Šībrīža starptautiskās politikas dinamika bieži tiek salīdzināta ar 1938. un 1939. gadu, kad Tautu Savienība bija kļuvusi bezspēcīga un lielvaras Austrumeiropas valstīm aiz muguras slēdza līgumus par "mieru". Proti, tiek pausts, ka esam atgriezušies laikmetā, kad tiesības nosaka spēks un notiek ietekmes sfēru pārdalīšana. Vai ir pamats vilkt šādas paralēles?
Nav šaubu, ka Krievijas Federācija pārstāv tādu pasaules izpratni, kurā lietu kārtību nosaka agresīvs militārs spēks. Krievijas politiskā elite un tai pietuvinātie nekad nav aizrāvušies ar demokrātiju, tiesiskumu un cilvēktiesībām. Krievija nekad nav īsti sapratusi, kāpēc lai kādai valstij, jo sevišķi mazai, būtu jebkādas tiesības un balss starptautiskos procesos. Tomēr valstu vienlīdzīgās tiesības, proti, ka ikviena valsts ir tiesīga brīvi kļūt par to starptautisko organizāciju un līgumu dalībnieci, kas tai šķiet svarīgi, ir smagā un ilgstošā darbā radīts starptautiskās kārtības princips, kas cieši saistīts ar tautu pašnoteikšanās tiesību nostiprināšanos 20. gadsimtā. Lielvarām ar to, protams, nav viegli sadzīvot. Par to liecina izņēmums, kas attiecībā uz valstu vienlīdzīgo tiesību principu tika noteikts pēc Otrā pasaules kara un paredz, ka tikai piecām valstīm – ASV, Francijai, Krievijai, Ķīnai un Lielbritānijai – ir ANO Drošības padomes pastāvīgā locekļa statuss. Aicinājumi mainīt šo situāciju rezultātu nav nesuši. Jānorāda, ka sākotnēji bija plānots, ka šīs piecas valstis uzņemsies kopēju atbildību par mieru un drošību pasaulē un zināmā mērā viena otru līdzsvaros. Šis mehānisms ienesa jaunu dinamiku starptautiskajā politikā, taču ne vienmēr spēja novērst vai mazināt konfliktus, atgādinot, ka valstu savtīgās intereses un vēlme dominēt pār citiem nekur nav pazudusi.
Tomēr attieksme pret starptautiskajām tiesībām dažādos laikos atšķīrusies. Tā, piemēram, pēc Berlīnes mūra krišanas valstu attiecībās iestājās rozā briļļu laikmets, kas sekmēja starptautisko tiesību nostiprināšanos un paplašināšanos. Piemēram, ANO Starptautisko tiesību komisija sāka strādāt pie starptautisko noziegumu definēšanas jau neilgi pēc tam, kad beidzās Nirnbergas (1946) un Tokijas (1948) kara tribunālu procesi, taču Romas Statūti par Starptautiskās krimināltiesas izveidi tika parakstīti vien 1998. gadā. Komisijai vajadzēja pavadīt dažus gadus šajā romantiskajā atmosfērā, lai pilnībā izstrādātu juridiskos pamatus tam, ko šodien saucam par starptautisko krimināltiesību kodolu.
Varētu minēt daudzus starptautisko tiesību paplašināšanās piemērus, kas bija iespējami pēc Aukstā kara beigām. Šis laiks nesa vēl nebijušu cilvēktiesību aizsardzības mehānismu uzplaukumu. Stājās spēkā ANO Jūras tiesību konvencija, un darbu sāka Jūras tiesību tribunāls. ANO Drošības padome nosodīja Irākas iebrukumu Kuveitā un pilnvaroja valstu koalīciju ASV vadībā veikt militāras darbības, lai atbrīvotu Kuveitu. Irākai nācās izmaksāt kompensācijas par Kuveitai un tās iedzīvotājiem nodarītajiem zaudējumiem. ANO Drošības padome izveidoja bijušās Dienvidslāvijas un Ruandas kara tribunālus, kas notiesāja daudzas kara noziegumos un genocīdā apsūdzētās personas. Sāka veidoties kopēja apziņa par klimata izmaiņu radītiem riskiem, un ANO ietvaros sākās darbs pie ilgtspējības principiem un standartiem. Šo uzskaitījumu varētu turpināt.
ASV varbūt nav starptautisko tiesību fanes, tomēr tās iestājās par vērtībām, brīvību un cilvēktiesībām. Savukārt Krieviju 90. gadu un 21. gadsimta sākumā valdošais starptautisko attiecību atkusnis un valstu ciešāka sadarbība neapmierināja. Krievijas šībrīža vadonis pēc Aukstā kara beigām jutās nostumts no pasaules dominēšanas troņa un ir gatavs to atgūt ar jebkādām metodēm.
Kādā laikmetā dzīvojam šobrīd? Jāatzīst, ka lielvaru izrādīšanās un pārgrupēšanās notiek citādi nekā 1938. gadā. Pasauli ir mainījusi gan starptautisko tiesību paplašināšanās, tostarp cilvēktiesību sniegtā iespēja izmantot savas tiesības un autonomiju, gan arī daudzās starptautiskās organizācijas, kurās tiekas visas pasaules valstis. Ukraina cīnās pret iekarotāju, un tai ir atbalstītāji, un ir pilnīgi skaidrs, kurā pusē atrodas tiesības. Šī situācija atšķiras no tās, kurā apdraudētās valstis (kam trūka atbalsta) atradās Otrā pasaules kara priekšvakarā.
Nav iespējams noārdīt uzreiz visu, kas līdz šim paveikts taisnīgākas pasaules kārtības veidošanā. Liels ir to valstu skaits (93), kas nobalsoja par Ukrainas piedāvāto rezolūcijas tekstu ANO Ģenerālajā asamblejā arī 2025. gada 24. februārī – kaut gan ASV un Krievija balsoja pret šo rezolūciju. Pat paralēli iesniegtā ASV rezolūcija, par kuru nobalsoja 93 valstis, pašām ASV beigu beigās atturoties, jo tekstā tika iekļauts Eiropas valstu iesniegtais precizējums, tomēr satur norādi, ka konflikts ir jānoregulē atbilstoši Ukrainas teritoriālajai integritātei un ANO Statūtiem. Salīdzinājumā ar ASV sagatavoto rezolūcijas tekstu Ukrainas teksts nešaubīgi ir pilnīgāks, detalizētāks un uztur spēkā Krievijas agresijas definējumu.
Tajā pašā dienā pirmo rezolūciju par "Krievijas–Ukrainas konfliktu" kopš Krievijas pilna mēroga iebrukuma Ukrainā 2022. gada 24. februārī pieņēma ANO Drošības padome. 10 valstis, tostarp ASV un Krievija, balsoja par šo rezolūciju. Savukārt piecas valstis – Dānija, Francija, Grieķija, Slovēnija un Lielbritānija – atturējās. Diemžēl priekšlikums rezolūcijā definēt agresoru nesaņēma nepieciešamo balsu skaitu. Savukārt Krievija uzlika veto priekšlikumam iekļaut atsauci uz Ukrainas teritoriālās integritātes un suverenitātes principiem. ANO Drošības padomes rezolūcija, kas būtiski kontrastē ar abām ANO Ģenerālās asamblejas rezolūcijām, ir izraisījusi lielu satraukumu gan politikas, gan juristu aprindās. Starptautiskā politika nav tā konsekventākā joma, tādēļ 93 valstu balsis Ģenerālajā asamblejā ļoti sliktā apstākļu konstelācijā ir labs rādītājs.
Lai gan lielvaru līderiem šie ANO mehānismi un rezolūcijas šobrīd, iespējams, ir pilnīgi vienaldzīgas, minētās cīņas par katru vārdu šajās rezolūcijās liecina, ka šis starptautisko tiesību mehānisms ir neatņemama pasaules kārtības daļa un instruments sacensībā par tās pārveidi. Visas valstis veido diplomātiju, vadoties pēc ANO Statūtos nostiprinātajiem starptautisko tiesību principiem, un valstu vadītāju paustais un darītais tiek vērtēts šo pašu principu gaismā.
Kā rakstīja starptautisko tiesību klasiķis franču profesors Pjērs Marija Dipuī [1] – starptautiskās tiesības ir cilvēces kopējais mantojums. Tas nozīmē, ka par to nosargāšanu ir atbildīgs katrs no mums. Nepietiek ar to, ka sociālajos tīklos paužam sašutumu par neapšaubāmi prettiesiskām pasaules pārdales tendencēm vai pilnīgi nepieņemamiem lielvalstu līderu izteikumiem, kas ir klajā pretrunā ar starptautisko tiesību pamatnormām. Ir jāpievēršas tam, ko dara pašu vēlētie valsts pārstāvji, un jāprasa no viņiem viss iespējamais, lai nosargātu sasniegto. Latvijā starptautiskās tiesības tiešā veidā ienākušas katrā mājā, jo mūsu vēsturiskā pieredze māca, ka tās ir svarīgas un neviens nedrīkst noteikt citas valsts likteni bez tās piekrišanas. Atbilstoši starptautiskajām tiesībām, Latvijai ANO ir viena balss, tāpat kā Francijai, Vācijai, ASV, Krievijai un jebkurai citai valstij. Cīņa notiek ne tikai konfliktu zonās vai frontē. Tā notiek visos starptautiskajos formātos, kurus radījušas valstis, veidojot starptautiskās tiesības. Sākoties Krievijas pilna mēroga iebrukumam Ukrainā, rakstīju, ka draudi otras valsts teritoriālajai integritātei ir starptautisko tiesību pārkāpums un agresija pret neatkarīgu valsti uzliek citām valstīm pienākumu darīt visu iespējamo, lai agresiju nosodītu un vērstos pret to ar sev pieejamajiem lēmumiem un rīcību.
Kas notiks ar starptautiskajām tiesībām? Valstis, tai skaitā Latvija, plāno izstāties no dažādiem līgumiem un konvencijām. Par spīti acīmredzamiem kara noziegumiem, kas tiek pastrādāti Ukrainā, to izmeklēšana un iztiesāšana nav vienkārša un tiek pat apšaubīta. Taču starptautisko tiesību lauka sašaurināšanās nav jāuztver kā katastrofa vai pasaules kārtības beigas. Valstis ir tās, kas veido un ievēro starptautiskās tiesības. Valstis pašas ir likumdevējas un policistes. Tā ir starptautisko tiesību un pasaules kārtības galvenā īpatnība. Šajā ietvarā tiek nepārtraukti izcīnītas cīņas par kopējām vērtībām, un pašlaik notiek tieši tas – pretēju pasaules vīziju konfrontācija. Rozā briļļu laiks nav mūžīgs. Ja tiesību paplašināšanās laikmetu nomaina stagnācijas vai pat sarukšanas laikmets, arī tā ir daļa no cilvēces evolūcijas dinamikas. Starptautisko tiesību sarukšana ir pat likumsakarīga laikā, kad valstu sadarbības modelis ir saņēmis milzīgu triecienu, kad notiek klaja līgumsaistību neievērošana, apdraudētās valstis reaģē un revidē savas starptautiskās saistības, kuras būtu muļķīgi un bīstami uzturēt spēkā, kad otra puse to nedara. Taču ir lietas, no kurām atkāpties nedrīkst nekādos apstākļos. Revidējot saistības ar agresoru, ir jāturpina ievērot tiesiski noteiktās procedūras. Karš sekmē jaunu tehnoloģiju strauju attīstību. To izmantošanai jānotiek, ievērojot zināmos atbildības principus, tostarp civiliedzīvotāju un infrastruktūras aizsardzības normas. Atbildība par pastrādātajiem noziegumiem ir jāuztur spēkā, jo bez tās miers būs grūti sasniedzams. Agresija paliek agresija, un tai nav attaisnojuma.
Bez starptautiskajām tiesībām valdītu haoss. Nedomāju, ka valstu vairākums ir gatavs dzīvot haosā. Tāpēc starptautiskās tiesības turpinās noteikt to, kā vairums valstu skatās uz politikas procesiem un retoriku, kādā ietvarā rīkojas un pieņem lēmumus. Tas ir svarīgi, un par to jāturpina iestāties.
[1] Dupuy, Pierre Marie. International Law as a Common Heritage of Mankind, EJIL: Talk!, 21 March 2025.
0