piedzīvojusi, ilgstoši un intensīvi strādājot nedzirdīgo kultūras jomā: to, kā no aizliegtas vai pusslepenas starpbrīžu un saimes "mēles" augšāmceļas, attīstās, uzplaukst un mirdz valoda, kurai pamazām atrodas pilnvērtīga vieta ikdienā, uz skatuves un publisku pasākumu oficiālajās runās. Kā aug un gluži fiziski muguras iztaisno šo kultūru autentiskie pārstāvji, kā top viņu veidotie mākslas darbi, kā top šīm kultūrām droša vide, pasākumi un vietas (kā Boņuks Latgales "Gorā" vai Nedzirdīgo kultūras festivāls Reimsā, Francijā); tur drīzāk negaidīts un nepieņemts, varbūt pat izolēts var sajusties dominējošās kultūras pārstāvis – dzirdīgais vai nelatgalietis. Un tad dabiski sanāk mērīties ar krāniņiem vai izriezt krūtis, jo tā ir daļa no pieaugšanas un atdalīšanās. Citādi nesanāk. Apmeklējot kultūras centrus un festivālus Zviedrijas un Norvēģijas ziemeļos, redzu, ka ar sāmu kultūru notiek līdzīgs process. Tikai viņi ir tikuši tālāk. Būt sāmam, atpazīt sevī sāmu saknes jau ir kļuvis bezgala stilīgi. Tā droši vien ir turbulence, kas neizbēgami rodas, cenšoties atdot cieņu tam, kam tā bijusi atņemta.
Ir daži iedvesmojoši piemēri tam, ko cilvēki ir darījuši neapskaužamos krīzes apstākļos vai vismaz ir teikuši, ka ir tam gatavi. Kāds mūks dienu pirms pasaules gala esot solījies stādīt kokus. Cits koncentrācijas nometnē mācījies jaunu valodu vai zīmējis ieslodzīto biedru portretus. Mācīties lasīt latgaliski noteikti nav ļoti racionāls solis vidusmēra latvietiem. Bet tas ir kolosāls ceļojums jaunā pieredzē.
Šobrīd ir maz iemeslu optimismam. Iespējams, pasaulē briest milzīgas nepatikšanas. Taču arī šādā elles priekškambarī ir spēkā likums, ka, izejot ārā no ierastā, mēs nonākam iespēju mežā, iespaidu bagātībā. Tāpēc šī izaicinošā lasīšana var ar mums izdarīt to pašu, ko pastaiga nezināmā teritorijā. Un tad mēs varam it viegli atrast to dažu nezināmo vārdu tulkojumus internetā, nesākot skaisties, ka nav zemsvītras skaidrojumu [4]. Neņemos apgalvot, ko tieši mēs, pārnovadnieki, ar lasīšanu latgaliski iegūstam. Varbūt sabužinām savu latvieša pašlepnumu, ka mums arī ir savi burvīgi etnosi kā skandināviem sāmi. Varbūt vienkārši izklaidējamies vai pabarojam savu izziņas kāri. Varbūt dekolonizējam daļu savu sakņu. Un visi varianti ir gana labi, lai atvērtu pirkstus kņudinošo zilo grāmatiņu un apsēstos palasīt.
[1] Visi trīs nelatgalieša apzīmējumi man šķiet pieņemami. Taču pretstatījumu "latvietis–latgalietis" vai "latviešu valoda–latgaliešu valoda" apzināti cenšos nelietot, ticot, ka baltiskā un latgaliskā ir vienas (latviešu) valodas divas tradīcijas.
[2] Dziesmu "Skaidro volūda" jeb "Dzīd, tralloj mežs" lieto kā vienu no galvenajiem latgaliešu pašidentifikācijas simboliem un atskaņo svinīgos, Latgales tematikai veltītos pasākumos. Vārdu autore ir Anna Rancāne, melodiju komponējis Eugeņs (Joņs) Karūdznīks.
[3] Mani parasti lūdz uzmundrināt, kad aicina stāstīt par dzīvi Latgalē. Viens no spilgtākajiem Latgales kultūras vēstnešiem Andris Slišāns nesen atzina, ka viņam pirms uzstāšanās parasti piekodinot, lai ir smieklīgi. Labā ziņa – Boņuka balvas ceremonija nupat iezīmēja to, ka Latgales kultūra kļūst blīvāka un daudzveidīgāka un reizē pamazām paplašinās arī izpratne par to, kas ir gana latgalisks, lai to cildinātu.
[4] Es, piemēram, nezināju, kas ir soltaunīks, un ļoti viegli lakuga.lv atradu, ka tas esot ledusskapis.
0