Nesen sociālos tīklus un medijus aplidoja vēsts, ka Doma laukuma Ziemassvētku tirdziņā par fotografēšanos jāmaksā 50 eiro vai 500 eiro sods. Ziņai bija vairāki interesanti aspekti. Pirmkārt, mediji kārtējo reizi apliecināja, kāpēc nevar paļauties tikai uz sociālajos medijos teikto, un sazinājās ar atbildīgajām personām, lai noskaidrotu faktus. Kā izrādījās, samaksa attiecas vienīgi uz profesionāliem fotogrāfiem, kuri tirdziņā rīko fotosesijas klientiem. Otrkārt, vismaz man bija jaunums, ka ir cilvēki, kuri vēlas profesionāla fotogrāfa pakalpojumus, lai iemūžinātu sevi Ziemassvētku tirdziņā. Ko lai saka? Kā operetē "Sikspārnis" dziedāja kņazs Orlovskis, kura lomu tradicionāli (bet ne Latvijas Nacionālajā operā) izpilda sieviete: "Chacun à son goût," – jeb katram savs.
Uzmanību piesaista zināma spēkošanās par to, kas ir privāts un kas publisks, par ko ir jāmaksā un par ko nav. Sākotnējo sašutumu izraisīja aizdomas, ka Ziemassvētku tirdziņa rīkotāji mēģina iekasēt naudu par tādu ikdienišķu lietu kā selfiji. Bet kāpēc lai par šādiem selfijiem nevajadzētu maksāt?
Iedomāsimies, ka lielveikals uz svētkiem ir izrotājis savu interjeru, uzstādījis eglītes, salicis gaismiņas, izvietojis koridoros rūķu figūras un prasa samaksu par ieeju. Ir dažādi iemesli, kāpēc samaksu nebūtu prātīgi prasīt, bet viens no tiem ir tas, ka apmeklētāji, visticamāk, būtu sašutuši. Sašutuma pamatā varētu būt pārliecība, ka veikals ir sabiedriski nozīmīga institūcija, bez kuras mums ir grūti iztikt, tāpēc sagaidām, ka mums ir brīva pieeja. Bet to nevar attiecināt uz Ziemassvētku tirdziņiem. Bez tiem mēs gluži labi varētu iztikt. Cits iemesls sašutumam droši vien būtu tas, ka mums šķiet, ka izrādām labvēlību, nākdami uz konkrēto veikalu, un saprotam, ka rotājumi ir domāti mūsu pievilināšanai, nevis ir pakalpojums, ko esam kādam prasījuši. Atkal neesmu pārliecināts, vai tas labi atbilst Ziemassvētku tirdziņa gadījumam, jo cilvēki to bieži vien apmeklē kā izklaidi.
Sašutumā par iedomāto samaksu var saskatīt arī plaši izplatīto naivo neziņu par to, ka daudzas publiski pieejamas lietas un pakalpojumi kaut ko maksā. Ziemassvētku tirdziņa organizētāji skaidro, ka ir konkurss, lai saņemtu tirdziņa rīkošanas tiesības, – tas ir privāts pasākums, tāpēc viņi var diktēt noteikumus, bet visiem par brīvu ir pieejama Doma laukuma egle, ko uzstādījusi Rīgas dome. Protams, ka šī egle neuzrodas Doma laukumā par velti, par to maksā Rīgas iedzīvotāji. Un arī par tirdziņā uzņemtajiem pašiņiem maksā apmeklētāji, kad pērk tur preces. Šeit arī atšķirība starp cilvēkiem, kuri uzņem selfijus, un fotogrāfiem, kuri tirdziņā organizē fotosesijas klientiem – atšķirība ir nevis tajā, ka pēdējie ir profesionāļi vai saņem naudu par savām fotogrāfijām, bet tajā, ka viņi un viņu klienti Ziemassvētku tirdziņa veidotājiem neko nedod. Viņi ir kā kruīzu kuģu pasažieri Venēcijā – šie tūristi apstājas uz dažām stundām, minimāli iepērkas, par viesnīcām nemaksā, restorānos nesēž, apskata Sv. Marka laukumu un dodas tālāk. Tāpēc venēcieši tagad prasa samaksu par savas pilsētas apmeklējumu.
Loģika it kā skaidra. Cits jautājums, vai vēlme iekasēt daļu no fotogrāfu ienākumiem patiešām atmaksāsies. Tā acīmredzami neatmaksājās tādā ziņā, ka daļa apmeklētāju kļuva pikti, tomēr ziņa par tirdziņu plaši izskanēja medijos un pat sasniedza "Satori". Vai cilvēki šī atgādinājuma dēļ vairāk apmeklēs Doma laukumu? Vai tiešām būs fotogrāfi, kuri maksās 50 eiro par iespēju tajā uzņemt bildes? Man tas šķiet neticami, bet es noteikti varu kļūdīties, jo man neticami šķita arī tas, ka ir cilvēki, kuri to grib darīt par velti. Vai pasākuma rīkotāji būs nopelnījuši vai vienkārši noskauduši fotogrāfu peļņu?
Patiesībā šeit fonā ir vēl lielāks strīds. Digitalizācija un internets pakalpojumu ekonomiku ir pacēlis jaunos augstumos un izmainījis gan pašu ekonomiku, gan mūsu dzīvesveidu – to, kā organizējam darbu, sapulces, kā sadarbojamies, plānojam laiku, mācāmies, klausāmies mūziku, skatāmies filmas, iepērkamies, izsaucam taksometru, uzglabājam ģimenes foto. Daļa no tā visa it kā notiek par velti, lai gan skaidrs, ka tā vai citādi par to kāds maksā. Vieni pakalpojumu sniedzēji neiztur un galu galā prasa, lai mēs, pakalpojuma saņēmēji, maksājam tiešā veidā, kā tas notika preses izdevumu gadījumā, un maksājam pilnu cenu, kā tas šobrīd notiek televīzijas straumētāju gadījumā. Bet ir arī tādi pakalpojumu sniedzēji, kas meklē un atrod veidus, kā saglabāt ilūziju, ka patērētājam kaut kas tiek par velti.
TED konferenču dibinātājs Kriss Andersons pirms desmit gadiem izdeva grāmatu "Par velti" (skat. kopsavilkumu žurnālā "Economist"). Viņš apgalvoja, ka, dodot cilvēkiem kaut ko "par velti", iespējams nopelnīt. Protams, runa ir nevis par to, ka tu vienkārši kaut ko izdāļā, bet monetizē pakalpojumu netiešā veidā, neprasot patērētājiem izvēlēties – vai nu maksā, vai paliec tukšām rokām. Šī stratēģija kā jau daudz kas kapitālismā vienlaikus ir iznīcinoša, jo tie, kuri neatrod veidu, kā pelnīt, piedāvājot pakalpojumus par velti, konkurencē zaudē. Ziemassvētku tirdziņa rīkotāji izvēlējās prasīt samaksu, jo uzskatīja, ka fotogrāfi iedzīvojas uz viņu rēķina. Ļoti iespējams, ka šis gājiens neko nemainīs, bet tas liecina, ka viņi nedomāja radoši. Atļaujot fotogrāfiem fotografēt, viņi varbūt neko nenopelnīja, bet neko arī nezaudēja. Šķiet, jautājums, kā nopelnīt neaizliedzot, netika uzdots. Nostrādāja instinkti. Bet izskatās, ka nākotne pieder tiem, kuri uzdod šo jautājumu.
Tas nenozīmē, ka vienmēr pastāv veids, kā visu nodrošināt par brīvu vai šķietami par brīvu, un ka tie, kuri prasa par saviem pakalpojumiem naudu, ir iesīkstējuši vecās skolas pārstāvji, kuri nav pamanījuši, ka laiki mainījušies. Prasība dabūt visu ko "par brīvu" iznīcina arī labas lietas. Ziemassvētku tirdziņa gadījumā redzams, ka no sociālo tīklu visvarenības patiesība var ciest. Tomēr Andersons brīdina, ka "par brīvu" nav iespējams apstādināt un agrāk vai vēlāk daudziem nāksies sadurties ar to, ka arī viņu jomā ar milzu spēku ienāk pakalpojumi "par brīvu". Tur nav nekā romantiska, runa nav par leiputriju. Bet šī jaunā situācija prasa cita veida domāšanu, kas ir pretrunā ar pārliecību, ka ikviens, kurš izmanto "manu" mantu, "manu" pakalpojumu par velti, mani apzog. Jaunā situācija prasa vismaz radīt iespaidu, ka peļņa vairs nav mērķis, bet pakalpojuma un komunikācijas vai pat sadarbības ar patērētāju blakusprodukts.
Kad Džeremijs Peksmens 1999. gada sarunā ar Deividu Boviju skeptiski izteicās, ka internets ir tikai rīks, Bovijs iebilda – tā nav, tā ir "sveša dzīvības forma" (alien life form), kas tuvākajā laikā pārveidos visu gan labā, gan sliktā nozīmē. 2002. gada intervijā "New York Times" Bovijs pravietoja, ka mūzika kļūs par kaut ko līdzīgu ūdenim krānā vai elektrībai, tā būs pakalpojums, nevis lieta, kas pieder. Lai gan Bovija prognozes nepiepildījās pilnībā (viņš, piemēram, bija pārliecināts, ka pēc desmit gadiem autortiesības vairs nepastāvēs), mūzikas industrija, šķiet, ir gadījums, ko studēt visiem, lai labāk saprastu, kā darbojas "par velti" princips, ko tas iznīcina un kādas iespējas rada. Kā 1939. gadā dziedāja Marika Reke: "Man nevajag miljonus, / man laimei nevajag ne santīma, / vienīgais, kas man vajadzīgs, / ir mūzika, mūzika, mūzika."
0