Par Olhas Kari "Krustiņu jeb ļoti asiņainu grāmatu" (no ukraiņu valodas tulkojusi Māra Poļakova, izdevniecība "Zvaigzne ABC", 2024)
"Manā bērnībā vārds "menstruācijas" bija baigāks par vārdu "sekss"," raksta Olha Kari. Šis vārds "oda pēc kauna, sāpēm, nenovēršamības un vainas bez noteikta derīguma termiņa" (59. lpp.). Lai gan pēdējos gados esmu manījusi internetā, tostarp latviešu valodā, centienus apkopot sieviešu stāstus par menstruācijām un arī pati romānā "Mājoklis" aprakstījusi dažas epizodes, tomēr Olhas Kari "Krustiņš jeb ļoti asiņaina grāmata" mani pārsteidza un aizrāva. Pārsteidza gan tas, ka autore par šo sievietēm [1] kopīgo tēmu spēj rakstīt tik izvērsti, gan arī viņas atklātā realitāte, ko varu saistīt ar sevi lielā mērā, bet ne pilnībā. Savukārt aizrāva sirsnīgais un asprātīgais stāstījums, īpaši baudāms Māras Poļakovas tulkojumā, ko vērtēt salīdzinājumā ar oriģinālu gan neesmu kompetenta.
Ukraiņu rakstnieces un žurnālistes grāmata ir tapusi pirms 2022. gada Krievijas pilna mēroga iebrukuma Ukrainā, un tajā nav stāstīts par okupāciju, genocīdu vai spīdzināšanām. Karš pieminēts tikai garāmejot, kā faktors, kas izmainījis tēva attieksmi pret ģimenes sieviešu menstruācijām (138. lpp.). Tā nosacīti ir miera laika grāmata, kuras autore mēdz ceļot uz visdažādākajām valstīm. Tomēr šis darbs apliecina, cik daudz šķietami vienkāršas ķermeniskas pieredzes kontekstu atspoguļojums var pastāstīt par vēsturi, sabiedrību un politiku. Grāmatai ir divpadsmit nodaļas, un katrā no tām tuvāk aplūkoti noteikti menstruāciju aspekti, kas saistīti ar to piedzīvošanu kultūrā.
Uz mani visspēcīgāk iedarbojās grāmatas pirmās, vēsturiskās nodaļas, kas veltītas menstruācijām padomju un pēcpadomju Ukrainā. No sākuma pat nesapratu, ka grāmata ir non-fiction, un domāju, ka lasu daiļliteratūru. Autore ir dzimusi 1983. gadā, astoņus gadus jaunāka par mani, taču viņas atainotā situācija, ja domājam par Latviju, drīzāk atbilst manai paaudzei, savukārt atspoguļotais dehumanizācijas līmenis vismaz manis piedzīvoto daudzējādā ziņā krietni pārsniedz. Piemēram, menstruālās nabadzības jautājums – nebiju tieši saskārusies vai pat dzirdējusi par regulāru menstruālo lupatu mazgāšanu bļodā ar aukstu ūdeni. Autore to sasaista ar mūsdienu sieviešu nevēlēšanos izmantot zero waste auduma paketes vai menstruāciju apakšbikses, kamēr Rietumos pie paketēm un tamponiem pieradušām sievietēm nav nekas pretī daudzkārt lietojamos izstrādājumus pirms likšanas veļasmašīnā izskalot aukstā ūdenī, jo tā ir viņu brīva izvēle (43. lpp.). Manas dzīves laikā Latvijā, pat ja aptiekā nebija vates vai to nevarēja atļauties, vismaz vecu kokvilnas izstrādājumu netrūka [2] un pēc izmantošanas tos droši varēja atļauties mest atkritumu spainī vai sadedzināt plītī, tiesa – un tas sakrīt ar grāmatā aprakstīto – tā, lai "mājās neviens nezinātu un nenojaustu, ka šeit dzīvo veselīga fertilā vecuma sieviete, kurai reizi mēnesī, kā daba likusi, dažas dienas tek asinis" (37. lpp.). Arī tualetes, lai gan redzējusi esmu visbriesmīgākās no tām, tomēr vismaz skolās, kurās mācījos, pat ja tajās trūka (un parasti patiešām trūka) tualetes papīra, tomēr bija atsevišķi nodalījumi ar durvīm un atkritumu spaiņiem, turklāt neviena apkopēja nemeklēja vainīgo, kas izmetusi asiņainu vati vai paketi – kā tas, saskaņā ar Olhas Kari rakstīto, noticis daudzviet Ukrainā vēl 21. gs. pirmajā desmitgadē.
Līdzās menstruāciju noklusēšanai, stigmatizācijai un menstruālajai nabadzībai būtiska tēma grāmatā ir totalitārā režīma ietekme uz sāpju normalizēšanu vispār, bet jo īpaši uz sieviešu sāpju diskreditēšanu un sieviešu diskrimināciju. "Krustiņš" izgaismo postpadomju cilvēkam vēl joprojām bieži raksturīgo nevēlēšanos iet pie ārsta, jo jebkura sastapšanās ar medicīnas sistēmu ilgstoši ir bijusi pazemojoša. Sevišķi beztiesisks radījums padomju medicīnas iestādēs bija bērns, taču grūti klājās arī sievietēm, jo īpaši jaunām vai tādām, kas atradās bezpalīdzīgā situācijā, piemēram, dzemdēja vai bija spiestas apmeklēt ārstu obligāti, vai arī profilakses neesamības dēļ (jo aiz bailēm negāja pie ārsta) jau bija saslimušas. Arī šis fenomens Latvijā sāka mainīties agrāk nekā Ukrainā, tomēr es varēju atpazīt aprakstītās situācijas un identificēties ar runātājām, kā arī labāk saprast manas mātes nepārejošo nepatiku pret medicīnas iestādēm. "To cilvēku anamnēzē, kas dzīvo sovjetu saindētajās zemēs, visa medicīna, sākot ar pediatriju un beidzot ar gastroenteroloģiju, bija soda sistēma." (202. lpp.) Lasot par "soda ginekoloģiju" grāmatas 11. nodaļā, iespējams labāk saprast, kādi cēloņi ir vēl mūsdienu Latvijā dzemdībās piedzīvotajai vardarbībai, par kuru tikai nesen esam sākuši runāt publiski.
Toties aizkustināja aprakstītā sieviešu un meiteņu solidaritāte, saskaroties ar menstruāciju stigmatizācijas un menstruālās nabadzības mijiedarbībā radušos apkaunojumu, kad asinis kļūst redzamas uz apģērba: "Atceros vienu vidusskolnieci, kura gāja pa gaiteni ar tādu ļoti asiņainu pēcpusi – traipi viņai uz drēbēm bija vienkārši šausmīgi. Un viņas draudzenes gāja viņai cieši aiz muguras, centās, lai citi to nepamanītu," autore citē kādas Nataļas teikto (73. lpp.). Citu sieviešu stāstījumi ir būtiska grāmatas sastāvdaļa – katru nodaļu ievada vairāki citāti, un arī pārējais teksts ir tapis sarunās ne tikai ar draudzenēm vien – iztaujātas arī ārstes vai nejauši sastaptas stjuartes. Tiek pieminētas skolotājas – ne vien tās, pēc kuru domām nedz menstruālā asiņošana, nedz sāpes nav iemesls doties mājās atpūsties, bet arī tādas kā Nadija Ivaņivna, kas 20. gs. 90. gados atvilktnē glabā un vajadzības gadījumā izsniedz skolniecēm par savu algu pirktas paketes (89.–90. lpp.), vai Žanna Mikolajivna, kura ievieš praksi sporta stundu žurnālā atzīmēt skolnieču menstruāciju dienas ar krustiņu un līdz ar to arī pašu eifēmismu "krustiņš". Autore raksta, ka droši vien progresīvāk un pareizāk būtu bijis uzreiz atteikties no jebkuriem "erzacvārdiem mēnešreižu apzīmēšanai" (90. lpp.), tomēr atzīst, ka tobrīd "saukt mēnešreizes par mēnešreizēm nepiedienēja, savukārt vārds "krustiņš" izklausījās pavisam neitrāli un sociāli pieņemami" (91. lpp.).
Kari raksta par seksuālo izglītību vai drīzāk tās trūkumu publiskajā telpā, par higiēnas preču reklāmu vēsturi un attīstību, par to, cik informēti par menstruācijām ir vīrieši un kā pret tām izturas. Viņa aplūko ar menstruācijām saistītos mītus, prakses (ieskaitot sēdēšanu būdiņās) un attieksmi dažādās reliģijās un kultūrās un pamana sieviešu vainošanu visdažādākajās situācijās (pat pie vides piesārņošanas ir vainīgas sievietes ar savām paketēm!). Rakstot par cikla noteiktajām pārmaiņām sievietes psihē, viņa piemin ne vien premenstruālo sindromu (PMS), bet arī daudz retāko premenstruālo disforisko sindromu (PDS), kas prasa ārstēšanu pie psihiatra. Pēdējā nodaļa, kas veltīta menopauzei un perimenopauzei, man šķita visvājākā, lai gan autore netieši min iemeslus, kāpēc šis teksts nav tik pārliecinošs. Jūtams, ka viņa ne vien pati nav vēl piedzīvojusi šo mūža posmu, bet arī ne tik daudzas citas sievietes ir bijušas gatavas par to pastāstīt. Tas ir likumsakarīgi, zinot Olhas vecumu un secinot, ka tām sievietēm, kurām grāmatas rakstīšanas laikā jau ir aktuālas ar perimenopauzi (kas dažos citātos dēvēta arī par premenopauzi) saistītās pārmaiņas, jābūt vismaz desmit gadus vecākām par 1983. gadā dzimušo Olhu un viņas attiecīgi lielāku dzīves daļu ir pavadījušas sovjetu laikmetā. Turklāt, ja par mēnešreizēm bieži tomēr pastāsta māte, tad "daudzām sievietēm, kad viņām iestājas menopauze, mammas vairs fiziski nav vai arī mamma ir tādā stāvoklī, ka izvērstas sarunas vairs nav prātā", grāmatā citēta rakstniece un blogere Maija Tuļčinska (270. lpp.). "Es teiktu, ka [ar māti] par menopauzi neizdosies tik vieglas sarunas kā par mēnešreizēm," autorei saka ārste Nataļa Jaremčuka. "Meita taču vienmēr ir bērns, un bērnam menopauze nevar būt." (270. lpp.) Citu aspektu izceļ psiholoģe un rakstniece Nataļa Pidļisna: "Sieviete menopauzē pēc definīcijas ir histēriķe, kas vispār nevar pastrādāt un nav spējīga savaldīt emocijas. Un vēl viņa nav interesanta vīriešiem. Šo stigmatizējošo viedokļu dēļ sievietes nevienam neko nestāsta." (270. lpp.) Taču tieši tāpat kā situācijās, kad sievietes domas vai nesamierināšanos ar kādu situāciju ir ērti diskreditēt, "jo tev ir PMS", arī menopauzes piesaukšanas gadījumā bieži var atbildēt, piemēram: "Nu, un? Es esmu dusmīga, jo tu mani iegāzi un tagad uzvel vainu man." (212. lpp.)
Man pašai ir 49 gadi, un 36 no tiem man ir bijušas un joprojām ir menstruācijas. Man ir ļoti paveicies – piederu pie tām laimīgajām, kurām līdz ar katra bērna piedzimšanu ir mazinājušās un tikpat kā izzudušas mēnešreižu sāpes (tas tā nav visām dzemdējušām sievietēm!), turklāt, tuvojoties fertilā vecuma beigām, asiņošana kļuvusi pavisam mērena, nevis kā gana daudzām citām sievietēm šajā vecumā asinis gāžas aizvien biežāk un vairāk. Esmu privileģēta arī tāpēc, ka man ir bijusi pieejama informācija par menstruālo piltuvi un iespēja to brīvi iegādāties, turklāt vietās, kur uzturos ikdienā, parasti ir tualetes telpa ar izlietni kabīnē. Ciemā, kur dzīvoju, skolas tualetē pat stāv bezmaksas paketes skolniecēm – zinu, jo eju šajā skolā uz vingrošanu. Tās pazūd, bet tad parādās atkal [3]. Taču reizēm man gadās aizbraukt uz kādu tālāku Latvijas vietu – ar dīzeļvilcienu un diviem autobusiem. Uzreiz jūtos kā pirms vairāk nekā trīsdesmit gadiem, prātojot, vai un kur man būs iespējams ieiet tualetē. Jo Latvijā joprojām ir autoostas, kur labierīcību nav vispār vai tās ir slēgtas, nerunājot par tādu greznību kā tekošu ūdeni kaut vai tikai roku mazgāšanai. Esmu pamanījusi sievietes nokārtojamies un mainām paketes visai caurredzamos apstādījumos bailēs, ka autobuss (kurā tualetes nav) tūlīt aizbrauks. Viņu vispašsaprotamākā vajadzība darīt to aiz aizvērtām durvīm 34 gadus pēc Latvijas neatkarības iegūšanas nav ņemta vērā. Tāds ir sods par braukšanu ar sabiedrisko transportu, nevis ar auto, kas dod iespēju iegriezties civilizētā benzīntankā. Ukraiņu autores grāmata izskaidro šo un citus fenomenus, kas joprojām sastopami arī pie mums.
[1] Autore norāda, ka viņas aprakstītajā laikā "neviens vēl ij tuvu nedomāja par politkorektiem reveransiem pret cilvēkiem, kam ir menstruācijas". Zinot, ka fizioloģiski menstruēt var arī cilvēks, kas neidentificējas kā sieviete, jāatzīst tomēr, ka kultūrā šis process marķē tieši sievietību.
[2] Par menstruālo lupatiņu mazgāšanu un žāvēšanu pirmo reizi izlasīju Andra Akmentiņa romānā "Skolotāji", kur aprakstīta lauku skolas direktora meitas ikdiena Staļina laikā.
[3] Kopš 2024. gada 17. oktobra Latvijas skolām paketes tualetēs jānodrošina obligāti – tas nolemts, reaģējot uz portālā manabalss.lv Latvijas Sieviešu nevalstisko organizāciju sadarbības tīkla 2023. gada martā iesniegto iniciatīvu "Bezmaksas higiēnas preces meitenēm un sievietēm izglītības iestādēs", par ko īsā laikā parakstījās 10 000 iedzīvotāju un kas nonāca izskatīšanā Saeimā. Sk. https://lvportals.lv/skaidrojumi/368820-turpmak-skolam-janodrosina-higieniskas-paketes-nostiprinata-ari-prasiba-neapmeklet-skolu-infekcijas-slimibu-gadijuma-2024
Iniciatīvas autori norādījuši, ka saskaņā ar 2022. gadā Austrumlatvijā veikto pētījumu 17% meiteņu kavējušas mācību procesu higiēnas preču neesamības dēļ, bet 41% – rīkojušās nepareizi, tai skaitā savu veselību apdraudoši, gadījumos, kad menstruālais cikls bija sācies pēkšņi un nepieciešamās higiēnas preces nav bijušas pieejamas.
0