Pasaulē gandrīz katra trešā sieviete vecumā starp 15 un 49 gadiem ir piedzīvojusi fizisku un/vai seksuālu vardarbību no intīmā partnera; 80% no visiem vardarbības gadījumiem pret sievieti notiek ģimenē. 36% sieviešu dzemdībās Latvijā ir piedzīvojušas fizisku vai emocionālu vardarbību un 10–15% jauno mammu cieš no pēcdzemdību depresijas. Šo tēmu cilāšana medijos izraisa asu sabiedrības reakciju, tāpat mediji informē tikai par skandalozākajiem un traģiskākajiem gadījumiem. Par to, kā runāt par sistēmisku vardarbību pret sievieti, dalās domām Agra Lieģe-Doležko, publiciste, žurnāliste un aktīviste, viena no Latvijas Radio podkāsta "Normāla ģimene" veidotājām, Elita Kļaviņa, aktrise un dokumentālās filmas "Iļģuciema māsas" režisore, Justīne Savitska, Latvijas Radio žurnāliste, viena no podkāstu cikla "Dokumentārijs" autorēm, Anda Rožukalne, mediju pētniece un kritiķe; ierakstā dzirdama Anete Ašmane-Vilsone, raidījuma "Kultūršoks" veidotāja. Sarunu vada Rīgas Stradiņa universitātes lektore Marta Herca. Saruna notika "Ģimenes teltī" sarunu festivālā "LAMPA".
Marta Herca: Stāstu par vardarbību pret sievietēm pēdējā laikā kļūst arvien vairāk. Statistika liecina, ka trešā daļa sieviešu pēc 15 gadu vecuma ir piedzīvojušas seksuāla vai fiziska rakstura vardarbību. Mēs uzzinām šo sieviešu pieredzes stāstus, mēs viņas ieraugām. Galu galā Latviju ir sasniegusi arī #MeToo kustība, lai gan, manuprāt, tā vēl nav ieskrējusies līdz galam. Ir pieņemta Stambulas konvencija. Varētu uzzīmēt ļoti jauku ainu – viss iet uz labu. Bet ir arī pretreakcija – šie stāsti izraisa šaubas, neticību, uzbrukumus, pārmetumus. Agra, tu jau vairāk nekā gadu "Satori" raksti sleju par grūtniecību, dzemdībām un pēcdzemdību depresiju, esi pētījusi sistēmisku vardarbību dzemdībās. Kā tu mēģini lauzt pastāvošo naratīvu?
Agra Lieģe-Doležko: Tas sākās ar "Satori" sarunu, uz kuru uzaicināju trīs sievietes, kam bija negatīva dzemdību pieredze. Tas izraisīja lavīnu ar šādiem stāstiem, personīgas ziņas un vēstules. Esmu arī viena no projekta "My First Year Too" autorēm. Šajā instagrama profilā mēs apkopojam sieviešu stāstus par pieredzi pirmajā gadā pēc bērna piedzimšanas, bet arī tur ļoti daudzos stāstos izkristalizējās negatīvā dzemdību pieredze. Bieži vien tā iekrāso tālāko pieredzi, kas absolūti skaidri norāda, ka tā nav vienkārši viena draņķīga diena tavā dzīvē, pēc kuras tu ej tālāk un viss ir kārtībā. Tas būtiski ietekmē pieredzi ar bērnu, ar jauno mātes lomu. Bet cilvēku reakcija vienmēr bija tāda, ka tie ir tikai pāris stāstiņi un atsevišķi katru no tiem var kaut kā diskreditēt un pateikt, ka mūsdienās sievietes sagaida spa un grib, lai ar viņām apejas kā ar baltiem cimdiem. Es centos atrast kādu, ar kuru kopā veidot pētījumu, un atsaucās sociālo zinātņu doktore Olga Procevska. Pētījums tapa pagājušā gada sākumā, un rezultāti ir šokējoši: 36% sieviešu dzemdībās ir piedzīvojušas gan fizisku, gan emocionālu, gan verbālu vardarbību. Mēs arī jautājām, cik lielā mērā tas ietekmē vēlmi turpināt radīt bērnus, ja sievietes to iepriekš gribējušas. Tas arī bija diezgan šausminošs skaitlis. No vienas puses, mēs tik daudz runājam par demogrāfiju, cenšamies panākt kaut kādus uzlabojumus politiskā līmenī, bet patiesībā ir skaidri zināms, kāpēc liela daļa sieviešu nevēlas bērnus, kurus īstenībā gribēja, – viņām šī pieredze ir pārāk traumatiska. Ir ļoti viegli noairēt individuālos stāstus un izdomāt iemeslus, kāpēc tie neskaitās, bet pētījums pierāda, ka tā ir sistēmiska problēma un to vairs nav tik viegli ignorēt.
Marta: Kā jūs mēģinājāt publiskajā telpā paust šos rezultātus, lauzt naratīvu? Kas, tavuprāt, ir tipiskais naratīvs dzemdniecības nozarē?
Agra: Speciālistu oficiālais viedoklis ir, ka viss ir absolūti kārtībā un problēma ir tikai ar slodzēm un atalgojumu ārstiem, kas arī, protams, ir problēma. No nozares saņēmām ļoti daudz gaslighting, un kļuva skaidrs: to uzskatu, ka cilvēki, kuri stāsta par dzemdību vardarbību, paši ir pie tās vainīgi, uztur līdzcilvēki, nozares speciālisti un citas sievietes. Ļoti gribas pateikt, ka tu pati biji vainīga vai pagale viena nedeg. Mēs gribējām ar šo skaitli parādīt, ka nevar būt tā, ka ikvienu gadījumu var attaisnot un nesaredzēt sistēmisko kļūdu. Protams, ir cilvēki, kas joprojām turpina runāt iepriekšējo. Valdības līmenī šādus procesus risina ļoti lēni un smagnēji. To var salīdzināt ar lielu korporatīvo kuģi, bet mūs – ar stārtapu, kas sava mazuma un viegluma dēļ var lēkāt šurpu turpu un iesaistīties tur, kur vajag. Varbūt, ka mūsu funkcija vienkārši ir runāt par to, kad cita struktūra to nespēj, jo viņiem jāstrādā pie kaut kādiem ilgstošiem plāniem un iecerēm un viņi gaida, kad citi pateiks, kur ir problēma. Es ceru, ka viņi gaida.
Marta: Elita, tu veidoji dokumentālo filmu "Iļģuciema māsas" par sievietēm, kas ir vardarbības upuri. Kas tevi motivēja pieķerties šai tēmai?
Elita Kļaviņa: Man liekas svarīgi pateikt to, kas šobrīd, manuprāt, notiek ar naratīviem medijos un mākslā. Ir gadu desmitiem iesīkstējuši naratīvi, kurus izdodas lauzt, bet bieži vien to vietā rodas citi ļoti, ļoti blīvi naratīvi, kuri pēc tam atkal būs jālauž. Tajā ir liela bīstamība: māksliniekam – radīt sliktu mākslu, medijiem – nepateikt patiesību, bet vislielākā bīstamība ir novērst skatu no reālās dzīves, kura mainās un kurā rodas jaunas problēmas.
Ar sievietēm cietumā sākumā darbojos kā ar aktrisēm dramatiskajā pulciņā, bet, ievērojot, ka tur no vardarbības cietusi nevis katra trešā kā sabiedrībā kopumā, bet katra otrā, vardarbības tēma izvirzījās priekšplānā. Par visām šīm ļoti sensitīvajām tēmām ir ļoti svarīgi runāt tā, lai mēs nenozelētu naratīvu, lai tā nav tikai klišeja: sievietes – upuri, vīrieši –varmākas, kā notiek, ja nemeklē interesantu šķautni vai paradoksu. Paradokss bieži vien atklāj patiesību. Cietuma paradokss bija tas, ka šīs sievietes ir noziedznieces, tātad varmākas, bet es ieraudzīju, ka viņas pašas ir savu ģimeņu upuri. Stāstot par sievietēm, kuras izgājušas cauri tik smagai pieredzei, var rasties sajūta, ka tu šos cilvēkus kaut kādā ziņā izmanto, izmanto viņu sāpes un stāstus. Lai tas nenotiktu, ir būtiski meklēt veidu, kā parādīt šos cilvēkus kompleksi, ne tikai kā upurus. Es redzēju, ka šīs sievietes ir emocionāli ļoti inteliģentas un citā dzīvē, citos apstākļos viņas tiešām varētu būt labas aktrises. Tāpēc es arī turpināju spēlēt ar viņām teātri un ieguldīju ļoti daudz darba un enerģijas, lai viņas spēlētu labi un lai viņām būtu prieks – lai es kaut ko iedotu, ne tikai paņemtu šo stāstu. Tādā veidā cilvēki nejūtas izmantoti, jo kaut ko iegūst.
Marta: Cik ilgi tu veidoji šo filmu?
Elita: Gadu spēlēju teātri, iepazinu, izvēlējos varones. Filmēšana bija īsa, jo tur nebija viegli iekļūt, pret mani izturējās ļoti aizdomīgi, tāpēc ka cietumā nekā tāda nebija bijis, neviens ar kameru nebija staigājis. Tās bija trīs intensīvas nedēļas, pēc tam montāža – kopumā divi gadi. Viņas man ir vairākkārt teikušas, ka šī teātra pieredze un filma ir labākais, kas ar viņām noticis, viņas uzdrošinājās pašas sevi ieraudzīt citādi. Dažas no viņām tiešām uzskatīja, ka ir vainīgas, vainīgas, vainīgas, un ieraudzīja savu dzīvi kaut kā atšķirīgi, tikai nonākot cietumā, kur sāka apjaust, kāda bijusi viņu bērnība, ko ar viņām darījuši tēvi un brāļi. Sieviete dzīvo ģimenē, kurā ir deviņi bērni, nemitīga iekaustīšana, bērni ir kalpi, tad satiek vīru un nokļūst aplī, no kura nevar izkļūt. Es satiku ļoti daudz tādu sieviešu. Man bija liels pārsteigums, ka bija tik ļoti jācīnās par Stambulas konvenciju, ka daudzi uzskatīja, ka vardarbība nav reāla lieta, ka tā nenotiek ģimenēs. Vakar panorāmā policiste, komentējot pedofila aizturēšanu kāpņu telpā, teica: "Šis ir ļoti neparasts gadījums, jo parasti vardarbība notiek ģimenē." Tagad sabiedrība ir apjautusi, ka vardarbība ir ģimenē; it kā vissiltākajā, drošākajā vietā. Biežāk ir jāintervē šīs policistes, kam tā ir ikdienas realitāte.
Marta: Justīne, tu esi veidojusi vairākus dokumentālus stāstus, tai skaitā arī "Vajadzēs izģērbties". Kā jūs par to domājāt radio un kāpēc nolēmāt laist šo stāstu pasaulē?
Justīne Savitska: Pie manis atnāca žurnāliste Sanita Jemberga, kuru bija uzmeklējušas sievietes, kas bija gājušas pie ārsta Ņikiforenko. Viņas bija izdarījušas ļoti, ļoti, ļoti daudz un nekur tālu nebija tikušas. Viņas nepadevās, gāja pie medijiem un deva visus dokumentus, kas viņām ir. Sanita bija intervējusi lielāko daļu no viņām, bet audio formāts šādiem stāstiem der labāk, jo mēs dzirdam cilvēku balsis. Sievietes piekrita runāt ar savu īsto balsi, un cilvēks, kurš klausās ierakstu, dzird intonāciju, dzird pauzes, dzird tās sāpes. Tajā, kā medijs izvēlas, par ko veidot saturu, ir ļoti daudz faktoru – vai mums ir laiks, vai mums ir žurnālisti, kuri to var un grib darīt, orientējas tēmā. Vai upuris runā, piekrīt stāstīt. Arī medijs neko daudz nevar izdarīt, ja nav cilvēka, jo neviens neticēs. Vēl svarīga lieta – vai var atrast pietiekami daudz faktu, pārliecināties par tiem. Dokumenti, avoti, kur pārliecināties, jo cilvēki atceras ļoti kļūdaini: stāsta pārliecinoši, bet vēlāk redzu, ka bija bišķiņ citādi. Tad klausītājam, kurš pamana kļūdu, ir jautājums, no kā tā māja ir uzbūvēta, ja, re, kur nav patiesība. Būtiski arī, vai no stāsta aiznešanas pie sabiedrības būs kāda jēga. Piemēram, jēga var būt potenciālas pārmaiņas. Šajā gadījumā pārmaiņas bija iespējamas, jo ārsts joprojām strādāja, pieņēma jaunus pacientus. Kā žurnāliste es varbūt varu kaut ko izdarīt, lai tas beigtos. "Dokumentārijam" pilnīgi noteikti ir feministiska pieskaņa, jo autoriem, kuri iesaistās podkāsta stāstu veidošanā, interesē šīs tēmas.
Marta: Vai tas nav arī saistīts ar laiku – sabiedrība ir gatava šos stāstus dzirdēt?
Justīne: Es par to nedomāju, jo process, līdz tas podkāsts tika publicēts, bija šaušalīgi ilgs. Vairākus gadus pirms publicēšanas "Re:Baltica" bija sākusi ar to strādāt, tad stāsts nonāca pie mums, es ar to darbojos, bet pusceļā apstājos, jo nevarēju tikt pie dokumentiem un saprast, ko darīt tālāk. Tad pēc gada mēs to atsākām, jo parādījās iespēja tikt pie pierādījumiem, un beigu daļa bija diezgan ātra, bet vispār tas tapa tiešām ļoti, ļoti ilgi. Cietušo sieviešu dzīvē šis stāsts sākās 17 gadus, pirms mēs to publicējām. Mūsu izdarītais ir niecīgs salīdzinājumā ar to, cik ilgi viņām nācās gaidīt.
Agra: Ir ļoti liela nozīme tam, ka tu sadzirdi šos līdzīgos stāstus un tev sāk rasties aizdomas par to, ka tas nav normāli. Kā jau Elita teica par sievietēm, kuras vardarbību ģimenē uztver par normu, kas ar viņām notikusi visu mūžu. Tāpat ir ar vardarbību medicīnas kontekstā. Ja paklausāmies, ko runā vecāka gada gājuma sievietes, kurām tas bija vēl lielāks standarts nekā šobrīd… Viņu teiktais izskan kā aizvainojošs komentārs sievietēm, kuras šobrīd stāsta par savu pieredzi, bet tas liecina, ka tā bijusi norma, lai gan parādās zemūdens akmeņi, apspiestās traumas. Ir milzīga nozīme tam, ka tu pēkšņi saproti, ka esi viens no neskaitāmiem cilvēkiem, kas to pieredzējis, un kāds no tiem pārējiem sāk teikt, ka tas nebija normāli, un tad tu sāc pieļaut iespēju, ka tev kaut kas ir nodarīts, nevis ka tu kaut ko nepareizi izdarīji. Ļoti daudzi nav gatavi uzklausīt un pieņemt vardarbības stāstus, bet tas, ka veidojas nosacīta kopiena, izraisa vislielākās pārmaiņas.
Justīne: Es piekrītu, jo arī tas, ka ārsts, kurš pieņēma tās pacientes, tagad ir stājies tiesas priekšā, ir iespējams tikai tāpēc, ka sievietes, kuras dzirdēja šo stāstu, izstāstīja savējo. Viņas gāja uz policiju un teica, ka ar viņām arī tas noticis, un radās kaut kādas pārmaiņas. Ašmanes sižeta gadījumā arī ir tas pats – kāds ir pietiekami drosmīgs vai viņu tas kaitina tik ļoti, ka cilvēks vairs nevar izturēt netaisnību.
Marta: Varbūt ir laiks noskatīties viņas ierakstīto video.
Anete Ašmane-Vilsone: Pavasarī mēs strādājām pie tēmas, kas saistīta ar seksuālu uzmākšanos Latvijas Mūzikas akadēmijā. Tā brīža Mūzikas akadēmijas rektors Guntars Prānis izdeva rīkojumu par darbinieku uzvedības noteikumiem, rīkojums nonāca arī manās rokās, un bija skaidrs, ka šādi dokumenti netop no zila gaisa, bez nekāda pamata. Tad mēs sākām strādāt pie šīs tēmas, sākumā neko nenojaušot. Es sazinājos ar Mūzikas akadēmiju, tur viens darbinieks mani pārsūtīja pie nākamā, tas pie vēl cita un tā tālāk. Es nonācu pie akadēmijas juristes, kas paziņoja, ka akadēmija nevēlas šos jautājumus komentēt. Apspriedāmies ar kolēģiem: ja nerunā Mūzikas akadēmijas puse, tad mums jāmēģina no otra gala. Kolēģi teica: "Anete, tev jāatrod šie stāsti." Es pati Mūzikas akadēmijā nestudēju jau kādus piecus gadus, nepazīstu esošos studentus, un neviens jau nestaigā apkārt ar plakātu "man seksuāli uzmācās". Katrs zvans bija kā šāviens tumsā, zvanot cilvēkiem, ko es nepazīstu, un jautājot, vai viņi dzirdējuši par kādu gadījumu, un atbildes vienmēr bija: jā. Vai nu ar mani pašu tas ir noticis, vai arī es zinu kādu studenti, kas to piedzīvojusi, – viens avots aizveda pie nākamā un vēl pie nākamā. Marta sākumā, kad apzināto avotu loks jau bija gana plašs, aptuveni desmit meitenes, bija skaidrs, ka jātop raidījumam, jo tas nav viens unikāls gadījums. Mediji pārsvarā nestrādā, lai atklātu vienu īpašu gadījumu, tā vienmēr ir sistēma, kam mēs pievēršamies, ņemot vērā pieejamos resursus un sabiedrības intereses. Arī man pašai, studējot Mūzikas akadēmijā, ir bijusi šāda pieredze, tādēļ tas nebija pārsteigums. Diemžēl tā ir bijusi akadēmijas tradīcija. Sieviešu iedrošināšana runāt ir būtiskākais, kas man no šī pavasara ir palicis, jo ne jau visām šādām situācijām ir jātiek risinātām ar lieliem publiskiem skandāliem. Tas nav mērķis. Mērķis ir pārtraukt šādas situācijas, nepieļaut tās, un tas var notikt ar mediju palīdzību vai tāpēc, ka sieviete, noskatoties šos raidījumus, izlasot rakstus un varbūt arī klausoties šo diskusiju, saprot – tas, ko es piedzīvoju, nav pareizi. Viņa pati sāk šo situāciju risināt, uzticas kādam ģimenes loceklim, draugam vai speciālistam – tas ceļš varbūt nav tik būtisks. Būtiskākais ir, lai mēs šādas situācijas nepieļautu. Tajā skaitā arī tie, kas uz to noskatās un ir izvēlējušies pievērt acis.
Marta: Notiek naratīva laušana, bet tomēr ir sajūta, ka šiem stāstiem ir samērā īsa dzīve, tie ir savā starpā nesaistīti un varbūt, izņemot šo pēdējo gadījumu, neizraisa lavīnas efektu, kas parautu līdzi citus saistītus gadījumus. Anda, tu esi ilgstoši pētījusi mediju vidi. Kur mēs esam, un kāds ir progress?
Anda Rožukalne: Īsā atbilde ir tāda, ka esam diezgan atpalikuši. Es varu saprast vēlmi, lai visi mūs ātri saprastu un pieņemtu, bet diemžēl tas nenotiek ātri, jo būtībā viss, par ko mēs runājam, ir stāsts par vardarbības toleranci, par kultūru. Es kā sabiedrisko mediju ombude arī esmu saņēmusi sūdzību par seksuālās uzmākšanās sižetu, kurā ir nevēlēšanās pieņemt, automātiska upura apšaubīšana – jābūt visiem iespējamiem pierādījumiem un visām tiesām, un tikai tad…
Vardarbības toleranci es pēdējos divarpus gados esmu ļoti izjutusi. Ir starptautisks, globāls naratīvs, kas netiek pieņemts kā problēma Latvijā: ārkārtīgi naidīgi, iznīcinoši uzbrukumi mediju pārstāvēm, tieši sievietēm žurnālistēm. Arī Anete tos ir saņēmusi, un noteikti jūs arī. Podkāstu vide vai "Satori" ir drošākas vietas nekā masu auditorijai adresētie mediji. Šie uzbrukumi ir ļoti būtiska problēma. Man liekas, vēl viena problēma ir tā, ka mēs taisnojamies, ja kaut kas ir feministisks. Feminismam Latvijā ir ļoti slikta, ideoloģizēta konotācija, bet es ieteiktu tomēr nekautrēties no tā. Mēģinot aizstāvēt žurnālistes, es pati kļūstu par mērķi visiem apspļaudītājiem, pazemotājiem, atspārdītājiem, kuru teiktajā nav nekādas kritikas, bet tikai vēlēšanās apklusināt – un, ja nevar apklusināt visas tās stulbās kazas, tad vienkārši iznīcināt. Ļoti daudzi vardarbības gadījumi ir saistīti ar dzimti. Projektā ar 14 valstu kolēģēm mēs esam konstatējušas, ka Centrāleiropas un Austrumeiropas valstīs mediju vide tradicionāli ir sievišķīgāka, ir mazākas algas, zems profesijas prestižs. Filmā "Iļģuciema māsas" ļoti izteikti parādās, ka vardarbība nav nekāds afekta stāvoklis, bet gan sajūta, ka sievietes nav pietiekami vērtīgas vai nedara tā, kā viņām vajadzētu darīt, un tāpēc varmākam ir pienākums un tiesības ne tikai strostēt, bet arī vardarbīgi pārmācīt. Aizvien tiek pieprasīts, lai tas, kurš ir cietis, to pierāda. Arī tad, kad Latvijas Radio brīdināja, ka vārda brīvība ir apdraudēta, pie manis kā pie ombudes vērsās, aicinot to pierādīt. Bet kā tu to pierādīsi? Tu vienkārši nevari izveidot kādu sižetu, jo cilvēki atsakās piedalīties. Problēma ir kultūrā, sistēmiskas izmaiņas radīt var ātrāk, lai kāda būtu birokrātija – ir taču iespējams veidot dažādas vadlīnijas.
Kā nonākt pie atziņas, ka nedrīkst neiecietīgi, psiholoģiski manipulēt un vardarbīgi izturēties pret citiem un arī citi nedrīkst tā izturēties pret mums? Daļa no problēmas ir tā, ka mēs pat nemanām, ka pret mums vēršas, jo uzskatām, ka tā ir normāla prakse. Vai mediji dara pietiekami, lai sabiedrība kļūtu iecietīgāka, spētu kvalitatīvāk risināt savas problēmas un būtu neiecietīgāka pret vardarbību? Problēma ir atrast formātus un veidus, kā stāstus turpināt, jo mediju loģika balstās uz to, ka neparastie, pēkšņie, netipiskie stāsti vienmēr izskanēs plašāk nekā tā šausmīgā ikdiena, kurā dzīvo bērns vai sieviete, ko regulāri dauza mājās, – no mediju viedokļi tas nav interesants temats. Kā runāt par kaut ko tādu, ko ir grūti pieņemt, kam būs pretestība, bet kas liecina par ļoti svarīgiem procesiem sabiedrībā? Podkāsts dod intimitāti vai uzticēšanos daudz augstākā līmenī, piedāvā refleksiju, kas nav tipiska fragmentētiem pilienveida informācijas gabaliņiem, bet ļoti svarīga, lai varētu radīt pārmaiņas domāšanā.
Agra: Klausoties Andu, man izkristalizējās doma par meta vardarbības formu: vardarbība pret žurnālistēm un autorēm, kuras runā par vardarbību pret sievietēm. Es nesen lasīju grāmatu "Men Who Hate Women", kur runā par dažādām grupām, pārsvarā tiešsaistē. Autore raksta par konkrētiem piemēriem, kur žurnālistēm vai autorēm, kas cilājušas šīs tēmas, uzbrūk tviterī un citur, tiek publicētas viņu adreses… Daudzas no viņām ir pārcēlušās, aizgājušas no darba, pārstājušas runāt par vardarbību. Es negribu vispārināt savu pieredzi, bet man liekas, ka Latvijā tā nav. Ir zināma vienaldzība, nespēja mobilizēties: pretreakcija uz vardarbības stāstiem nav tik dramatiska, bet arī rezultāti nav tik labi. #Metoo Mūzikas akadēmijas gadījumā ir ārkārtīgi veiksmīgs, arī žurnāls "Punctum" publicēja vairākus "Es arī" stāstus, kas saistīti ar kultūras vidi, literatūru. Es pamanīju, ka feminisms, lai nu kur, bet literatūras vidē tiešām ir absolūts lamuvārds. Sievietes negrib, lai viņu reputāciju norok, lai par viņām domā tikai vienā veidā līdz mūža galam, viņas grib rakstīt un tikt uztvertas kā nopietnas autores, nevis iesaistīties, es citēju, "apeņu padarīšanā", netīro apeņu stāstiņos, jo tā ir karjeras pašnāvība. Ar dažiem izņēmumiem, protams, piemēram, Ingu Gaili. Kā nonākt līdz tam, lai tu pats sevi necenzē?
Justīne: Jūs minējāt, ka vēršas pret žurnālistēm, kuras runā par šiem tematiem, bet pret mani neviens nevērsās. Neviens neko nerakstīja par mani personīgi kā žurnālisti. Es domāju, ka ir taču jābūt kādam iemeslam, un tad man pielēca – mans medijs ir podkāsts, jūs neredzat manu seju ekrānā, neviens nezina, kas es esmu. Anetes Ašmanes seju redz ekrānā, visi ļoti labi zina, kas viņa ir. Olga Dragiļeva, kura tobrīd strādāja Latvijas Televīzijā, gribēja iesaistīties, viņa aizgāja uz ārsta toreizējo darba vietu, desmit minūtes skrēja viņam pakaļ pa slimnīcu, filmēja. Kas notika ar Olgu? Ārsts viņu iesūdzēja tiesā par šo vienu sižetu, jo viņa parādīja ārsta seju.
Anda: Nē, viņš vērsās policijā, jo viņa esot bijusi vardarbīga. Tad vajadzēja publicēt pārējo piefilmēto materiālu, lai pierādītu, ka viņa tiešām nav viņam pieskārsies. Policijai vajadzēja pusgadu, lai nolemtu neierosināt krimināllietu. Veidi, kā noliegt atklāšanas darbu, ir fantastiski radoši.
Sieviete no auditorijas: Labdien, es esmu ginekoloģe. Paldies par stāstiem un sižetiem, bet es gribu aizstāvēt savu profesionālo godu saistībā ar dzemdību vardarbību. Mēs kā profesionāļi esam veikuši savu pētījumu neatkarīgi no Agras un arī esam atraduši vājos punktus. Mēs neesam vienaldzīgi, esam gājuši tālāk. Šobrīd Latvijā ir ieviesta Pasaules Veselības organizācijas rekomendētā dzemdību pieredzes aptauja, kur tiek ievākti dati par vardarbības aspektiem, fiziskajiem, emocionālajiem, un mums ir dati, ko salīdzināt. Mēs esam priecīgi, ka vardarbības procents dzemdībās ir krietni samazinājies: 20. gads pret 23. gadu. Mēs neesam vienaldzīgi, mēs arī atrodam savas vājās vietas.
Dati ir ārkārtīgi detalizēti un iekļauti mācību programmās. Es domāju, ka vide ir mainījusies. Kad mācījos institūtā, man neviens nemācīja ne psiholoģiju, ne komunikāciju, un tāda ir liela daļa ginekologu un vecmāšu. Šo anketu datus personificēti var dabūt katra iestāde. Un, ja vēlas uzlabot savu pakalpojumu, var uzzināt, kas tieši ir vājās vietas.
2. sieviete no auditorijas: Mana izpratne ir daudz mainījusies, kopš ir iespēja lasīt stāstus par dažādām tēmām, tostarp par vardarbību, tāpēc domāju, ka mediju spēks ir liels. Tas, ka mediji publicē stāstus, piemēram, par vardarbību dzemdībās, motivē institūcijas uz labošanos, un varbūt ir vēl citas jomas un industrijas, kam mediji var palīdzēt pacelt problēmas, kuras institūcijas pašas neredz. Kad galerijā "Istaba" bija diskusija par vardarbību dzemdībās, tā brīža veselības ministrs problēmu nesaskatīja. Viņš teica, ka 40 iesniegumi nenozīmē problēmu. Tieši mediji var palīdzēt pašai nozarei vai ministrijai. Es negribu teikt, ka tas ir mediju uzdevums, bet netiešā veidā katrs no stāstiem, kas tiek izlikts publiskai uzklausīšanai, kādam liek kritiski paskatīties uz to, ko viņš dara.
Agra: Es piekrītu. Runājot par to pašu dzemdību piemēru un statistiku, ko minēja bijušais veselības ministrs: Veselības inspekcijai vismaz tobrīd nevarēja iesniegt sūdzību par vardarbību, kas nav fiziski pierādāma uz ķermeņa. Turklāt pierādījumi, kas tiek izskatīti, iesniedzot šādu sūdzību, ir dokumenti, kurus sagatavo ārsts, pret kuru sūdzība visdrīzāk ir vērsta. Šī sistēma ir noslēgta, tas ir loks, kuram tu izej cauri un atgriezies sākumpunktā, ja vispār aizdomājies, ka ar tevi ir noticis kaut kas tāds, kas ļauj vērsties pie kāda ar sūdzību. Kā jau iepriekš tika minēts, viens stāsts medijiem ir neinteresants. Akumulēšana ir svarīga, vai arī jānotiek kaut kam tik briesmīgam, kas padara interesantu arī šo vienu stāstu. Es pamanīju šo problemātiku stāstos, kuriem vajadzēja būt par pilnīgi kaut ko citu, bet atkal un atkal parādījās šis motīvs. Liela daļa no tām sievietēm, kuras rakstīja, arī to tā nebija noformulējušas, un viņas negribēja nosūtīt šo mesidžu. Bet tu izlasi 300 stāstus un saproti, ka kaut kas nav kārtībā. Mēs negribam uzreiz vainot kādu, bet varbūt var priecāties par to, ka ir šīs alternatīvās metodes, caur kurām nonākt pie kaut kā jauna.
Marta: Es nezinu, vai "Dokumentārijs" ir alternatīva platforma, bet man neviens nepārmeta, jo tas jau it kā ir kaut kas margināls, to neklausās daudz cilvēku, lielu ietekmi tas neatstāj...
Justīne: Dokumentālais žanrs nav nekāds jaunums, bet šādiem stāstiem tas ir ļoti labs, jo tu redzi, kā tas notika, kā tas cilvēks domā, kāpēc viņš tā domā. Ziņu sižets ir daudz vājāks, jo nav niansēts, to ir ļoti viegli norakstīt.
Anda: Nav vājāks. No ziņu sižeta, piemēram, dzemdību namā cilvēki izpēta kaut ko un nolemj, ka pieskatīs paši sevi un kolēģus vai darīs kaut ko citu. Runājot par jauno, par pārmaiņām, par iespēju domāt citādi, mediji spēj veicināt sabiedrības progresu.
Elita: Ja mana filma vai šie stāsti un podkāsti var palīdzēt vienam vai diviem cilvēkiem, arī tas ir ļoti daudz. Esmu izjutusi to, ka sieviete noskatās filmu un saprot, ka nav viena, – tas ir ļoti, ļoti daudz. Tas arī var būt uzmundrinājums. Protams, gribas, lai ir masas un lai pievienojas visi vīrieši, bet varbūt tam ir vajadzīgs mazliet vairāk laika. Man šķiet, ka tie stāsti veļas un pat divu gadu laikā ir ļoti izmainījusies vide, nemaz nerunājot par desmit gadu nogriezni.
0