Latvijā ir apmēram 20 kultūras mediji: kurš un kā skaita. Tie, šķiet, atrodas nemitīgā krīzē un izdzīvo it kā par spīti apstākļiem – par spīti savam ekonomiskajam neizdevīgumam, par spīti nereti izdegušiem redaktoriem, kas pārsvarā strādā vairākos darbos, par spīti kritikas žanra panīkumam un par spīti sabiedrības vēlmei pēc viegli patērējama, koša satura: uzskaitījumu varētu turpināt. Oktobrī notika divas būtiskas lietas, kas skar šo sīksto ekosistēmu. Pirmā: tika pieņemtas Latvijas mediju politikas pamatnostādnes, kurās kultūras mediji neparādās vispār. Otrā: noslēdzās VKKF konkurss, no kura atkarīgs tas, kuri kultūras mediji un cik lielā apmērā saņems valsts atbalstu savai pastāvēšanai nākamajos trijos gados. Daudziem medijiem tas ir vienīgais vai būtiskākais finansējuma avots.
Izmantojot šo situāciju, oktobra sākumā pie sarunu galda aicinājām četrus kultūras mediju redaktorus, lai parunātu par to, cik dzīvotspējīga un redzama ir šī ekosistēma, kāds no tās labums un ar kādām grūtībām tā saskaras. Žurnālu "Kino Raksti" pārstāv Kristīne Matīsa, žurnālu "Teātra Vēstnesis" – Edīte Tišheizere, žurnālu "Strāva" – Elvīra Bloma, žurnālu "Tvērums" – Toms Babincevs. Sarunu vada "Satori" galvenais redaktors Andrejs Vīksna.
Andrejs Vīksna: Nesen Kultūras ministrija pieņēma Latvijas mediju politikas jaunās pamatnostādnes. Tas ir apsveicami, jo līdz šim kopš 20. gada dzīvojām bez pamatnostādnēm un attiecīgi nebija skaidrības par to, kur valsts grib virzīt mediju politiku. Es izlasīju šo dokumentu, un, pirmkārt, tas ir uzrakstīts diezgan sliktā latviešu valodā. Otrkārt, vārds "kultūra" tur parādās tikai pāris reizes, bet frāze "kultūras mediji" neparādās ne reizi. Man šķiet, ka tas saistīts ar divām lietām. Pirmkārt, kultūras mediji it kā ir mediji, bet vienlaikus, šķiet, vairāk pieder kultūras jomai. Tas spoguļojas arī atbalsta mehānismos – piemēram, kultūras mediji lielāko daļu naudas saņem no Valsts Kultūrkapitāla fonda, bet Mediju atbalsta fondā ir grūti atrast programmu, kura atbilstu kultūras medijiem.
Edīte Tišheizere: Jā, jā, nekad neiederamies nekur.
Andrejs: Otrkārt, man šķiet, ka tas saistīts ar to, ka nav tādas kultūras mediju organizācijas, kas rūpētos par mūsu interesēm. Es skatījos, kas piedalījušies šī dokumenta izstrādē, un tur bija daudz organizāciju, bet man neradās pārliecība, ka tur būtu piedalījies kaut viens cilvēks, kas saistīts ar kultūras medijiem. Pamatnostādnēs bija izvirzīti virzieni, kuros valsts grib attīstīt medijus no 2024. līdz 2027. gadam. Atsperoties no tā, gribu pajautāt: ja jūs būtu piedalījušies pamatnostādņu izstrādē, kā jūs raksturotu šībrīža kultūras mediju ekosistēmu un kas būtu prioritātes, uz ko jāfokusējas attiecīgajā posmā?
Kristīne Matīsa: Kultūras mediju pamatproblēma slēpjas jau tavā jautājumā – acīmredzot kultūras mediji Latvijā vispār nav redzami tur, kur viņiem būtu jābūt redzamiem. Ja izstrādā mediju politikas pamatnostādnes, kurās kultūras mediju vienkārši nav, tad tā ir problēma gan tiem, kas neredz kultūras medijus, gan mums. Lai gan šobrīd mēs jau esam laimīgi par šo VKKF triju gadu mērķprogrammu, ko izdevās panākt, jo pirms tam ilgus gadus bija bēdu leja un purvs. Es pati jau 2010. gadā ierosināju kopīgu kultūras izdevumu karagājienu, tolaik dzīvs vēl bija, piemēram, "Karogs", bet visiem klājās ļoti grūti, katrs atsevišķi skraidīja pēc naudas uz Kultūrkapitāla fondu, pat nevis speciālu mērķprogrammu, bet uz regulārajiem projektu konkursiem. Situācija bija dramatiska. Šobrīd jau mēs esam salīdzinoši ļoti labā situācijā, jo mums ir tāda mērķprogramma.
Edīte: Mēs arī paši panācām to mērķprogrammu. Kultūras mediji patiešām apvienojās, rakstīja vēstules.
Kristīne: Jā, un ar to apvienošanos darba grupā varbūt radās sajūta, ka mums jau ir sava organizācija, varbūt likās, ka ar to pietiek, jo rezultāts jau bija. Bet tagad izrādās – kā tā sauktie sociālie partneri mēs neeksistējam.
Edīte: Es domāju, ka mēs arī dabiski nevaram iederēties kopējā mediju vidē, jo mums tomēr ir izteikts nozares fokuss, kas varbūt neattiecas tik ļoti uz "Satori", piemēram.
Kristīne: Man par to ir sirsnīga anekdote. Pirms pāris nedēļām mani intervēja divas meitenes no Stradiņa universitātes, kurām kursa darbā uzdots intervēt kultūras redaktorus. Sarunas noslēgumā, kad izstāstīju, kā strādā "Kino Raksti", cik ļoti daudz tur ir entuziasma un cik maz tur darbojas standarta pieņēmumi par to, kā varbūt jāstrādā medija redakcijai, viena studente pilnīgā aizkustinājumā teica: "Cik jauki uzzināt, ka ir arī šādas redakcijas, ka var strādāt arī tā – brīvā režīmā un it kā draugu kompānijā, vārdu sakot, pilnīgi atšķirīgi." Gan jau viena daļa kultūras mediju ir sakārtojuši savu redakcijas uzbūvi, bet, piemēram, "Kino Rakstiem" nav nekādu redakcijas telpu. Vai, kā es vienmēr uzjautrinos, atceroties Valentīnas Freimanes teikto – nu tad, Kristīn, iedodiet sekretārei atšifrēt to mūsu sarunu, ko ierakstījāt… Nav mums tāda mehānisma. Un varbūt tāpēc mūs kāds neuztver nopietni.
Edīte: Man liekas, ka te tomēr ir vēl cita lieta. Kultūras mediji pēc definīcijas ir šauri specializēti – mēs nekad nebūsim pelnoši. Pārējiem sabiedriskajiem un privātajiem medijiem ir mērķis vismaz kaut ko atpelnīt. Viņi nedzīvo no dotācijas vien. Mēs pēc definīcijas nevaram pelnīt, ja mums ir diezgan šaurs loks un tas nav maksātspējīgo loks. Mums nav iespēju piesaistīt reklāmu.
Elvīra Bloma: Bet varbūt tieši tāpēc ir nepieciešama organizācija, kas tad būtu tā pārstāvniecība, runātu kultūras mediju vārdā un izcīnītu valsts dotāciju. Mums, "Strāvai", arī jābūt valsts dotētiem, lai varētu publicēt tekstus, kas nekad nebūs komerciāli. Tas ir absolūti nepieciešams saturs, taču skaidrs, ka tas nebūs lielām masām.
Andrejs: Izskanēja, ka pat žurnālistikas studentiem trūkst izpratnes par to, kā vispār strādā kultūras mediji. Tomēr arī starp kultūras medijiem redakcijas modeļi un darba metodes atšķiras. Tom, kā jūs strādājat "Tvērumā"?
Toms Babincevs: Nu, arī aptuveni tāpat. Mums nav redakcijas telpu, ieguldītais darbs ir absolūti nesamērīgs attiecībā pret saņemto atlīdzību naudas izteiksmē. Tas ir absolūti antiekonomisks projekts, bet es nevarētu teikt, ka mani ļoti pārsteidz tas, ko tu saki par mediju politikas pamatnostādnēm. Es jau gribētu, lai kolektīvajā apziņā ir priekšstats, ka patērēt kultūras medijus ir pilsonisks pienākums, bet es pats īsti nezinu, vai tā ir. Ja domā par tradicionālajiem medijiem – klasisku žurnālistiku, pētniecisku žurnālistiku –, tad man ir skaidrs, ka tie ir mediji, kas visdrīzāk var nedzīvot no valsts dotācijām un diezgan vienkārši skaidrot sevi kā demokrātijai esenciāli nepieciešamas vienības. Es nezinu, vai tā ir ar kultūras medijiem, it īpaši tāpēc, ka tie ir diezgan šauru nozari pārstāvoši, drīzāk domas slīpēšanu veicoši.
Kristīne: Kā saka mūsu līdzredaktore Elīna Reitere, kultūras medija darbību vispār nevar mērīt ekonomikas mērvienībās, jo, piemēram, mākslas kritiķa darba rezultātu – recenziju – taču nevar izmērīt ar zīmju skaitu; divreiz garāka recenzija nenozīmē, ka tā noteikti būs divreiz labāka. Tas tā ir jebkurā mākslā – nav tāda lineāla, ar ko izmērīt vērtību. Tāpēc visi, kas pieraduši operēt ar praktiskām lietām un nostādnēm, droši vien apmulst: kā te vispār kaut ko mērīt un vērtēt? Kā mūs vērtē tajā KKF mērķprogrammā, to es arī nevaru iedomāties – kā salīdzināt, kurš svarīgāks, kurš kvalitatīvāks, kurš nozarei vairāk pienes? Gandrīz vai jāiziet no absurda pretējā – jo mazāk kaut ko pērk plašas masas, jo tas vērtīgāks…
Elvīra: Nākamā gada lielais mērķis mums ir mārketings. Tā ka mēs neesam atmetuši cerību piesaistīt plašāku publiku.
Kristīne: Protams, tas bija joks, nevar jau arī snobiski tupēt un domāt – jo mazāk mūs saprot, jo labāki esam. Protams, ne. Tomēr plašām masām nekad nebūs tik daudz laika un vēlēšanās domāt par atsevišķu mākslas produktu tik dziļi, kā mēs tur urbjamies ar savu profesionālo skatu.
Edīte: Kvalitāte tieši tikpat lielā mērā ir vajadzīga pētnieciskajai žurnālistikai. Pētnieciskā žurnālistika nav vajadzīga ne "Santai", ne "Ievai", ne "Privātajai Dzīvei".
Andrejs: Pētnieciskās žurnālistikas gadījumā tas labums valstij tomēr ir diezgan skaidrs. Bet, Tom, tu iepriekš teici, ka tev nešķiet, ka kultūras mediji ir saistīti ar pilsoniskumu. Kāpēc tad tie valstij būtu vajadzīgi?
Kristīne: Atceros kādu senu Kultūrkapitāla padomes izbraukuma sēdi. Atpakaļ uz Rīgu mūs dažus savā mašīnā veda VKKF auditors, un viņam blakus priekšā sēdēja Raimonds Briedis, kurš tobrīd vadīja literatūras nozares ekspertu komisiju. Tā bija gandrīz šokējoša saruna visa ceļa garumā! Raimonds saka: "Nu, kā: Valsts Kultūrkapitāla fonds atbalsta grāmatas, kuras cilvēki nenopērk tik daudz, lai tās sevi atpelnītu." Un auditors saka: "Bet kāpēc tad jāizdod grāmatas, kuras cilvēki nepērk?" Ar tādiem retoriskiem jautājumiem var iedzīt stūrī jebkuru kultūras mediju un jebkuru mākslinieku!
Elvīra: Kritiskā domāšana. Bez literatūras, kas veicina kritisko domāšanu, veidojas sabiedrība, kas ievēl, piemēram, populistisko Trampu. Kultūras mediju uzdevums ir veicināt kritisko domāšanu. Mūsu gadījumā tas ir arī sociālais aktīvisms, atvērtība. Tā ir sabiedrības izglītošana. Varbūt viņi nav tik dedzīgi pret šo izglītojošo saturu, bet tie, kas ir, tiem tas ir nepieciešams.
Kristīne: Jā, bet vieglāk taču ir nedomāt līdzi, patērēt tikai virsrakstus un neko neanalizēt! Tas taču ir tikai cilvēciski – iet vieglāko ceļu un nepiepūlēties. Un kā lai cilvēkam ieskaidro, ka ar piepūlēšanos var sasniegt vairāk?
Elvīra: Mēs esam apsvēruši sadarboties ar citiem medijiem un braukt uz skolām.
Edīte: Es domāju, ka ir jākāpj vienu soli augstāk. Ir jāvēršas tieši pie skolotājiem. Skolotājs, kurš, Dievs dod, ir panācis, ka viņu respektē skolēni, izdarīs to, ko mēs, atnākot paši, neizdarīsim. Mēs esam gājuši uz skolām, tu uz brīdi vari aizraut ar pedagoģisko talantu vai personisko aizrautību, bet tas paliek bez sekām, jo tā ir viena reize. Ja varētu sadarboties ar skolotājiem, kuri tad nepārtraukti pilina, ka lasīt par kultūru ir forši, interesanti un politiski nozīmīgi...
Kristīne: Kad "Kino Raksti" vēl iznāca drukāta žurnāla formātā, bija noteikums, ka visiem VKKF atbalstītajiem izdevumiem ir jādod no katra numura konkrēts eksemplāru skaits skolām, bibliotēkām, mākslas un mūzikas skolām. Un atceros, kā lielajā padomē VKKF direktors Edgars Vērpe stāstīja, cik daudz vēstuļu pienāk no skolām: "Pārstājiet beidzot sūtīt tos žurnālus, krājas tikai uz palodzēm!"
Toms: Es kaut kad ļoti nopriecājos, jo izrādās, ka mūsu audio veikumi ir iekļauti "Skolas 2030" ieteicamo elektronisko materiālu sarakstā sociālajā un pilsoniskajā jomā. Vēstures izglītība un tajā izspēlētie un valsts veicinātie naratīvi par valsti un sabiedrību ir interesanta tēma kontekstā ar kritisko domāšanu kā tādu – konsekventi realizēta kritiskā domāšana ir pat zināmā pretrunā vai spriedzē ar politiskās kopienas stiprināšanu, ciktāl tā ir dekonstruktīva nodarbe. Ir grūti teikt, vai kritiskā domāšana būtu jāiekļauj mediju politikas pamatnostādnēs. Mēs "Tvērumā" bieži vien pārskatām šos pieņēmumus, ar kuriem dzīvojam. Līdzīgi gribas teikt par "Strāvas" darbību.
Andrejs: Es gribu atgriezties pie sākumā uzdotā jautājuma, uz kuru jūs ne pārāk gribējāt atbildēt. Proti, ja mēs tagad nospraustu kultūras mediju prioritātes nākamajiem trim gadiem līdzīgi tam, kā tas ir Latvijas mediju politikas vadlīnijās – sagadīšanās pēc tas ir tas pats termiņš, kas VKKF trīsgades projektam kultūras mediju atbalstam, kura rezultātus, pieņemu, mēs visi šeit gaidām [red.: diskusija notika pirms rezultātu izziņošanas] –, kas ir tās mūsu nozares prioritātes, uz ko vajadzētu fokusēties?
Edīte: Nu, pirmkārt, uz pastāvēšanu. Mūsu mērķi atšķiras. Atšķiras arī "Satori", "Strāva" un "Tvērums", kas vairāk domāti jaunās sabiedrības izglītošanai un kritiskās domāšanas veicināšanai. Mēs ar Kristīni pārstāvam medijus, kas primāri vērsti uz nozares pašrefleksiju un analīzi. Nozares speciālo izdevumu fokuss tomēr ir nozare kā tāda.
Kristīne: Bet tas neizslēdz iespēju, ka cilvēks, neko nezinādams par teātri, izlasa tavu brīnišķīgo recenziju un saprot: "Ei, arī tā var domāt par teātri!" Tas, ka mēs strādājam filmu nozarē un teātra nozarē, nenozīmē, ka mūs var lasīt un par mums var interesēties tikai nozare.
Edīte: Nē, protams. Es lasu kino nozares medijus, jo tur ir ļoti daudz kā kopēja, es lasu "Tvērumu" un "Strāvu", jo man patīk skatīties, kā citi domā. Bet principā mūsu galvenais fokuss, kas ir arī atbilde uz tavu jautājumu, ir nozares profesionālis. Mums nav normālas ataudzes. Katras paaudzes jaunajiem režisoriem vajag savus jaunos kritiķus. Mani jaunie režisori, es ļoti atvainojos, ir Kārlis Auškāps un Valentīns Maculēvičs, kas ir zem zemes. Man ir jau 5. vai 7. jauno režisoru paaudze, bet kritikā tādas ataudzes nav. Un tas ir, manuprāt, viens no lielākajiem izaicinājumiem.
Kristīne: Jā, filmu nozarē ir tāpat, un arī tur nav saprotams, ko darīt, jo jauns cilvēks mākslas kritikā sev vispār neredz perspektīvu. Tā nekādā veidā šobrīd nav uzskatāma par profesiju, ar kuru varētu pieklājīgi dzīvot.
Andrejs: Bet kā tad audzināt jaunos kritiķus, ja viņi mums vispār ir vajadzīgi?
Edīte: Ar pātagu un raušiem, sēdinot blakus. Un tas atkal ir darbs, kurš nav apmaksājams. Tā ir tikai misija.
Kristīne: Kultūras akadēmijā taču audiovizuālās kritikas nodaļa ir?
Edīte: Ir Kultūras un mākslas studijas, bet jaunie teorētiķi diemžēl vairs neraksta latviski. Viņi nedomā latviski. Atnāk jauns cilvēks, iesniedz rakstu, un es redzu, ko viņš angliski ir domājis. Tā ir siena, pret kuru es nezinu, ko iesākt. Es varu palīdzēt izkopt stilu, parādīt, kas jāpiemācās klāt. Bet es nespēju cīnīties pret to, ka cilvēks domā angliski un nelasa latviešu literatūru.
Elvīra: Es gribētu mazliet oponēt. Mūsu redzeslokā ir ļoti daudz jaunu, talantīgu autoru, kas raksta labi. Mēs šo ataudzes veidošanu esam uzņēmušies ļoti tieši un personiski – esam sākuši literārās tulkošanas darbnīcu, kur paši mēģinām audzināt tulkotājus, kas varētu publicēties "Strāvā". Nākamais būtu, piemēram, redaktori un redaktūras meistardarbnīcas.
Kristīne: "Kino Rakstos" arī Elīna Reitere kādu laiku vadīja jauno kritiķu skolu, bet tas ir nopietns laika un darba ieguldījums, ko vajadzētu apmaksāt. Vienubrīd tam bija VKKF atbalsts, pēc tam vairs nebija.
Andrejs: Esmu diezgan bieži saskāries ar situāciju, kurā uzrunāju cilvēku rakstīt recenziju, bet viņš atbild: "Nē, man ir kritisks viedoklis, tāpēc es nevaru rakstīt." Un tajos diezgan retajos gadījumos, kad ir patiesi kritiskas recenzijas, nereti seko ļoti nepatīkami apvainojumi kritiķiem. Es nezinu, kā mainīt šo situāciju, jo ir ļoti saprotami, ka autors nevēlas iet tam cauri.
Kristīne: O-o-o, kas mums darījās, kad Ilmārs Šlāpins uzrakstīja par "Balto helikopteru"!
Edīte: Kad Zane Radzobe uzrakstīja par Alvi Hermani, bija tas pats.
Kristīne: Filmu nozarē ir problēma, ka recenzenti negrib rakstīt kritiski, lai nebojātu attiecības ar filmas autoru, bet es to uzskatu par profesionālu vājumu. Ja tev ir argumentēti kritisks viedoklis, tad nevajadzētu baidīties pateikt autoram to acīs un pierādīt, ko tu domā par viņa darbu – ne obligāti pareizāk, bet pamatoti, ar saviem argumentiem. Tāda soctīklu lamāšanās ir kas cits, tā ir laikmeta iezīme – tiklīdz parādās kaut kas ārpus ierastā, tam uzreiz klūp virsū, nospārda un izlamā. Tas droši vien ir normāls sabiedrības pieaugšanas process, un kaut kādas bruņas jau vajag uzaudzēt arī katram pašam. Bet reizēm patiešām ir grūti atrast rakstītājus – visi atsakās, jo tūlīt nākamajā pirmizrādē atkal visi satiksies, un kā tad varēs kopā iedzert vīnu? Būs neveikla jušanās…
Elvīra: Cilvēki uzņemas rakstīt tikai par darbiem, kas viņiem patīk. Nerakstīs par to, kas nepatīk.
Kristīne: Jā, un tas ir stulbi, ir garlaicīgi to lasīt. Tu atver tekstu, un jau no ievada ir skaidrs, ka viss būs skaisti un brīnišķīgi. Tāpēc mēs reizēm "Kino Rakstos" ļoti apzināti mēģinām meklēt kādu, kuram varētu būt atšķirīgs viedoklis.
Andrejs: Iespējams, ka te mēs kā kultūras mediji drusku zaudējam auditoriju, kļūstam paredzami un garlaicīgi.
Edīte: Tas ir profesionalitātes jautājums, jo uzrakstīt, kāpēc tev patīk, vienmēr ir vieglāk nekā saprast, ko autors gribējis pateikt, un argumentēt, kāpēc tu nepiekrīti viņa iecerei, vai ieraudzīt, kurā brīdī autors aizgājis pa sānu ceļu – tam vajag līdzvērtīgu profesionālu izglītību, kuras mums bieži vien nav. Vai vismaz pieredzi.
Andrejs: Atgriezīsimies pie vēl viena sāpīga punkta par atlīdzību autoriem. Es diemžēl esmu pilnīgi pārliecināts, ka mēs "Satori" maksājam autoriem mazāk, nekā viņi būtu pelnījuši. Es gribētu maksāt vairāk, bet šobrīd mums nav resursu. Esmu saskāries ar situāciju, kad autors saka: "Ai, nē, ziniet, man sabiedriskais medijs samaksās vairāk." Sabiedriskajam medijam finansējums, protams, tiek iedalīts citādi. Un tas ir labi, ka viņiem ir tik spēcīga kultūras sadaļa un autoriem ir izvēles iespējas. Bet, piemēram, VKKF finansējums šo triju gadu laikā nav audzis, bet cenas, kā labi zinām, ir augušas. Kā jūs nosakāt un veidojat atlīdzību autoriem? Rakstot jauno VKKF projektu, sapratu, ka noteikti ir jāpalielina atlīdzība autoriem, tas ir pats svarīgākais, bet es, patiesību sakot, diezgan vāji orientējos tajā, kāda ir atlīdzība citos medijos. Vai mums būtu nepieciešama kāda līmeņošana?
Kristīne: Viss iet uz riņķi, viss jau ir bijis. Pirms daudziem gadiem Haralds Matulis taisīja milzīgu pētījumu par atalgojuma līmeņiem kultūras medijos, kaut kādu gala dokumentu arī sacerēja, bija pat redaktoru sapulces, kurās mēs runājām, ka būtu labi vienoties par kādu vidējo atalgojumu. Toreiz palikām pie vienošanās, ka ir zināma līnija, zem kuras nevajadzētu nolaisties – aptuveni tik par recenziju, tik par pētījumu, tik par lielu interviju. Bet atceros savu sajūtu, ka jau tajā brīdī nosauktās summas bija tik ideālistiski augstas, ka tas vienmēr paliks tādā vēlmju domāšanas līmenī... Protams, katram medijam ir tiesības uzskatīt savus ciparus par komercnoslēpumu, un mēs nezinām, cik maksā citi, bet esmu no autoriem dzirdējusi, ka "Kino Raksti" maksājot diezgan labi. Un tas ir svarīgi – ja autors nav saņēmis adekvātu samaksu par darbu, tas uzreiz jūtams pie nākamā piedāvājuma: vai viņš uzreiz ar prieku piekrīt rakstīt, vai arī vispirms spiests izdarīt piecus naudas darbus un tikai tad, ja paliks laiks, tad uzrakstīs.
Edīte: Mēs esam nedaudz labākā situācijā, jo lielākā daļa teātra kritiķu ir arī teātra pētnieki. Un viņi kā pētnieki savus rakstus labos ārzemju izdevumos ne vien publicē par brīvu, bet bieži vien arī piemaksājot.
Kristīne: Jā, to mums saka arī starptautiskās vides pazinēja Reitere – pasaulē, piemēram, lielie kino mediji nemaksā autoriem, gluži otrādi – autors jūtas ārkārtīgi pagodināts, ka viņam vispār pievērš uzmanību un publicē šajā Eiropas vai pasaules mēroga izdevumā. Tā ka – ja mēs te vēl varam apspriest honorāru izmērus, tas jau ir ļoti labi.
Edīte: Atšķirībā no interneta medijiem mums ir arī pašu ieņēmumi no drukāto izdevumu pārdošanas. Tos mēs novirzām tikai vienai pozīcijai – vienmēr kāds no redakcijas ir Kultūrkapitālā un jāfinansē par savu naudu.
Andrejs: Vai nav tā, ka "Teātra Vēstnesis" ir vienīgais kultūras medijs [red.: vēl "Rīgas Laiks"], kurš konsekventi ir gan drukā, gan digitāli?
Edīte: Principā laikam jā. Mēs gribētu digitālo pusi attīstīt, bet šobrīd mums nav kapacitātes. Ieliekam tur drukātā žurnāla saturu, intervijas pilnā garumā un aktualitātes, kādu pēkšņu ārzemju piedāvājumu. Bet primāri esam drukāts izdevums. Arī digitālais žurnāls nav par brīvu. Mēs esam pārliecināti, ka kvalitatīvu informāciju un analīzi dot par brīvu nav godīgi.
Kristīne: Īsti pareizi tas nav, jā. Daudzi kinoproducenti uzskata arī, ka rādīt filmas bez maksas ir konceptuāli nepareizi.
Andrejs: Mēs "Satori" vēlamies sasniegt plašu auditoriju, popularizēt kultūru, vairot kritisko domāšanu, tāpēc taisīt maksas sienu mūsu gadījumā būtu pilnīgi pret mūsu uzstādījumu.
Edīte: Jā, bet mēs, ieliekot to pašu saturu internetā bez maksas, nevaram vienai grupai tādējādi pateikt: jūs esat labāki. Drukātais medijs, īpaši šobrīd, kad ir tik daudz ārējo apdraudējumu un visa virtuālā vide var vienkārši pazust... Drukātais medijs ir tā informācija, hronika, kas paliek.
Elvīra: Arī mums kā drukātam žurnālam ir tas produkts, ko pārdodam, kā izveidē ir ieguldīts liels darbs. Protams, cena ir samazināta līdz minimumam, bet kaut ko mēs ieņemam, un, ja veidosim digitālo saturu, tas noteikti būs par maksu.
Edīte: Tieši tā, jo "Strāvas" saturs, tulkojumi ir augsti profesionāls materiāls, ko var izmantot pētnieki, studenti. To nevar dot par brīvu, jo tad tam nav vērtības.
Andrejs: Kāda ir "Tvēruma" attieksme pret drukāto un digitālo?
Toms: Mūsu žurnāla saturs primāri ir drukāts, bet mēs, domājot par pieejamību, veidojam audio versiju. Katrs autors ierunā savu stāstāmo. Es nezinu, cik ļoti un vai tas apgrūtina mūsu pārdošanas iespējas. Drukātais ir par maksu, tīri lai atpelnītu izmaksas tipogrāfijā.
Edīte: Un audio ir bez maksas?
Toms: Jā. Nu, spotifajā. Tas primārais mērķis bija potenciāli sasniegt arī neredzīgus cilvēkus. Tas to darbu arī attaisnotu. Domājām par pieejamību, kaut kur izskanēja viedoklis, ka Neredzīgo bibliotēka laikam nav pārāk plaši izmantots pakalpojums, izlēmām par labu spotifajam.
Elvīra: Tas jau ne tikai neredzīgajiem, ir daudz cilvēku, kas klausās grāmatas.
Andrejs: Mums arī reiz bija doma daļu tekstu ierunāt, bet trūka laika un darbaroku, tāpat secinājām, ka ne visi teksti ir piemēroti, lai tos klausītos, jo tie ir blīvi vai sarežģīti, arī ne visi autori ir labi oratori.
Toms: Jā, piemēram, valodas filozofijas teksti.
Kristīne: Ar daudzām atsaucēm un zemsvītras piezīmēm.
Toms: Tas pat nav grūtākais. Ir jēdzienu analīze, daudz kas parādās pēdiņās – tur jābūt ļoti spējīgam oratoram.
Andrejs: No tā izriet mans jautājums par pielāgošanos digitālajai videi, jo tur tomēr ir jābūt klātesošiem, lai uzrunātu auditoriju. Skaidrs, ka mēs visi esam tekstā bāzēti mediji un teksts ļoti vizuālajā digitālajā vidē nav visseksīgākā lieta pasaulē. Ko darīt?
Kristīne: Es pirms desmit gadiem izgāju cauri tām sāpīgajām mokām, pārejot no drukāta žurnāla uz digitālu formātu portālā, un, man liekas, "Kino Raksti" ir vienīgais kultūras medijs, kam tas tiešām veiksmīgi ir izdevies, vienīgi vēl "Fotokvartāls" izdarīja līdzīgu kūleni. No drukātā žurnāla laikiem es atceros arī to izplatīšanas izmisumu, ka tu ieliec tik daudz enerģijas žurnāla numurā, kuru pēc tam iesviež starp krustvārdu mīklām un ēdienu receptēm "Narvesen" sienā un pēc mēneša visu vienkārši sagāž veikala ratos un aizved uz makulatūru, redakcija pat nevarēja dabūt atpakaļ vecos numurus, lai atdotu kādam, kam noderētu. Protams, drukātais formāts ir radikāli cits lasīšanas modelis, pilnīgi atšķirīgs uztveres un uzmanības koncentrācijas līmenis , kas digitālajā vidē pazūd, un tomēr – ieguvumi auditorijas sasniegšanā, man liekas, to atsver. Tagad portālā mēs redzam, kā aug lasītāju skaits arī trīs, piecus un septiņus gadus veciem rakstiem, kas nekad nenotiktu drukātajā formātā, kur žurnāls ir aktuāls mēnesi, kamēr svaigi stāv kioskā.
Elvīra: Bet mēs jau nevaram izmērīt, jo tas drukātais priekšmets vairs nav mūsu kontrolē. Mēs nezinām, cik daudz tas tiek lietots, kas to lasa, mēs varam tikai pieņemt. Bet jūs tagad varat skaitīt konkrēti.
Kristīne: Jā, jā, portāla ribās griežas skaitītājs. Kad publicējam kaut ko potenciāli populāru, mēs ar Elīnu visu laiku azartā skatāmies, kā cipari mainās, un ziņojam redakcijas čatā: "O-o, jau 500, o-o, jau tūkstotis!"
Elvīra: Jā, bet tas nenozīmē, ka drukāto tāpat nelasa.
Kristīne: Nē, protams. Es atceros, cik silti man reiz palika ap sirdi, kad ieraudzīju "Splendid Palace" Lielajā zālē divus jauniešus – galvas kopā sabāzuši, "Kino Rakstus" atvēruši… Bet reti bija tādi gadījumi.
Elvīra: Mūsdienās cilvēki vairāk uztver vizuāli. Bildītes un attēli aizēno tekstu, kur jāpiepūlas un jāizmanto iztēle. Ir jāpielāgojas un jābūt ļoti klātesošiem arī sociālajos medijos, bet nepārspīlējot un nekļūstot par apgrūtinājumu. Mēs, piemēram, atturamies no tiktoka. Tā ir ķīniešu padarīšana un ļoti pretrunīgi vērtēts medijs, bet, teiksim, jāapgūst tas pats "X" un "Threads", tāpat feisbuks un instagrams.
Kristīne: Tā ir tēma par publikas piesaistīšanu. Tā nav tēma par formāta izmaiņām.
Andrejs: Ne gluži, uz sociālajiem medijiem var skatīties divos veidos. Uz tiem var skatīties gan kā uz reklāmas vietu, respektīvi, kanālu, caur kuru jūs sasniedzat auditoriju un novedat pie žurnāla, gan arī kā uz vietu, kurai tiek veidots speciāls, pašpietiekams saturs.
Kristīne: Reiz Žulijenam Nuhumam Kulibali nebija laika rakstīt garu recenziju, un viņš teica – uzrakstīšu īsiņu, ielieciet feisbukā! Mēs redakcijā ātri apspriedāmies un pieņēmām konceptuālu lēmumu, ka tā nekad nedarīsim, jo feisbukā viss uzreiz nogrimst un vairs nekad nav atrodams. Portālā ieguldītais darbs nepazūd, tas ir noenkurots un ar meklētāju vienmēr atrodams, kad atkal kļūst aktuāls.
Edīte: Kad mēs sākām darbu pie portāla, veicām diezgan daudz interviju. Mums ir jūtubes kanāls, kurā ir intervijas. Tas bija dārgi, bet jaunu auditoriju piesaistīja.
Elvīra: Drukātam medijam soctīkli ir vieta, kur iegūt atgriezenisko saiti. Tur mēs redzam, cik daudz cilvēku interesējas, redzam komentārus, atsauksmes, tīkšķus. Tas ir svarīgi. Mēs pilnīgi noteikti domājam par to kā par atsevišķu saturu un uzskatām, ka tas ir vajadzīgs. Bet tas jādara puslīdz profesionāli, lai neatbaidītu publiku.
Kristīne: Te mēs nonākam pie tā, ka ir zināma pretruna mūsu gribēšanā. Ja tu piesaisti mārketinga speciālistu, iznāk, ka tu gribi, lai viņš tavu preci pārdod maksimāli plašam lokam, bet tava auditorija jau patiesībā ir diezgan šaurs loks, ja tie ir teātra profesionāļi.
Elvīra: Manuprāt, var mācīties no "Tvēruma", jo "Tvērums" pulcē ap sevi kopienu un man liekas, ka jums nav problēmu ar audiovizuālo saturu. Šķiet tiešām gaumīgi un forši.
Toms: Tas, protams, nāk caur lielām ciešanām. Frāze, ko visur atkārtoju: "Cik skumji, ka cilvēkam ir jāreklamējas internetā." Bet mums ir tā labā lieta, ka mūsu komanda ir diezgan liela. Mēs esam deviņi cilvēki. Kad kādam ir vairāk laika, tad tas arī var pastrādāt ar idejām.
Edīte: Jā, bet vai ir kāds, kurš dara tikai šo darbu?
Toms: Mūs vienmēr skubina vadītāja Adelīna Kalniņa, bet, nē, nav cilvēka, kam šis būtu vienīgais darbs. Bet vismaz pamata pieeja ir tāda, ka mēs iespēju robežās cenšamies sekot līdzi soctīklu algoritmiem un tam, kāda veida ieraksti ir labāk ejoši. Man jau gribētos likt arī kaut kādu tekstu, bet tas vispār nevar konkurēt ar cilvēka seju un krāšņu fonu. Mēs to darām kā vajadzīgo ļaunumu. Kopumā sanāk liela taustīšanās. Ja tas izskatās eleganti un jēdzīgi, tad reizēm ir sajūta, ka tas ir netīšām, kaut, protams, ļoti nopūlamies.
Andrejs: Es piebalsoju komplimentam, ka izskatās labi, un arī dalu sāpes par to, ka tas jādara. Kristīne, tu vairākkārt šajā sarunā esi atsaukusies uz agrākiem laikiem, kaut kādiem nosacītiem kultūras mediju grupēšanās mēģinājumiem. Kāpēc tas pačibēja?
Edīte: Nepačibēja, mēs vienkārši panācām savu.
Kristīne: Tas senais stāsts par karagājienu notika 2010. gadā, pašā pēckrīzes laikā, tur acīmredzot nekas tik un tā nevarēja iznākt. Bet šoreiz – darba grupa panāca rezultātu, nodibināja mērķprogrammu, visi priecīgi… Tas ievērojami uzlaboja situāciju un pašcieņas līmeni, radās sajūta, ka mērķis ir sasniegts. Mākslinieki jau ir individuālisti, un daudzos gadījumos ir grūti ilgstoši uzturēt kādu kopību, jo katram ir sava pasaule. Mobilizējas kaut kādos krīzes momentos – ja tagad, nedod dievs, būs nākamā krīze, ja nu likvidēs mērķprogrammu vai necels budžeta apjomu, tad atkal visi mobilizēsies.
Andrejs: Tas nešķiet labs piegājiens.
Kristīne: Jā, diezgan bērnišķīgi – katrs dabū konfekti un visi laimīgi aiziet uz mājām, katrs uz savējām.
Edīte: Nu, nē, tā nebija konfekte, tā tomēr bija rupjmaize.
Andrejs: Tom, tu šeit esi jaunākā kultūras medija pārstāvis. Man šķiet baigi drosmīgi taisīt jaunu, drukātu kultūras žurnālu. No kurienes šis entuziasms sākt un, svarīgāk, turpināt? Sevišķi, ja ir iziets cauri jau desmit karalaukiem, kā tas ir Kristīnes un Edītes gadījumā.
Toms: Tīri precizitātes labad man liekas, ka "Strāva" ir jaunāka nekā "Tvērums". Kur entuziasms to darīt? Man laikam nav pārāk interesantas atbildes. Filozofija ir uguns, un tas arī viss. Man šķiet, ka tas, ar ko mēs nodarbojamies, ir kaut kādā ļoti fundamentālā ziņā jēdzīgs. Man būtu grūti apliecināt savu brīvību tādā gribas brīvības nozīmē, ja es to nedarītu.
Kristīne: Es teiktu, ka jums ideālisma un vizionārisma ir varbūt daudz vairāk nekā mums, un tas ir skaisti! "Kino Raksti" ir absolūti praktiski vajadzīga lieta filmu nozarei, vienīgais analītiskais izdevums. Tā arī bija mana motivācija, kāpēc pirms daudziem gadiem pieķēros žurnālam, jo bija risks, ka "Kino Raksti" vairs neiznāks – un kā tad var būt, ka vesela kultūras nozare paliek bez sava izdevuma?! Tomēr mums tā vajadzība ir lietišķāka, ir skaidras nepieciešamības, kaut vai Latvijas filmu recenzēšana profesionāli adekvātā līmenī.
Edīte: Teātra nozarē ir divi mediji – "Kroders" un "Teātra Vēstnesis". Tieši tāpēc mums nepārtraukti jārisina jautājums: kāpēc mēs? Ir bijis gadījums, kad iedod tikai vienam.
Viens no argumentiem, kāpēc turpināt, ir tas, ka uz papīra rakstītais varbūt saglabāsies arī visos karos, ugunsgrēkos un pārējās nelaimēs un paliks kā liecinājums – teātris nav filma, tas pastāv tikai šajā liecinājumā. Bet otrs, pilnīgi privāti runājot, ir latviešu valoda. Esmu pārliecināta, ka pilnīgi visu ir iespējams pateikt labā, lokanā, skanīgā un interesantā latviešu valodā. Nav tādu lietu, ko kaut vai pa apkārtceļiem nevarētu pārtulkot latviski. Patētiski, bet tā ir mana pēdējā sarkanā līnija.
Elvīra: Ilgu laiku latviešu literatūrā nebija kārtīga, bieza, drukāta žurnāla. Tas ir vienkārši absurdi. Izskatījās, ka nekas tamlīdzīgs arī netop. Tad es kādu laiku staigāju ar to ideju, apcerēju to tā un šādi, līdz mēs beidzot nodibinājām biedrību un satikāmies un kļuva skaidrs, kas mēs būsim un ko darīsim. Tā bija akūta vajadzība, jo literatūras žurnāls nav galaprodukts, tā ir kopiena, vide, ko mēs veidojam, platforma, kur izpausties dažādu paaudžu autoriem. Mēs veidojam procesu, mēs iespaidojam to, kas šobrīd ir aktuāls literatūrā, par ko tiek runāts un tā tālāk. Mums gandrīz nebija, ko lasīt. Mēs gribējām turpināt tradīciju – "Karogs", "Grāmata", "Kentaurs XXI". Bija arī skaidrs, ka neviens cits to nedarīs, ja mēs to nedarīsim. Skaidrs, ka ne autori, ne arī mēs paši – neviens to nedara naudas dēļ. Tas, cik daudz cilvēku iesaistās "Strāvas" darbībā, liecina, ka mēs nekļūdījāmies, mums bija taisnība – tas ir vajadzīgs.
0