Rīgas vicemērs Edvards Ratnieks un biedrība "Publiskās atmiņas centrs" rosina demontēt vēl astoņus "ar komunisma un Krievijas imperiālisma laiku saistītus simbolus".
Vispirms man šķiet svarīgi uzsvērt, ka demontēt (pārvietot uz citu vietu) nenozīmē iznīcināt. Tā ir būtiska atšķirība.
Lai gan runa tātad nav par kāda pieminekļa vai plāksnes iznīcināšanu, pieļauju, ka daļai sabiedrības (arī latviešiem un Latvijai lojāliem cittautiešiem) jau krietnu laiku ilgusī ielu pārdēvēšana un "simbolu" demontēšana ir nedaudz apnikusi. Vienkāršoti formulējot – bija labi saprotama "okupekļa" aizvākšana no Pārdaugavas, arī dažu ielu pārdēvēšana, bet, kā saka, cik var? Iespējams, ka ārpus Rīgas centra dzīvojošie vispār nav pamanījuši Sudrabu Edžus (Eduarda Zilbera) pieminekli Kronvalda parkā vai piemiņas akmeni Aleksandram Puškinam Zemkopības ministrijas rajonā Citadeles ielā. Mēģinot iejusties šāda skeptiķa ādā – var saprast ar okupācijas periodu saistīto simbolu aizvākšanu no publiskās telpas, bet vai tiešām tik būtisks ir piemineklis, kas saistīts ar kauju 1701. gadā?
Labi apzinos vizuālo simbolu nozīmi publiskajā telpā. Piemēram, tas, ka divpadsmit gadu laikā, kopš Gruzijā pie varas ir partija "Gruzijas sapnis", valstī uzcelti 12 jauni pieminekļi Staļinam, ir izteiksmīgs varas partijas signāls sabiedrībai. Tajā pašā laikā apmēram 40% Gruzijas iedzīvotāju aptaujās apgalvo, ka gruzīniem jālepojas ar Staļinu, un tas kaut ko liecina par cilvēku galvās notiekošo neatkarīgi no politiskās elites rīcības. Citiem vārdiem sakot, es personīgi neesmu dedzīgs piekritējs vizuālo simbolu aizvākšanai no publiskās telpas, jo manā skatījumā ar to ir par maz, ja, tēlaini formulējot, kalpa gars saglabājas mūsos pašos.
Tomēr biedrības "Publiskās atmiņas centrs" un citu aktīvu šī procesa dalībnieku rosīšanās man vienalga šķiet apspriešanas vērta, jo rosina vairākus interesantus jautājumus.
Sadarbošanās ar Latvijas valstij un nācijai naidīgu režīmu visbiežāk tiek saistīta ar okupācijas režīmu pēc Otrā pasaules kara. Tajā pašā laikā boļševiku režīms Latvijā 1919. gadā diez vai uzskatāms par jēdzīgāku. Te vietā būtu pārlasīt, piemēram, vēstures zinātņu doktora Jāņa Šiliņa pētījumu par to, kā lieliniekus apkalpoja Ģederts Eliass, Romans Suta, Oto Skulme, Jānis Kuga, Voldemārs Tone, Niklāvs Strunke u.c. mākslinieki, kuri veidoja noformējumus 1. maija svētkiem. Ja pareizi saprotu, neviens mūsdienu Latvijā šos kungus no publiskās atmiņas dzēst negrasās. Pareizi dara, bet būtu derīgi publiski padiskutēt par to, kā mēs vērtējam dažādās pielāgošanās formas un nolemjam, ka kolaborācija ir bijusi tik nejauka, ka konkrētais personāžs aizvācams no publiskās telpas.
Šādā kontekstā interesantas iespējas paver arī aktīvistu vēršanās ne tikai pret boļševiku, bet arī pret cariskās Krievijas pēdām Latvijas publiskajā telpā. Principā es te neredzu lielu problēmu, bet tad mums derētu pārrunāt arī dažu latviešu vēsturiskās atmiņas mīluļu darbības. Citēšu politikas zinātņu doktoru Ivaru Ījabu: "Daži jaunlatvieši ir mēģinājuši tuvināt latviešu nacionālo ideoloģiju slavofilismam. Kā tāds vispirms ir minams Kaspars Biezbārdis, viens no sava laika populārākajiem jaunlatviešiem un spilgts krieviskās orientācijas entuziasts. Rakstā "Krievu valstības gadu tūkstotis" "Pēterburgas Avīžu" pirmajā numurā viņš, piemēram, cenšas latviešus etnogrāfiski tuvināt slāviem… Līdzās tam Biezbārdis citā publikācijā īsteni slavofilu garā kritizē Krievijā līdz ar Pēteri I ienākušo tieksmi atdarināt Rietumeiropu: "Mēs sākām bez izšķirības tur aizņemties visu un uzspiest to sev, lai tikai varētu tērpties eiropiešu drānās…"" [1] Biezbārdis nebija nekāds izņēmums vai pārpratums topošajā latviešu elitē. Nedomāju, ka vajadzētu braukt no viena grāvja otrā un, teiksim, sākt dusmīgi šņākt par virkni no jaunlatviešiem. Tomēr jaunās latviešu nācijas attiecības ar Krievijas impēriju bija krietni krāsainākas, nekā mums mūsdienās labpatīk domāt. Jāpiezīmē, ka cariskās Krievijas ietekme Latvijā bija vērojama arī jau pēc neatkarīgas valsts nodibināšanas. Precīzāk sakot, tuvāk tās bojāejas brīdim. Vēstures zinātņu doktors Jānis Ķeruss savā promocijas darbā 2008. gadā [2] norāda, ka 20. gadsimta trīsdesmito gadu nogalē Latvijas "vecākās paaudzes virsnieku" (un ne tikai) vidū bija simpātijas pret Krieviju, kuru cēlonis, visticamāk, bija neitrāli pozitīvā attieksme pret carisko impēriju un šīs attieksmes pārnešana uz PSRS. Ja cenšamies atvadīties no impērijas nospieduma, tad ko mēs domājam par tādu Krievijas impērijas "maigās varas" svarīgu atzaru kā pareizticību? Te vietā būtu citēt filozofijas zinātņu doktores Agitas Misānes promocijas darbu 2016. gadā: "Diskusijas par pareizticīgo Latvijas iedzīvotāju identitāti, valstisko lojalitāti un arī nacionālu Pareizticīgu baznīcu vislielākos uzplūdus piedzīvoja Latvijas Republikas pirmajā desmitgadē. Tas pilnībā iekļaujas plašākā diskusiju kopumā, kas virmoja reliģisko kopienu vidē šajā laikā. Vai jaunajā neatkarīgajā valstī nevajadzētu arī jaunu reliģiju? Vai arī par nacionālām un neatkarīgām jādara visas tās reliģiskās organizācijas, kas bija kanoniski un vēsturiski saistītas ar reliģiskajiem centriem ārpus Latvijas? Pareizticīgās draudzes Latvijā bija cieši saistītas ar Krievijas pareizticīgo baznīcu un Maskavas patriarhātu. [..] Valsts bija ieinteresēta Latvijas Pareizticīgās baznīcas autonomijā, kas arī tika sasniegta 1921.gadā. Latvijas Republika to tomēr apstiprināja tikai 1926. gadā ar Latvijas Pareizticīgās baznīcas likumu. Šīs reliģiskās organizācijas attiecības ar Latvijas politisko varu palika sarežģītas visu pirmskara laiku, lai arī baznīcas līderi centās dažādi apliecināt savu lojalitāti valstij. Tikmēr pareizticīgo latviešu diskusijas par savu īpašo identitāti pārsvarā noritēja savā iekšējā vidē un to īpatsvars kopējā "latviskās kristietības" diskursā nebija nozīmīgs." [3]. Šķiet, nekas daudz nav mainījies kopš tā laika.
Īsi sakot, ja reflektējam par Krievijas impēriju un tās ietekmi uz latviešiem, tad reflektējam pilnvērtīgi.
Vēl dažas replikas.
Ar vēstures mantojuma pārvērtēšanu (arī tad, ja šis mantojums mums liekas nevajadzīgs un nesimpātisks) nereti gadās tā, ka sākotnējo noraidījumu laika gaitā papildina nojauta, ka, lai arī kāds šis mantojums būtu, tas ir mantojums. Te interesanta lasāmviela ir Rasas Pārpuces promocijas darbs "Baltijas kultūras vērtību problēma vācbaltiešu izceļošanas kontekstā" (2010). Vienkāršots pārstāsts. Latviešu attieksme pret "vācu mantojumu" starpkaru periodā nebija labvēlīga. Tomēr tad, kad, organizējot vācbaltiešu izceļošanu, sākās sarunas arī par kultūras vērtību izvešanu, Latvijas iestāžu pozīcija nebija gluži "lai tik ved prom, ko grib, jo tā nav "mūsu" vēsture, tie nav "mūsu" artefakti". Latvieši centās (manuprāt, pareizi) vismaz daļu no "vāciskā" paturēt Latvijā.
Jāpiezīmē, ka mēs pret pagātnes simboliem vispār sliecamies izturēties ļoti nopietni. Varbūt pārāk nopietni. Tālāk minētos piemērus neuzskatu par atdarināšanas vērtiem, tomēr neliela "troļļošana" dažkārt nenāk par ļaunu. Vēl krietni pirms kara sākuma 2022. gadā Ukrainā lauzīja galvas par to, ko darīt ar PSRS laika mantojumu. Kāda pašvaldība Doņeckas apgabalā nolēma saglabāt pieminekli Vasīlijam Čapajevam, mainot paskaidrojošo uzrakstu – piemineklis kļuva par veltījumu "Kazakam". Savukārt Kijivas reģionā kāda pašvaldība pagarināja Ļeņina ūsas un "vecais jaunais" piemineklis kļuva par veltījumu Tarasam Ševčenko. Odesā Ļeņins pārtapa par… Dārtu Veideru [4]. Atklāti sakot, man grūti iedomāties šādus izgājienus Latvijā, savukārt padomju armijai veltītā pieminekļa pārkrāsošana Bulgārijas galvaspilsētā 2011. gadā man šķiet gana asprātīga.
Man ir radies iespaids, ka padomju varas vēlīnais periods Latvijā nav "seksīgs" izpētes un diskusiju objekts. Okupācijas sākums – jā, masveida represijas – jā, mežabrāļi – arī, bet 20. gadsimta septiņdesmitie un astoņdesmitie gadi nepavisam. Problēma ir tā, ka, ja mēs nezinām un nerunājam par šo it kā garlaicīgo (ne velti ir apzīmējums "stagnācija") periodu, tad jaunākajām paaudzēm nav skaidrs, kāpēc aktīvisti vēlas demontēt pieminekli baletdejotājam Mārim Liepam pie Operas. "Kas, sasodīts, tas Māris Liepa vispār tāds ir?" pamatoti var jautāt jaunākā paaudze, kurai neviens nav stāstījis, ko okupācijas periodā nozīmēja, ja kultūras jomas pārstāvis saņēma Ļeņina prēmiju un/vai kļuva par Latvijas PSR Tautas skatuves mākslinieku.
Pēdējā replika, kura man pašam ir būtiska. Mēs varam no publiskās vides un pat no kolektīvās atmiņas mest ārā boļševiku līdzskrējējus, impēriju un totalitāro režīmu nospiedumus. Tas izraisa protestus un skepsi, bet ir paveicams. Negatīvā programma ir puslīdz skaidra. Kāda ir pozitīvā? Ko mēs liekam izmestā vietā kā vērtīgu?
[1] Ījabs, Ivars. Starp provinci un impēriju: Latvijas autonomijas idejas attīstība līdz Pirmajam pasaules karam. / Varas Latvijā. No Kurzemes hercogistes līdz neatkarīgai valstij. Akadēmiskais apgāds, 2019, 307. lpp.
[2] Ķeruss, Jānis. Latvijas neitrālā politika un neitralitāte 1933.–1940. gadā: promocijas darbs, LU, 2009, 55.–56. lpp.
[3] Misāne Agita. Reliģija un latviešu nacionālisms ideju vēsturē Latvijā: promocijas darbs, LU, 2016, 67. lpp.
[4] Kasianov, G. (2022). Memory Crash: The Politics of History in and Around Ukraine, 1980s–2010s. Central European University Press, 311.–312. lpp.
0