Sigits Paruļskis, Trīs sekundes debesu

Si­gi­tas Pa­rul­skis, Trys se­kun­des dan­gaus
ABC, 2004

Pat tad, ja ne­iz­do­das pie­de­rēt kā­dai zu­du­šai pa­audzei, ie­spē­jams mē­ģi­nāt pa­zu­di­nāt se­vi pa­šam. Ik­viens, kurš at­šķirs Pa­ruļ­ska Trīs se­kun­des…, būs spiests at­griez­ties Se­lin­dže­ra Ba­nān­ziv­ju un Ka­mī Sve­ši­nie­ka smil­tīs un, ie­spē­jams, vēl arī at­ce­rē­ties daudz ko tā­du, ko at­ce­rē­ties ne­gri­bē­tu. Es pat va­ru ie­do­mā­ties, ko, un tas vien­mēr būs sais­tīts ar kau­nu un bez­jē­dzī­bu.

Ko par ci­vi­lo dzī­vi var uz­rak­stīt de­san­tnieks? - “Sa­skai­tot ko­pā vī­rie­ti un jū­ru, vien­mēr sa­nāk sie­vie­te.” Tas nav īs­ti stāsts vai ro­māns, bet, ja at­ce­rē­tos Ve­ņeč­ku Je­ro­fe­je­vu - un to da­rīt šeit bū­tu īs­ti vie­tā -, tā ir po­ēma, ku­rā dzī­ve at­tā­li­nās no Pa­ruļ­ska kā pats grā­ma­tas an­ta­go­nists, krī­tot no baz­nī­cas tor­ņa prom no ta­jā pa­lie­ko­šās mī­ļo­tās sie­vie­tes. Un “…ik­viens se­vi cie­nošs de­san­tnieks pē­dē­jā lē­cie­na lai­kā ir līdz­īgs ma­zam sū­da zvaig­znā­jam krus­ta for­mā.”