Pirms 7 gadiem pārcēlāmies uz Avotiem no koka ēkas ar zaļu iekšpagalmu, kurā auga jāņogas, tika žauta veļa un rotaļājās bērni. Bijām nopirkuši dzīvokli kvartālā, ko ieskauj Čaka, Matīsa, Avotu un Bruņinieku iela, Rīgas centrā veidojot vienu no lielākajiem ēku masīviem, ko nesadala neviena iela. Pirmos sešus gadus es spēju pieciest Avotu apkaimes publiskās ārtelpas specifiku, bet tad pieteicās meita un es ar šausmām sāku aplūkot viņas nākotnes ikdienu. Jā, mums ir Ziedoņdārzs, bet pārējā Avotu apkaime ir viena no visblīvāk apdzīvotajām vietām Rīgā un drīzāk atgādina tuksnesi – milzīgais trokšņu, putekļu un izplūdes gāžu piesārņojums; zaļo teritoriju trūkums; šaurās ietves, kur mudž elektroskrejriteņi, velo kurjeri un suņi bez pavadas; ēnas trūkums vasarās, sniega kupenas ziemās un nošļakstītas drēbes visos gadalaikos.
Dzīves kvalitātes indeksa topā starp lielajām pilsētām Rīga šogad ieņēmusi 84. vietu pasaulē (indeksā ietverti vairāki mainīgie lielumi, tostarp pirktspēja, piesārņojuma līmenis, mājokļu pieejamība, dzīves dārdzība, drošība, veselības aprūpes kvalitāte, pārvietošanās laiks uz darbu un mājām, kā arī klimatiskie apstākļi). It kā neslikti, taču Tallinai kaut kā izdevies ar milzu atrāvienu ieņemt 34. vietu, bet Viļņai – 54. vietu. Pilsētplānošanas teorētiķi uzsver, ka zaļa un apsaimniekota pilsētvide rada drošības sajūtu, tā ir labāk uzturēta un rada iespaidu, ka tā kādam ir nozīmīga un kāds par to rūpējas. Rezultātā samazinās noziedzības līmenis un tas veicina arvien plašāku iedzīvotāju iesaisti savas dzīves telpas labiekārtošanā. Šāda vide mazina tās iedzīvotāju un lietotāju stresa līmeni un uzlabo pašsajūtu. Tas savukārt veicina ekonomisko izaugsmi, jo uzņēmēji biežak izvēlas šādu apkaimi savām biznesa iniciatīvām..
Mēs varētu būt starp tiem 28 000 cilvēku, kas pēdējo piecu gadu laikā ir pametuši Rīgu (salīdzinājumam: Avotu apkaimē dzīvo apmēram 17 000 cilvēku), tomēr ik dienu izvēlamies te palikt. Palikt un ciest. Liels nopelns šajā izvēlē ir manai sievai, kurai patīk dzīvot Rīgas centrā, un viņa netaisās piekāpties, mani pārliecinot, ka ne jau mums, Avotu apkaimes iedzīvotājiem, ir jāmainās, gluži otrādi: mēs te dzīvojam un mums ir jābūt tiem, kas maina. Es iztēlojos Rīgu man sakām: "Ja tev kaut kas te nepatīk, durvis ir tur!" Rīgai nevajag čīkstuļus, te tiek norūdīts raksturs, te izdzīvo tikai stiprākie. Ja aizbrauksi, Rīgas tukšās ēkas atradīs citus, kas būs gatavi samierināties.
Tomēr pirms kāda laika manī radās cerība, un šai cerībai ir nosaukums, kas skan kā no pasaku grāmatas – "Zaļā stīga". Tā ir gandrīz 20 gadus veca Rīgas domes ideja, kas Avotu apkaimes iedzīvotāju dzīvi varētu patiešām uzlabot. Lieki teikt, ka šī ideja nav realizēta, bet tas, ka tāda doma kādam vispār ienāca prātā un tika uzlikta uz papīra, dod cerību. Tie, kas Avotu apkaimē dzīvojuši padomju gados, man aizrautīgi stāstījuši, kā spēlējās un pārvietojās caur iekšpagalmiem, kas visi bijuši savā starpā saistīti. No ielām nošķirta valstība ar pārsteigumiem un piedzīvojumiem. Tikai retajā pagalmā atradušās automašīnas, bet atkritumu savākšana tika organizēta, miskastes ik vakaru iztukšojot pa taisno atkritumu mašīnā, nevis konteineros pagalmā. Mūsdienās Avotu apkaimes iekšpagalmos eksistē vien reti un ne visiem zināmi ceļi, kur jāzina īstās ieejas, pagriezieni un vārtiņu krampīši. Tie ir savdabīgi teleporta tuneļi, kas savieno vietas, kuras iepriekš likās nesavienojamas. Zinātāji šos portālus glabā noslēpumā, lai bieža staigāšana nepievērstu vietējo uzmanību.
Iekšpagalmi mani sāka interesēt aizvien vairāk, es runāju par tiem ar cilvēkiem, un tas, kā parasti, atmaksājās – tika likti pamati nākotnes idejai par atvērto pagalmu svētkiem Avotu apkaimē, ļaujot visiem dažas dienas apmeklēt ikdienā slēgtos iekšpagalmus un apvienojot blakus esošus iekšpagalmus, lai veidotu jaunas attiecības un iedvesmotos. Pateicoties ainavu arhitektei Unai Kancānei, arī uzzināju par "Zaļo stīgu" – 2006. gadā izstrādātu domes priekšlikumu par iekškvartālu gājēju ceļu, kas savienotu Ziedoņdārzu ar centru. Izveidojot šo ceļu un paredzot tā potenciālu savienojumu ar citiem pilsētas iekškvartālu gājēju ceļiem, tiktu veidots zaļais koridors, kas nodrošinātu ērtāku pārvietošanos kājām, lai mazāk būtu jāizmanto ar autotransportu noslogotās ielas. Plānotais gājēju ceļš savienotu Visvalža ielu, kurā izvietotas vairākas izglītības iestādes, ar Ziedoņdārzu. Plānā nosaukti arī zemesgabali, kurus attīstot jāņem vērā, ka daļa teritorijas jāatvēl šim maršrutam.
Tas būtu apmēram 1 kilometru garš gājēju ceļš, kas šķērsotu sešus kvartālus, sākot no Matīsa, Bruņinieku, Stabu, Ģertrūdes, Lāčplēša, Avotu līdz pat Birznieka-Upīša ielai, – "Zaļā stīga". Grūti noticēt, ka tik autocentriskā pilsētā kā Rīga kaut kas tāds kādam vispār varēja ienākt prātā. Gājēju ceļa mērķis bija apvienot vairākus pašvaldībai piederošus zemesgabalus, izveidojot ekskluzīvi gājējiem paredzētu celiņu ar apzaļumotām teritorijām, atpūtas laukumiem un citiem rekreatīviem objektiem. Pa "Zaļo stīgu" ceļā pavadītais laiks līdz Ziedoņdārzam Ģertrūdes ielas iedzīvotājiem būtu divreiz īsāks, Stabu ielas iedzīvotāji līdz parkam nokļūtu pat četras, bet Bruņinieku ielas iedzīvotāji – septiņas reizes ātrāk nekā patlaban.
Apsverot iespējas apvienot iekšpagalmus, domu eksperimentu sāku ar māju, kurā dzīvojam. Tajā ir 54 dzīvokļi un trīs iekšpagalmi. Lielākajā atradusies vieta 10 automašīnām, sniedzot iespēju pirmo stāvu iemītniekiem baudīt dzinēju skaņas un ostīt izplūdes gāzes. Kādreiz bija astoņas vietas, bet tad izdevās atkritumu konteinerus pārstumt uz mazo iekšpagalmu, atbrīvojot vietu vēl divām svētajām automašīnām un tā sačakarējot jau divus pagalmus. Praktiski visas ziņas mājas vacapa čatā ir saistītas ar automašīnām – kurš kuram nobloķējis izbraukšanu, kurai mašīnai uzkritis no skursteņa atdalījies ķieģeļa gabals vai kurš aizņēmis kāda cita no sniega izšķūrēto stāvvietu. Šādā veidā vieta, kur varētu stādīt kokus, dzert kafiju un laist rotaļāties bērnus, tiek padarīta par autostāvvietu dažiem mājas iemītniekiem.
Centra iekšpagalmi savā veidā simbolizē vērtības, kuras daļa centra iedzīvotāju sagaida no nekustamā īpašuma. Apskatot Avotu un citus Rīgas centra dzīvokļu īres un pārdošanas sludinājumus, rodas sajūta, ka visaugstāk tiek vērtēta iespēja no dīvāna pārkāpt pa taisno mašīnā, nevis estētiska, sakārtota un droša vide. Man neizdevās atrast daudz sludinājumu, kuros tiktu uzsvērts iekšpagalmā izveidots bērnu laukums vai ziedoši rododendri.
Iztēlojoties vērienīgās iekšpagalmu sapludināšanas priekšrocības, ar suni izstaigājām visus apkārtnes iekšpagalmus, kuros vien varējām iekļūt. Konstatējām, ka liela daļa no tiem ir bez vārtiem vai vārti pa dienu ir vaļā. Tātad ne visur baidās no narkomāniem, zagļiem un nesankcionētiem auto novietotājiem. Bet pats galvenais – es redzēju skaistus un sakoptus iekšpagalmus, redzēju bibliotēku, apavu darbnīcu, velo veikalu un deju studiju, kas atradās iekšpagalmos, kurus no ielas nesargāja smagi vārti un kodi. Netālu kaimiņos, kādā Stabu ielas ēkā posmā starp Čaka un Avotu ielu, ir noticis gandrīz neticamais – no pagalma ir dabūti laukā visi auto. Līdzīgi kā ar gultas blaktīm, vieglāk auto ir neielaist pagalmā, jo, lai tos dabūtu laukā, būs nepieciešamas pārcilvēciskas pūles. Pagalmā skraidīja un klaigāja bērni – tie bija dzīvi, reāli bērni bez telefoniem rokās un tas notika Rīgas centra pagalmā, kurā vēl nesen valdīja auto. Te skaidri redzama vērtību maiņa, izvēloties iekšpagalmu padarīt par visiem pieejamu rekreatīvo telpu, nevis iespēju dažiem dzīvokļiem ieekonomēt 50 eiro mēnesī, padarot iekšpagalmu par auto noliktavu.
Labs piemērs ir Stokholma, kur regulējumā ir noteikti zaļo teritoriju atrašanās attālumi no dzīvesvietām. Piemēram, 200 metru rādiusā no katras dzīvesvietas ir jāatrodas nelielām zaļajām teritorijām, kurās pieejami rotaļu laukumi, mierpilna atpūta un pastaigas; savukārt 500 metru rādiusā jābūt teritorijām, kas nodrošina sportiskas aktivitātes, piknika vietas un kvalitatīvu veģetāciju; 1 kilometra rādiusā jāatrodas teritorijām, kur nodarboties ar augkopību, pilsētas lauksaimniecību, turklāt vietās, kur tas ir iespējams, jārod vieta makšķerēšanai, peldēšanai un jānodrošina piekļuve ūdenim, ainaviski vērtīgi skati u.c. [1].
No Bruņinieku ielas puses mūsu un kaimiņpagalmu, kas kādreiz bijis saistīts ar mūsu pagalmu, nošķir nevis viens, bet divi līdzās stāvoši vārti ar noasinātiem pīķiem. Tie ir apauguši ar vīteņaugiem un noslēgti ar piekaramajām atslēgām. Dažkārt ar skaudību ieskatos viņu pagalmā, kurā ir daudz koku, maz mašīnu un cilvēki šķērso pagalmu, pārvietojoties nedaudz uz pirkstgaliem. Ir bijuši mēģinājumi mūsu nelielo pagalmu iedzīvināt ar rododendriem un citiem augiem, ir bijis aicinājums izveidot tajā bērnu laukumiņu, taču diskusijas bija garas, iniciatoru bērni izauga un ideju aizēnoja auto kaislības lielajā pagalmā. Palūkojoties caur žogu, pāri kaimiņu pagalmam redzama Bruņinieku iela. Ja piesaukto vārtu nebūtu, varētu nemest lieku līkumu un nonākt līdz Bruņinieku ielai, pilnībā izslēdzot no maršruta Avotu ielu – tātad drusku drošāk un labākā garastāvoklī.
Nereti iekšpagalmi ir atsvešināta, nevienam īsti nepiederoša, tāpēc arī neapsaimniekota telpa – savdabīgs privātās un publiskās telpas hibrīds. Sajūtu līmenī iekšpagalmi šķiet kā publiska telpa, taču formāli tā ir privāta, turklāt šis privātums bieži ir sadalīts uz daudzām galviņām. Vieglāk ja to ir, piemēram, četras, bet ko tad, ja runa ir par 50 kā mūsu ēkas gadījumā vai 400 kādā Ziepniekkalna iekšpagalmā? "Zaļās stīgas" izveides gadījumā būtu nepieciešams piesaistīt vērienīgu finansējumu un vienoties ar daudziem ēku apsaimniekotājiem, īpašniekiem un to biedrībām, kas jau šobrīd šķiet nereāli. Un tomēr, ja tas izdotos, ieguvumi būtu revolucionāri. "Zaļā stīga" kļūtu par unikālu labās prakses piemēru ne tikai Latvijā. Lai arī kā negribētos pārfrāzēt kāda odioza politiķa teicienu, taču varbūt Rīgas skaistums tiešām ir meklējams tās iekšās. Un līdzās skaistām fasādēm un platām ietvēm cilvēkorientēti iekšpagalmi ir būtisks elements, lai Rīgu padarītu dzīvojamāku.
[1] Stahle A. (2002) Urban Planning for a Quality Dense Green Structure – Stockholm Sociotop Map and Park Programme.
0