"Būtu nepieciešams pēc iespējas ātrāk dabūt laukā no medijiem feminisma ideoloģiju jeb LGBT ideoloģiju kā kropļojošu, postošu, kaitīgu, kas sevi ir pilnīgi izsmēlusi, nedod nekādu labumu." Tā pagājušajā piektdienā raidījumā "Kāpēc" apgalvoja portāla "Telos" galvenā redaktore Agnese Irbe. Viņa intervijā pauda arī to, ka liberālisma ideoloģija, viņasprāt, vainojama pie tā, ka cilvēkiem ir grūti atrast uzticamu partneri ģimenes veidošanai.
Konservatīvi noskaņoto attieksme pret feminisma teoriju un kustību (neatkarīgi no izpratnes līmeņa par to un feminisma atzariem) nebūt nav jaunums, it sevišķi tendence feminisma uzstādījumus un izpausmes vainot pie dzimstības rādītāju samazināšanās. Proti, Latvijā nevienu šādi izteikumi vairs īpaši nepārsteidz. Un tomēr pēc Irbes intervijas sociālajos medijos atkal uzvirmoja neskaitāmu sieviešu reakcijas, kurās viņas ar sašutumu, bet godprātīgi un pacietīgi kārtējo reizi skaidro, kāpēc reprodukcija par katru cenu, iespējams, nav tā labākā ideja.
Ir daudz sieviešu, kuras labprāt vēlētos bērnus vai vēlētos vairāk bērnu, nekā viņām šobrīd ir, bet šo sieviešu reproduktīvās izvēles ietekmē visdažādākie iemesli: uzticama partnera trūkums (Latvijā gandrīz 40 tūkstoši vīriešu nemaksā uzturlīdzekļus), šokējoši izplatītā intīmā partnera vardarbība pret sievieti (vardarbības novēršana līdz šim nav bijusi valsts drošības iestāžu prioritāte), vietu trūkums valsts apmaksātās pirmsskolas izglītības iestādēs, augstais nabadzības risks sievietēm, diskriminācija darba vidē, nepietiekama partnera iesaiste bērnu aprūpē un, protams, arī neauglība vai citas veselības problēmas, kas bērna ieņemšanu padara neiespējamu vai riskantu.
Būtu lieliski, ja visi, kurus uztrauc sarūkošie dzimstības rādītāji valstī, tā vietā, lai skandētu plakātiskus lozungus par bērnu skaitu, klusiņām pievērstos augstāk minēto problēmu risināšanai – vai vismaz sāktu nodarboties ar labdarību feisbuka grupā "Atsaucīgo māmiņu forums", kur solo mātes ar trim vai vairāk bērniem diendienā lūdz palīdzību, jo nokļuvušas finansiāli kritiskā situācijā.
Taču intervijā daudz rafinētāks un skumīgāks par aicinājumu paplest kājas un sākt ražot man šķita Irbes ierosinājums "pēc iespējas ātrāk dabūt laukā no medijiem feminisma ideoloģiju", jo tā "nedod nekādu labumu". Šajā kontekstā es domās atkal un atkal atgriežos pie nesenās Žizeles Peliko (Gisèle Pelicot) lietas. Francūzietes ierosinātais tiesas process sākās pagājušā gada septembrī un šokēja visu pasauli – Peliko apsūdzēja savu bijušo vīru desmit gadus ilgušā seksuālā vardarbībā. Dominiks Peliko regulāri iebaroja sievai zāles un, kamēr viņa bija bezsamaņā, internetā uzmeklēja vīriešus, kurus aicināja izvarot sievu. No vairāk nekā 70 vīriešiem atpazīti un tiesas priekšā stājušies 50.
Kopš tiesas prāvas Peliko ir ieguvusi plašu atpazīstamību un tiek dēvēta par "feministu varoni": sieviete uzstāja uz publisku tiesas procesu, lai veicinātu sabiedrības informētību par viņas sazāļošanā izmantoto medikamentu bīstamību, kā arī lai simboliski atteiktos no kauna; lietu pavada lozungs "la honte doit changer de camp" jeb ‘kaunam jāmaina puses’. Peliko lieta, neņemot vērā šaušalīgo vardarbību un galēju partneres uzticības pievilšanu, man ārkārtīgi saviļņojošā veidā saistās ar viņas uzvarošo, skarbo, bet vienlaikus pussmaidā starojošo seju un pacelto galvu – seju, kura katrā attēlā bez vārdiem vēsta to pašu, ko šis lozungs.
Peliko lieta šķiet kā globālās #MeToo kustības kvintesence, kreščendo augstākais punkts daudzbalsu dziedājumā, kurā sievietes kopš 2017. gada nenogurstoši vēstī par daudzām līdzīgām vardarbības pieredzēm. Žizeles sejas izteiksme apliecina gan to, ka vīra nodarījuma kaunu viņa netaisās nest uz saviem pleciem, gan arī it kā pasmejas par bēdīgi slaveno "not all men" atbildes reakciju interneta diskusijās – nudien, ne visi vīrieši, bet... vismaz 50 interneta garāmgājēji tuvākajā apkaimē. Turklāt pat tie, kuri no Dominika Peliko aicinājuma atteicās, par notiekošo neziņoja valsts drošības iestādēm.
Domājot par to, kas noticis Peliko laulībā, man Irbes spriedums, ka "liberālisma ideoloģija vainojama arī pie tā, ka cilvēkiem ir grūti atrast uzticamu partneri ģimenes veidošanai", šķiet diezgan baiss. Feministes nereti tiek dēvētas par vīriešu nīdējām, un feministisku uzskatu paudējus bieži nosoda par sieviešu sarīdīšanu pret vīriešiem, taču patiesībā neskaitāmie pēdējos gados publiskotie sieviešu stāsti, kuros atklājas gan neiedomājama, gadiem ilgusi intīmā partnera vardarbība, gan seksuāla uzmākšanās un vardarbība profesionālā kontekstā u.c., ir apliecinājums tam, ka patiesībā ir gluži pretēji: sievietes potenciālajiem un esošajiem partneriem ir uzticējušās nesalīdzināmi biežāk, nekā tas būtu viņu pašu interesēs.
Feminisma izdabūšana laukā no medijiem, sevišķi Latvijā, izklausās kā ļauns joks – tas ir uzbrukums niecīgam, tikko uzdīgušam asniņam, kas tiek apsūdzēts kā dārza puķēm kaitīga un bīstama nezāle. Latvijā #EsArī kustību 2022. gadā palīdzēja iedzīvināt žurnāla "Punctum" redaktore Laura Brokāne, nolemjot publicēt stāstu sēriju par seksuālās uzmākšanās un vardarbības pieredzi kultūrā. Līdz šim žurnālā publicēti 13 stāsti – pavisam neliels skaits, kas turklāt intonatīvi nestāv ne klāt tam niknumam, nievām un draudiem, ko pēc publikācijām gan publiski, gan privāti saņēma stāstu autores un žurnāla redakcija. Cits būtisks projekts ir Lauras Brokānes un laikmetīgā teātra dramaturģes Lauras Stašānes 2023. gada nogalē izdotais dokumentālo stāstu un dzejas krājums "Neviens tev neticēs", kurā apkopoti teksti par vardarbību ģimenē un intīmā partnera vardarbību. Valsts Kultūrkapitāla fonds vairākkārt atteica finansējumu krājuma izdošanai, tāpēc tas tapa, pateicoties Lielbritānijas vēstniecības atbalstam.
Pagājušā gada sākumā es atsaucos literatūras žurnāla "Strāva" konkursa aicinājumam iesūtīt autobiogrāfisku dzejoli, kuram par paraugu ņemts Sonjas Okesones atbildes dzejolis Lorensa Ferlingeti "Autobiogrāfijai". Sākotnēji plānoju rakstīt tikai par savu mātbūšanas pieredzi, bet beigās krājuma "Neviens tev neticēs" iespaidā dzejolī aprakstīju arī sava intīmā partnera vardarbību īsās pirmās laulības laikā – laulības, par kuru iepriekš biju reti runājusi un vēl nekad nebiju rakstījusi.
Mana pirmā laulība tika noslēgta 2015. gada septembrī Džagadri pilsētā, Harjanas štatā Indijā, un ilga tikai vienu gadu, lai gan oficiāli to izdevās šķirt tikai 2020. gada septembrī. Pirms tam bijām kopā aptuveni gadu – un pēdējo pusgadu pirms laulībām pavadījām kalnos, nekurienes vidū, Himačal Pradešas štatā, kur tuvākajā apkaimē, atskaitot manu partneri, nebija neviena cilvēka, kurš runātu angļu valodā. Tolaik man pat vēl nebija autovadītājas apliecības, un tikai daudz vēlāk pa īstam sapratu, cik ārkārtīgi bīstama bija situācija, kurā biju nonākusi.
Es nebiju nemaz tik jauna, lai to visu varētu norakstīt uz jaunības muļķību – man bija 27 gadi, un es biju uzsākusi attiecības ar varmāku, turklāt to, ka šis cilvēks ir manipulatīvs un varmācīgs, zināju vēl, pirms mēs pārcēlāmies uz dzīvi nekurienes vidū, kur manas individuālās pārvietošanās iespējas bija niecīgas. Šobrīd grūti atcerēties (vai drīzāk – iztēloties, jo tik tāla un neiedomājama šķiet šī situācija), kas man tobrīd bija prātā – kāpēc turpināju, kāpēc piekritu, kāpēc neaizbēgu pie pirmajām agresijas pazīmēm?
Pagājušajā gadā, lasot vienu no līdz šim vērienīgākajām monogrāfijām par intīmā partnera vardarbību un vardarbību ģimenē – Džesas Hilas (Jess Hill) 2019. gadā izdoto "Skat, ko tu man liki izdarīt" ("See What You Made Me Do"), sapratu, ka šādai sevis šaustīšanai un pat izbrīnam ar atpakaļejošu datumu nav pamata. "Fokuss uz dažiem cilvēkiem liek mums noticēt, ka ar intīmā partnera vardarbību saskaras tikai konkrēta tipa sievietes: nabadzīgas, viegli ievainojamas, tādas, kam ir psihiskās saslimšanas vai "upura mentalitāte"," tā Hila komentē izplatīto mediju un sabiedrības tendenci intīmā partnera vardarbības kontekstā fokusēties uz šokējošiem, īpaši brutāliem gadījumiem, ignorējot problēmas sistēmisko ikdienišķumu. "Policija un ar upuriem strādājošie nemelo, sakot, ka vardarbība ģimenē var piemeklēt ikvienu. Nevienā vērā ņemamā pētījumā par intīmā partnera vardarbības upuriem – un šādu pētījumu ir tūkstošiem – pētnieki nav varējuši identificēt upura tipu." [1]
Man izdevās no šīs situācijas izkļūt, un es ļoti labi apzinos, cik daudzos veidos man paveicās, bet Irbes izteikumu sakarā visvairāk vēlos izcelt vienu īpašu veiksmi: man ar šo cilvēku nav kopīgu bērnu. Hila iepriekš minētajā monogrāfijā ir iekļāvusi arī daudzu sieviešu pieredzes stāstus, kuras izkļuvušas vai joprojām cenšas izkļūt no vardarbīgām attiecībām. Manī gluži vai fizisku nelabumu un šausmas raisa tie aprakstītie gadījumi, kuros saites ar varmāku ir teju neiespējami saraut attiecībās piedzimušo bērnu dēļ – tas ir mikslis ar līdzatkarību, manipulāciju, šantāžu, vardarbību gan pret sievieti, gan bērniem un varas iestāžu nespēju, neieinteresētību un korumpētību. Šīs sievietes grimst "vistradicionālākās ģimenes" purvā, un mazi bērni viņu izbēgšanu gandrīz vienmēr padara neiedomājami sarežģītu un sāpīgu ultimātu cauraustu.
Ieteikums precēties agri, pārstāt lietot kontracepciju un radīt bērnus, lai tur vai kas, ir neiedomājami šaurpierīgs, neempātisks un ignorē neskaitāmus sievietes cieņpilnai un drošai eksistencei būtiskus faktorus. Vienlīdz būtiska tēma – ir sievietes, kuras gluži vienkārši nevēlas kļūt par mātēm (kāds pārsteigums!), bet tā šoreiz paliek ārpus šī teksta robežām. Tomēr, arī vēršoties tikai pie sievietēm, kuras bērnus vēlas, ir ļaunprātīgi un liekulīgi ieteikt ignorēt būtiskus apstākļus un uzstāt, ka grūtībās atrast uzticamu partneri vainojama "liberālisma ideoloģija", nevis sabiedrības un valsts drošības iestāžu tolerance pret vardarbību, ko piedzīvo sievietes. Galu galā, pirms izdabūt feminismu no Latvijas medijiem, mēs varētu vispirms pacensties to tur iedabūt.
[1] Hill, Jess. See What You Made Me Do. Power, Control and Domestic Abuse: C. Hurst & Co. (Publishers) Ltd. , 2020 (Originally published in Australia in 2019 by Black Inc. Books), p. 5.
0