Le­onid Cip­kin. Ļe­to v Ba­de­ne

Le­onīds Cip­kins. Va­sa­ra Bā­de­nē
No­vo­je Li­te­ra­tur­no­je Ob­oz­re­ni­je, 2003

Uz Va­sa­ru Bā­de­nē (au­tors ne­kad ne­ti­ka iz­laists no PSRS) man no­rā­dī­ja draugs Mas­ka­vā, bet tās la­sī­ša­na pie­der pie ne­jau­ša­jām dā­va­nām, ku­ras es ne­kā ne­es­mu pel­nī­jis. Cip­ki­na grā­ma­tu an­gļu tul­ko­ju­mā ne­jau­ši kā­da vei­ka­la plauk­tos at­ra­da Sū­ze­na Zon­tā­ga, ku­ra ie­va­dā krie­vu iz­de­vu­mam bez ka­vē­ša­nās no­sauc to par vie­nu no 20. gad­sim­ta li­te­ra­tū­ras še­dev­riem, Krie­vi­jā tas iz­nā­ca ti­kai pa­gājš­gad. Le­onīds Cip­kins dzī­ves lai­kā kā li­te­rāts pa­li­ka pil­nī­gi ne­zi­nāms, rak­stī­ja sev, bet sev kā vis­bar­gā­ka­jam vēr­tē­tā­jam, kāds viņš arī bi­ja, pa­tie­sī­bu sa­kot, viņš bi­ja pa­to­log­ana­toms, kurš tek­stā iz­vai­rī­jās no pun­ktiem, bet de­va priekš­ro­ku do­mu zī­mēm, tā­dēļ vi­ņa tei­ku­mi auga lap­pu­šu ga­ru­mā, ka­mēr viss ro­māns ie­kļau­jas pa­dom­ju vil­cie­na brau­cie­na at­tā­lu­mā no Mas­ka­vas uz Pē­ter­bur­gu, ku­rā tiek iz­stās­tī­ta gan Dos­to­jev­ska, gan Cip­ki­na dzī­ve, var­būt - pats gal­ve­nais dzī­vē, bet var­būt stāsts nav par Dos­to­jev­ski un vi­ņa An­nu, un vi­ņu trauk­smai­na­jiem “at­va­dī­ša­nās” pel­dē­ju­miem kat­ru va­ka­ru - ku­ros Dos­to­jev­ski vi­su lai­ku ne­sa sā­ņus, bet An­na pel­dē­ja ti­kai uz priekš­u -, var­būt tas ir par Cip­ki­na tan­ti Klā­ru Ro­zen­tā­li, ku­ra de­li­kā­ti ie­krā­cas bla­kus is­ta­bā Pē­ter­bur­gas ko­mu­nā­la­jā dzī­vok­lī, - vār­du sa­kot, tā ir la­bā­kā grā­ma­ta, ko es es­mu la­sī­jis pē­dē­jā lai­kā, jo Gen­de­nu Čo­pe­lu jau ne­var saukt par li­te­ra­tū­ru.