Pēdējos gados arvien biežāk manāma tendence, ka cilvēki paši bez psihiskās veselības speciālista izvērtējuma sev nosaka mentālās saslimšanas, lai skaidrotu emocionālus pārdzīvojumus, jeb pašdiagnosticējas. Vēl pirms kāda laika pieaugums pašdiagnostikā tika skaidrots ar sabiedrības psihiskās veselībpratības līmeņa celšanos, bet pēdējā laikā, īpaši kopš kovida pandēmijas, šajā aspektā arvien kritiskāk tiek aplūkota tiktoka un instagrama ietekme. Pašdiagnosticēšanās var būt gan īslaicīga, piemēram, "es šobrīd piedzīvoju trauksmi vai depresiju", gan pilnīga personas identifikācija ar konkrētu traucējumu vai slimību, kad tā kļūst par daļu no personības.
Trīs lielie pašdiagnostikas jautājumi
Par pašdiagnostiku aizvien notiek karstas diskusijas, kuras lielā mērā var iedalīt trijos jautājumos: kurš pazīst cilvēku vislabāk?; kurš zina, kā labāk diagnosticēt?; kurš vislabāk pārzina psihiatriskās diagnozes? Pašdiagnostikas noliedzēji teiks, ka cilvēki nespēj objektīvi novērtēt sevi un savu uzvedību, ka viņiem nav pietiekamas informācijas par grodo diagnostikas procesu un kritērijiem vai ka cilvēki, kas sevi diagnosticē, līdz galam neizprot diagnozes būtību un vispārējo nozīmi. Savukārt pašdiagnostikas aizstāvji teiks, ka cilvēkiem ir pieeja savām dzīvotajām pieredzēm, tāpēc viņi spēj sevi diagnosticēt vislabāk; diagnostikas procesi var būt kļūdaini un neprecīzi; speciālisti, kas rakstījuši DSM diagnostikas rokasgrāmatu, paši nav dzīvojuši ar šīm diagnozēm, tāpēc to apraksti mēdz atšķirties no dzīvotās pieredzes (piemēram, cilvēki, kas veidojuši autiskā spektra traucējumu diagnozes aprakstu, paši nav autiskajā spektrā).
Sava daļa patiesības ir abu pušu – gan pašdiagnostikas aizstāvju, gan noliedzēju – argumentos. Tomēr, ņemot vērā gan manis pašas pieredzi, gan augošo pašdiagnostikas tendenci pusaudžu un jaunu cilvēku vidū, šajā rakstā vēlos vairāk izgaismot noliedzēju pusi – to, kādēļ būtu nepieciešams izvairīties no pašdiagnosticēšanās un uzticēties speciālistiem: psihologiem, psihiatriem un ārstiem psihoterapeitiem.
Oficiālie diagnostikas ceļi
Diagnostikas labā prakse ir diezgan sarežģīta, tādēļ procesā tiek iesaistīti vismaz divi speciālisti – klīniskais psihologs un psihiatrs, kas ilgus gadus mācījušies, lai izprastu cilvēka psiholoģiskos mehānismus un atšķirtu normālu un klīniski patoloģisku situāciju. Klīniskais psihologs to dara ar interviju un psiholoģisko instrumentu palīdzību. Instrumenti ir adaptētas un standartizētas aptaujas, ko aizpilda vai nu pats pacients un pacienta tuvinieki, vai arī citi speciālisti, kas strādā ar pacientu. Dažos gadījumos tiek aptaujāti visi iesaistītie, tādējādi veidojot objektīvāku ainu. Apstrādātie aptauju rezultāti tiek salīdzināti ar vidējiem rādītājiem sabiedrībā (veselu cilvēku vidū) un klīniskajā populācijā (diagnosticētu cilvēku vidū). Apvienojot rezultātus ar cilvēka dzīvesstāstu un aktuālajām grūtībām, klīniskais psihologs izdara netiešus secinājumus par potenciālo diagnozi un sagatavo atzinumu. Atzinumam ir būtiska nozīme nākamajā posmā, kur psihiatrs, izmantojot DSM slimību klasifikatorā aprakstītos diagnozes kritērijus un veicot atbilstošu klīnisko interviju, nosaka piemērotāko diagnozi vai izvirza par to hipotēzi. Bieži vien šis process ieilgst, jo pacientam ir vairāku diagnožu simptomi vai ārstniecības vadlīnijas nosaka stingrāku un garāku novērošanas periodu pirms diagnozes uzstādīšanas.
Diagnozi var piešķirt arī ārsti psihoterapeiti (un nevis vienkārši psihoterapeiti vai psihoterapijas speciālisti, par atšķirībām esmu rakstījusi jau iepriekš), kā arī diagnozes iegūšanas ceļš var būt īsāks – piemēram, tikai ar DSM klīniskās intervijas palīdzību un skrīninga instrumentiem. Garāks diagnozes ceļš būs sarežģītākos gadījumos, īsāks – vieglākos. Tā ir Latvijas sistēma, taču ārzemēs diagnozi var noteikt gan psihologs, gan psihoterapeits, bet psihiatrs tiek piesaistīts tikai komplicētos gadījumos.
Līdzīgi instrumenti, ko diagnostikā izmanto klīniskais psihologs, tiek lietoti gan psiholoģijas zinātnes pētniecībā, gan citos procesos. Ir arī instrumenti, kas radīti tieši pētniecībai un piemēroti konkrētu secinājumu izdarīšanai par tendencēm un paradumiem sabiedrībā u.c. Tos lielākoties izplata valsts vai pētniecības institūcijas, un, pareizi izmantoti, tie ir lielisks veids, kā pētīt un noteikt psihiskos procesus sabiedrībā. Bet līdzās tiem internetā klejo mistiskas aptaujas, kas diagnosticē autismu un nosaka IQ ar pāris klikšķiem. Šie "instrumenti", kas piedāvā secinājumus par EUR 7,99, bieži vien kalpo par pamatu neprecīzai pašdiagnostikai. No visiem diagnostikas veidiem tāda aptauja ir visneuzticamākā diagnozes prognozētāja, un tās rezultāti nav indikatīvi slimībai.
Kāpēc pašdiagnostika var būt riskanta?
Ir nepieciešams iziet pilnu diagnostikas ceļu, lai varētu izdarīt daudzmaz objektīvus secinājumus par potenciālajām slimībām. Pašdiagnoze var apgrūtināt šī ceļa iešanu ar atvērtu prātu un tāpēc rada pacientam risku nonākt situācijā, kurā viņš kā pareizo gatavs pieņemt tikai vienu atbildi no speciālista. Tas var kavēt kopīgu darbu un traucēt veidot īstu dialogu, būt atklātam par sevi un savām grūtībām. Psihiskās veselības lauciņā tikai pilnīgā patiesumā un uzticībā iespējams nonākt pie palīdzošām atbildēm.
Interneta testiņi un video kā argumentus traucējumiem bieži vien min tikai simptomus, taču simptomi nav diagnozes. Simptomi var gan parādīties, gan pazust atkarībā no vides, garastāvokļa, notikumiem dzīvē. Piemēram, nogurums ir depresijas simptoms, taču nogurumu mēs izjūtam katru dienu un pats par sevi tas neliecina par saslimšanu. Augsts rādītājs 9 jautājumu skrīningā depresijas noteikšanai liecina par grūtībām cilvēka dzīvē, taču nav pietiekams pamats diagnosticēt depresiju, ja vien klīniskās intervijas laikā neatklājas papildu problēmas. Tāpat ir normāli, ja cilvēks nespēj nosēdēt mierīgi, izjūt grūtības koncentrēties garlaicīgiem darbiem, aizmirst lietas vai dienām ilgi klausās uz riņķi vienu dziesmu. Tikai apzinot visu dzīves pieredzi un kombinējot to ar apkārtējo novērojumiem un liecībām par ierobežotu funkcionēšanu, ir iespējams izdarīt secinājums par uzmanības deficīta un hiperaktivitātes traucējumu (UDHT) diagnozi.
Man reiz bija 15 gadus veca kliente, kura bija pārliecināta, ka viņai ir UDHT. Viņa sūdzējās par grūtībām koncentrēties mācībām, nespēju līdz galam padarīt darbus, nepieciešamību visu laiku kustēties un hiperfokusu uz mazsvarīgām lietām. Iztaujājot sīkāk, atklājās, ka viņa minētās grūtības visspēcīgāk jūt sestdienās, cenšoties nosēdēt pie mācību grāmatām ilgāk par 3 stundām. Prasīju, kāda sestdiena, viņasprāt, būtu cilvēkam bez UDHT. Atbilde mani šokēja – mācības 8 stundas no vietas, 10 minūšu pauzes ik pēc 2 stundām. Šobrīd viņa to spējot tikai 3 stundas, un tad paliekot arvien grūtāk fokusēt uzmanību, taču viņa tāpat turpinot mācīties 8 stundas. Manuprāt, ir apbrīnojami, ka bērns pēc nogurdinošas nedēļas skolā un pulciņos spēj visu sestdienu sēdēt pie mācību grāmatām. Mans profesionālais ieteikums bija sestdienās atpūsties – satikt draugus, iziet ārā, nodarboties ar fiziskām aktivitātēm. Jā, pētījumi rāda, ka UDHT pieaugums skaidrojams ar to, ka sabiedrība labāk atpazīst traucējumus, ir mainīti DSM kritēriji un diagnoze ir destigmatizēta, tomēr, manuprāt, pasaulē, kurā katru dienu jāsēž pie mācību grāmatām vismaz 8 stundas, mums visiem ir UDHT.
Sociālo mediju ietekme uz pašdiagnostiku
Iedomāsimies, ka Zane tikko izšķīrusies no sava drauga, jo kādā pasākumā ir viņu krāpusi un draugs vairāk nevēlas būt kopā. Tās ir jau trešās neizdevušās attiecības, un Zane vaino sevi par to, kā viss izvērties. Noskatījusies video ar kādas nezināmas amerikānietes stāstu par dzīvi ar robežstāvokļa personības traucējumiem un par to saistību ar traumatiskiem notikumiem bērnībā, Zane saskata līdzību ar sevi. Viņa sāk meklēt informāciju par šo diagnozi, un sociālo mediju algoritms piedāvā arvien vairāk un vairāk satura. "Put a finger down if you’ve ever felt a need to act on stupid decisions," kāda sieviete telefona ekrānā saka, un Zane pārliecinoši noliec pirkstu, jo tik tikko ir krāpusi savu draugu un pagājušajā nedēļā nopirkusi nesamērīgi dārgas kurpes, kuras nekur nevar uzvilkt. Patērējot līdzīgu video saturu telefonā 5 stundas dienā, viņa kļūst arvien vairāk pārliecināta par robežstāvokļa diagnozi un arvien biežāk pieķer sevi pie domām, kas atkārtojas telefona ekrānā – viņa vēlas sev nodarīt pāri, pārmērīgi pārdzīvo par sīkumiem un nespēj izveidot nevienas ilgtermiņa attiecības (izņemot tās 5 draudzenes, kas viņai ir no pamatskolas).
Šo procesu sauc par sociālo mediju pašapliecinošo ciklu (self-fulfilling cycle), kas, pētniekuprāt, var cilvēkos radīt jaunus patoloģiskus uzvedības modeļus. Zanes gadījumā interneta robežstāvokļa kopiena pieņem un spēj izskaidrot viņas grūtības, un tas atvieglo viņas iekšējās ciešanas un apmierina vēlmi novirzīt atbildību. Taču, lai šai kopienai piederētu, Zanei sevī jāmeklē un jāizgaismo arvien vairāk patoloģisku domu un darbību, kuras, iespējams, līdz šim nav viņai traucējušas vai pat nav bijušas. Zane, protams, ir izdomāts tēls, taču piesauktā publikācija dod potenciālus skaidrojumus tam, kādēļ cilvēki nodarbojas ar mentālo saslimšanu pašdiagnostiku:
- simulācija: cilvēki var zināt, ka viņiem šādas saslimšanas nav, taču simulēt tās simptomus. Tas lielākoties notiek personīgā labuma gūšanai, piemēram, lai saņemtu uzmanību, atbalstu un empātiju no citiem;
- sociālo mediju radītas slimības: cilvēks neapzināti kopē kādai slimībai raksturīgus uzvedības modeļus un veiksmīgas kopēšanas rezultātā saņem pozitīvu atgriezenisko reakciju no kopienas, kas izveidojusies ap slimību. Viens izteikts piemērs ir Tureta sindroma vilnis pirms pāris gadiem, kad ievērojami pieauga Tureta sindroma gadījumu skaits klīniskajā praksē. Lielai daļai pacientu tas pārgāja pats no sevis pāris gadu laikā un lielā mērā bija izskaidrojams ar sociālo mediju ietekmi;
- interneta Minhauzena sindroms: apzināti vai neapzināti sevis paša izraisīta mentāla saslimšana, ko uztur sociālais atbalsts un pozitīva uzmanība;
- identitātes neprāts: cilvēki, kas mentālās veselības kopienās meklē un atrod savu identitāti.
Lielākoties tikai simulēšanas gadījumā cilvēks apzinās, ka konkrētās slimības pazīmes un simptomi viņam patiesībā nepiemīt, taču pārējos trīs rīcības modeļus bieži vien vada apziņai slēpti psiholoģiski mehānismi. Visos šajos gadījumos pašdiagnoze nesakritīs ar patieso diagnozi. Tomēr ir vērts uzsvērt, ka ne visi cilvēki, kas pašdiagnosticējas, to dara nepareizi un daļa cilvēku internetā iegūst skaidrojumu gadiem ilgi pastāvējušām ciešanām. Nereti cilvēkiem palīdzība nemaz nav pieejama, speciālisti atrodas tālu vai trūkst līdzekļu, lai saņemtu oficiālu diagnozi, tāpēc pašdiagnoze ir vienīgais variants, kas tālāk paver iespējas iegūt daudz palīdzošu resursu un atbalstu.
Piebildei – ja jums likās, ka Zanei nav robežstāvokļa personības traucējumu, tad esat kļūdījies. No tā, ko esmu jums par Zani izstāstījusi, nav iespējams izdarīt par to secinājumus. Būtu nepieciešama pilna anamnēze, un pat tad varētu izvirzīt tikai hipotētisku diagnozi.
Pašdiagnostikas tendences pieaugums
Cenšoties skaidrot pašdiagnostikas tendences pieaugumu, Melburnas Universitātes pētnieki piedāvā teoriju par psihiskās veselības jēdzienu paplašināšanos (concept creep), kas notiek līdzās tādiem jau aprakstītiem procesiem kā psihiskās veselības destigmatizācija un sabiedrības mentālās veselībpratības uzlabošanās. Šajā teorijā tiek identificēti divi virzieni – horizontāla un vertikāla paplašināšanās, ko pati bieži novēroju.
Horizontālā paplašināšanās nozīmē, ka cilvēki kā mentālos traucējumus arvien biežāk identificē tādu uzvedību vai emocionālos stāvokļus, ko par traucējumiem nevar uzskatīt, – piemēram, ikdienas stresu vai pamatotu trauksmi. Savukārt vertikāla paplašināšanās nozīmē, ka cilvēki samērā nelielas grūtības uzskata par mentālajām saslimšanām. Piemēram, nelielas skumjas klasificē kā depresiju vai mainīgu garastāvokli un no tā izrietošu uzvedību sauc par bipolāriem traucējumiem.
Pētnieki hipotēzes pārbaudei aicināja 474 cilvēkiem aizpildīt dažādus psihometriskos testus, lai noteiktu viņu priekšstatus par psihisko veselību, veselībpratību, vēršanos pēc palīdzības u.c. Pētījumā konstatēts, ka pašdiagnozi visbiežāk uzstāda gados jaunāki un politiski liberāli noskaņoti cilvēki. Viņiem parasti ir iekļaujošāks skatījums uz psihisko veselību, viņi ir vairāk atvērti sarunām par to, un viņiem ir augstāks veselībpratības līmenis. Taču vecums un politiskie uzskati nav vienīgie faktori. Otra grupa, kas bieži nodarbojas ar pašdiagnostiku, ir cilvēki, kuriem ir augsts stresa līmenis un plašas zināšanas par mentālo veselību vai konkrēto slimību. Jo mazāk kauna vai baiļu cilvēks izjūt par potenciālo diagnozi, jo vairāk atvērts viņš ir pašdiagnostikai.
Šos rezultātus netieši apstiprina cits pētījums, kurā secināts, ka pašdiagnostika kopumā ir precīzāka tām diagnozēm, kuru nosaukums jau pasaka priekšā diagnozes būtību. Piemēram, ģeneralizētu trauksmi cilvēki sev diagnosticē ar augstāku atbilstību nekā bipolāros traucējumus vai māniju. Tāpat cilvēkiem, kas pašdiagnosticējas, diagnozes smaguma pakāpe būs mazāka nekā tiem, kas saņēmuši oficiālu diagnozi. Piemēram, neliela sociālā trauksme var radīt neērtību sociālās situācijās, grūtības uzsākt sarunu, atbrīvoties vai dažreiz liek izvairīties no sociālām situācijām. Savukārt tie, kas sociālās trauksmes diagnozi saņēmuši oficiāli, drīzāk varētu paši sevi ieslodzīt četrās sienās, lai tikai nesatiktu citus cilvēkus.
Un ko tālāk?
Pašdiagnostika ir abpusgriezīgs zobens. No vienas puses, tā var kavēt piemērotas ārstniecības saņemšanu, veicināt patoloģisku uzvedību un mentālās veselības problēmas arvien lielākam skaitam cilvēku. No otras puses, pašdiagnoze var būt būtisks solis tuvāk atklātai sarunai par mentālo veselību un ļauj arvien lielākam cilvēku skaitam meklēt un saņemt profesionālu palīdzību. Mūsu kopīgajam mērķim vajadzētu būt dzīvot sabiedrībā, kurā ikviens var būt vesels un laimīgs, un iespēja vērsties pēc palīdzības ir būtisks solis uz to. Par lielāko problēmu pašdiagnozes sakarā uzskatu pašstigmatizācijas risku: "Es nevaru to izdarīt, jo man ir diagnoze!" Mentālās veselības kontekstā mēs gribētu šo teikumu virzīt tuvāk: "Es varu to izdarīt, un man vajadzīgs A, B un C, lai viss sanāktu!" Tad arī pašdiagnozes nebūs problēma.
0