Augusts Parīzē vienmēr ir kluss, vietējie iedzīvotāji dodas atvaļinājumā, daudzi restorāni, maiznīcas, ķīmiskās tīrītavas – teju lielākā daļa bodīšu savus slēģus ir aizvērušas. Vien mazas lapiņas pie durvīm vēsta, ka septembra sākumā no pilsētas aizbēgušie atgriezīsies un ierastā dzīve atsāksies. Vairāki Parīzes rajoni šķiet kā izmiruši – tukši un pamesti, tikai putekļi, suņu kakas un karstums. Tas, protams, neskar tūristu apsēstos objektus. Savus ierobežojumus ikdienas dzīvei radījušas arī olimpiskās spēles. Taču parīzieši stāsta, ka esot klusāk, nekā cerēts – dārgās viesnīcu un īres dzīvokļu cenas aizbiedējušas daudzus ceļotgribētājus. Kā vietējie, tā arī tūristi bija satraukti, ka Parīze būs pārbāzta, skaļa un nedroša. Bet nekā – kluss, kā ierasts augustā, pat klusāks.
Jau otro vasaru esmu Parīzē un tā īsti pilsētu esmu iemīlējis vien tagad, uzturoties tajā ilgstoši. Es neiztēlojos no sevis vietējo, tas nemaz nav iespējams. Nekad nevar zināt, kurš ar tevi vēlēsies runāt franču valodā un kurš ne. Pēdējo desmit gadu laikā parīzieši iemācījušies angļu valodu, tāpēc pie katras izdevības augstprātīgi pārtrauc ikviena iebraucēja vārgulīgos centienus pateikt vairāk nekā Bonjour vai Merci. Bernāras kundze tuvējā ķīmiskajā tīrītavā ir pieklājīga un smaidīga. Viņa jau gaida atvaļinājumu un brīvību no piekasīgajiem klientiem. Kāda franču madāma savu Chanel blūzes tīrīšanu kritizē jau 15 minūtes. Arī mana pacietība sāk izsīkt, es tikai gribu atdot izmazgāt gultas veļu, jo man piešķirtajā mākslinieku rezidences studijā nav, kur to žāvēt. Taču īss ir mans prieks par iepazīšanos ar Bernāra kundzi: drīz pēc olimpiādes sākuma arī šī vieta tiek slēgta un turpmākajās nedēļās man nākas meklēt citu.
Šogad Parīzē esmu ieradies turbulentā brīdī – īsi pirms parlamenta vēlēšanu otrās kārtas. Satraukums bija jūtams pat manā mītnes vietā, kur mājo desmitiem mākslinieku no visas pasaules. Multikulturālā šūniņa sastinga šausmās, baidoties, ka Marinas Lepēnas partija varētu iegūt vairākumu. Taču jau dažas dienas vēlāk mani kaimiņi smaidot māja no darbnīcu logiem, no prieka lēkāja un apskāvās iekšpagalmā. Kreisie pēc pirmajām ziņām svinēja uzvaru, Makrona partija palika otrā, atstājot radikālos nacionāļus trešos. Visu vakaru paukšķēja vīna korķi, datoros un telefonos klausoties patētiskās uzvarētāju runas. Svinējām, ka Francija tomēr nav zaudējusi prātu. Tas nozīmēja arī turpmāku Francijas atbalstu Ukrainai.
Taču vēlēšanu radītā spriedze un daudzie policisti un armija Parīzes ielās vēl nebūt neliecināja par lielāko izaicinājumu – olimpisko spēļu tuvošanos. Es dzīvoju pie Sēnas, netālu no Marē, un mana tuvējā apkārtne tika iekļauta lieguma zonā, kurā norisināsies atklāšanas ceremonija. Līdzās ierastajiem baznīcu zvaniem skaņu ainavu papildināja lidojošu helikopteru un iznīcinātāju trokšņi, tribīņu un norobežojumu uzbūve un, atklāšanas dienai tuvojoties, arī mēģinājumu skaņas, kas atbalsojās krastmalai tuvējās ieliņās. Tā kā mūsu kvartālam ir trīs ieejas, varēju izvairīties vismaz no policijas veiktās dokumentu pārbaudes, kas noteiktās vietās prasīja uzrādīt īpašu kvadrātkodu. Taču no kontroles nebija iespējams izvairīties pilnībā, jo arī mūsmājās to veica apsargs. Atgriežoties no sadzīviskām darīšanām vai vakara pastaigas, vienmēr bija jāuzrāda apliecinājums, ka drīkstu te uzturēties.
Svētku atklāšanu Parīze gaidīja ar lielu satraukumu, jo jau pāris dienu pirms ceremonijas bija skaidrs, ka līs. Tikai nebija zināms, cik stipri. Kamēr cilvēki pulcējās garās rindās, lai piekļūtu Sēnas krastam, siltais, mākoņainais laiks vēl nešķita tik draudīgs, tomēr vēlāk lietus sākās un arvien pieņēmās spēkā. Nebiju to laimīgo vidū, kas apmeklēja atklāšanas ceremoniju, taču, sekojot līdzi laikapstākļiem aiz loga un pasākuma norisei datorā, varu apliecināt, ka ekrānā viss izskatījās daudz labāk. Mākslinieku apņēmība par spīti nepateicīgajiem laikapstākļiem pelnījusi cieņu. Kad Selīna Diona izpildīja Edītes Piafas "Himnu mīlestībai", asariņa nobira vairumam skatītāju, kas izmirkuši stāvēja tribīnēs. Olimpiskās spēles varēja sākties!
Dažus olimpiskos notikumus izdevās apmeklēt arī man. Jau pusotru gadu iepriekš piedalījos loterijā, kas deva iespēju iegādāties lētās biļetes ikvienam interesentam ārpus Francijas. Loterijās es nepiedalos un par sporta līdzjutēju sevi neuzskatu, taču šķita muļķīgi šo iespēju neizmantot. Biļešu iegādei bija savi nosacījumi: tās bija jāizvēlas vismaz uz trim spēlēm, ne mazāk kā divām un ne vairāk kā četrām personām. Vieglatlētikas biļetes tika izķertas dažās minūtēs. Beigu beigās vienojāmies ar dzīvesbiedru, ka apmeklēsim tenisu, grieķu-romiešu cīņas un ūdens polo. Biļetes nevarēja pārdot citiem bez spēļu organizatoru līdzdalības, tās bija pieejamas tikai īpaši radītā aplikācijā, bet biļešu kodi parādījās vien pasākuma dienā. Tas viss, lai izvairītos no spekulēšanas ar biļetēm.
Pārdomāta un droša bija arī cilvēku masu organizēšana, kurā piedalījās ne vien policija un armija, bet arī brīvprātīgie. Norādes bija manāmas gan metro stacijās, gan spēļu norises vietās. Apmeklētājus aicināja ierasties jau pusotru stundu pirms pasākuma. Iekļūšana stadionos bija operatīva, tikpat raiti un bez drūzmēšanās pēc pasākumiem visi tika novirzīti uz metro stacijām, regulējot cilvēku plūsmu, lai vagonos nebūtu spiešanās. Vienīgais nepatīkamais ierobežojums, ar kuru saskārās daudzi spēļu apmeklētāji, bija korporācijas VISA uzliktais monopols karšu maksājumiem – cita veida kartes pretī netika ņemtas.
Aizdomīgs man šķita skaļi sludinātais spēļu draudzīgums videi. Organizatori lepojās ar eko olimpisko ciematu un kartona gultām, bet katra ūdens vai limonādes plastmasas pudele pasākumu norises vietās tika pārlieta plastmasas suvenīrglāzēs. Pat ja tās bija veidotas no pārstrādājama materiāla, plastmasas apjoms olimpiskajās spēlēs noteikti bija neprātīgi liels. Daļa apmeklētāju glāzes lietoja atkārtoti, bet citi tās neņēma līdzi, tāpēc plastmasas apjomi auga ar katru jaunu spēli. Protams, ka vienmēr var atrunāties ar drošības apsvērumiem, taču kas liedz pasākumā piedāvāt izlejamus dzērienus, lai vismaz atteiktos no PET pudelēm?
Spēļu vērošana, protams, bija galvenais piedzīvojums. Tenisa spēles par medaļām norisinājās Rolāna Garosa stadionā. Filipa Šatrijē tenisa kortu (tas ir septītais lielākais pasaulē) sajūtu ziņā varētu pielīdzināt mūsdienu Kolizejam. Lai gan sēdējām augšējās tribīnēs, redzamība ļoti bija laba. Piedzīvojām gan Karlosa Alkarasa spēli, kurš vēlāk izcīnīja sudraba medaļu, gan ukraiņu tenisistes Eļinas Svitoļinas emocionālo sacensību ar amerikāņu tenisisti. Francijā viņu labi pazīst, tāpēc ukraiņu sportisti atbalstīja lielākā daļa līdzjutēju.
Ja tenisa tribīnēs pavadījām četras stundas, tad grieķu-romiešu cīņas divās dažādās svara kategorijās vīriešiem un brīvā cīņa sievietēm iekļāvās nepilnā stundā. Uz lielā matrača grieķu-romiešu cīņas sportisti spēkojās vien ar rokām, jo pretinieku ir liegts satvert zem jostasvietas vai izmantot kājas. Tas gan ir atļauts brīvajā cīņā, ko vēlāk uzskatāmi parādīja abas sportistes. Ja viens no sportistiem vairāk aizstāvas, nevis uzbrūk, tad uzbrucējs var izvēlēties turpināt cīņu stāvus vai uz zemes, uz vēdera guļošo cenšoties apvērst uz lāpstiņām.
Gluži nejauši bijām izvēlējušies apmeklēt divus no sporta veidiem, kas bija iekļauti jau pirmajās modernajās olimpiskajās spēlēs, kuras norisinājās Atēnās 1896. gadā. Tikpat sena vēsture ir arī ūdens polo, kas bija iekļauts otro olimpisko spēļu programmā 1900. gadā Parīzē. Ekrānā šī sporta veida vērošana var šķist garlaicīga, bet klātienē ir gluži pretēja pieredze. Sportistiem ir neparastas cepures ar "austiņām", kuru uzdevums ir pasargāt no dažādām ausu traumām. Vairāki fani greznoja savas galvas ar ūdens polo cepurēm, arī sēžot tribīnēs. Peldēdami te uz vienu, te otru pusi, spēlētāji cīnījās par bumbas iemešanu vārtos, taču abās ceturtdaļfināla spēlēs, ko pieredzējām, uzvaru izšķīra soda metieni. Tā kā ūdenspolo sacensības norisinājās Defansas arēnā, ceļš uz metro ļāva pieredzēt laikmetīgo arhitektūru, tajā skaitā lielo arku un tās apkārtnes jaunās daudzstāvu ēkas.
Organizatori bija ļoti domājuši par spēļu laukumu izbūvi neparastās vietās – pie Eifeļa torņa, Konkordijas laukumā, Grand Palais, kas mūsdienās kalpo par izstāžu telpu, un Invalīdu nama kompleksā, kur apbedīti arī Napoleona pīšļi. Īpašs ikvakara piedzīvojums bija olimpiskās lāpas pacelšanās. Tā joprojām atrodas Tilerī dārzā un, visticamāk, tiks atkal iedegta paralimpisko spēļu atklāšanas ceremonijā.
Bet to es vairs nepiedzīvošu, jo pavisam drīz dodos atpakaļ uz Rīgu. Vasara ir īsāka par Parīzes žurkas asti. Aizvien biežāk vakaros redzu tās skrienam starp āra kafejnīcu galdiņiem un biedējam tūristus. Kultūras mantojums neizslēdz netīrību. "Mana nabaga pilsēta ir kā nogurusi paveca sieviete pēc varmācīga mīlas akta ar klaidoni, kurš nav pat samaksājis. Smiņķis no sejas ir nost, un kādreiz tik greznais tērps – savazāts un saplēsts," tā Andra Neiburga savā stāstā reiz aprakstīja Rīgu, bet es to pārlasu šeit, Parīzē, un tā vien šķiet, ka viņa rakstījusi par vietu, kurā atrodos tagad. Dažkārt ir vērts piedalīties loterijā.
0