"Mūžīgais fašisms" angļu versijā izskanēja 1995. gada 25. aprīlī simpozijā, ko Kolumbijas Universitātes itāļu un franču valodas nodaļas organizēja, godinot Eiropas atbrīvošanas gadadienu. Pēc tam kā "Eternal Fascism" teksts tika publicēts "The New York Review of Books" (1995. gada 22. jūnijā) un itāļu tulkojumā ar nosaukumu "Totalitarismo fuzzy e Ur-Fascismo" žurnāla "La Rivista dei Libri" 1995. gada jūlija–augusta numurā (versijā, kas no šeit publicētās atšķiras tikai ar nelieliem stilistiskiem labojumiem). Taču jāpatur prātā, ka šis teksts tapis, domājot par amerikāņu studentu publiku, un nolasīts dienās, kad Ameriku bija satricinājis Oklahomsitijas terorakts un piepeši atklātībā nākušais (lai arī nebūt ne slepenais) fakts, ka ASV pastāv galēji labējas militārās organizācijas. Tā nu šajos apstākļos antifašisma tēma iemantoja īpašas konotācijas, un vēsturiskās refleksijas bija iecerētas kā stimuls pārdomām par dažādās valstīs aktuālām problēmām; pēcāk priekšlasījumu iztulkoja laikraksti un žurnāli daudzās valodās. Tas, ka runas adresāti bija jauni amerikāņi, izskaidro, kāpēc šeit sniegta teju vai skolas programmās iederīga informācija un paskaidrojumi par notikumiem, kas ikvienam itāļu lasītājam droši vien ir labi zināmi, un arī to, kāpēc te iekļauti Rūzvelta citāti, tiek pieminēts amerikāņu antifašisms un uzsvērta eiropiešu un amerikāņu satikšanās atbrīvošanas dienās.
1942. gadā es desmit gadu vecumā ieguvu pirmo vietu Ludi Juveniles (konkursā, kurā brīvprātīgi obligāti bija jāpiedalās jaunajiem itāļu fašistiem – proti, visiem jaunajiem itāļiem). Demonstrējot retorisku virtuozitāti, biju sacerējis domrakstu par tēmu "Vai mums ir jāmirst par Musolīni slavu un Itālijas nemirstīgo likteni?". Mana atbilde bija apstiprinoša. Biju attapīgs zēns.
Pēc tam 1943. gadā atklāju, ko nozīmē vārds "brīvība". Par šo atklājumu izstāstīšu savas runas nobeigumā. Tobrīd "brīvība" vēl nenozīmēja "atbrīvošanu".
Divus no saviem agrīnajiem gadiem pavadīju starp SS, fašistiem un partizāniem, kas cits citu apšaudīja, un iemācījos izvairīties no lodēm. Kā treniņš tas nebija slikts.
1945. gada aprīlī partizāni ieņēma Milānu. Divas dienas vēlāk viņi ieradās arī mazpilsētā, kurā dzīvoju es. Tas bija priecīgs brīdis. Galvenais laukums bija pilns ar ļaudīm, kas dziedāja un plivināja karogus, skaļā balsī saucot Mimo, mūsu novada partizānu vadoni. Mimo, bijušais karabinieru virsseržants, bija aizgājis cīnīties kopā ar Badoļjo atbalstītājiem un vienā no pirmajām sadursmēm zaudējis kāju. Viņš iznāca uz rātsnama balkona, balstīdamies uz kruķiem, bāls, un, pacēlis roku, mēģināja noklusināt pūli. Es arī tur stāvēju un gaidīju viņa runu, ņemot vērā, ka visu manu bērnību bija iezīmējušas Musolīni dižās, vēsturiskās runas, kuru nozīmīgākos fragmentus mēs skolā mācījāmies no galvas. Klusums. Mimo runāja aizsmakušā balsī, to gandrīz nevarēja sadzirdēt. Viņš teica: "Pilsoņi, draugi. Pēc tik daudziem sāpīgiem upuriem... te nu mēs esam. Slava tiem, kas krituši par brīvību!" Un tas bija viss. Viņš atgriezās iekšā. Pūlis auroja, partizāni pacēla ieročus un līksmi šāva gaisā. Mēs, puikas, steidzāmies uzlasīt čaulītes, vērtīgus kolekciju priekšmetus, bet es biju iemācījies, ka vārda brīvība nozīmē arī brīvību no retorikas.
Pēc dažām dienām ieraudzīju pirmos amerikāņu karavīrus. Viņi bija afroamerikāņi. Pirmais jeņķis, ko sastapu, bija tumšādainais, Džozefs, viņš mani iepazīstināja ar "Dika Treisija" un "Lila Abnera" brīnumiem. Viņa komiksi bija krāsaini un labi smaržoja.
Viens no virsniekiem (majors vai kapteinis Madijs) bija izmitināts divu manu skolasbiedreņu ģimenes villā. Jutos kā mājās tai dārzā, kur dažas dāmas, sastājušās ap kapteini Madiju, runāja stipri aptuvenā franču valodā. Kapteinis Madijs bija ieguvis labu izglītību un mazliet prata franciski. Un tā pēc tik daudzām bālām sejām melnos kreklos mans pirmais amerikāņu atbrīvotāja tēls bija izglītots melnais dzeltenzaļganā formastērpā, kurš teica: "Oui, merci beaucoup Madame, moi aussi j’aime le champagne..." Nelaimīgā kārtā šampanieša nebija, toties no kapteiņa Madija es saņēmu savu pirmo košļājamo gumiju un ņēmos košļāt visu dienu. Vakaros ieliku gumiju glāzē ar ūdeni, lai no rīta tā atkal būtu svaiga.
Maijā izdzirdējām, ka karš ir beidzies. Miers man radīja dīvainu sajūtu. Man visu laiku tika sacīts, ka jaunam itālim nepārtraukts karš ir normāls stāvoklis. Nākamajos mēnešos atklāju, ka Pretošanās kustība bijusi ne tikai vietēja, bet visu Eiropu aptveroša parādība. Iemācījos jaunus, satraucošus vārdus, tādus kā réseau, maquis, armée secrète, Rote Kapelle, Varšavas geto. Ieraudzīju pirmās holokausta fotogrāfijas un sapratu to nozīmi, vēl nezinādams pašu vārdu. Apjēdzu, no kā mūs atbrīvoja.
Itālijā mūsdienās ir daži, kas jautā, vai Pretošanās kustībai vispār bija reāla militāra ietekme uz kara gaitu. Manai paaudzei šis jautājums šķiet nebūtisks: mēs uzreiz sapratām Pretošanās kustības morālo un psiholoģisko nozīmi. Tā deva iemeslu lepoties, ka mēs, eiropieši, neesam pasīvi gaidījuši atbrīvošanu. Domāju, ka arī jaunajiem amerikāņiem, kuri maksāja asins nodevas par mūsu brīvību, bija būtiski apzināties, ka aiz frontes līnijas ir eiropieši, kas jau atmaksā savu parādu.
Itālijā mūsdienās ir daži, kas apgalvo, ka mīts par Pretošanās kustību ir komunistu meli. Taisnība, ka komunisti ir izmantojuši Pretošanās kustību kā savu privātīpašumu, jo galu galā tieši viņiem tajā bija vadošā loma; taču es atceros partizānus ar dažādu krāsu kaklautiem.
Aizvadīju naktis, pieplacis radioaparātam, – logi aizsegti, vispārēja aptumšošana, vienīgi radioaparāta vārgā blāzma izgaismo nelielu laukumiņu apkārt, – klausījos ziņas, ko Londonas radio pārraidīja partizāniem. Tās bija vienlaikus noslēpumainas un poētiskas ("Saule joprojām aust", "Rozes uzplauks"), un lielākā daļa bija "ziņas priekš Franki". Kāds man pačukstēja, ka Franki vadot vienu no ietekmīgākajām Ziemeļitālijas pagrīdes grupām un esot ar leģendāru drosmi apveltīts cilvēks. Franki kļuva par manu varoni. Franki (kura īstais vārds bija Edgardo Soņjo) bija monarhists, tik ļoti antikomunists, ka pēc kara pievienojās radikāli labējiem grupējumiem un pat tika apsūdzēts par dalību reakcionārā valsts apvērsumā. Bet kāda gan tam nozīme? Soņjo joprojām ir manas bērnības sapnis ["sogno" itāliski nozīmē ‘sapnis’ – tulkotājas piezīme]. Atbrīvošana bija kolektīvs pasākums, kurā piedalījās visdažādāko uzskatu ļaudis.
Itālijā mūsdienās ir daži, kas apgalvo, ka atbrīvošanas karš bija traģisks šķelšanās periods un ka tagad mums esot vajadzīgs nacionālais izlīgums. Atmiņas par tiem drausmīgajiem gadiem vajadzētu apspiest un izstumt no apziņas. Taču atmiņu izstumšana izraisa neirozi. Izlīgums nozīmē līdzjūtību un cieņu pret visiem, kas labticīgi cīnījās savā karā, bet piedot nenozīmē aizmirst. Varbūt es esmu pat gatavs atzīt, ka Eihmanis patiesi ticēja savai misijai, taču netaisos sacīt: "Okei, atgriezies un dari to atkal." Mēs esam šeit, lai atcerētos, kas notika, un lai svinīgi pasludinātu, ka "viņi" vairs nedrīkst to darīt.
Bet kas ir "viņi"?
Ja domā par totalitārajām varām, kas dominēja Eiropā pirms Otrā pasaules kara, var mierīgi apgalvot, ka būtu grūti iztēloties tās atgriežamies tai pašā agrākajā veidolā citādos vēsturiskajos apstākļos. Musolīni fašisma pamatā bija ideja par harismātisku vadoni, korporatīvisms, "Romas fatālā likteņa" utopija, imperiālistiska vēlme iekarot jaunas zemes, pārspīlēts nacionālisms, ideāls, kurā visa nācija ir savervēta melnkreklos, atteikšanās no parlamentārās demokrātijas un antisemītisms, un tātad man nav grūti atzīt, ka "Alleanza Nazionale", Nacionālā alianse, kas dzimusi no MSI ["Movimento Sociale Italiano", Itālijas Sociālā kustība – tulkotājas piezīme], noteikti ir labēja partija, taču tai ir maz sakara ar veco fašismu. Tieši tāpat, lai arī es uztraucos par dažādām nacistiskas ievirzes kustībām gan šeit, gan Eiropā, ieskaitot Krieviju, es nedomāju, ka nacisms savā sākotnējā formā varētu no jauna parādīties kā kustība, kurā iesaistīta visa nācija.
Tomēr, lai arī politiskos režīmus var gāzt un ideoloģijas var kritizēt un atraidīt, aiz katra režīma un tā ideoloģijas vienmēr ir noteikts veids, kā domāt un just, noteikts kultūras paradumu kopums, noslēpumainu instinktu un neizdibināmu dziņu miglājs. Tātad vai atkal kāds rēgs klīst pa Eiropu (nemaz nerunājot par citām pasaules daļām)?
Jonesko reiz sacīja, ka "tikai vārdiem ir nozīme un pārējais ir tukša pļāpāšana". Lingvistiskie paradumi bieži vien ir svarīgi simptomi, kas liecina par neizpaustām izjūtām.
Tāpēc atļaujiet man uzdot jautājumu, kāpēc ne tikai Pretošanās kustība, bet viss Otrais pasaules karš visur ir ticis definēts kā cīņa pret fašismu. Ja pārlasīsiet Hemingveja "Kam skanēs zvans", atklāsiet, ka Roberts Džordans savus ienaidniekus identificē kā fašistus, arī domādams par spāņu falangistiem.
Atļaujiet man dot vārdu Franklinam Delano Rūzveltam: "Amerikāņu tautas un tās sabiedroto uzvara būs uzvara pār fašismu un despotisma strupceļu, ko tas pārstāv," (1944. gada 23. septembrī).
Makārtija gados tie amerikāņi, kuri bija piedalījušies Spānijas pilsoņkarā, tika dēvēti par "priekšlaicīgiem antifašistiem" – ar to domājot, ka cīnīties pret Hitleru četrdesmitajos gados bija katra krietna amerikāņa pienākums, turpretī trīsdesmitajos gados cīnīties pret Franko bija par agru un aizdomīgi. Kāpēc vārdkopu "fascist pig" radikālie amerikāņi mēdza attiecināt arī uz policistiem, kam bija iebildumi pret viņu smēķētajām vielām? Kāpēc viņi neteica "draņķa kagulārs", "draņķa falangists", "draņķa ustašs", "draņķa kvislingists", "draņķa Antes Paveliča piekritējs", "draņķa nacists"?
"Mein Kampf" ir visaptverošs politiskās programmas manifests. Nacismam bija raksturīga rasisma un āriešu tīrības teorija, ļoti precīzi priekšstati par entartete Kunst, ‘deģeneratīvo mākslu’, varasgribas un pārcilvēka, ‘Übermensch’, filozofija. Nacisms bija izteikti antikristietisks un neopagānisks, tieši tāpat kā Staļina diamat jeb dialektiskais materiālisms (padomju marksisma oficiālā versija) bija skaidri materiālistisks un ateistisks. Ja ar totalitārismu saprot režīmu, kas ikkatru indivīda darbību pakārto valstij un tās ideoloģijai, tad gan nacisms, gan staļinisms bija īsti totalitārie režīmi.
Itāļu fašisms noteikti bija diktatūra, bet nebija pilnībā totalitārs, taču ne jau tāpēc, ka būtu bijis maigs un mērens, bet gan tāpēc, ka tā ideoloģija bija filozofiski vāja. Lai arī lielākoties valda pretējs uzskats, īstenībā itāļu fašismam nebija pašam savas filozofijas. Ar Musolīni vārdu parakstīto šķirkli par fašismu "Treccani" enciklopēdijā sarakstīja vai vismaz būtiski iedvesmoja Džovanni Džentile, taču tajā atspoguļoto vēlīnā hēgelisma "ētiskas un absolūtās valsts" jēdzienu Musolīni tā arī nekad pilnībā neiedzīvināja. Musolīni nebija nekādas filozofijas: viņam bija tikai retorika. Karjeru viņš sāka kā karojošs ateists, taču pēcāk parakstīja konkordātu ar Baznīcu un izrādīja simpātijas bīskapiem, kas apsvētīja fašistu vimpeļus. Visnotaļ ticama leģenda vēsta, ka agrīnajos antiklerikālisma gados Musolīni reiz esot lūdzis Dievam, lai tas viņu uz līdzenas vietas nosper ar zibeni, tā pierādot savu eksistenci. Dievs acīmredzot to nesadzirdēja. Nākamajos gados Musolīni mūždien piesauca Dieva vārdu savās runās un neiebilda, ja viņu pašu dēvēja par "providences cilvēku". Var apgalvot, ka itāļu fašisms bija pirmā labējā diktatūra, kas nostiprinājās kādā Eiropas valstī, un ka pēcāk visas līdzīgās kustības saredzēja tādu kā kopīgu arhetipu Musolīni režīmā. Itāļu fašisms pirmais radīja savu militāro liturģiju, folkloru un pat ģērbšanās modi, kas ārzemēs guva daudz lielākus panākumus, nekā jebkad izdevies Armani, Benetton vai Versace. Tikai trīsdesmitajos gados fašistiskās kustības parādījās Anglijā (līdz ar Mosliju) un tāpat arī Latvijā, Igaunijā, Lietuvā, Polijā, Ungārijā, Rumānijā, Bulgārijā, Grieķijā, Dienvidslāvijā, Spānijā, Portugālē, Norvēģijā un pat Dienvidamerikā, nemaz nerunājot par Vāciju. Tieši itāļu fašisms daudzus Eiropas liberālos līderus pārliecināja, ka jaunais režīms īsteno interesantas sociālās reformas, tādējādi piedāvājot mēreni revolucionāru alternatīvu komunisma draudam.
Tomēr vēsturiskā prioritāte man nešķiet pietiekams iemesls, lai izskaidrotu, kāpēc vārds "fašisms" kļuva par sinekdohu, par pars pro toto apzīmējumu visdažādākajām totalitārajām kustībām. Nav vērts apgalvot, ka fašisms sevī saturēja visu vēlāko totalitārismu elementus, tā teikt "kvintesences stāvoklī". Gluži otrādi – fašismam nebija nekādas kvintesences, tam trūka pat jebkādas esences. Fašisms bija fuzzy* totalitārisms. [* Termins fuzzy, ko mūsdienās izmanto loģikā, lai norādītu uz izplūdušām kopām ar neprecīzām aprisēm, var tikt tulkots kā ‘izplūdis’, ‘juceklīgs’, ‘neprecīzs’, ‘miglains’. – Autora piezīme.] Fašisms bija nevis monolīta ideoloģija, bet drīzāk dažādu politisko un filozofisko ideju kolāža, pretrunu strops. Vai gan iespējams iztēloties totalitāru kustību, kas spēj savienot monarhiju un revolūciju, karalisko armiju un Musolīni personīgo milizia, baznīcai piešķirtās privilēģijas un vardarbību slavinošu valsts izglītību, absolūtu kontroli un brīvo tirgu? Fašistiskā partija dzima, sludinot jaunu revolucionāru kārtību, taču to finansēja viskonservatīvākie zemes īpašnieki, kas no tās gaidīja kontrrevolūciju. Sākotnēji fašisms bija republikānisks, bet tas izdzīvoja divdesmit gadus, sludinot lojalitāti karaliskajai ģimenei, tādējādi dodot dučem iespēju staigāt rokrokā ar karali, kuram tas piedāvāja arī imperatora titulu. Bet, kad 1943. gadā karalis atlaida Musolīni, divus mēnešus vēlāk partija uzradās no jauna ar vāciešu palīdzību un ar "sociālās" republikas karogu, atkal izvelkot no aizmirstības savu senāko revolucionāro partitūru, kas nu bija bagātināta ar gluži jakobīniskiem uzsvariem.
Bija tikai viena nacistiskā arhitektūra un tikai viena nacistiskā māksla. Ja nacistu arhitekts bija Špērs, tad Mīsam van der Roem vietas vairs nebija. Un tieši tāpat, valdot Staļinam, ja Lamarkam bija taisnība, tad Darvinam vietas nebija. Turpretī Itālijā, protams, bija fašistu arhitekti, taču līdzās viņu pseidokolizejiem tapa arī jaunas ēkas, ko iedvesmoja modernais Gropiusa racionālisms.
Fašistiem nebija sava Ždanova, kas stingri noteiktu kultūras līniju. Itālijā bija divas svarīgas mākslas prēmijas: vienu, Premio Cremona, kontrolēja Roberto Farinači, neizglītots un fanātisks fašists, kurš veicināja propagandas mākslas tapšanu (atceros gleznas, ko sauca "Klausoties Dučes runu radio" un "Fašisma radītie prāta stāvokļi"), turpretī otru, Premio Bergamo, sponsorēja Džuzepe Botai, izglītots un saprātīgi tolerants fašists, kurš aizstāvēja mākslu mākslai un jaunās avangardiskās mākslas pieredzes, kas Vācijā bija aizliegtas kā samaitātas un kriptokomunistiskas, pārlieku atšķirīgas no oficiālā Nībelungu kiča.
Itālijā nacionālais dzejnieks bija D’Annuncio, dendijs, kuram Vācijā vai Krievijā būtu nācies stāties soda izpildes vienības priekšā. Par režīma Dziesminieku viņš kļuva, pateicoties savam nacionālismam un varonības kultam, bet tos papildināja arī spēcīgas franču dekadentisma devas.
Palūkosimies uz futūrismu. To būtu pienācies uzskatīt par entartete Kunst piemēru, tāpat kā ekspresionismu, kubismu, sirreālismu. Taču pirmie itāļu futūristi bija nacionālisti, estētisku apsvērumu dēļ atbalstīja Itālijas dalību Pirmajā pasaules karā, slavināja ātrumu, vardarbību, risku, un šie aspekti savā ziņā šķita tuvi fašistu jaunības kultam. Kad fašisms identificējās ar Romas impēriju un no jauna atklāja laucinieciskās tradīcijas, Marineti (kurš sludināja, ka automobilis ir skaistāks par Samotrākes Nīki un pat vēlējās nogalināt mēnesgaismu) tika iecelts par locekli Itālijas Akadēmijā, kas pret mēnesgaismu izturējās ar lielu cieņu.
Daudzus nākamos partizānus un nākamos komunistiskās partijas intelektuāļus izaudzināja GUF, universitāšu studentu fašistiskā apvienība, kas bija iecerēta kā jaunās fašistiskās kultūras šūpulis. Šie klubi kļuva par intelektuālajiem tīģeļiem, kur jaunās idejas cirkulēja bez jebkādas reālas ideoloģiskās kontroles un ne jau tāpēc, ka partijas cilvēki būtu iecietīgi, bet drīzāk tāpēc, ka tikai retais no viņiem spēja izmantot intelektuālos rīkus, kas nepieciešami šādas kontroles īstenošanai.
Fašisma divdesmitgades laikā hermētisma dzejnieku teksti pārstāvēja reakciju pret režīma pompozo stilu: šiem dzejniekiem tika atļauts mierīgi piekopt savu literāro protestu, paliekot ziloņkaula tornī. Hermētisma pasaules izjūta bija absolūts fašistiskā optimisma un varonības kulta pretstats. Režīms tolerēja šo nepārprotamo, lai arī sociāli gandrīz nemanāmo nepiekrišanu vienkārši tāpēc, ka nepievērsa gana daudz uzmanības tik neizprotamam izteiksmes veidam.
Tas gan nenozīmē, ka itāļu fašisms būtu bijis tolerants. Antonio Gramši nonāca cietumā un palika ieslodzījumā līdz nāvei, Džakomo Mateoti un brāļi Roselli tika noslepkavoti, brīvo presi aizliedza, arodbiedrības izklīdināja, politiskos disidentus izsūtīja uz nomaļām salām; likumdošanas vara kļuva par tīru šķitumu, bet izpildvara (kura kontrolēja arī tiesu varu un plašsaziņas līdzekļus) nepastarpināti izdeva jaunus likumus, kuru vidū bija arī rases aizsardzības likumi (itāļu formālais atbalsts holokaustam).
Par iemeslu manis aprakstītajai pretrunīgajai ainai nebūt nebija iecietība: tas bija politiskā un ideoloģiskā ļodzīguma piemērs. Bet tas bija "kārtīgs ļodzīgums", strukturēts juceklis. Fašisms bija filozofiski ļodzīgs, taču, raugoties no emocionālā skatpunkta, stingri turējās dažu arhetipu eņģēs.
Tagad esam nonākuši līdz otrajam punktam. Bija tikai viens nacisms, un par "nacismu" mēs nevaram saukt Franko hiperkatolisko falangismu, jo nacisms būtībā bija pagānisks, politeistisks un antikristietisks, un citādi tas nav nacisms. Turpretī fašismu var spēlēt dažādos veidos, un spēles nosaukums tāpēc vien nemainās. Ar "fašisma" jēdzienu notiek tas pats, kas saskaņā ar Vitgenšteinu notiek ar "spēles" jēdzienu. Spēle var būt un var nebūt ar izteiktu sāncensību, tajā var iesaistīties viena vai vairākas personas, tai var būt un var nebūt vajadzīgas kādas īpašas prasmes, to var spēlēt uz naudu un tāpat vien. Spēles ir dažādas, atšķirīgas aktivitātes, kas uzrāda tikai noteiktu "ģimenisku līdzību".
1 2 3 4
abc bcd cde def
Pieņemsim, ka pastāv virkne politisko grupu. Pirmo grupu raksturo aspekti abc, otro grupu – aspekti bcd un tā tālāk. Otrā grupa līdzinās pirmajai, jo tām ir divi kopīgi aspekti. Šī paša iemesla dēļ trešā līdzinās otrajai un ceturtā līdzinās trešajai. Ievērojiet, ka trešā līdzinās arī pirmajai (tām ir kopīgs c aspekts). Visinteresantākais gadījums ir ceturtā grupa, kas acīmredzami ir līdzīga trešajai un otrajai, taču tai nav nevienas kopīgas īpatnības ar pirmo. Tomēr nepārtrauktajā virknē, kurā līdzīgums starp pirmo un ceturto pakāpeniski samazinās, sava veida iluzoras pārmantojamības dēļ saglabājas radniecības šķitums starp ceturto un pirmo.
Termins "fašisms" pielāgojas visam, jo ir iespējams no fašistiska režīma aizvākt vienu vai vairākus aspektus un to tik un tā varēs atpazīt kā fašistisku. Aizvāciet no fašisma imperiālismu, un jums būs Franko vai Salazars; aizvāciet koloniālismu, un jums būs balkāniskais fašisms. Itāļu fašismam pievienojiet radikālu antikapitālismu (par ko nekad nebija sajūsmā Musolīni) un iegūsiet Ezru Paundu. Pievienojiet ķeltu mitoloģijas kultu un Grāla misticismu (kas oficiālajam fašismam bija pilnīgi sveši) un būsiet ieguvuši vienu no visvairāk cienītajiem fašistu guru – Juliusu Evolu.
Par spīti šim juceklim un izplūdušajām robežām, uzskatu, ka ir iespējams izveidot sarakstu ar īpatnībām, kas raksturīgas tam, ko es vēlētos saukt par Ur-Fascismo, pirmfašismu jeb "mūžīgo fašismu". Šīs raksturīgās īpatnības nevar savienot stingrā sistēmā; daudzas no tām ir savstarpēji pretrunīgas un raksturīgas arī citām despotisma vai fanātisma formām. Taču pietiek, lai būtu klātesoša kaut viena no šīm īpatnībām, lai ap to sāktu sabiezēt fašisma miglājs.
1. Pirmfašisma pirmā iezīme ir tradīcijas kults. Tradicionālisms ir daudz senāks par fašismu. Tas bija raksturīgs ne tikai katoļu kontrrevolucionārajai domai pēc franču revolūcijas, bet radās jau vēlīnā hellēnisma laikmetā kā reakcija uz klasisko grieķu racionālismu.
Vidusjūras baseinā ļaudis, kas piederēja pie dažādām reliģijām (kuru vairākumu iecietīgi uzņēma Romas Panteons), sāka sapņot par cilvēces vēstures rītausmā saņemtu atklāsmi. Šī atklāsme esot ilgi slēpusies aiz jau aizmirstu valodu plīvura. Tā esot uzticēta ēģiptiešu hieroglifiem, ķeltu rūnām un joprojām nezināmiem Āzijas reliģiju svētajiem tekstiem.
Šai jaunajai kultūrai vajadzēja būt sinkrētiskai. "Sinkrētisms" ir ne tikai (kā norāda vārdnīcas) dažādu ticējumu un atšķirīgu reliģisko prakšu apvienojums. Šādam apvienojumam ir jāspēj tolerēt pretrunas. Visi sākotnējie vēstījumi satur gudrības aizmetni, un tad, kad šķiet, ka tie pauž atšķirīgas vai nesavienojamas lietas, tas ir tikai tāpēc, ka tie visi alegoriskā veidā norāda uz kādu pirmatnēju patiesību.
Attiecīgi no tā izriet, ka nav iespējams nekāds gudrības un zinību progress. Patiesība jau ir tikusi pavēstīta reizi par visām reizēm, un mēs varam vienīgi turpināt interpretēt tās noslēpumaino vēstījumu. Pietiek palūkoties uz jebkuras fašistiskās kustības pamatmācību, lai tur atrastu galvenos tradicionālisma domātājus. Nacistu gnosis barojās no tradicionālisma, sinkrētisma un okultisma elementiem. Jauno Itālijas labējo spēku svarīgākais teorētiskais avots Juliuss Evola maisīja kopā svēto Grālu un Cionas Gudro protokolus, alķīmiju un Svēto Romas impēriju. Arī fakts, ka daļa Itālijas labējā spārna, vēloties nodemonstrēt prāta atvērtību, nesen savu mācību paplašināja, saliekot kopā Žozefu de Mestru, Renē Genonu un Antonio Gramši, ir žilbinošs sinkrētisma apliecinājums.
Ja ASV grāmatnīcās papētīsiet tos plauktus, kas apzīmēti ar norādi "New Age", atradīsiet pat svēto Augustīnu, kurš, cik man zināms, nekāds fašists nebija. Taču salikt kopā svēto Augustīnu un Stounhendžu – tas gan ir pirmfašisma simptoms.
2. Tradicionālisms nozīmē arī modernisma noraidīšanu. Gan fašisti, gan nacisti dievināja tehnoloģijas un tehniskās zinātnes, turpretī tradicionālisma domātāji lielākoties atraida tehnoloģijas kā tradicionālo garīgo vērtību noliegumu. Tomēr, lai arī nacisms lepojās ar saviem industriālajiem sasniegumiem, tā modernisma slavinājums bija tikai virspusējs aspekts ideoloģijā, kas balstījās uz "asinīm" un "zemes" (Blut und Boden). Modernās pasaules atraidījums bija nomaskēts par nosodījumu, kas vērsts pret kapitālistisko dzīvesveidu, taču nozīmēja galvenokārt 1789. gada (un, protams, 1776. gada) gara atraidīšanu. Apgaismība, saprāta laikmets tiek uzlūkots kā modernā pagrimuma sākums. Šajā ziņā pirmfašismu var definēt kā "iracionālismu".
3. Iracionālisms ir atkarīgs arī no kulta "darbība darbības dēļ". Darbība ir skaista pati par sevi, un tātad tai jānotiek pirms un vispār bez jebkādām pārdomām. Domāšana ir kastrācijas forma. Tāpēc kultūra ir aizdomīga, ciktāl tā tiek identificēta ar kritisku attieksmi. Sākot ar Gēbelsam piedēvēto izteikumu "Kad dzirdu pieminam kultūru, es izvelku savu pistoli" un beidzot ar tādiem bieži izmantotiem izteicieniem kā "sūda intelektuāļi", "olgalvji", "radikālie snobi", "universitātes ir komunistu perēkļi" – aizdomas pret intelektuālo pasauli vienmēr ir bijušas pirmfašisma simptoms. Fašisma oficiālie intelektuāļi vienmēr ir aktīvi izteikuši apsūdzības modernajai kultūrai un liberālajai inteliģencei, pārmetot tām tradicionālo vērtību atmešanu.
4. Neviena sinkrētisma forma nespēj pieņemt kritiku. Kritiskais gars operē ar atšķirībām, un spēja atšķirt ir modernitātes pazīme. Modernajā kultūrā zinātnes kopiena domstarpības uzlūko kā instrumentu, kas palīdz virzīties uz priekšu izziņā. Pirmfašismā nepiekrišana ir nodevība.
5. Domstarpības liecina arī par atšķirīgumu. Pirmfašisms aug un meklē vienprātību, izmantojot un saasinot dabiskās bailes no atšķirīgā. Pirmais uzsaukums, ko raida fašistiska vai par tādu topoša kustība, ir vēršanās pret ienācējiem no citurienes. Pirmfašisms tātad ir rasistisks pēc definīcijas.
6. Pirmfašisms izriet no individuālas vai sabiedriskas frustrācijas. Un tas izskaidro, kāpēc vēsturiskie fašismi allaž ir uzrunājuši frustrēto vidusšķiru, ko nomākusi kāda ekonomiskā krīze vai politisks pazemojums un kam bailes iedveš zemāko sociālo slāņu spiediens. Mūsu laikos, kad vecie "proletārieši" kļūst par sīkburžuāziju (un lumpeņi paši sevi nostumj no politiskās skatuves), fašisms atradīs savu auditoriju šajā jaunajā vairākumā.
7. Tiem, kuriem trūkst jebkādas sociālās identitātes, pirmfašisms apgalvo, ka viņu vienīgā privilēģija ir visparastākā, proti, tā, ka viņi visi ir piedzimuši vienā un tai pašā valstī. Tieši tāda ir "nacionālisma" izcelsme. Turklāt vienīgie, kas nāciju var apveltīt ar identitāti, ir tās ienaidnieki. Tādējādi pirmfašistiskās psiholoģijas pamatos ir apsēstība ar sazvērestību, vēlams, ar starptautisku sazvērestību. Sekotājiem ir jājūtas kā aplenkumā. Visvienkāršākais veids, kā norādīt uz sazvērestību, ir izmantojot ksenofobiju. Taču sazvērestībai ir jābūt arī iekšējai: ebreji parasti ir vislabākais mērķis, būdami vienlaikus iekšpusē un ārpusē. Amerikā svaigākais piemērs apsēstībai ar sazvērestību ir Pata Robertsona grāmata "The New World Order".
8. Sekotājiem ir jājūtas ienaidnieku bezkaunīgi izrādītās bagātības un spēka pazemotiem. Kad biju bērns, man mācīja, ka angļi esot "piecu ēdienreižu tauta" – proti, viņi ēda biežāk nekā itāļi, nabadzīgi, toties atturīgi. Ebreji ir bagāti un cits citam palīdz, pateicoties slepenam savstarpējā atbalsta tīklam. Tomēr sekotājiem ir jābūt pārliecinātiem, ka viņi spēj sakaut ienaidniekus. Tādējādi, pateicoties nemitīgām retorikas reģistra pārbīdēm, ienaidnieki vienlaikus ir pārāk spēcīgi un pārāk vāji. Visiem fašismiem ir lemts zaudēt karos, jo tie saskaņā ar savu būtību nespēj objektīvi novērtēt ienaidnieka spēku.
9. Pirmfašismā nav cīņas par dzīvību, bet drīzāk ir dzīve, kas veltīta cīņai. Tāpēc pacifisms ir tirgošanās ar ienaidnieku, pacifisms ir slikts, jo dzīve ir nebeidzams karš. Savukārt tas nes sev līdzi Armagedona kompleksu: tā kā ienaidniekus var un vajag sakaut, būs jānotiek galīgajai cīņai, pēc kuras kustība iegūs varu pār pasauli. Šāds galīgais risinājums nozīmē arī to, ka cīņai sekos miera ēra, zelta laikmets, kas nonāk pretrunā ar nebeidzamā kara principu. Vēl nevienam fašistu līderim nav izdevies atrisināt šo pretrunu.
10. Elitārisms ir raksturīgs ikvienai reakcionārai ideoloģijai, jo tās būtībā ir aristokrātiskas. Vēstures gaitā visi aristokrātiskie un militārie elitārismi ir nozīmējuši arī nicinājumu pret vājākajiem. Pirmfašisms nevar nesludināt "tautas elitārismu". Ikviens pilsonis ir piederīgs pie pasaulē labākās tautas, partijas biedri ir vislabākie pilsoņi, ikviens pilsonis var (vai tam būtu vēlams) kļūt par partijas biedru. Taču patricieši nevar pastāvēt bez plebejiem. Līderis lieliski apzinās, ka viņa vara ir iegūta nevis demokrātisku vēlēšanu ceļā, bet gan sagrābta vardarbīgi, un apzinās arī to, ka viņa spēks balstās masu vājumā; masas ir tik vājas, ka tām vajadzīgs "vadonis", un tās tādu ir pelnījušas. Tā kā grupā pastāv hierarhija (tā ir veidota atbilstoši militārajam modelim), ikviens zemākstāvošais līderis nicina savus apakšniekus un visā sistēmā ikviens nicina visus padotos. Tādējādi tiek nostiprināta masu elitārisma apziņa.
11. Šādā perspektīvā ikviens tiek audzināts kļūt par varoni. Visās mitoloģijās "varonis" ir izcila, ārkārtēja būtne, taču pirmfašisma ideoloģijā varonība ir norma. Šis varonīguma kults ir cieši saistīts ar nāves kultu, un ne velti falangistu sauklis bija: "Viva la muerte!" ("Lai dzīvo nāve!") Parastiem ļaudīm apgalvo, ka nāve ir nepatīkama, bet tā jāsagaida, nezaudējot lepnumu un pašcieņu; ticīgajiem saka: nāve esot sāpju pilns paņēmiens, kā sasniegt pārdabisku laimi. Turpretī pirmfašistisks varonis alkst pēc nāves, kas apsolīta kā vislabākā atlīdzība par varonīgu dzīvi. Pirmfašistu varonis nepacietīgi grib nomirt. Un jāpiebilst, ka savā nepacietībā tas lielākoties iedzen nāvē citus.
12. Tā kā nebeidzamais karš un varonīgums ir grūti spēlējamas spēles, pirmfašists savu varasgribu pārceļ uz seksuālo jautājumu jomu. Tieši tāda ir mačisma izcelsme (un tas nozīmē gan nicinājumu pret sievietēm, gan neiecietīgu nosodījumu pret nestandarta seksuālajiem paradumiem, sākot ar šķīstību un beidzot ar homoseksualitāti). Tā kā arī sekss ir grūti spēlējama spēle, pirmfašistiskais varonis rotaļājas ar ieročiem, kas kļūst par viņa fallisko Ersatz: par cēloni viņa kara spēlēm ir nebeidzama peņa skaudība.
13. Pirmfašisms balstās uz "kvalitatīvu populismu". Demokrātiskā iekārtā pilsoņi bauda individuālas tiesības, bet visam pilsoņu kopumam ir politiska ietekme tikai no kvantitatīva viedokļa (tiek pieņemti vairākuma lēmumi). Savukārt pirmfašisma skatījumā indivīdiem kā indivīdiem nekādu tiesību nav, bet "tauta" tiek uztverta kā kvalitāte, kā monolīts vienums, kas pauž "kopīgo gribu". Tā kā nevienam cilvēku kopumam nevar piemist kopīga griba, vadonis uzdodas par viņu visu kopīgās gribas tulku. Pilsoņi ir zaudējuši tiesības deleģēt savas gribas pārstāvjus un nekādi nerīkojas, viņiem ir atvēlēta tikai par pro toto iespēja spēlēt tautas lomu. Tādējādi tauta ir tikai teatrāla fikcija. Lai iegūtu labu kvalitatīva populisma piemēru, mums vairs nevajag Venēcijas laukumu Romā vai Nirnbergas stadionu. Mūsu nākotnē iezīmējas TV vai interneta kvalitatīvais populisms, kurā īpaši izraudzītas pilsoņu grupas emocionālā reakcija var tikt pasniegta un pieņemta kā "tautas balss". Sava kvalitatīvā populisma dēļ pirmfašismam ir jāvēršas pret "sapuvušajām" parlamentārajām valdībām. Viena no pirmajām frāzēm, ko Musolīni izrunāja Itālijas parlamentā, bija: "Es būtu varējis šo kurlo un drūmo zāli padarīt par nometni saviem manipuliem." [Manipuls – (latīņu manipulus) Senās Romas armijas kājnieku apakšvienība, kā arī (itāļu manipolo) fašistiskās milizia mazākā vienība – tulkotājas piezīme.] Un patiešām: viņš tūliņ pat sameklēja labāku apmešanās vietu saviem manipuliem un neilgi pēc tam likvidēja parlamentu. Katru reizi, kad kāds politiķis apšauba parlamenta leģitimitāti, jo tas vairs nepārstāvot "tautas balsi", mēs varam sajust pirmfašisma smaku.
14. Pirmfašisms izmanto "jaunrunu". "Jaunrunu" kā angsoca jeb angļu sociālisma oficiālo valodu izgudroja Orvels romānā "1984", taču pirmfašisma elementi ir kopīgi dažādām diktatūras formām. Visās nacistu un fašistu skolas mācību grāmatās tika izmantota trūcīga leksika un vienkāršota sintakse, lai ierobežotu piekļuvi sarežģītu un kritisku spriedumu instrumentiem. Taču mums ir jābūt gataviem atpazīt arī citus jaunrunas paveidus, pat ja tie iemanto šķietami nevainīgu populāra TV sarunu šova formu.
Tagad, kad esmu norādījis iespējamās pirmfašisma īpatnības, atļaušos pievērsties nobeigumam. 1943. gada 27. jūlija rītā man pateica: pa radio ziņo, ka fašisms esot sabrucis un Musolīni – arestēts. Māte mani aizsūtīja nopirkt avīzi. Aizgāju līdz tuvākajam kioskam un ieraudzīju, ka avīzes tur ir, bet to nosaukumi ir atšķirīgi. Turklāt, pārlaidis acis virsrakstiem, apjēdzu, ka piedevām katra avīze apgalvo kaut ko citu. Uz dullo nopirku vienu laikrakstu un izlasīju pirmajā lappusē nodrukāto ziņojumu, ko bija parakstījušas piecas vai sešas politiskās partijas, tādas kā kristīgie demokrāti, komunistiskā partija, sociālistu partija, rīcības partija un liberālā partija. Līdz pat tam brīdim biju uzskatījis, ka ikvienā valstī ir tikai viena partija un ka Itālijā tā ir nacionālā fašistu partija. Tagad atklāju, ka manā valstī vienlaikus var pastāvēt vairākas partijas. Un ne tikai: būdams attapīgs puika, uzreiz apjēdzu, ka tik daudzas partijas nevarēja ne no šā, ne no tā uzrasties vienas dienas laikā. Sapratu, ka tās visas pastāvējušas kā pagrīdes organizācijas.
Kopīgais vēstījums slavināja diktatūras beigas un brīvību atgriešanos: vārda, preses un politiskās biedrošanās brīvības. Un, augstā debess, šos vārdus – "brīvība", "diktatūra" – es taču izlasīju pirmo reizi mūžā. Pateicoties šiem jaunajiem vārdiem, es atdzimu kā brīvs Rietumu cilvēks.
Mums jābūt modriem un jāuzmana, lai šo vārdu nozīme atkal netiktu aizmirsta. Pirmfašisms joprojām ir mums visapkārt, dažkārt tērpies civilās drānās. Būtu daudz vienkāršāk to atpazīt, ja pasaules arēnā atkal uzrastos kāds, kurš sacītu: "Es gribu atkal atvērt Aušvicu, es gribu, lai melnkrekli atkal soļo parādēs pa Itālijas laukumiem!" Diemžēl dzīve nav tik vienkārša. Pirmfašisms var atgriezties visnevainīgākajā ietērpā. Mūsu pienākums ir to atmaskot un ar pirkstu norādīt uz ikvienu no tā jaunajiem veidoliem – katru dienu un it visās pasaules malās. Atkal došu vārdu Rūzveltam: "Uzdrošinos izteikt izaicinošu apgalvojumu: ja ASV demokrātija pārstās virzīties uz priekšu kā dzīvs spēks, ik dienu un ik nakti ar miermīlīgiem līdzekļiem cenšoties uzlabot mūsu pilsoņu dzīves apstākļus, fašisms mūsu zemē pieņemsies spēkā," (1938. gada 4. novembrī). Brīvība un atbrīvošana ir uzdevums, kas nekad nebeidzas. Un lai tā ir mūsu devīze: "Neaizmirstiet!"
Un atļaujiet man nobeigt ar Franko Fortīni dzejoli:
Uz tilta margām
pakārto galvas
upes ūdenī
pakārto slienas.
Uz tirgus bruģa
nošauto nagi
pļavas sausajā zālē
nošauto zobi.
Iekosties gaisā iekosties akmeņos
mūsu miesa vairs cilvēka nav
Iekosties gaisā iekosties akmeņos
mūsu sirds vairs cilvēka nav
Taču mēs lasījām mirušo acīs
uz zemes mums brīvību dibināt
Un mirušo dūres ir sažņaugušas
taisnīgumu kas tikai vēl nāks.
No itāļu valodas tulkojusi Dace Meiere, Franko Fortīni atdzejojis Kārlis Vērdiņš.
© 2017 La nave di Teseo editore, Milano
0