Politisko procesu vērtēšanā pretinieks bieži tiek novērtēts par zemu vai, tieši pretēji, jēgu mēģina saskatīt tur, kur tās nav.
Arī cilvēkiem, kuri pretendē uz samērā objektīvu vēstures, politikas un to veidotāju analīzi, ir subjektīvas simpātijas. Šāds subjektīvisms ir neizbēgams, un nav jēgas par to taisnoties, kamēr vien pētnieks puslīdz skaidri definē savu vērtību sistēmu. Tomēr problēmas rada dažas šī subjektīvisma izpausmes.
Pirmā un biežāk sastopamā – nesimpātiskas personas, politiskās partijas, pat veselas valstis tiek novērtētas par zemu. Ja mēs pārskatītu dažādu jomu ekspertu spriedumus 2022. gada rudenī pēc Ukrainas karaspēka veiksmīgā pretuzbrukuma Krievijas okupantiem Harkivas reģionā, netrūktu spriedumu, kuros uzsvērts, ka Krievijas armija ir tehnoloģiski atpalikusi, slikti apmācīta un demoralizēta, bet Krievijas ekonomika ir sabrukuma priekšā. Nākamo divu gadu laikā raksturojums "milzis uz māla kājām" tika lietots retāk, tomēr joprojām bija sastopams, lai gan bija skaidrs, ka Putina režīms un Krievija kopumā ir novērtēta par zemu. Kad jūs pēdējo reizi lasījāt vārdu salikumu "Krievijas sakāve"? Pēdējo mēnešu laikā biežāk var saskarties ar "Ukrainai pieņemams (pa)miers". Ir atšķirība.
Kaut kas līdzīgs saistās ar Donalda Trampa darbošanos ASV politikā. Daudziem ekspertiem viņa pirmais pilnvaru termiņš šķita kā pārpratums, kurš vairs neatkārtosies, jo Tramps esot parādījis, kas viņš ir, – tam sekoja kopumā pareizs bijušā un arī esošā prezidenta kļūdu un rakstura īpatnību uzskaitījums. Ar šo subjektīvisma kļūmi saskaras ne tikai eksperti, bet arī daudzi vēlētāji, kuri apgalvo, ka nav varējuši iedomāties, ka šāds – seko dažādi neglaimojoši apzīmējumi – tiks ievēlēts. Tas balstās banālā uzskatā, ka savs viedoklis ir vissaprātīgākais, tātad atšķirīgus uzskatus "normāli cilvēki" neatbalstīs. Tā, protams, ir kļūda, bet garlaicīga.
Interesantāka situācija ir iebraukšana otrā grāvī. Viens no 20. gadsimta ASV labākajiem zobgaļiem Graučo Markss (1890–1977) ir teicis: "Viņš var izskatīties kā idiots un runāt kā idiots, tomēr neļaujiet sevi apmānīt. Viņš patiešām ir idiots." Idiota vietā var lietot citus negatīvus apzīmējumus, tomēr tas nemaina lietas būtību – visnotaļ prātīgi, akadēmiskus augstumus sasnieguši vīri un sievas regulāri ignorē Marksa ieteikumu un mēģina pretiniekā saskatīt kādu tālejošu plānu, dziļu domu, pat ideoloģiju.
Kad Krievijas eksperti Rietumos izdomāja, ka Putins ir paliekošāks un bīstamāks par neizteiksmīgo bijušo čekistu, sākās masveidīga Putina ideoloģisko tēvu meklēšana. Visā nopietnībā tika apgalvots, ka, lai saprastu Putina Krieviju, esot jālasa Aleksandrs Dugins (1962) un Ivans Iļjins (1883–1954). Es neapgalvoju, ka Putins & Co. šos autorus nav lasījuši, tomēr, manuprāt, eksperti meklē sarežģītu skaidrojumu tur, kur der arī vienkāršāks. Ja es varu nesodīti čakarēt ļaudis paša valstī un vēl pusi pasaules, kāpēc man to nedarīt? Neatkarīgi no tā, vai kaut kādi autori var dot ideoloģisku pamatojumu čakarēšanai.
Bulgāru izcelsmes politikas pētnieks Ivans Krastevs, kuram patīk radīt sev viegla ciniķa un skeptiķa tēlu, pēdējos gados atkal un atkal demonstrē ciniķim un skeptiķim neraksturīgu naivumu un dogmatismu, skaidrojot, ka Putina agresiju pret Ukrainu diktē Putina paranoja par Krievijas izmiršanu. Proti, agresijas – kuru Krastevs nosoda – slēptais mērķis esot cilvēkresursu iegūšana. Slovēņu izcelsmes filozofs Slavojs Žižeks, kurš atšķirībā no daudziem Trampa parādīšanos jau sākotnēji uztvēra nopietni, nenoguris cenšas to ielikt kādā plašākā kontekstā, meklējot ideoloģiskas līdzības, sakarības, priekštečus: "konservatīvā revolūcija" pagājušā gadsimta otrajā–trešajā desmitgadē, Karls Šmits (1888–1985). Ir nācies lasīt arī citu intelektuāļu skaidrojumus, kuri pamanās Trampu ar viņu atbalstošā miljardiera Pītera Tīla starpniecību sasaistīt ar franču domātāju Renē Žirāru (1923–2015), kurš esot ļoti ietekmējis Tīlu, tātad arī visu to jautro kompāniju, kura šobrīd ir pie varas ASV.
Tas ir vienlīdz smieklīgi, skumji un kaitinoši, jo rodas iespaids, ka labu humanitāro izglītību guvušie ļaudis ir aizmirsuši par vairākus gadsimtus seno, joprojām jēdzīgo "Okama bārdas naža" principu, kas paredz – ja ir divi vienlīdz ticami skaidrojumi, priekšroka dodama vienkāršākajam. Žižeks pats nesenā intervijā BBC lietoja (turklāt ne pirmo reizi) raksturojumu "jaunais bezkaunības laikmets" (a new age of shamelessness). Nav nepieciešamības mēģināt kontekstualizēt Trampu (Putinu, Orbānu, Serbijas prezidentu Vučiču un vēl daudzus līdzīgus personāžus, tostarp Latvijā), ja skaidrojums ir vienkāršāks. Ja būt bezkaunīgam (regulāri melot, uzskatīt citus par muļķiem, būt gatavam pārkāpt rakstītus un nerakstītus likumus) ir politiski izdevīgi, tad kādēļ to nedarīt?! Ja kāds – atbalstītājs vai oponents – ietērpj manu bezkaunību ideoloģiskā pamatojumā ("krievu pasaule", "MAGA" utt.), ļoti labi. Ja šāda pamatojuma nav – arī labi. Piemēram, Salvadoras diktators un Trampa draudziņš Najibs Bukele (1981) vienkārši ir bezkauņa un iztiek bez ideoloģijas.
Runa nav par to, ka eksperti nepareizi nolasa (pārāk sarežģī) politiķus un vēsturi. Eksperti domā diskursu un naratīvu kategorijās. Viņi tā ir pieraduši, tā viņiem ērtāk. Problēma ir tā, ka jebkura sistēma – arī bīstama, nepareiza – a priori nozīmē kaut kādu prognozējamību, loģiku. Ja es piedēvēju Putinam kādu sazarotu uzskatu sistēmu – nevis vienkārši secinu, ka darīšana ar cinisku nelieti, es gandrīz garantēti kļūdos viņa rīcības prognozēšanā. Citiem vārdiem sakot, ja es pretinieku pats savām rociņām darinu par ideoloģisku pretinieku (jo nespēju sagremot, ka pretinieks ir vienkārši bandīts), tad sagaidu, ka šis pretinieks rīkosies noteiktas ideoloģijas kontekstā, un esmu varen pārsteigts (klasisks piemērs ir vaimanas par Trampa neprognozējamību), kad prognozes nepiepildās. Trampa, Putina un līdzīgu indivīdu rīcībā nav jāmēģina saskatīt kaut kādu uzskatu sistēmu. Ir varas un naudas kāre (dažos gadījumos arī bailes no atmaksas par sadarīto), kuras dēļ ideoloģiskās konstrukcijas (impērija, izolacionisms, īpašais ceļš, tauta pret eliti) tiek lietotas pēc vajadzības. Uzskatu nav, ir intereses.
No manas tēzes izriet ļoti praktisks secinājums. Ar šādiem puišiem nerisina sarunas par viņu rīcības neatbilstību demokrātijai, vispārcilvēciskām vērtībām vai pat racionālam saprātam (jo šo puišu izpratnē racionāls ir tas, kas tuvākā nākotnē nes labumu viņiem, nevis kādai valstij pēc desmit vai divdesmit gadiem). Pēc kārtējās Krievijas sarīkotās diversijas vai provokācijas kādā Rietumu valstī ir jāseko nevis "nopietnām bažām" un "nosodījumam", bet, teiksim, elektrības pazušanai Maskavas centrā. Vai nu jūs spēlējat pēc viņiem pierastiem noteikumiem, vai nespēlējat vispār. Vaimanas, ka šādi varot notikt eskalācija, ir absurdas. Centieniem izvairīties no eskalācijas ir jēga tad, ja iesaistītās puses ievēro kopējus spēles noteikumus. Jūs, protams, varat atsacīties padzīt zagli, baidoties, ka atriebjoties viņš iemetīs jums pa logu degmaisījumu, bet nevajag iedomāties, ka zaglis zaudēs par jums interesi tāpēc, ka nepretosieties.
Stāstā par to, ka bieži ir lieki meklēt ideoloģisku pārliecību politisko līderu rīcībā, ir arī nosacīti labā daļa. Eksperti var rakstīt garus analītiskus tekstus par kādas sabiedrības pievēršanos ideoloģiskai konstrukcijai, tomēr vēsture liecina, ka ierindas pilsonis pirmkārt un galvenokārt ir konjunktūrists. Grūti noliegt, ka līderi var izskalot smadzenes un sabiedrības liela daļa var būt ideoloģiski nozombēta, tomēr principā cilvēks vēlas, lai viņam liek mieru, nevis mobilizē kādas ideoloģijas vārdā.
Nobela prēmijas laureāts literatūrā Ivans Buņins (1870–1953) jau trimdā, aprakstot vecās iekārtas sabrukumu Krievijā 1917. gadā, lietoja ļoti precīzu darbības vārdu "sliņala" (слиняла). Varbūt gramatiski ne visai precīzi, bet jēdzieniski tuvāk latviešu valodā tas skanētu, ka vara "izbalēja", "nopluka". Krāsa viegli nolobījās. Patiesībā nebija varenu lūzumu un katastrofu – vienkārši izrādījās, ka sabiedrības vairākumam ir vienalga, kas ar Krievijas impēriju notiek. Jau nepilnus desmit gadus vēlāk boļševiki metās cīņā ar jaunu pretinieku – "обывательство" (mietpilsonība). Tika konstatēts, ka partijā un valsts iestādēs čum un mudž no ļaudīm, kuri vairāk par visu vēlas mierīgu, materiāli puslīdz nodrošinātu dzīvi. Ja šī mērķa sasniegšanai bērns jāsauc par "Marlenu" (Markss un Ļeņins) vai "Vilenu" (Vladimirs Iļjičs Ļenins), jāvicinās ar ideoloģiski pareiziem lozungiem, jāpiedalās mītiņos un jāatsakās no apglabāšanas zemē par labu kremēšanai – nav problēmu. Iepriekš tā paša mērķa sasniegšanai tika ievēroti citi rituāli. Sabiedrības vairākums nebija nedz ideoloģiski noturīgi monarhistisks un pareizticīgs, nedz patiešām pārliecināti boļševistisks.
Te var jautāt: ar ko masu cinisms ir labāks par līderu cinismu? Manā skatījumā ir labi, ka patiesu fanātiķu ir samērā maz (Putina Krievijā ir dzirdētas aplēses par 10–20%), bet vairums vai nu tēlo, vai arī viegli maina savus uzskatus. Šāds vērtējums, protams, arī ir diezgan cinisks, jo šausmu lietas var sastrādāt arī minoritāte vai vienaldzīgs vairākums. Tomēr vidējā un garākā termiņā publikas vairākuma konjunktūrisms, kā liecina, piemēram, PSRS sabrukums, noved pie tā, ka pat ciniski līderi un talantīgi manipulatori nespēj izdomāt arvien jaunas, pārliecinošas ideoloģijas sabiedrības pakļaušanai.
0