Esmu sev atkārtoti apliecinājusi, ka nesirgstu ar internalizētu homofobiju [1]. Es taču esmu atvērts, izglītots un inteliģents cilvēks, kas nevienu nediskriminētu rases, seksualitātes vai dzimuma dēļ, vismazāk jau nu sevi. Un tomēr uzrakstīt šo tekstu bija tik sarežģīti, ka, meklējot aizstājdarbības, esmu paspējusi dzīvoklī divas reizes uztaisīt remontu. Proti, šajā dzīvē ir tieši trīs vārdi, kas, par spīti visai terapijā iztērētajai naudai, man joprojām liek smagi nopūsties: sieviete, lesbiete un butch. Par mani zināmos laika periodos ir lietoti visi trīs, un visi trīs gan patīkamā, gan pazemojošā veidā. Diviem ir sekojuši skūpsti, vienam – sveša, maskulīna dūre.
Enerģija, kas apstrīd binaritāti
Pirmo reizi par butch kultūru lasīju sešpadsmit gadu vecumā, kad savā īpašumā ieguvu ātri novecojošu datoru. Tas nozīmēja, ka savus virtuālos pašizziņas klejojumus man vairs nevajadzēja plānot ļoti rūpīgi un es caurām naktīm varēju pētīt forumus angļu valodā. Vispirms mani sasniedza 1993. gada "Vanity Fair" vāka foto, kurā suģestīvās pozās redzamas uzvalkā tērptā maskulīnā kantri dziedātāja k.d. lenga (k.d. lang) un hiperfeminīnā supermodele Sindija Kroforda (Cindy Crawford), kura k.d. lengai "dzen bārdu", bet pēc tam sekoja apjausma, ka ārpus šīs fotogrāfijas "butch" ir lamuvārds, ko attiecina uz tām sievietēm, kas ir minoritāte pat minoritāšu vidū.
Ļoti labi atceros ierakstu kādā forumā, kur tika apspriests, kas ASV sociālajā ziņā atrodas uz viszemākā pakāpiena. Ap to laiku jau biju sapratusi, ka, visticamāk, tas ir vai nu melnādains vīrietis, kuru paša pagalmā var ķert lode, vai arī imigrants, kurš, dzīdamies pēc zaļās kartes, apmetas uz dzīvi slotu skapī, tomēr foruma kopīgais lēmums bija šāds: tās ir tās izdzimtenes, kuras "uzskata sevi par feministēm, bet vienlaikus grib būt kā vīrieši, jo velk mugurā vīriešiem domātas drānas, dara vīriešiem domātus darbus un viņām ir īsi mati". Tikai pēc vairākiem gadiem sapratu, ka šis primitīvais priekšstats butch kultūru vajājis vienmēr. To apliecina amerikāņu akadēmiķis Džeks Halberstams (Jack Halberstam), kurš uzskata, ka butch kultūra nav vienkārši maskulinitātes atdarināšana ar noteiktām izturēšanās manierēm un ģērbšanās stilu, bet parādība, kas palīdz saprast, ka maskulinitāte nav tikai cisdzimtes vīriešu privilēģija [2]. Halberstams uzskata, ka maskulinitāte var eksistēt arī ārpus vīriešu ķermeņiem (angliski female masculinity) un, tā kā uz maskulīnām sievietēm neattiecas sabiedrības konstruētās dzimumu normas, tad sievietēs maskulinitāte var izpausties daudz dziļāk ievainojamā, tiešākā un empātiskākā veidā. Tas savukārt pierāda, ka toksiskā maskulinitāte ir patriarhālās pasaules kārtības blakusprodukts, ko pie labas gribas ir iespējams mainīt.
Arī pazīstamā amerikāņu filozofe Džūdita Batlere (Judith Butler) ir rakstījusi, ka, lai gan butch identitāte bieži sastāv no heteronormatīvās maskulinitātes komponentiem, tādiem kā t.s. vīrišķīgais ģērbšanās stils, noturīga pašpārliecība un seksuālā dominance, tomēr šīs identitātes nesēji savu patību būvē tā, ka radītās nozīmes dod iespēju dzīvot ārpus konstruētām dzimuma un seksualitātes normām. Kā labu piemēru Batlere min viendzimuma partnerattiecības, kur maskulinitāte un feminitāte var sajaukties daudz cilvēcīgākā veidā, kas ļauj partneriem pašiem izvēlēties, kā, piemēram, savā starpā sadalīt mājas darbus [3]. Tādējādi vēlreiz: ne Halberstams, ne Batlere neuzskata, ka visi butch būtu sievietes, jo dzimtes (pār)definēšanas pasaule ir stipri sarežģītāka, caurvītāka un daudzšķautņaināka. To apstiprina arī amerikāņu ebreju rakstnieces Leslijas Feinbergas (Leslie Feinberg) kulta statusu ieguvusī pusautobiogrāfiskā grāmata "Stone Butch Blues" (1993) [4], kas igauniski diemžēl nav tulkota.
Feinbergas darbs pirmajā personā vēstī par strādnieku šķiras atvases Džesas Goldbergas dzīvi pagājušā gadsimta vidū. Džesa kopš bērnības jūt, ka viņas dzimtes kompass nesakrīt ar to, kas no viņas tiek prasīts. Proti, sabiedrība visiem spēkiem pūlas izaudzināt no viņas kārtīgu meiteni, kas nēsā kleitu, un pēc tam sievieti zeķbiksēs, taču Džesa drīzāk vēlas slepus pielaikot tēva drānas, lai justu uzvalka auduma smagumu, un piederēt tām sievietēm, "kuru sejās bija pamatīgums, zods – pietiekami stūrains un kurām bija gan dusmas acīs, gan platas muguras". Grāmata apraksta stāstītājas attiecības ar ģimeni, kas viņu jau bērnībā ieliek psihiatriskajā slimnīcā, kā arī vardarbīgo bulingu skolā, kas beidzas ar grupveida izvarošanu. Arī Džesas pieauguša cilvēka dzīve ir pilna ar asiņainu seksuālo vardarbību, tomēr tur ir arī pašizziņa, iemīlēšanās un satikšanās ar citiem izstumtajiem, tādiem kā pagrīdes bāros strādājošās drag karalienes, seksa pakalpojumu sniedzēji un transpersonas. Tomēr vēstītāja nerod mieru arī šajā greizajā pasaulē un – pieredzētās vardarbības dēļ, kā arī lai glābtos no sāpīgas pieredzes turpmāk – nolemj mainīt dzimumu. Vēlāk viņa no šīs ieceres tomēr atsakās, jo saprot, ka slazds ir bijis nevis sievietes ķermenis, bet gan apkārtējā sabiedrība (kas savukārt nenozīmē, ka tā būtu ar visiem butch, jo eksistē arī transdzimuma butch). Patiesībā grāmatas autore Feinberga vēl pirms nāves 2014. gadā apliecināja, ka grāmatas rakstīšanas dzinulis ir bijusi nevis vēlme nostiprināt binaritātes, bet gan tās apstrīdēt.
Feinbergas grāmata, tāpat kā diskusijas par butch kultūras tematiem tagad, pēc trīsdesmit gadiem, iedarbojas tikpat asi kā tolaik, taču citu iemeslu dēļ. Proti, klasiskā butch kultūra, radusies pagājušajā gadsimtā, nu jau vairāk nekā desmit gadus izdzīvo spēcīgu identitātes krīzi. Būmeru paaudzes pārstāvji, kas tiesības uz eksistenci izcīnījuši caur nepārprotamu vardarbību, šķiet, nekādi neatrod kopsaucēju ar Z paaudzi, kura kā viesulis īsteno seksuālo revolūciju. Un kā gan viņi šādu kopsaucēju varētu atrast, ja šķiet, ka pirmie savu identitāti būvējuši precīzi no tām dzimumu binaritātēm, pret kurām otrie nikni cīnās? Tomēr varbūt tiem kvīriem, kas tieši pašlaik sasniedz pieaugušo vecumu, būtu derīgi saprast, ka dzīve uz planētas Zeme pastāvēja arī pirms viņu piedzimšanas un tas, kas pašlaik var šķist kā toksiskās maskulinitātes kopēšana, pirms pusgadsimta varēja būt varoņdarbs.
Butch aiz dzelzs priekškara
Domājot par šejienes kontekstu, es diemžēl nemāku nosaukt nevienu (vismaz populāru) igauņu sievieti, kas publiski būtu sevi definējusi par butch. Tas, protams, nepavisam nenozīmē, ka maskulīnu sieviešu (vai ne-sieviešu) te nekad nebūtu bijis vai nebūtu arī mūsdienās. Droši vien pie mums šī kultūra iepriekšējā gadsimtā ieguva vēl slepenāku formu nekā iepriekš aprakstītās izpausmes ASV, un, būsim godīgi, arī tādā gadījumā ir diezgan grūti salīdzināt Rietumu proletariāta dzīvi ar šejienes sociālisma cūku rakumiem. Zviedrijas krieviete, sociālo zinātņu pētniece Katja Sarajeva 2011. gadā Stokholmas Universitātē aizstāvēja doktora disertāciju par lesbiešu dzīvi un subkultūru Maskavā 21. gadsimtā [5]. Šis ļoti apjomīgais pētījums parāda, ka vārds butch (буч), kam krievu valodas kultūrtelpā drīzāk ir negatīva konotācija, tur parādījās līdz ar dzelzs priekškara krišanu un plašāku interneta izplatīšanos. Sarajeva piebilst, ka atbilstoša termina padomju laikā nemaz nebija, jo nebija neviena prevalējoša stila, zem kura šīs sievietes būtu varējušas pulcēties. Bija noteiktas estētiskas zīmes, ar kurām vēstīt par seksuālajām izvēlēm, piemēram, zināmu kabatlakatiņu redzama nēsāšana, taču izteiktu maskulinitāti acīmredzot uzdrīkstējās izrādīt niecīga daļa, un par to, kā šķiet, nav palicis nekādu liecību.
Šī doma gan var būt patvaļīga, tomēr tiecos uzskatīt, ka arī Baltijas valstu kultūrtelpā padomju periodā varēja notikt kas līdzīgs: maskulīnas sievietes eksistēja arī šeit, taču acīmredzot viņas neapvienojās, piemēram, tāpēc, ka bija maz piemērotu infokanālu. Man par pārsteigumu, vienu piemēru minēja mana 82 gadus vecā vecmāmiņa, kura pirms dažiem gadiem, traukus mazgājot, kā garāmejot izmeta, ka arī viņas ielā sešdesmitajos gados dzīvojusi tāda Marta, kas vienmēr nēsājusi tikai uzvalka bikses, bikšturus, vīriešu kreklus ar manšetpogām un žaketes un dzīvojusi kopā ar citu sievieti. Marta esot strādājusi vietējā mašīnbūves rūpnīcā, tā nu viņas ģērbšanās stilam bijis arī, tā teikt, proletārisks alibi. Tā kā abas sievietes pirms apmešanās vienā mājoklī bijušas vientuļas, tad, lai arī runas klīdušas, tomēr nekāds īpašais nosodījums – vismaz pēc manas vecmāmiņas domām – viņas nav skāris.
No otras puses, ir iespējams, ka tieši tā šo atmiņu ainu konstruē tikai mana liberālā vecmāmiņa, kura, pāris gadus spiedusi man vilkt kleitas, pēc tam likās mierā, jo "viņas mazbērns īsta meitene gan nav, laikam jau ir noticis tā, ka viņai bijis domāts piedzimt par puiku, bet bērna māte, stāvoklī būdama, ļoti gribējusi meitenīti". Šādus stāstus esmu sastapusi arī agrāk, jo gluži tāpat kā tagad, tā arī pagājušajā gadsimtā greizas lietas kaut kā vajadzēja izskaidrot, un mistiski dabas spēki igauņiem palīdzējuši gan pirms, gan pēc gadsimtu mijas.
Runa ir par tavu enerģiju, dumiķīt
Bet kas tad šis mistiskais butch ir mūsdienās un mūsu kultūras telpā? Kā tas izskatās? Teikšu godīgi: nezinu. Tā kā stiprāku argumentu man trūkst, es labprāt vēlētos šo jēdzienu ilustrēt pati ar savu pieredzi, taču te nu man tomēr sev jāatzīstas, ka patiesībā arī es sirgstu ar smagu iekšējo homofobiju un mizogīniju un tāpēc termini, kas norāda uz manu iespējamo feminitāti, manī līdz šim izraisījuši negatīvas izjūtas. Proti, es gadiem ilgi esmu nepatikā nodrebinājusies, ja kāds uzdrīkstējies kaut tikai dot mājienu, ka esmu butch. Tajā pašā laikā es atbilstu ārējiem butch priekšstatiem – vīriešu nodaļā pirktas drānas, maskulīna frizūra un tradicionāli par vīrišķām titulētas intereses. Šī teksta vajadzībām veicu strauju antropoloģisko aptauju, proti, pajautāju savai partnerei, kā mani redz vai definē viņa, man vistuvākais cilvēks, un atbildē saņēmu, ka beidzot taču man vajadzētu saprast, ka esmu maskulīna arī kaila, jo runa nav ne par "biksēm, ne vīriešu krekliem, bet tavu enerģiju, dumiķīt".
Jā, tā "dumiķīte" laikam bija pelnīta, jo ap šīs sarunas laiku es jau gadu biju domājusi par kādu pieredzējumu. Man tūlīt vajadzēja apritēt 32 gadiem, un es dažus mēnešus strādāju teātrī Londonā. Darbs mani saveda kopā ar kvīru mākslinieku Tinku Flaertiju (Tink Flaherty), kurš pašlaik lieto vietniekvārdus he/him, taču atklāti identificējas kā butch. Domāju, ka pirms sastapšanās ar Tinku nebiju sastapusi nevienu, kas izskatītos uz mata tā, kādu es iztēlē redzu sevi apmēram pēc divdesmit gadiem. Tinks savos industriāla piegriezuma džinsos, taisna silueta džemperī, bomber stila jakā un Dr. Martens retrozābakos bija precīzi tikpat muskussmaržīgs kā parfīms, kas no viņa strāvoja. Vienlaikus gan spēcīgs un pašapzinīgs, gan arī maigs un ievainojams, viņš klāstīja savas idejas par to, kā dzimtes identitāte var būt pilnīgā līdzsvarā starp maskulīno un feminīno, jo neviens īpašības vārds, kas tiek lietots par vienu vai otru (ieskaitot "vājš"), nenozīmē neko, kamēr mēs paši nenolemjam, ko tas nozīmē. Sēdēju, mana mute bija neviļus atkritusi vaļā, līdz Tinks sarunā par jau gluži citu tematu iestarpināja, ka butch viņam nozīmē tādu personu, kam nevajag ārēju akceptu savai esamībai, jo viss pastāv viņā pašā: estētika un enerģija, attieksme un koherence. Tobrīd es negribēju un varbūt drīzāk pat nepratu viņam pateikt, taču, vakara klusumā noskatoties straujajā Temzā, man kļuva pilnīgi skaidrs, ka ir laiks beigt sev melot. Man nav jābūt butch tāpēc vien, ka nēsāju zināmas drānas, dzenu matus ar bārdas nazi vai vaļasprieka pēc būvēju draugiem virtuves mēbeles. Es esmu butch, jo neesmu ne vīrietis, ne sieviete, bet kāds trešais vai varbūt ceturtais, vai piektais. Es esmu butch, jo būt stipram man nenozīmē ne dominēšanu, ne spēku. Es esmu butch, jo esmu mainīgā pasaule un tas, kas nāk pēc tam.
Pirmpublikācija: Müürileht, 2023. No igauņu valodas tulkojusi Maima Grīnberga
[1] Par internalizētu homofobiju tiek uzskatītas pret sevi vērstas negatīvas nostājas tādas seksuālās identitātes dēļ, kas atšķiras no heteroseksualitātes. Lipkin, Arthur. Understanding Homosexuality, Changing Schools. Westview Press, 1999.
[2] Halberstam, Jack. Female Masculinity. Duke University Press, 2018.
[3] Butler, Judith. Gender Trouble. Routledge, 1990.
[4] Feinberg, Leslie. Stone Butch Blues. Firebrand Books, 1993.
[5] Sarajeva, Katja. Lesbian Lives, Sexuality, Spaces and Subculture in Moscow. Stockholm University, 2011.
0