manam nekad nebijušajam dēlam
nezināmā adresē
ar mainīgu atpakaļadresi
Mīļais Ērik, Mart, Jūlij,
man nekad nenācās Tev izdomāt vārdu, bet visdrīzāk jau Tevi godā kāda mēneša vārdā. Ja vēlies, droši maini to, neesmu reģistrējusi autortiesības Tavai būtībai.
Ja Tu piedzimi mums tādiem, kādi esam tagad, Tev zem ādas mirdz zelts un Tavas acis ir kā tēvam, kā gotei ar garām skropstām. Es ceru, ka Tu dzīvo vietā, kur cilvēki to pieņem kā skaisto. Skaistākais, ko Tavs tēvs redzēja Eiropā, bija ābele. Skaistākais, ko redzēju es, bija saule zem viņa ādas. Es ceru, ka Tu neapdedz, kā apdegu es, bet priecāšos, ja Tev acīs ir bieza, mīksta sūna. Vismaz tad mēs būsim uzvarējuši ģenētiskajā loterijā.
Piedod, ja esi mantojis sava vectēva dzimtas sāpes. Mēs tās mēdzām saukt par lāstu, bet patiesībā tā bija nolaidība, tā bija vardarbība, tās bija ģenētiski pārmantotas garīgās kaites un atkarības. Es ceru, ka šīs saites pārtrūka līdz ar Tevi, tomēr, ja tā nenotika, es ceru, ka Tev apkārt ir cilvēki, kas palīdz tās sapīt skaistos rakstos. Man tādi bija. To es izcīnīju.
Brīdī, kad Tev šo rakstu, esmu lielāko dzīves daļu pavadījusi sāpēs. Nepārproti: esmu bijusi arī laimīga, pat ļoti laimīga, līdz asarām laimīga, bet pārsvarā spēlēju ar neveiksmīgām kārtīm, lai gan mācēju arī blefot, mīļais dēls, kā es mācēju blefot! Es izlikos, es pārvērtu sēras vārdos, es izmantoju savas sāpes kā ieročus. Nebaidies, es neizmantoju tos karā, es šāvu no teātra skatuves un grāmatas lapām.
Man ir maz cerību, ka Tavā laikā iztiek bez kariem, bet novēlu Tev būt no tiem tālu, novēlu Tev sirdi, kas nepanes netaisnību. Jā, ir sāpīgi tādu nēsāt, bet es nesaprotu, kā var būt citādas sirdis. Netaisnības panešana parasti liecina par privilēģiju –, un es gribētu, lai Tev dzīvē veicas, tomēr, ja nu Tev veicas pārlieku un Tu skaties apspiestiem cilvēkiem pāri? Bet labi, ticēšu Tev. Ticēšu, ka mēs Tevī ielikām dusmas un empātiju, kas nedaudz berž kā kurpē sabirusi grants.
Bet saki, dēls, vai Tu pieredzēji pasaules galu? Tā bija saule, vīrieši vai plūdi?
Vai esi paēdis? Šo jautājumu mēs ar Tavu tēvu uzdevām katru dienu, tas bija vieglākais mīlestības žests. Vai Tu pats uztaisīji ēst vai arī gaidīji, ka to darīs kāda cita? Vai vietā, kur Tu dzīvo, visiem pietiek ēdiena?
Vai cilvēki vēl runā latviski?
Kādā valodā Tu lasi visbiežāk?
Bet tas nekas, ja nelasi. Es zinu ļaunus cilvēkus, kas lasa, un skaistus cilvēkus, kas nelasa.
Ceru, ka tur, kur lasi šo, vēl ir gaisma.
Ja tur nav ziemas, es ceru, ka citur tā vēl ir.
Bet tikai tur, kur tai jābūt.
Vai Tu pieredzēji kā nogrimst pēdējais aisbergs un dzeltens noslīkst pēdējais leduslācis?
Vai Tu dzīvoji vietā, ap kuru cilvēki pulcējas kā ap Bābeles torni?
Vai Tu redzēji ārpus ierastajiem rāmjiem?
Vai tomēr visus saliki savos zārkos?
Vai Tu rakstīji "not all men"?
Vai tomēr zināji un pazini viņu jūtas? Vai teici: "Tā vairs nevar turpināt!" klusētāju korī,
vai lietoji vārdus "piedod", "es saprotu", "es tevi redzu"?
Lai kāda būtu Tava seksualitāte, ko Tu domāji par sievietēm?
Vai Tu raudāji? Vai Tu zināji un atcerējies, ka raudāt ir kā noņemt mutuļojošam katliņam vāku?
Vai tomēr Tu to visu pārvērti dusmās? Vai slēpies no vērīgiem skatieniem?
Vai Tu atbalstīji riebīgo okupantu un kolonizatoru riebīgos vārdus? Vai izlikies, ka tos nedzirdi, ieritinoties savā ērtībā kā zvēriņš?
Vai Tu sargāji savas robežas un ievēroji citu nospraustās?
Es ceru, ka Tev vēl sanāca atpūsties un dzīvot, un vienkārši skatīties dabā līdzīgi, kā mēs ar Tavu tanti Daci reibumā skatījāmies uz baltiem tauriņiem virs melleņu mētrām, it kā tas būtu labākais kino. Tas bija labākais kino.
Kas ir Tava mīļākā filma? Ja godīgi, es ceru, ka tā ir kāda romantiska komēdija, kas veidota sieviešu auditorijai. Tavs tēvs tās skatījās arī viens pats, un tas man sagādāja lielu prieku.
Man vēl ir daudz jautājumu, dēls, zinu, ka nesaņemšu uz tiem atbildes. Bet ceru, ka Tu padomāsi. Domāt ir labi. Ja domā par daudz, pret to lieti noder kāsītis un sekss.
Mīlestībā
Anna
0