***
Runā, ka mēs ar miglu esam manītas pilsētā
it kā apmātas, it kā neskaramas,
līdzīgas kā māsas.
Es pamodos, un migla jau karājās virs manis.
Kad piecēlos sēdus, tā krita man galvā kā sidraba vainags.
Kur spēru izvairīgus soļus, viņa man lika laipas.
Es vedu miglu mazā autobusā Ļaudona–Krustpils,
bet varbūt migla veda mani?
"Tev jāiet šeit un jāskatās tur, lai izdzīvotu."
Es izdzīvoju, bet migla bija plīvurs.
Tik liela un bieza kā februāris,
tik trausla un caurspīdīga kā maijs.
Aizmiglojusi man acis.
Neredzēju ne ļaudavas, ne brūtgānus,
ne godus, ne preilenes.
Pilsētā runā, ka migla reiz atstās mani,
bet laika prognozes
nav nekādas ļaužu pļāpas.
***
es esmu tāda kā citas meitenes
es ģērbjos kā citas meitenes
es esmu tieši tāda kā viņas
tāda kas sen jau vairs nav meitene
es esmu tāda kā citas sievietes
es nedzemdēju bet mīlu mātes
es krāsojos
vai staigāju apkārt bez krāsas
samīlējusies sevī
es guļu ar visiem pēc kārtas
es mīlu vienu vīrieti
un vienmēr visas sievietes
es turu muti
es klačojos
es visu dienu raudu
un sūtu e-pastus
es esmu tāda kā visas meitenes
es esmu neatkārtojama
es līdzinos mammai māsai
un sievietei tramvajā
es ienīstu atbalstu
dievinu vīriešus
es pielūdzu apskaužu
apdziedu sievietes
es nenēsāju augstpapēžu kurpes
es salstu lai būtu smuka
es zinu visvairāk
neko es nezinu
es gribu kniebties
gulēt un ēst
es gribu aiziet uz teātri
es esmu tāda kā visas
es gribu būt īpaša
es gribu lai mani redz
es gribu lai mani liek mierā
zaķītis
mana delna šodien smaržo pēc tevis
es gribu tev to paskaidrot
bet nevaru atcerēties vārdu "delna"
mūsu kopīgajā valodā
un parasti taču pēc tevis smaržo mani mati
varbūt drēbes, pat nezinu vai klēpis
bet šodien smaržo mana delna
un es nevaru to paskaidrot
bet nēsāju tevi kā rokassprādzi
kā pavedienu dzijas
es gribu, lai tas kļūst garāks
gribu to pārvilkt sev pāri kā segu
un beigās to padarīt par tiltu
lai tu atnāc pie manis atpakaļ
lai gan esi tikai darbā
tik vien kā jāpārbrauc pār īsto tiltu
velku vien iedomu pavedienu
pie sevis atpakaļ ar tevi galā
lai tu vari pasmaržot manu delnu
kas šodien smaržo pēc tevis
un pateikt "smieklīgā sieviete"
un pateikt "cuddle bunny"
lai es nevarētu to iztulkot
jo "mīļošanās zaķītis" izklausās patiesi stulbi
un to es šoreiz netulkošu
Šis dzejolis nav par Ludviķi XIV
es attapos Saules karaļa galmā
uz dubļainas, apledojušas ielas starp hruščovkām
tumšo debesu rezervātā
es attapos Saules karaļa priekšā uz ceļiem
karstā dzīvoklī uz Āgenskalna un Torņakalna robežas
ar vēl nesadārdzinātu apkures rēķinu
es glāstīju Saules karalim matus
kamēr viņš mēģināja aizmigt, drebēdams no gripas
lūgdams manu balsi
es gaidīju Saules karali visus aukstos mēnešus
es gaidītu viņu arī siltos
starp dīķi un industriālām ēkām
"Piedod, ka nokavējām saulrietu. Bet savā ziņā es esmu tavs saulriets, mans vārds nozīmē sauli, un es vienmēr esmu miegains."
I
Tas, piemēram, bija tikai kaut kāds grāvis, kur starp nezālēm mēlēs runāja ūdens.
Caurums visuma audeklā, kompanjons Zemei, kas ļāva mums ieraudzīt tuvākos krūmus.
"Es nesaprotu, kāpēc, bet ar tevi tas viss šķiet skaistāk," tu teici.
Neatceros, ko atbildēju, bet noglāstīju tev pakausi.
II
Mēs vēlu vakarā gājām uz centru pēc zāles. Cilvēki gulēja pie atvērtiem logiem, Rīgai vēl nebija vēsās elpas, man bija ļoti noberztas kājas. Tu uzstāji, lai velku tavas šļopkas, es teicu, ka varu iet basām, un tad mēs strīdējāmies par to, kurš ir kvalificēts iet basām. Galu galā tavas kurpes man bija par lielu, un mēs abi gājām plikām pēdām.
Vēlāk braucām ar skūteri pa ielām, kas atpūšas no soļiem, tu nobučoji man plecu, un man vairs vispār nebija bail.
III
Piecēlos agri no rīta, lai skatītos, kā tu strādā, un apmainītos traumām. Svešs vīrietis skatījās uz manu dibenu, tu nostājies man priekšā un savilki zemāk man kreklu. Vēlāk gulējām Lucavsalā.
IV
Tu stāvēji zālēs. Es gribēju, lai nāc man pretī no upes vienu mūžīgu vasaru.
Krastā kucēns vārdā Leo man laizīja seju.
"Tā ir mana kuce. Ej atrodi savu," tu viņam teici un tad gulēji man klēpī, un biji laimīgs, tā šķita.
Vakarā lūdzi, lai neeju ārā stiprā lietū.
"Tev jāceļo. Negribu, lai slimo."
V
Augusts bija norāvis aizkarus kā palaidnīgs kaķēns un atklājis visas zvaigznes. Mēs sēdējām Latvijas laukos uz kāpnītēm tā, kā es sēdēju, kad biju maza un nevarēju iedomāties, ka reiz tā sēdēšu tieši ar tevi. Mēs sēdējām, es turējos tev elkonī, un tu jautāji: "Vai es tev patīku?"
"Protams," es toreiz teicu.
"Protams," es saku tagad.
Ja viņš rakstītu dzejoļus
Mana mīļotā citē 2009. gada kulta filmu "The Room"
nedēļā vismaz vienu reizi.
Viņa bieži gatavo bez biksēm
un, lejot ūdeni tējkannā, tukši skatās sienā.
Es ceru, ka viņa tajā brīdi nedomā,
bet, ja ko atceras, tad ceru, ka atceras mani.
Mana mīļotā ar netīriem mājas krokšiem kāpj gultā,
es saku, ka viņa ir pretīga,
un viņa atbild, ka tāda pretīga viņa man patīk.
Mana mīļotā reizēm raud sešas līdz astoņas stundas dienā.
Es jūtos vainīgs, bet viņa man saka,
ka vainīgs ir viņas tētis.
Mana mīļotā vienmēr sasitas un izmežģī kājas,
bet pēdējos četrus gadus es sargāju viņu no asiem stūriem
un pavadu atpakaļ uz piekto stāvu.
Stundu no vietas velku viņai skabargu ārā no pirksta.
Viņa smejas, bet es vilktu pat trīs,
lai tikai viņa neatcerētos, ka lielākā skabarga esmu es.
Mana mīļotā atstāj man bārdā blondus matus,
acu ēnu spīguļus un kaķu spalvas.
Viņa velk to visu ārā un prasa:
kas ir šī sieviete?
Ir tāda latviešu ragana, es saku.
Es gribu būt tik ērts kā viņas gultas puse
vai mana azote vēlu naktī,
bet mēs abi gribam būt tik ērti,
ka kļūstam neērti.
0