Kalifornija piedzīvo postošus ugunsgrēkus, tikmēr Saeimas opozīcija 9. janvārī norauj kvorumu un parlaments nebalso par jauno Klimata likumu.
Diskusijas par klimata izmaiņām un to, kas darāms šo izmaiņu kontekstā, neizceļas ar pacietību un iecietību. Piemēram, deputāta Aleksandra Kiršteina izteikums (šeit un tālāk citēts no 9. janvāra Saeimas sēdes stenogrammas): "Kaut kādi idioti ir izdomājuši, ka jātaupa ūdens." Argumentācija un tonis, kādā tiek apspriestas klimata tēmas, sāk atgādināt to, kā notika viedokļu apmaiņa kovida laikā. Nekā laba tur nebija, un sekas, šķiet, mēs vēl īsti neapjaušam. Mans piedāvājums šī teksta robežās ir mēģināt uztaustīt tos atzinumus par klimatu, par kuriem mēs tomēr varam vienoties.
Vispirms divas skeptiķu tēzes, kurām jāpiekrīt. Ja runājam par satraucošo vides stāvokli, klimata pārmaiņas – neatkarīgi no to cēloņiem – nav vienīgais iemesls. "Nature" 2025. gada 8. janvārī publicēja pētnieku atzinumu, ka apmēram 24% no saldūdens faunas (zivis, vēžveidīgie u.c.) sugām ir ļoti apdraudētas. Iemesls ir ne tikai klimata pārmaiņas, bet arī neapdomīga dambju būvniecība, nepārdomāta lauksaimniecība, invazīvas sugas un vēl citi faktori. Mēs spējam piecūkot vidi daudzos un dažādos veidos, tādēļ ar saprātīgu klimata pārmaiņu politiku vien nepietiks.
Tāpat jāpiekrīt, ka klimata pārmaiņu tēma laika gaitā ir apaugusi ar sasteigtiem regulējumiem un savtīgu lobiju tīklojumu. Atsevišķa tēma ir tā saucamā zaļmaldināšana, kad uzņēmumi sabiedrības rūpes par vidi (un klimatu) izmanto ļaunprātīgi.
To visu paturot prātā, es nebūt neaizstāvu konkrēto Klimata likumprojektu, par kuru Jānis Vitenbergs ironiski izteicās: "Man ir jautājums jums: cik no jums šo likumprojektu ir izlasījuši? Un es diezgan droši varētu teikt, ka neviens." Sasteigt tiešām nevajadzētu.
Tomēr es aicinu arī skeptiķus rūpīgāk pārdomāt dažas tēzes, kuras skar ne tikai šo likumprojektu.
Būtu uzmanīgi jāizturas pret apgalvojumu, ka Latvija jau ir ļoti zaļa zeme, tādēļ uz mums vides problēmas attiecas mazāk nekā uz citām valstīm. Linda Matisone: "Latvija ir starp līderiem Eiropā pēc mežu platības." "Platība" nav mežs. Blakus augoši koki nav mežs. Pieļauju, ka mums biežie mežu ugunsgrēki Spānijā, Portugālē vai Grieķijā emocionāli ir tuvāki nekā ASV notiekošie, tādēļ iesaku divus samērā jaunus apkopojumus. 2024. gada 18. decembrī tīmekļa vietne "Eurozine" publicēja pētījumu, kas liecina – ugunsgrēkus veicina tas, ka dabīgu mežu vietā ir monokultūru stādījumi (piemēram, vienas sugas priedes vai eikalipti), būtībā plantācijas. Savukārt "Deutsche Welle" šīgada dokumentālā filma mežu biodaudzveidības apzinātu samazināšanu aplūko no vēl cita aspekta – sterils mežs sliktāk tiek galā ar kaitēkļiem un vētrām. Citiem vārdiem sakot, nemaldināsim sevi ar "cērtam, bet arī stādām vietā". Stādīšana un ekosistēmas pašregulācija ir dažādas lietas. Iedoma par Latvijas zaļumu un no tā izrietošā bezrūpība nav pareiza.
Klimatu ietekmē faktori, kuri nav cilvēka ziņā, saka Juris Viļums un Aleksandrs Kiršteins. Tā tiešām ir. Varu rekomendēt, piemēram, zinātnieku pārskatu par vulkāniskās darbības ietekmi uz klimatu. Mēs joprojām labi nesaprotam, piemēram, lielo ūdens masu cirkulāciju pasaules okeānos un to ietekmi uz klimatu. Tomēr es nesaprotu šī argumenta tālāko loģiku. Pieņemsim, ka mums mēnesī ir noteikts izdevumu apmērs, ko varam atļauties. No mums neatkarīgu iemeslu dēļ – karš, streiks, avārija kādā citā pasaules nostūrī – strauji kāpj energoresursu cenas, kas palielina mūsu izdevumus. Lai gan neesam nedz vainīgi pie cenu kāpuma, nedz varam to ietekmēt, mēs tomēr reaģējam – vai nu palielinot ienākumus, vai samazinot izdevumus. Klimata pārmaiņu gadījumā jābūt līdzīgi. No mums neatkarīgu faktoru esamība nevis vedina ieslīgt mierā vai depresijā (kas nu kuram tuvāk), bet domāt par to, ko darīt lietas labā, lai līdzsvarotu no mums neatkarīgo faktoru ietekmi.
Nesaprotu arī Kristapa Krištopana, Edgara Putras un Jāņa Dombravas apelēšanu pie nākamā ASV prezidenta Donalda Trampa nostājas klimata pārmaiņu jautājumos. Paturot prātā šī cilvēka savdabīgās idejas par atbalstu Ukrainai, attieksmi pret sabiedrotajiem (varbūt nu jau "sabiedrotajiem") Eiropā un viņa regulāro melošanu, nedomāju, ka Trampa idejas par klimatu ir labs arguments. Mūsu tautas priekšstāvji varētu arī nemaldināt vēlētājus. Putra: "Visas lielākās bankas Amerikā tikko izstājās no zaļās muļķības." Bankas ir izstājušās no "Net-Zero Banking Alliance". Šī alianse ir tikai viens elements daudzveidīgajos centienos darīt ekonomiku videi draudzīgāku. Turklāt jāuzsver, ka Tramps saskarsies ar pretestību pats savā partijā, jo Džo Baidena zaļās iniciatīvas – cits jautājums, vai tās ir pareizas – ir finansiāli izdevīgas arī vairākiem Republikāņu vadītajiem ASV štatiem. Tomēr politiķu maniere manipulēt ar informāciju vai pašiem to nesaprast nav nekāds jaunums, un ir garlaicīgi to komentēt.
Interesantāks ir arguments (Edgars Tavars, Māris Sprindžuks), ka Latvijai vismaz pārskatāmā nākotnē ir citas lielas izdevumu pozīcijas – piemēram, aizsardzība, jauno ģimeņu labklājība. Būtu liekulīgi vai stūrgalvīgi apgalvot, ka šis ir vājš arguments, tādēļ konstruktīvi būtu visiem likt galvas kopā, lai domātu, ko mēs (Latvija) varam darīt vides un klimata labā finanšu trūkuma apstākļos.
Neesmu eksperts, tādēļ varu izteikt tikai minējumus. Nereti pastāv samērā vienkārši un lēti risinājumi, un nav nepieciešami megaprojekti, lai cik trendīgi tie būtu (nelāgs piemērs ir "ūdeņraža ekonomika"). 2022. gada vasarā tika publicēts pētījums, ka nanoplastikas piesārņojumu no ūdeņiem var efektīvi piesaistīt, kā filtru izmantojot smiltis (vienkāršoju, bet tas nemaina būtību). Ja atgriežamies pie ugunsgrēkiem Kalifornijā, paši amerikāņi atzīst, ka to postošās sekas ir saistītas ar kļūdām apbūves un zaļo zonu plānošanā. Ļoti iespējams, ka publiskajā telpā biežāk piesauktie un lobijiem ērtākie risinājumi patiešām nav pareizi. Māris Sprindžuks: "Šobrīd mēs akli pildām [..], pērkam lētos Ķīnas elektromobiļus vai importējam saules paneļus un vēl to nosubsidējam tā vietā, lai pēc būtības darītu lietas, kas mums kā tautsaimniecībai ir izdevīgas, kur mēs radām inovācijas." Vai mēs šādu virzienu spējam veidot? Šī teksta apmērs ir pārāk neliels, lai to iztirzātu, bet no sešām Rīgas Tehniskās universitātes pētniecības platformām četras ir daudzsološas (Enerģija un apkārtējā vide, Pilsētas un attīstība, Transports, Materiāli, procesi un tehnoloģijas) mūs interesējošā kontekstā. Jēdzīgas lietas notiek arī Latvijas Biozinātņu un tehnoloģiju universitātē un vēl citās pētniecības struktūrās. Āķis ir apstāklī, ka arī tad, ja mums neder Rietumu vecāko brāļu idejas, mums vienalga jārēķinās ar papildu izdevumiem pašmāju zinātnei un izglītībai, lai iegūtu Latvijas vajadzībām un iespējām labāk piemērotus risinājumus.
Var atšķirties dramatiskuma pakāpe šodienas un nākotnes vides novērtējumā, var atšķirties viedokļi par pareizākajiem risinājumiem, tomēr mums un deputātu daudz piesauktajām nākamajām paaudzēm veselīga vide kaut ko maksās, par velti tā nebūs. Ja orientējamies uz pašu spēkiem, vispirms jāizvērtē, cik birokratizēti un konjunktūrai pakļauti ir Latvijas akadēmisko aprindu spēki. Deputāti debatēs par Klimata likumu labprāt runāja par birokratizāciju un konjunktūru valsts pārvaldē – lai nauda netiktu "apgūta", tas pats jāanalizē arī pētniecības un izglītības aspektā. Man šķiet, ka situācija nav spoža, tomēr tā ir tēma citam tekstam.
0