Par Latvijas Evaņģēliski luteriskās baznīcas (LELB) arhibīskapu Jānis Vanags tika ievēlēts 1993. gadā, tātad šo amatu viņš ieņem jau nepilnus 32 gadus, un jau 2023. gada nogalē medijos izskanēja paziņojumi, ka līdz ar nākamo LELB sinodi 2025. gada jūnijā viņš šo amatu varētu pamest [1]. Jāņa Vanaga ievēlēšana notika laikā, kad vēlmi atjaunot vienību, apvienojot padomju okupācijas rezultātā sašķeltās Latvijas Evaņģēliski luteriskās baznīcas daļas – Latvijā un trimdā –, bija izteikušas abas LELB puses. Šo ievēlēšanu pavadīja vairāki notikumi. Pirmkārt, pēc tam, kad četri mācītāji atteicās kandidēt uz amatu, balsojums notika par Elmāru Rozīti un Jāni Vanagu; sinodāļu tiesības sinode piešķīra arī 12 kalpojošiem studentiem, lai gan sinodes dalībnieku skaits bija noteikts saskaņā ar LELB Satversmi. Otrkārt, LELB Satversme paredzēja, ka arhibīskaps jāievēl no kandidātiem, kuriem ir ne mazāk kā 10 gadu ordinācijas stāžs, – Jāņa Vanaga stāžs tobrīd bija tikai 7 gadi, tādēļ pēc debatēm tika mainīts arī šis apakšpunkts. Par Jāni Vanagu nobalsoja 154 sinodāļi, bet par Elmāru Rozīti – 145. Treškārt, pēc ievēlēšanas amatā Vanags, ignorējot LELBA iepriekš izteikto lūgumu pieņemt bīskapa titulu un tādējādi spert soli pretim abu Otrā pasaules kara sašķelto baznīcu apvienošanai, apkārtrakstā paziņoja, ka konsekrācija varot notikt tikai saskaņā ar Baznīcas Satversmi un Ārkārtas Sinodes protokolu, kurš apliecina, ka Vanags ievēlēts par arhibīskapu [2].
Šo gandrīz trīsdesmit divu gadu laikā Romas Katoļu baznīca ir piedzīvojusi trīs pāvestus, savukārt Latvijas Evaņģēliski luteriskā baznīca pasaulē (LELBP) – trīs arhibīskapus (vairākos amata termiņos). Ņemot vērā, ka es par kristietību sāku interesēties 10–11 gadu vecumā, var teikt, ka Jānis Vanags LELB arhibīskapa amatā ir visu manu apzināto vai ieinteresēto mūžu, un šajā laikā LELB ir nostiprinājusies un attīstījusies kā baznīca, kas ļoti skaidri un nepārprotami definē, pret ko tā iestājas. Lai arī no šī pret izriet arī par, tomēr visu šo gadu gaitā tā arī nav īsti kļuvis skaidrs, kas tad ir šīs baznīcas centrs, tās būtiskākā un vissvarīgākā misija. Mēģinot to uzminēt, var atzīmēt, ka 2016. gadā ir pieņemta LELB Satversmes preambula (līdz ar citiem grozījumiem), kurā kā tās darbības "pamats, likums un mēraukla" uzsvērtas Vecās un Jaunās Derības grāmatas, LELB vienprātība un norobežošanās no shizmām, kā arī nolūks "paklausīt Kristus pavēlei būt par Viņa liecinieci un sludināt evaņģēliju visai radībai, ar Dieva Vārdu un Sakramentiem kalpot Kristus Miesas uzcelšanai un vienībai un pulcināt izredzētu cilti, ķēnišķīgus priesterus, svētu tautu un Dieva īpašumu, lai mīlestībā un savstarpējā sadraudzībā paustu Tā darbus, kas mūs aicinājis no tumsas savā brīnišķīgajā gaismā" [3]. It kā saprotami kristīgās baznīcas uzdevumi (te jautājumu varbūt raisa vienīgi "ķēnišķīgi priesteri"). No praktiskās teoloģijas viedokļa kā pozitīvās iezīmes noteikti var uzsvērt kapelānu apmācību un darbību slimnīcās, Diakonijas centra attīstību un tā dažādos kalpošanas virzienus, kā arī draudžu diakoniju [4]. Pamanāms un, manuprāt, mūsu sabiedrībai ļoti nepieciešams kalpošanas darbs ir Lutera draudzes veidotais Dvēseļu dārzs [5].
Augstbaznīca, kuras viedoklis interesē sabiedrību
Protams, par katru reliģisko organizāciju ikdienas cilvēkam priekšstats rodas galvenokārt no ārēja vērojuma, mūsdienu pasaulē – lielākoties no medijiem. LELB ir izrādījusies pietiekami ietekmīga reliģiska organizācija, lai tās viedokli mediji vēlētos atspoguļot visdažādākajos jautājumos un arī krīzēs, kas skar sabiedrību. Tāpat sabiedriskajā medijā regulāri tiek translēti dievkalpojumi vai publicētas arhibīskapa uzrunas lielākajos reliģiskajos svētkos; dažādos medijos tiek intervēti mācītāji u.tml. No vienas puses, tas nozīmē, ka LELB cenšas būt aktīva un pamanāma sabiedrības daļa (kādai baznīcai arī jābūt), bet, no otras puses, var, protams, kritizēt tās vēlmi ietekmēt uzskatus par dažādiem tīri politiskiem jautājumiem – pēdējos gados labāk pamanāmā droši vien ir Stambulas konvencijas ratifikācija un viendzimuma pāru partnerības reģistrācija. Gan skaļās balsis pret Stambulas konvencijā izmantoto terminoloģiju, gan arī parakstu vākšana dievnamos, atbalstot "Latvijas vīru biedrības" iesniegto likumprojektu "Grozījums Latvijas Republikas Satversmē", kas paredzēja mainīt ģimenes definīciju Satversmes 110. pantā, LELB rāda kā baznīcu, kuru pāri visam ārkārtīgi interesē cilvēka seksualitāte un viss ar to saistītais. To diemžēl apstiprina arī mācītāja Jura Cālīša skandalozā atlaišana no amata 2005. gadā un kaismīgās diskusijas pret sieviešu ordināciju, kas ilgušas visus šos 30 gadus. Tomēr, manuprāt, kopumā fakts, ka sekulārā valstī medijiem interesē baznīcas viedoklis dažādās jomās un ka baznīcai tiek dota platforma viedokļa paušanai, pats par sevi ir tikai apsveicams – tas ir potenciāls sabiedrības reliģiskai izglītošanai, sekmē viedokļu dažādību, diskusijas un, kas laikam pats būtiskākais, parāda, ka kristieši nav neredzama sabiedrības daļa vai kaut kādi meža dīvainīši, bet gan pilntiesīgi sabiedrības locekļi. Tāpat pozitīvi vērtējams apstāklis, ka paša arhibīskapa viedokli par visdažādākajiem jautājumiem ikviens var izlasīt viņa emuārā [6] un LELB ir pamanāma sociālajos tīklos, kas, patīk vai ne, tomēr ir 21. gadsimta pasaules neatņemama sastāvdaļa.
Vēl viena ļoti spilgta iezīme, kas raksturo Vanaga arhibīskapa kalpošanas laikā uzņemto kursu, ir LELB neapšaubāmā tendence piederēt drīzāk t.s. "augstbaznīcai" nekā evaņģelikāļiem. Lai arī jēdziens sakņojas anglikāņu teoloģijas pētniecībā, ar augstbaznīcu saprot kristīgo eklesioloģiju (mācību par baznīcu), liturģiju un teoloģiju, kas īpaši uzsver rituāla nozīmi, priestera (mācītāja) autoritāti, baznīcas hierarhiju un sakramentus. Citiem vārdiem, ar augstbaznīcu apzīmē "liturģisko pieeju protestantismā, kura tuvāka Romas katolicismam", bet ar evaņģelikālismu – "stilu, kas balstīts Reformācijas laika teoloģijā un no tās atvasinātās praksēs" [7]. LELB tuvināšanos Romas Katoļu baznīcai kritizējis arī ievērojamais protestantu teologs, mācītājs Juris Cālītis, un savā emuārā arhibīskaps Vanags centies Cālīša apgalvojumus apstrīdēt un norādīt uz to nepilnībām [8]. Lai arī ļoti diskutabls ir, piemēram, Vanaga apgalvojums, ka LU Teoloģijas fakultāte "pārstāja būt luteriska mācību iestāde" (par to tālāk rakstā), tieši šajā polemikā parādās divi ļoti atšķirīgi, visdrīzāk arī nesamierināmi skatījumi uz protestantismu, kas atspoguļo tieši augstbaznīcas un evaņģelikālisma virzienus. Jāpiezīmē, ka šajā pašā emuāra ierakstā, atsaucoties uz Lutera "Šmalkaldes artikuliem", Vanags norāda uz Lutera izceltajām kopīgajām un atšķirīgajām iezīmēm starp Romas Katoļu baznīcu un luterāņu teoloģiju: kā atšķirīgi tiek izcelti jautājumi, "kuros [luterāņi] nevar piekāpties – taisnošana tikai no ticības, mises upuris, klosteri, pāvesta vara". Tikai trīs gadus vēlāk 2016. gada LELB Sinode Satversmē iestrādā grozījumus, kas skan šādi: "LELB var pastāvēt klosteri un brālības vai māsu kopienas, kas darbojas saskaņā ar savu regulu/nolikumu, ko apstiprina bīskapu kolēģija." [9]
Diskusijas, piemēram, par baznīcas liturģiju nav nekas jauns, un tās noritējušas visā LELB pastāvēšanas vēsturē [10]. Arī baznīcas vēstures pētnieks, LU Humanitāro zinātņu fakultātes docents un Torņakalna baznīcas mācītājs Linards Rozentāls privātā sarunā pastāstīja, ka šo 30 gadu laikā starp LELB lielākajiem uzdevumiem ir bijis "sakārtot tās eksistences centru – baznīcas liturģiju, dievkalpojumu kultūru, kas tiešām ir izstrādāta skrupulozi un precīzi". Tajā pašā laikā Rozentāls norādīja, ka dievkalpojums šodien vairs nevar būt vienīgais baznīcas un draudzes medijs, jo prasa noteiktas priekšzināšanas un pieredzi un acīmredzami vairs nav ne tikai plašāku sabiedrību, bet nereti pat draudzi vienīgais vienojošais elements. Šodienas baznīcai ir jāmeklē citi veidi, kā proaktīvi un atvērti pastāvēt šodienas pasaules daudzveidībā un cilvēku izvēļu dažādībā, reizē arī izvairoties no pārliekas identificēšanās ar kādu politisku vai citu pārliecību kopumu.
LELB konservatīvisms un tiecība uz varu
Teoloģiski LELB šajos gandrīz 32 gados ir uzņēmusi konservatīvu (bet ne radikāli konservatīvu) kursu, kā to apliecina, piemēram, 2016. gadā LELB Satversmē izdarītie grozījumi, kas paredz varas centralizāciju un sieviešu kalpošanas ierobežojumus baznīcā. Viens no grozījumiem paredz, ka bīskaps (arhibīskaps ir arī Rīgas diecēzes bīskaps) savus amata pienākumus pilda līdz 70 gadu vecumam [11]. Linards Rozentāls skaidroja, ka uz īsāku laiku terminētais arhibīskapa amats (kāds tas bija iepriekš) LELB Satversmē parādījies padomju laikā ar grozījumiem 1968. gadā. 1996. gadā, kad arhibīskaps Vanags bija jāpārvēl vēl uz 3 gadiem, tika pieņemta jaunā Satversme, kas visādi citādi lielā mērā saskan ar 1928. gada Satversmi, tomēr šo terminēto amatu vairs neparedzēja. Tādējādi jau šajā sinodē arhibīskaps tika ievēlēts uz mūžu – pēc analoģijas ar to, ka arī mācītāja amats tiek piešķirts uz mūžu. Savukārt LELBP jeb "trimdas baznīca" gadu gaitā ir nostiprinājusi vēlētus un terminētus amatus – tas nozīmē, ka baznīcas amatos neviens netiek iecelts, bet gan ievēlēts, turklāt uz noteiktu termiņu. LELB drīzāk sliecas uz izpratni, ka līdz ar konsekrāciju bīskaps ir saņēmis dievišķu kompetenci, tātad šis amats ir uz mūžu; tas arī ievieš būtisku niansi tajā, kā LELB raugās uz garīdznieka amatā esošo – kā uz tādu, kas apveltīts ar dievišķu kompetenci.
Piezīmēšu, ka savā luterāniskajā naivumā visu mūžu esmu uzskatījusi, ka mācītājam, protams, ir cita izglītība nekā vairumam draudzes, tāpat arī konkrēts uzdevums un funkcija draudzē, bet ordinācija ir svētības moments, kas cilvēkam apliecina, ka viņš ir apjēdzis savu dzīves misiju. Manuprāt, viena no būtiskajām atšķirībām starp Romas Katoļu baznīcu un protestantismu ir izpratne par garīgu amatu – Romas katoļiem ordinācija jeb priesterības saņemšana ir viens no sakramentiem, tātad priesteris ir sakrāla persona, taču protestantiem šāda sakramenta nav, tāpēc mācītājs ir tieši tāds pats cilvēks kā viņa draudze, tikai ar ordinācijā apliecinātu konkrētu kalpošanas misiju un tai atbilstīgu izglītību.
Vēl viens būtisks pavērsiens, kas apliecina atkāpšanos no ievēlēšanas principa, kuru paredzēja 1928. gada Satversme, atspoguļojas gan tajā, kā šobrīd tiek strukturēta baznīcas vadība, gan arī – un kas varbūt ir pats būtiskākais – ka atšķirībā no 1928. gada LELB Satversmē paredzētā, kur mācītāju ievēlēja draudze, šobrīd mācītāju konkrētā draudzē norīko vai ieceļ arhibīskaps. To nostiprina arī 2008. gadā pieņemtais LELB likums, kurā rakstīts: "Garīdznieku norīko uz kalpošanas vietu un atbrīvo no kalpošanas Baznīcas galva, pamatojoties uz Baznīcas satversmi. Baznīcas galvas rīkojums ir vienīgais pamats garīdznieka kalpošanas uzsākšanai, grozīšanai un atbrīvošanai no kalpošanas." [12]
Pretrunīgi vērtēts un arī sabiedrībā visskaļāk izskanējis LELB Satversmes grozījums, kuru līdz galam nostiprina 2016. gada sinodē, attiecas uz sieviešu ordināciju: proti, 133. pants pēc būtības izslēdz sieviešu ordināciju: "Saskaņā ar LELB mācību, kas šīs Satversmes preambulā ir noteikta par LELB pamatu, ordināciju garīdznieka amatā var lūgt vīrietis, kurš ir saņēmis Dieva un Baznīcas aicinājumu un atbilstoši LELB kārtībai sagatavots amatam. Pieteikšanās kārtību, eksamināciju un ordināciju nosaka LELB noteikumi. Lēmumu par ordināciju pieņem bīskapu kolēģija." [13] 2016. gadā pirms sinodes abu baznīcu pretējie ieskati par sieviešu ordināciju izskanēja arī sabiedriskajos medijos; kad žurnāliste Henrieta Verhoustinska Jānim Vanagam norādīja, ka 77% pasaules luterāņu federācijas dalībbaznīcu ordinē sievietes, un jautāja, vai LELB nav ieņēmusi mazākuma nostāju, Vanags atbildēja: "Visu mūžu man kaut kā nav īsti izdevies pievienoties vairākumam." [14] Par sieviešu ordinācijas jautājumu diskutēts ārkārtīgi daudz, un viegli saprotamu, pārskatāmu apkopojumu "par" un "pret" argumentiem piedāvā LU Humanitāro zinātņu fakultātes profesore Laima Geikina savā pētījumā par praktisko teoloģiju. "Par" argumenti ietver: (1) Baznīca tiek uztverta kā Kristus miesa, kur nepastāv atšķirības starp miesas locekļiem; (2) antropoloģiskais arguments – sievietes paraugfunkcija garīgās aprūpes darbā pie sievietēm draudzēs; (3) sociāli kulturālie argumenti – sievietēm agrīnajā baznīcā bija vadības funkcijas, kas tika zaudētas hellēnisma iespaidā. Savukārt "pret" argumenti: (1) amata vara un autoritāte. Pamats – Bībeles teksti, kas apšauba sieviešu amata varu pār vīriešiem [15]; (2) argumenti balstās stereotipos par dzimumu lomām sabiedrībā (sievietes derīguma sasaiste ar reproduktīvo funkciju); (3) dominējošais varas sadalījums konkrētajā kultūrā/sabiedrībā atsaucas uz amata varas dalījumu baznīcā un/vai ekumenisko attiecību apdraudējumu no citām konfesijām un reliģijām [16]. Savukārt ar vēstījumu par sieviešu ordinācijas vēsturi Latvijā var iepazīties vairākos zinātniskos pētījumos [17], bet pašreizējās LELB ietvaros jautājums par sieviešu ordināciju aplūkots režisores Kristīnes Briedes dokumentālajā filmā "Svārstības" [18].
Ticams, ka tieši sieviešu ordinācijas jautājums būtiski pasliktinājis arī LELB attiecības ar LU Teoloģijas fakultāti – līdz 2024. gadam vienīgo akadēmisko, nevis konfesionālo teoloģijas mācību iestādi [19]. Savā emuārā Vanags apgalvo, ka attiecības sarežģījis luterānisma trūkums fakultātē, acīmredzot domādams tās attīstību akadēmiskajā virzienā līdz ar Latvijas Universitāti, kurai fakultāte pieder. Nevar vainot arhibīskapu, ka viņš precīzi nezina LU TF docēto kursu saturu un to luteriskumu vai katoliskumu, tomēr Teoloģijas fakultātes "krišana" acīmredzot notika zibenīgi – fakultāte atjaunota 1990. gadā, bet luteriskumu LELB acīs tā zaudēja jau otrā dekāna, starp citu, luterāņu mācītāja Viļa Vārsberga laikā, jo jau 1997. gadā tika nodibināta Lutera Akadēmija, LELB mācību iestāde, kuras mērķis ir sagatavot garīdzniekus un lajus kalpošanai garīgās aprūpes un izglītības jomā LELB draudzēs un valsts, pašvaldību un nevalstiskajās institūcijās [20]. Neieslīgstot dziļākās diskusijās par LU Teoloģijas fakultātes luterismu, piezīmēšu, ka luterāņu mācītāji bijuši pilnīgi visi atjaunotās LU Teoloģijas fakultātes dekāni: Roberts Akmentiņš, Vilis Vārsbergs, Juris Cālītis, Ralfs Kokins un Dace Balode.
Linards Rozentāls kā vienu no pozitīvajām LELB iezīmēm Vanaga kalpošanas laikā uzsvēra arhibīskapa centienus saglabāt līdzsvaru un mieru, kā arī starp konservatīvajiem un liberālajiem virzieniem baznīcā uzturēt jēgpilnu dialogu, kas ir bijis sarežģīts, atbildīgs un nebūt ne viegls uzdevums.
Personiska piezīme noslēgumam
Man personīgi Jānis Vanags paliks atmiņā kā arhibīskaps, kurš izveidojis un palīdzējis nostiprināties baznīcai, kas sekmē šķelšanos, nevis vienotību, stingru likuma burtu, nevis dzīvo vārdu, principiālu taisnprātību, nevis mīlestību. Tomēr bez personiska noslēguma šim rakstam neiztikt, jo skaidrāks par skaidru, ka šim apskatam, to lāga neizlasījuši, uzradīsies kritiķi ar apgalvojumiem, ka no šīs autores – LU Teoloģijas fakultātē izglītotas sievietes, kura turklāt ir homoseksuāla – nekas leģitīms nevar nākt, jo… Un tā nebūtu pirmā reize, kad dzimuma vai seksualitātes dēļ tiek apšaubītas manas zināšanas.
Lai nu kā, paskaidrošu, kāpēc mani ieskati par Jāņa Vanaga vadīto baznīcu ir tieši tādi, kādi tie ir. Pavisam vienkārši – tā ir baznīca, kuras teoloģiju es nesaprotu. Tā ir baznīca, kuras pārstāvji 2005. gadā ieradās pie mums, Rīgas Reformātu brāļu ev. lut. draudzes, un aicināja balsot – vai paliekam LELB sastāvā un mainām mācītāju, vai arī kopā ar savu mācītāju Juri Cālīti aizejam no LELB. Tā ir baznīca, kuras arhibīskaps atlaida mūsu mācītāju par atšķirīgu viedokli, atvērtību un toleranci – 2005. gadā Cālītis, būdams arī Anglikāņu Sv. Pestītāja draudzes mācītājs Rīgā, atļāva noturēt dievkalpojumu Anglikāņu baznīcā Rīgas praida laikā [21]. Anglikāņu baznīca ar LELB nav saistīta, tāpēc nevarēja ietekmēt dievkalpojuma notikšanu, taču informēja Cālīti, ka gadījumā, ja dievkalpojums aizliegts netiks, viņu izslēgs no LELB. Rīgas Reformātu brāļu ev. lut. draudze, tiekoties ar LELB Konsistorijas pārstāvjiem, 2006. gadā vienbalsīgi lēma, ka "Cālītis ir mūsu mācītājs" – starp citu, lai arī biju ļoti jauna un notiekošā šokēta, labi atceros, ka tieši todien draudzē ērģelnieces vietā pie klavierēm bija piesēdies mūsu draudzes loceklis Mārtiņš Brauns, kurš dievkalpojumu noslēdza, nospēlējot savu dziesmu "Mīla ir kā uguns". Vai, piemēram, Juris Cālītis, kurš jau kopš 2002. gada "Zvanniekos" kalpojis bērnu un ģimeņu aizsardzībai, kaut kā iestājas pret ģimenes vērtībām? Vēlāk LELB atrunājās, ka Cālītis no amata atbrīvots, jo piedalījies Sun Mjun Mūna vizītē [22]. Vai tā nebija vienkārši atbrīvošanās no spēcīgas teoloģiskas opozīcijas? Jāņa Vanaga vadībā LELB varbūt arī ir morāli nesatricināma, likumiska un stingra, bet tā noteikti nav mīlestības baznīca. Tieši tāpēc vīrietim, kurš vasarā ieņems arhibīskapa amatu, man gribas novēlēt vairāk apustuļa Pāvila sludināto kristīgo vērtību – proti, vairāk ticības, cerības un mīlestības.
[1] Arhibīskaps Vanags: Ziņa par manu došanos pensijā ir nedaudz savlaicīga. LSM.lv, 12.12.2023. Pieejams: https://www.lsm.lv/raksts/zinas/latvija/12.12.2023-arhibiskaps-vanags-zina-par-manu-dosanos-pensija-ir-nedaudz-savlaiciga.a535016/?utm_source=lsm&utm_medium=theme&utm_campaign=theme
[2] Plašu, izvērstu un korektu apskatu par šo laiku un LELB un LELBA apvienošanās plāniem sk.: Rozentāls, Linards. Nepiepildītās cerības – Latvijas Evaņģēliski Luteriskā baznīca, kāda tā varēja būt. LU teoloģisks, reliģijpētniecisks un kultūrvēsturisks izdevums Ceļš, Nr. 75, 2024, 78.–103. lpp.
[3] LELB Satversme. Pieejams: https://www.lelb.lv/satversme1
[4] Ar Diakonijas centra misiju un uzdevumiem var iepazīties mājaslapā: https://www.diakonija.lv/, skatīts 19.02.2025.
[5] Plašāk par sabiedrisko iniciatīvu "Dvēseļu dārzs" var lasīt šeit: http://dveseludarzs.lv/sabiedriska-iniciativa-zvaigznu-berns/
[6] Interesenti aicināti ielūkoties šeit: http://arhivanags.blogspot.com/
[7] Tēraudkalns, Valdis. Pārmaiņas latviešu luterāņu liturģijā divdesmitajā gadsimtā un 21. gadsimta sākumā. Latvijas Zinātņu Akadēmijas Vēstis, Nr. 2, 76. sēj., 2022, 33. lpp.
[8] Jānis Vanags. Kāpēc luterāņi... trīs reizes nedēļā... neapvienojas ar katoļiem? Pieejams: http://arhivanags.blogspot.com/2013/02/kapec-luterani-tris-reizes-nedela.html?m=1, skatīts 15.02.2025.
[9] LELB Satversme, 7.1 Pieejams: https://www.lelb.lv/satversme1
[10] Izsmeļošu apskatu var atrast: Tēraudkalns, Valdis .Pārmaiņas latviešu luterāņu liturģijā divdesmitajā gadsimtā un 21. gadsimta sākumā. Latvijas Zinātņu Akadēmijas Vēstis, Nr. 2, 76. sēj., 2022. Rakstu tiešsaistē sk.: http://www.lasproceedings.lv/wp-content/uploads/2022/06/3_Valdis-Teraudkalns.pdf
[11] "Diecēzes bīskaps pilda savus amata pienākumus līdz 70 gadu vecumam. Sinode var aicināt viņu turpināt veikt bīskapa pienākumus diecēzē. Bīskaps var doties emeritūrā, sasniedzot 65 gadu vecumu. Emeritēts bīskaps savus pienākumus var pildīt bīskapa vai arhibīskapa uzdevumā. (Ar grozījumiem, kas izdarīti ar LELB 27. Sinodes lēmumu Nr. 2.1., 03.06.2016.) 125. Diecēzes bīskaps var atteikties no sava amata pienākumiem un doties priekšlaicīgā emeritūrā tādu apstākļu dēļ, kurus par svarīgiem uzskata Bīskapu kolēģija, un to apstiprina Latvijas Sinode. (Ar grozījumiem, kas izdarīti ar LELB 27. Sinodes lēmumu Nr. 2.1., 03.06.2016.) Arhibīskaps ir Rīgas diacēzes bīskaps)." LELB Satversme. Pieejams: https://www.lelb.lv/satversme1
[12] Latvijas evaņģēliski luteriskās Baznīcas likums. Pieejams: https://likumi.lv/ta/id/184625-latvijas-evangeliski-luteriskas-baznicas-likums, skatīts 20.02.2025.
[13] LELB Satversme, pieejams: https://www.lelb.lv/satversme1. Salīdzinājumam piedāvāju iepazīties arī ar analoga satura pantu 1928. gada LELB Satversmē: "Ikvienam, kas Latvijas Evanģ. Lut. Baznīcā vēlas iegūt mācītāja tiesības, jābūt 25 gadus vecam, jāpienes no sava draudzes mācītāja apliecība par reliģiski-morāliskā ziņā nevainojamu dzīvi, jāiesniedz dzīves apraksts, aizrādot uz savu garīgo attīstību, tāpat arī kristības, iesvētīšanas un skolu apliecības, pēc kam viņam jānoliek eksāmens pie Baznīcas Virsvaldes eksamenācijas komisijas vispārējā un teoloģiskā izglītībā, un pēc bīskapa norādījuma, jānokalpo praktiskais mēģinājuma gads vai jāsagatavojas garīgam amatam teoloģiskā institūtā." LELB 1928. gada Satversme. LELBP, pieejams: https://www.lelbpasaule.lv/sakums/par-mums/dokumenti/satversme/, skatīts 19.02.2025.
[14] Kultūršoks: Vai sieviešu ordinācijas jautājums šķeļ luterisko baznīcu? LSM.lv, 04.03.2016. Pieejams: https://www.lsm.lv/raksts/zinas/latvija/04.03.2016-kultursoks-vai-sieviesu-ordinacijas-jautajums-skel-luterisko-baznicu.a172151/?utm_source=lsm&utm_medium=theme&utm_campaign=theme, skatīts 18.02.2025.
[15] Protams, šajā gadījumā jāņem vērā arī tas, kā Bībeles teksti tiek interpretēti. Sk., piemēram: Cālītis, Juris. Vispārējā priesterība, ordinācija un Bībele. Ceļš, Nr. 57, 2006, 15.–26. lpp. vai Balode, Dace. Viņas runāja draudzes sapulcēs – Korintas draudzes pravietes. Ceļš, Nr. 64, 2014, 5.–24. lpp.
[16] Geikina, Laima. Lūk, cilvēks! Ecce Homo. Praktiskā teoloģija: no dievbijības kopšanas līdz starpdisciplinārai prakses pētniecībai. Rīga: LU Akadēmiskais apgāds, 2021, 62. lpp.
[17] Sk., piemēram, Sievietes reformācijas ceļā. Rakstu krājums. Rīga: LU Akadēmiskais apgāds, 2018.
[18] Vienu recenziju par filmu skat.: Remere, Santa. Kristīnes Briedes "Svārstības". Zem vienām debesīm. Kino Raksti, 01.03.2023. Pieejams: https://www.kinoraksti.lv/domas/recenzija/kristines-briedes-filma-svarstibas-zem-vienam-debesim-1071, skatīts 15.02.2025.
[19] T.i., LU Teoloģijas fakultāte savas pastāvēšanas laikā aktīvi sadarbojās ar visām kristīgajām konfesijām un nepārstāvēja ekskluzīvi vienas konfesijas dogmatiku, kā tas ir, piemēram, Lutera Akadēmijas, Romas Katoļu baznīcas semināra, Kristīgās akadēmijas u.c. gadījumos.
[20] Vēsture. Lutera Akadēmija. Pieejams: https://www.luteraakademija.lv/?ct=vesture, skatīts 18.02.2025.
[21] Plašāks skaidrojums un draudzes paziņojums lasāms šeit: Mācītāju Juri Cālīti izslēdz no baznīcas. Apollo, 16.11.2005. Pieejams: https://www.apollo.lv/4772248/macitaju-juri-caliti-izsledz-no-baznicas, skatīts 19.02.2025.
[22] Rīgas Reformātu brāļu draudzi izslēgs no LELB. DELFI, 10.08.2006. Pieejams: https://www.delfi.lv/193/politics/15203815/rigas-reformatu-bralu-draudzi-izslegs-no-lelb, skatīts 19.02.2025.
0