No 10. maija līdz 23. novembrim norisināsies 19. Venēcijas arhitektūras biennāle, kurā jau 11. reizi piedalīsies arī Latvija. Nacionālā paviljona "Aizsardzības ainava" autoru komanda ir kuratores: arhitekte un pētniece Liene Jākobsone un Berlīnes arhitektūras grāmatizdevēja Ilka Rūbija (Ilka Ruby), kā arī SIA "Sampling" arhitekti Mantens Devrīnts (Manten Devriendt), Solvita Kārkliņa, Zane Saulīte-Zvaigzne un SIA "Nomad architects" arhitekti Marija Katrīna Dambe un Florians Betats (Florian Betat).
Sarunā ar arhitektūras kritiķi Ventu Vīnbergu kuratores ieskicēja ekspozīcijas saturu, apstākļus, kādos tā tapa, un arī to, cik lielā mērā arhitekts spēj būt publiskais intelektuālis globālajā diskusijā, kurā ar savu balsi piedalās arī Venēcijas arhitektūras biennāle.
Vents: Vairs nav neierasti, ka pie nacionālā paviljona strādā starptautiskas komandas. Kā jūs viena otru atradāt?
Liene: Iesniedzot konkursa priekšlikumu, pie projekta strādāja vietējā komanda – mēs kopā ar "Nomad" arhitektiem, bet jau projektēšanas laikā es zināju, ka meklēsim līdzkuratoru, jo man vienmēr ir bijis svarīgi nepalikt ieslēgtiem tikai lokālajā kontekstā. Galvenokārt tāpēc, ka ģeogrāfiski attālināts skatpunkts piedāvā atšķirīgu perspektīvu un citādu pieredzi. Man ir diezgan ievērojama pieredze darbā pie izstādēm Latvijā, bet es joprojām novērtēju citu pienestās zināšanas. Meklēdami piemērotu kandidātu, nonācām pie Ilkas.
Ilka: Kad jūs mani uzrunājāt, biju ļoti priecīga pamēģināt, jo interesanta man šķita tieši darba tēma – tas, kas pierobežas zonā notiek šobrīd. Esmu no Vācijas, kas ar robežu bija sadalīta divās sistēmās. Tās tur vairs nav, tāpēc bija ļoti interesanti ieraudzīt, ka līdzīga robeža tagad atrodas Austrumeiropā. Jā, šī ir Latvijas ekspozīcija un Latvijas robeža ar Krieviju un Baltkrieviju, bet tā ir arī Eiropas robeža, tāpēc ir svarīgi to parādīt arī no šādas perspektīvas.
Vents: Kā jūs dalāt pienākumus? Vēl viena nu jau pierasta lieta ir, ka ekspozīciju pavada izdevums, turklāt jūs, Ilka, vadāt arhitektūras izdevniecību, un Liene katrā uzstāšanās reizē šo projektu dēvē tieši par pētījumu.
Liene: Jā, arī tas ir viens no iemesliem, kāpēc izvēlējāmies Ilku, jo rakstīšana par arhitektūru man ir ļoti svarīga. Nelielais izdevums, kas būs pieejams ekspozīcijā, jau ir tapis. Tas ir atlokāms pases izmēra pastkaršu komplekts ar attēliem no pierobežas zonas, kam nu jau nepieciešama īpaša piekļūšanas atļauja. Tur ir gan pavisam ikdienišķi skati, gan nepārprotami militāra infrastruktūra, gan faktiski tūrisma objekti, piemēram, jocīgs laukakmens.
Ilka: Un arī to tagad vairs nevar apskatīt bez īpašas atļaujas. Ir doma par plašāku publikāciju, bet mēs vēl redzēsim, kā tas virzīsies. Uzskatu, ka ir jābūt izdevumam, kas nav katalogs, bet kurā izstādes tēma tiek paplašināta un turpina būt aktuāla arī ilgi pēc izstādes beigām. Venēcijas izstādēm ir ļoti specifisks formāts, tā ir pastāvīga konkurence par uzmanību. Skatītājam ekspozīcijā ir iespējams pavadīt vien dažas minūtes, tāpēc tai pirmām kārtām jābūt telpiski saistošai, lai uzmanību piesaistītu nekavējoties. Tas vienmēr ir mazliet skumji, jo blakus atraktīvajai virspusējībai tomēr gribas ievilkt skatītāju mazliet dziļāk tēmā.
Liene: Jā, tāda dilemma pastāv. Es parasti aizstāvu ideju par saturiski piesātinātām izstādēm, nevis vieglu šovu, bet nākas abas šīs pieejas līdzsvarot. Ekspozīcijā lietojam dažādus medijus: grafisko materiālu jeb lielu, ilustrētu karti ar bagātīgu informāciju tiem, kam tiešām ir laiks un interese. Otrs ir video ar dažu minūšu fragmentiem no intervijām, kuras ierakstījām ar cilvēkiem, kas dzīvo un strādā pierobežā. Un trešais ir intriģējošā fiziskās telpas pieredze ar aizsardzības elementiem, kas atveidoti mērogā 1:1, bet citos materiālos un krāsās, kas pirmajā brīdī varbūt pat neļauj tos atpazīt.
Ilka: Un tomēr mēs vēlējāmies kaut nedaudz iedzīvināt sajūtu, kāda ir, atrodoties pierobežā. Personīgi man nonākšana tur bija ļoti spēcīga pieredze gan fiziski, gan mentāli. No vienas puses, tā ir skaista lauku ainava, kurā pat varētu pavadīt brīvdienas, bet tad pēkšņi parādās "pūķa zobu" noliktava un žogs, kas atgādina par draudiem. Vācijā vai, piemēram, Spānijā priekšstats par to ir pavisam cits, jo esam fiziski tālu no tā visa. Tāpēc bija tik svarīgi tur nonākt un sajust robežas tuvumu. Tas tiešām maina domāšanu. Atgriežoties mājās, es jutu gandrīz vai paranoju, jo šķita, ka šeit visi nopietni gatavojas ļaunākajam, bet es dzīvoju diezgan tālu (Berlīnē – V.V.), tomēr ne pietiekami tālu. Es pat vairākkārt nosūtīju e-pastu mūsu iestādēm ar jautājumu par gatavošanos – vai ir kādas patvertnes vai rokasgrāmata ārkārtas situācijām. Man atbildēja, ka lietojamu bunkuru nav, bet ir lejuplādējama instrukcija ar to, kam jābūt ārkārtas mugursomā un tamlīdzīgi. Es sāku domāt, ka varbūt vajadzētu kaut kā sagatavoties, piemēram, noglabāt tajā mugursomā visu savu dokumentu kopijas. Un tālāk jau jādomā, uz kurieni braukt un, galvenais, kā braukt. Tāpēc mēs intervējām pierobežas cilvēkus, lai saprastu, kā tas ietekmē ikdienas dzīvi. Un viņu pieredzei reizēm bija nomierinošs efekts.
Vents: Kā bija vairāk, redzot jauno infrastruktūru, – trauksmes vai drošības sajūtas?
Ilka: Abējādi. Sajūtas svārstījās no vienas puses uz otru. Tā ir ļoti neviennozīmīga sajūta, un to mēs mēģinām reproducēt izstādē.
Liene: Tāds bija Ilkas pienesums, jo Latvija un tās robeža joprojām ir pilnīgi nepazīstama teritorija, par kuru jāstāsta gluži vai burtiski. Jo kā gan var prasīt, lai kāds mums justu līdzi, ja viņam nav nekāda priekšstata par šejieni. Tāpēc mēs izvēlējāmies tādu vizuālās reprezentācijas ceļu, kas atklātu pašas vienkāršākās lietas, piemēram, par Latvijas dabu, kas mums pašiem ir labi zināmas.
Vents: Bet arī mums, raugoties no Rīgas, austrumu pierobeža ir tukša un nepazīstama vieta.
Liene: Tā ir, bet daba tur ir tāda pati kā jebkurā citā Latvijas vietā, un to mēs visi pazīstam. Sadarbībā ar Ilku mēs varējām ieraudzīt, ka tā tomēr nav pašsaprotama lieta, piemēram, kādam no Portugāles.
Ilka: Tieši tā, parādīt, kādi koki tur aug un kas veido ainavu – ir tur ūdeņi vai nav un tamlīdzīgi.
Vents: Pastāstiet par "Nomad" arhitektu ieguldījumu, jo Latvijas profesionālajā vidē viņi izceļas tieši ar savu aktīvo pozīciju ilgtspējības un materiālu otrreizējās izmantošanas jautājumā. Tam bija nozīme ekspozīcijas tapšanā?
Liene: Nedomāju, ka mēs kaut kā varētu nodalīt viņu pienesumu. Tas bija praktisks arhitektu ikdienas darbs ar biežu tikšanos un diskusijām, pēc kurām kāds no komandas uzņēmās to vai citu kopdarba pienākumu. Nav nekādas pretrunas starp to, kas arhitektūrā interesē viņus un mūs, "Sampling" arhitektus. Taču vēl viens svarīgs apstāklis, ko mums šī sadarbība piedāvāja, ir Marijas (arhitekte Marija Katrīna Dambe – V.V.) dienests zemessardzē, par ko viņa runā atklāti un skaļi. Valsts aizsardzība ir kļuvusi par daļu no viņas dzīves, tāpēc attieksme pret mūsu tēmu viņai ir ļoti kaislīga.
Ilka: Un jūs jau no paša sākuma sadarbojāties arī ar Aizsardzības un Kultūras ministriju, vai ne?
Liene: Patiesībā tas bija diezgan jautri, jo ar Aizsardzības ministriju un Bruņotajiem spēkiem mēs sazinājāmies, kad sākām strādāt pie konkursa priekšlikuma, vēl pirms darba iesniegšanas. Gribējām viņus iesaistīt sadarbības vai konsultāciju veidā, jo tā tomēr ir ļoti specifiska tēma un mēs nevaram to balstīt tikai uz savām zināšanām vien. Sākumā nekādas intereses nebija, bet, kad tika paziņoti konkursa rezultāti un publiski parādījās projekta bildes, Aizsardzības ministrijā izvērtās skandāls: "Ak dievs, kas notiek – jūs ņirgājaties par mūsu aizsardzības sistēmu ar tām mīkstajām un pūkainajām mantiņām?!" Tas parādīja, cik ļoti viņu mentalitāte un redzējums atšķiras no mūsējā. Jo mums, kas pārstāvam kultūras sfēru, ir gluži vai pienākums būt provokatīviem, jo citādi tu stagnē un nav nekādas virzības uz priekšu – ir jāprovocē un jāuzdod sarežģīti jautājumi. Un tomēr pēc pirmā šoka tā izvērtās par patīkamu un auglīgu sadarbību – viņi dalījās ar informāciju un zināšanām un norādīja uz lietām, ar kurām mums būtu jābūt piesardzīgiem ģeopolitiskās situācijas kontekstā. Piemēram, uz lietām, kuras drīkst vai nedrīkst atklāt. Mēs kartē norādām šo aizsardzības areālu, bet darām to uzmanīgi – kaut kādas lietas kartē neparādās vai tiek apzīmētas ļoti vispārīgā veidā.
Ilka: Tas, ko mēs rādām, būtībā ir publiska informācija, kura, mazliet papētot, tādā vai citā veidā ir pieejama ikvienam. Tomēr savākt to vienkopus un uzlikt uz kartes no ministrijas viedokļa bija liela drāma. Tas rāda, kāds spēks patiesībā var piemist zīmējumam.
Liene: Tas tēmu joprojām padara izpētes vērtu, bet tikai laika gaitā mēs sapratām, ar kādiem šķēršļiem tas saistīts. Varbūt vēl satriecošāks atklājums man bija tas, ko uzzināju, kad sāku pētīt ar aizsardzību saistīto Latvijas arhitektūru: gan jaunbūves, gan ēkas, kas pielāgotas jaunai funkcijai. Arhitektu birojiem, kas tās projektē, protams, ir darīšana ar valsts noslēpumu un speciālām procedūrām, tāpēc neviens īsti negrib par to runāt vai kaut ko atklāt. Manuprāt, tā ir problēma, jo par slepenībā radītu arhitektūru nav iespējama publiska diskusija. Arhitektūras kvalitātei šķietami vairs nav nozīmes, jo neviens nezina, kāda tā izskatās, kā funkcionē, kādi materiāli tiek lietoti un tā tālāk. Ir, protams, arhitekti, kam rūp kvalitāte un kas centīsies to panākt, bet es šaubos, vai tā ir visos gadījumos.
Vents: Jā, tas ir liels jautājums, ko es labprāt apspriestu arī ar jums – šķiet, ka pēdējā laikā par spīti savam augstajam pašvērtējumam arhitekti ir zaudējuši teikšanu. Piemēram, Latvijas Radio "Kultūras rondo" sižetā par jūsu rīkoto diskusiju Arhitektu savienībā "Citrus Solutions" izpilddirektora komentārā saklausīju viegli izsmējīgu toni: "Ir praktiskas lietas, kas jāizdara bez jebkādām diskusijām, bet arhitektiem rūp tikai smukums."
Liene: Tā ir nemainīga tēma, kas atkārtojas visās šajās diskusijās. Es runāju arī ar Valsts Nekustamajiem īpašumiem, kas ir robežas žoga pasūtītājs: "Ko gan jūs gribat? Tā ir infrastruktūra, tai nav jābūt skaistai." Lūk, vienā frāzē parādās pilnīgi ačgārns priekšstats par arhitekta ieguldījumu, kas nav tikai estētisks.
Ilka: Bet vai nav tā, ka paši arhitekti izvairās no šādiem infrastruktūras objektiem, jo negrib smērēt rokas?
Liene: Jā, pastāv diskurss par vardarbības arhitektūru. Vai tu projektētu, piemēram, cietumu? Kāpēc ne, ja tā padomā, jo katra telpa var būt laba.
Vents: Tūlīt pēc pilna mēroga iebrukuma Ukrainā Arhitektu savienība rīkoja diskusiju par to, kā arhitekti profesionāli var iesaistīties. Mana pirmā doma bija par patvertņu apzināšanu pilsētā, jo mums nav pazemes metro sistēmas, bet ir tikai pagrabi, un arhitektiem taču būtu jābūt pirmajiem ekspertiem, pie kā vērsties, lai tos apzinātu.
Liene: Aizsardzības jautājumu reducēšana līdz bunkuriem nekādu diskusiju neveicina. Tā ir daudz komplicētāka tēma, par ko jādomā daudz lielākā mērogā. No vēstures zinām, ka veselas pilsētas tika būvētas tieši aizsardzības nolūkiem vai lai nostiprinātu iekarojumus.
Ilka: Mēs strādājam lielākoties pilsētās, bet robeža atrodas lauku situācijā, un varbūt aizsardzības ainavā būtu teikšana arī ainavu arhitektiem.
Liene: Jā, ainavas elementi vēsturiski arī ir bijuši daļa no aizsardzības sistēmas, piemēram, dabiskās ūdenstilpnes. Bet šajā gadījumā mēs skatāmies uz to, kāds iespaids aktīvās aizsardzības infrastruktūrai ir uz plašāku reģionu, jo robeža nav tikai žogs. Un šis iespaids saglabāsies ilgu laiku. Pat ja karš beigtos tuvākajos mēnešos, tas nemainīs situāciju visā pierobežas reģionā – tas paliks nocietināts un investēšana tajā turpināsies. Šajā sakarā ir daudz vēsturisku pētījumu, jo visā Eiropā un arī Latvijā ir saglabājies ļoti daudz Pirmā un Otrā pasaules kara aizsardzības būvju palieku. Dažas no tām kļuvušas par tūristu atrakcijām, citas vienkārši stāv pamestas, un, to zinot, ir interesanti paspekulēt, kas vēlāk notiks ar šodienas infrastruktūru. No ilgtspējības viedokļa skatoties, ir jādomā, kāda būs šo būvju nākotne, piemēram, kad to esošā funkcija vairs nebūs aktuāla, – ko ar tām iesākt vai kā tās demontēt un tādā garā. Bet par to vēl nav pierasts domāt.
Vents: Atgriežoties pie Venēcijas: nesen kāda mākslas zinātniece atzinās, ka arhitektūras biennāles viņai ir kļuvušas interesantākas par mākslas biennālēm, kurās nu dominē nevis laba māksla, bet vieni vienīgi politiskie manifesti. Mūsu saruna notika pēc tam, kad biju izlasījis iespaidīgo Patrika Šūmahera eseju "Arhitektūras beigas", kurā viņš žēlojas, ka arī arhitektūras biennāle vairs nav par tēmu un ir zaudējusi savu profesionālās diskusiju platformas statusu. Kā jūs uz to skatāties?
Liene: Tas ir pastāvīgs pārmetums. Ar to saskārāmies arī mūsu ekspozīcijas gadījumā, kad pēc uzvaras konkursā no žūrijas izskanēja komentārs, ka, lai gan tēma ir laba, joprojām ir grūti pateikt, kāds tam sakars ar arhitektūru. Manuprāt, arhitektūras biennāle ir ne tik daudz projektu parāde, cik vieta, kur par visu ko diskutē tieši arhitekti. Tas ir svarīgākais. Jo arhitekta pasaules redzējums ir citāds, nekā, piemēram, jurista un arhitekta pieredze definē viņu kā personību, kas diskusiju par visiem svarīgām tēmām var pagriezt citā virzienā.
Ilka: Arhitekts ir profesionālis, kas domā par to, kādas ir cilvēka un telpas attiecības. Tas, protams, ir ļoti plašs lauks, kurā iespējams iet dažādos virzienos. Patrika Šūmahera arhitektūras koncepcija ir ļoti aprobežota, tā galvenokārt ir par eksperimentēšanu ar formām. Arhitektūrā vienmēr ir vairāki virzieni, piemēram, neparastu formu ģenerēšana tagad, kad mums ir pieejami digitālie rīki un programmas. Kāds cits sevi pozicionē politisko, sociālo vai ilgtspējības jautājumu laukā un par arhitektūru domā caur šo jautājumu prizmu. Šīs tendences pastāv vienlaicīgi un ir atkarīgas no tā, kas notiek pasaulē. Piemēram, tagad nevar nerunāt par klimata pārmaiņām, bet vēl pirms dažiem gadiem tā nebija dominējoša tēma. Bet, atgriežoties pie jautājuma par mākslu un arhitektūru, vienu lietu gan arhitekti, šķiet, ir mācījušies no māksliniekiem – tagad viņi taisa telpiski pievilcīgākas ekspozīcijas. Agrāk tās bija vienkārši pieblīvētas ar informāciju, bet tagad arhitekti daudz vairāk domā par trīsdimensionālas telpiskās pieredzes dizainu.
Vents: Tas sasaucas ar to, ko šobrīd novēroju Latvijas arhitektūrā, kur katrā gada balvā paceļas jautājums par to, vai izstāžu dizains un scenogrāfija ir arhitektūra, un par to, kāda mēroga arhitektūru var salīdzināt. Turklāt diezgan daudz labu arhitektu tagad strādā tieši šajās sfērās, nevis ar lielo būvniecību, kuru žņaudz birokrātija.
Liene: Domāju, ka tas ir saistīts ar arhitektu biroju specializēšanos. Vecie biroji ir izauguši gana lieli, tāpēc var strādāt ar lieliem attīstības projektiem, un savā ziņā tur par arhitektūru vairs tik daudz nedomā. Kurpretim citi, un par tādiem es uzskatu arī mūsu biroju, atrod savu nišu. Domāju, ka tos, kas nodarbojas ar scenogrāfiju vai izstāžu dizainu, šāds mērogs un šāda pieeja tiešām interesē. Jo nevar uztaisīt garlaicīgu izstādi. Vai arī var, bet tad tevi nākamajā reizē vairs nenolīgs. Jeb drīzāk – garlaicīgas būves mēs pieņemam daudz vieglāk nekā izklaides scenogrāfiju. Arhitektūras biennāles šķiet saturīgākas varbūt tāpēc, ka tās runā par konkrētām lietām, un, pat ja tās nepiedāvā risinājumus, tās tomēr ir vairāk balstītas praktiskā realitātē, kurpretim māksla bieži kāpj tai pāri un to saprast ir daudz grūtāk.
0