"Džefs ir trampists," tā man pirms dažām nedēļām Kalifornijas Universitātē Ērvinā pie vīna glāzes pačukstēja kāds filozofijas profesors. Džefs ir viņa kolēģis, kurš publiskā diskusijā pirms brīža bija uzdevis provokatīvu jautājumu par to, kā karš Ukrainā ir ietekmējis nacionālismu Baltijas valstīs. "Džefs ir trampists," viņš to pateica it kā ar zināmu nožēlu, paverot durvis uz tām ASV akadēmiskās kopienas aizkulisēm, kuras man kā Fulbraita programmas viespētniekam bija palikušas neredzamas, piecus mēnešus uzturoties Hārvarda Universitātē. Trampa jaunās administrācijas centieni pakļaut ASV zinātni politiskās varas diktātam ir saasinājuši šādas aizkulišu varas attiecības.
Daudzās ASV universitātēs tādi kā Džefs atrodas pārliecinošā mazākumā un tieši tādēļ izceļas uz kopējā fona, kurā toni nosaka sarkastiski un kritiski viedokļi par Donaldu Trampu un viņa politiku. Tomēr otrās prezidentūras pirmajos mēnešos Tramps ir nepārprotami signalizējis, ka turpmāk viss būs citādi – zinātniskās brīvības robežas noteiks prezidents. Aizliegto vārdu saraksts nu jau ir kļuvis par vēsturisku artefaktu, kas simbolizē mēģinājumu disciplinēt nepaklausīgos homines academici, tostarp tādus viespētniekus kā es. Ar pirkstu norādot, kurš šeit diktē noteikumus, acīmredzot tiek sagaidīts, ka vairums zinātnieku piesliesies Trampa kursam.
Tomēr ASV zinātnieki neklusē un ceļ trauksmi par pārmaiņām. Aprīļa sākumā gandrīz 2000 visdažādāko jomu zinātnieki, kas strādā ļoti prestižās ASV universitātēs, atklātā vēstulē pauda sarūgtinājumu par prezidenta uzbrukumiem zinātnei. Vēstulē tika minētas arī pirmās konformisma izpausmes: "Pētnieki, baidoties zaudēt finansējumu vai darbu, noņem savus vārdus no publikācijām, atsakās no pētījumiem un pārraksta grantu priekšlikumus un dokumentus, izņemot zinātniski precīzus terminus (piemēram, "klimata pārmaiņas"), kurus [federālās] aģentūras marķē kā nevēlamus." Šāda baiļu atmosfēra varbūt nevar iznīcināt ASV zinātnes autonomiju, bet tā pilnīgi noteikti spēj sarīdīt zinātniekus citu pret citu, padarot akadēmisko kopienu politiski manipulējamu un ekonomiski ievainojamu.
Trampa uzsāktais kultūrkarš pret zinātni vēl tikai uzņem apgriezienus, bet tam jau ir pirmie "upuri" (sic! "upuris" minēts arī starp Trampa administrācijas aizliegtajiem vārdiem). Nesen starptautisku rezonansi izraisīja ziņa par kādu franču dabaszinātnieku, kam ASV dienesti lieguši apmeklēt konferenci Hjūstonā, jo viņa telefonā esot atrasti Trampu kritizējoši izteikumi, kuru autors ir šis zinātnieks. Humanitāro un sociālo zinātņu laukā visskaļāk izskanējusi triju prominentu profesoru – vēsturnieku pāra Timotija Snaidera un Mārsijas Šoras, kā arī filozofa Džeisona Stenlija – aiziešana no Jeila Universitātes. Šie zinātnieki bijuši asi un konsekventi Trampa kritiķi un brīdinājuši par Trampa valdīšanas bīstamo pagriezienu diktatūras virzienā. Lai gan viņu aiziešanas motīvi atšķiras, publiskajā telpā tas primāri tiek saistīts ar prezidenta vēršanos pret ASV universitātēm. Papildu simboliskumu piešķir fakts, ka visi trīs jauno profesionālo mājvietu raduši Kanādā – valstī, kuru Tramps savās ģeopolitiskajās fantāzijās redz kā ASV 51. štatu.
Taču daudzi, kurus Trampa jaunā zinātnes politika skars vistiešākajā veidā, paliks publiski nemanāmi. Līdzās zinātni administrējošā personāla būtiskai samazināšanai vairākas ASV universitātes jau ir sastapušās ar gadījumiem, kad ārzemju studentiem un zinātniekiem visdrīzāk politisku iemeslu dēļ tiek atceltas vīzas, kas faktiski nozīmē studiju un zinātniskās darbības pārtraukšanu. Izskan atšķirīgi viedokļi par prezidenta administrācijas bezceremoniālo apiešanos ar studentu politisko aktīvismu, kas jau vēsturiski veidojis vairāku slavenu ASV augstskolu tēlu. Bailes no sankcijām varētu apgriezt spārnus šai leģendārajai vārda un pulcēšanās brīvības tradīcijai, bet tas var arī veicināt aktīvistu radikalizēšanos. Jebkurā gadījumā studenti šobrīd pirmām kārtām cenšas apjēgt jaunos apstākļus un savas iespējas. Mārsija Šora, komentējot savu pārcelšanos uz Toronto Universitāti, ir paudusi šaubas, vai Amerikas universitātēm izdosies mobilizēties, lai aizsargātu savus studentus un mācībspēkus. Es gan pagaidām nevaru pievienoties viņas skepsei. Zinu, ka vismaz Hārvarda Universitāte patlaban piedāvā ļoti skaidru atbalstu un juridisku palīdzību ārvalstniekiem. Hārvarda Universitāte nupat arī paziņojusi, ka nepiekāpsies prezidenta administrācijas šantāžai mainīt universitātes politiku, kas nozīmē 2,2 miljardu dolāru vērtu grantu līgumu iesaldēšanu. Tik augsta var izrādīties neatkarības cena, tādēļ, raugoties plašāk, Trampa politika tik tiešām būs liels pārbaudījums solidaritātei gan universitātes iekšienē, gan starp universitātēm.
Man nav iebildumu pret zinātnes izvērtēšanu un zinātnes politikas koriģēšanu, ja šādas pārmaiņas liek izcilību un profesionalitāti pirmajā vietā. Un ir normāli, ka valsts prioritizē savu zinātnes politiku. Taču Trampa administrācijas galvenā mēraukla ir politiskās jaunrunas nostiprināšana un galu galā arī nekritiskas lojalitātes pieprasīšana. Īsāk sakot, pirmajā vietā tiek likta zinātnieku pakļaušana. Šādā gaismā paralēles ar totalitāro režīmu cenzūras praksēm sāk izskatīties pārāk tiešas un biedējošas. Vienlaikus mums Latvijā nav pamata pašapmierināti domāt, ka esam labāki. Atsevišķi sazvērestības teoriju nomocīti Latvijas politiķi un inteliģences pārstāvji ik pa laikam ir publiski aicinājuši augstskolas attīrīt no ideoloģiski nepieņemamiem cilvēkiem, kuru pētījumi sniedzas ārpus attīrīt gribētāju kompetences. Paust atbalstu Trampa ģeopolitiskajiem uzskatiem varbūt nav vairs gluži modē, taču ASV prezidenta vēršanās pret neatkarīgiem un kritiski noskaņotiem zinātniekiem iedrošina pašmāju kultūrkarotājus aizstāvēt līdzīgas idejas un atdarināt Trampa politiku.
Vakarā, kad man tika pačukstēts, ka Džefs ir trampists, mēs bijām sapulcējušies Kalifornijas universitātes literatūrzinātnieces mājā. Neformālā gaisotnē runājām par Antigoni, Valteru Benjaminu, Vāclavu Havelu un Timotija Snaidera pārcelšanos uz Kanādu. Ik pa laikam atgriezāmies pie vakara kamertoņa – Trampa. Pavisam netālu no mums atradās Hantingtona – pilsēta, kurā, kā nesen bija rakstījis "The Wall Street Journal", valda Amerikas vistrampiskākā pilsētas dome. Kalifornijas štatā, kur vairums vēlētāju atbalsta demokrātus, Hantingtona izceļas, jo visi tās domes locekļi ir republikāņi un Trampa atbalstītāji. Daudzi turīgi Hantingtonas vēlētāji cer, ka Trampa politika palīdzēs viņiem saglabāt drošo un labklājīgo dzīvi. Tā man tovakar skaidroja paziņa vēsturniece, kad centos saprast, kas sērfotāju un bagātnieku iecienīto pilsētu padara par vietēja mēroga MAGA citadeli. Tagad arvien vairāk sāku atskārst, ka tieši šis pats sociālā statusa un materiālās stabilitātes arguments varētu pamudināt arī ASV akadēmisko kopienu pieņemt jaunos spēles noteikumus.
0