Esmu strādājusi ar tekstu jau desmit gadus, taču pirms pieciem gadiem sastapos ar savu lielāko aizraušanos – vieglo valodu, kas mani ieinteresēja uzreiz un no sirds. Vieglā valoda ļāva noticēt, ka mans darbs var būt noderīgs pasaulei. Taču veidot tekstu vieglajā valodā nav viegli. Pie šiem tekstiem jau sākumā iemācījos strādāt divatā – četrām acīm ir vairāk skaidrības. Tāpēc arī teksta labojumi ir sadarbība, nevis rediģēšana. Dažreiz labojumu ir tik daudz, ka nevar vairs nošķirt, kurš ir uzrakstījis, bet kurš – izlabojis.
Pa šiem gadiem esmu mācījusies ļoti daudz – par vārdu nozīmēm, secību, pakārtojumiem, sakārtojumiem, kārtām, izteiksmēm, koherenci, kohēziju, hronoloģiju, frazeoloģiju, sinonīmiju. Tas viss ir vajadzīgs, lai radītu tekstus vieglajā valodā. Tā ir kodols, pats būtiskākais un tīrākais veidojums, kas paliek, atmetot visu lieko. Bez lišķības un māņiem, bez liekulības un tukšām frāzēm, bez aplinkiem un maldiem. Tikai lasītājs un skaidrs vēstījums.
Nesen man izdevās iedzīvināt ilgi lolotu sapni, un kļuvu par redaktori "Stāstiem vieglajā valodā". Iepriekš biju strādājusi tikai ar lietišķajiem tekstiem, bet nu manās rokās bija nonākusi daiļliteratūra, kurā ne vien jāsakārto teksts atbilstoši vieglās valodas nosacījumiem, bet arī jāpatur galvenās daiļliteratūras funkcijas: izklaidēt, sniegt jaunu informāciju, rosināt emocijas, parādīt kultūrspecifiskās vienības, atspoguļot vēsturiskus notikumus un nodrošināt iespēju paplašināt vārdu krājumu un zināšanas. Papildus jāuzmana teksta plūdums, ritms, loģika un intriga. Pieņemt lēmumus šajā procesā ne vienmēr ir vienkārši.
Sēžot pie datora, ilgi svārstos, vai Gustavs būs zēns, puika, puisis, puisēns vai dēls – sinonīmija vieglajā valodā nav ieteicama, un man jebkurā gadījumā jāpatur vārds un personas vietniekvārds. Ko izvēlēties trešo? "Dēls" atkrita uzreiz, jo tad Gustavam vienā stāstā būtu par daudz lomu, turklāt viņš saviem vecākiem nemaz nav īstais dēls. "Puisēns" – ‘mazs zēns’. Neder, jo Gustavs augumā mazs, taču domā lielas domas. "Puika" – ‘zēns’ vai ‘nepieredzējis, nenopietns jaunietis’. Arī neder, jo Gustavs ir ļoti nopietns. "Zēns" – ‘vīriešu dzimuma bērns līdz 11 gadiem’. Izskatās, ka būs īstais. Apsvēru iespēju padarīt Gustavu par "puisi", tomēr no šīs domas atteicos, jo Gustavam ir tikai astoņi.
Vieglajā valodā nevajadzētu lietot palīgteikumus, taču dažkārt tas nav iespējams, un vēl citu reizi izvairīšanās no palīgteikuma padara konstrukciju neveiklu un smagnēju. Nu, piemēram: "Koļa nesatraucas. Viņš domā, ka Marijai un Solvitai viss ir kārtībā." Šeit bez palīgteikuma iztikt grūti. Varētu jau sadalīt teikumu divās daļās un mainīt tās vietām: "Marijai un Solvitai viss ir kārtībā. Tā Koļa domā." Bet tad mainītos Nikolaja domu nozīmīgums un būtu jāizvērš plašāks stāstījums par to, vai tiešām abām sievietēm viss kārtībā. Taču autore pie Marijas un Solvitas nama tekstā vairs neatgriežas, un es atstāju palīgteikumu. Citā stāstā Rūdolfs saka: "Darbiniece man sacīja, ka viss būs labi." Varētu veidot tiešo runu: "Darbiniece man sacīja: "Viss būs labi!"" Taču tad es būtu sakomponējusi tiešo runu tiešajā runā, un tas mulsinātu lasītāju vēl vairāk. Tāpēc arī šeit palīgteikums paliek. Bet teikumā "Meita lūdzās tēvam, lai putnu apžēlo," gan palīgteikumu metu ārā un atstāju: "Meita lūdza putnu apžēlot."
Jāpārbauda arī vārdu kārtība, lai teikums iespējami precīzi paustu notiekošo. Ja Jānis un Anita atkāpjas viens no otra, tad apkārt būtu jābūt vēl cilvēkiem, no kuriem atkāpties. Taču šajā epizodē viņi ir divatā. Mainu vārdus vietām, un tagad Jānis un Anita viens no otra atkāpjas – svarīgāka taču ir darbība. Tad jāpārskata, vai viss pateikts bez liekiem vārdiem un skaidri: tātad Modris nevis devās laukā no telts, bet izgāja no tās, un uzdevums palīdzēt cilvēkam bija nevis Elfa dzīvei, bet pašam Elfam. Pēc tam jāizvērtē arī visi skaitļa vārdi – Anita dabūja divnieku. Tas ir atvasināts vārds, tāpēc labāk rakstīt ar vārdiem. Turpretī Jāņa vecumu – 26 gadi – pierakstu ar cipariem, lai nav tik gari.
Visbeidzot pārliecinos, vai katrā īsstāstā palicis kaut kas neatbildēts un nezināms. Taču kaut kas viens, lai nebūtu par daudz. Un tad apsveru, kā palīdzēt lasītājam to izsecināt. Piemēram, veseri par āmuru nepataisīju. Taču lūdzu ilustrāciju autorei pielikt klāt attēlu, kur skaidri var saprast, ko Jūls turēja rokās, kad gribēja sadauzīt statuju. Ja kāds no lasītājiem nezinās, kas ir veseris, varēs to saprast, ieskatoties attēlā.
Kad visi sākotnējie slīpēšanas darbi ir galā, ņemu stāstu izdrukas padusē un dodos pie lasītājiem. Tā ir viena no būtiskākajām atšķirībām, rediģējot tekstu vieglajā valodā: parasti autori nesatraucas, vai viņu radītais teksts spēs pilnībā nodot iecerēto vēstījumu. Katram lasītājam paliek plaša telpa, lai analizētu, izvēlētos un, iespējams, iedzīvinātu tekstā arī ko tādu, kas sākotnējā scenārijā nav bijis iecerēts. Taču teksts vieglajā valodā tiek radīts, lai kalpotu lasītājam. Tāpēc ne autoram, ne redaktoram nevajadzētu vienpusīgi (vai divpusīgi) nospriest, kas lasītājam ir obligāti jāsaprot un jāzina. Tā vietā savi spriedumi ir jāpārbauda.
Darbs kopā ar lasītājiem nav viegls, jo jāiemanās pārbaudīt tekstu un attēlus, nevis lasītāju. Pie skolēniem tas ir īpaši grūti – viņu acīs esmu kā skolotāja, un skolotājas taču liek atzīmes un uzdod grūtus jautājumus. Man jādod mazā pirkstiņa solījums, ka viņiem ir atļauts lasīt un kļūdīties un ka es viņus nelabošu. Pamazām jaunieši atraisās, un, lasot stāstu, iegrimstam sarunās par dzīvi un nāvi, draugiem, uzticēšanos, atkarībām. Pusotra stunda paskrien teju nemanot – tikai sagurums lasītāju acīs atklāj, cik enerģijas patiesībā esam veltījuši kvalitātes kontrolei. Mēs tiksimies vēl dažas reizes – pie lasītājiem jāpārbauda visi stāsti.
Ap šo laiku līdz pieņemšanas un nodošanas aktam atlikuši vēl divi būtiski uzdevumi. Otrais no tiem – izpucēt maketu – ir vienkāršs. Turpretī pirmais uzdevums – saskaņošana ar autoriem – manī raisa satraukumu. Apsveru, vai neatteikties no izmaiņu reģistrēšanas – varbūt paši būs piemirsuši, ko rakstīja, un neievēros, cik izmaiņu patiesībā daudz? Dažviet pāri tekstam stiepjas sarkansvītrots palags, bet – goda vārds – visi labojumi veikti pēc būtības. Trīs dienas vilcinājusies, nolemju saskaņošanu uzticēt projekta vadītājai. Taču bailes izrādās veltas – autori rūpīgi pārskatījuši labojumus un ierosinājuši vēl pa kādam vērtīgam ieteikumam.
Vieglās valodas kopiena Latvijā nav liela, taču daiļliteratūras pasaulē tā veidojas gluži kā ģimene. Pieredzi vieglās valodas laukā nevar izstāstīt, bet tikai ieskicēt. No sirds ceru šajā saimē ieraudzīt arvien jaunus cilvēkus, jo prasme rakstīt vieglajā valodā palīdz ar citu skatu paraudzīties arī uz pārējiem tekstiem. Un tas ir vērtīgi.
0