Par Aleksandra Etkinda grāmatu "Krievija pret mūsdienīgumu" (izdevniecība "Valodu māja", 2024)
Aptuveni pirms astoņiem gadiem sociālajā tīklā, ko toreiz sauca "Twitter", man atrakstīja paziņa, kura strādāja prestižā zviedru pētniecības institūtā. Mums bija kopīgas paziņas, intereses un pasaules redzējums, tostarp uz Krievijas 2014. gadā iesākto karu pret Ukrainu. Droši vien tāpēc viņa man brīdinošā tonī bija stāstījusi par savām sadursmēm ar Putinversteher [1] dažādās zinātniskajās konferencēs un pat darbavietā, kurā daži kolēģi viņu bija iedēvējuši par "kara kurinātāju". Reiz paziņa atsūtīja ekrānuzņēmumu ar anonīma recenzenta [2] atzinumu par rakstu, ko viņa bija iesniegusi kādam Ziemeļamerikā izdotam zinātniskajam žurnālam. Recenzents kritizēja paziņas – citēju pēc atmiņas – "nekritisko" sekošanu "Rietumu un Kijevas režīma agresīvajiem naratīviem" un savu atzinumu noslēdza ar ieteikumu redaktoram: "Reject and resubmit." [3] "Arī akadēmiskajās aprindās netrūkst noderīgu idiotu..." bija paziņas rezignētais komentārs. Iesniegtais raksts tika noraidīts, un dažus gadus vēlāk viņa pameta akadēmisko vidi.
Vai manas paziņas rezignācijai tagad būtu pamats? Nē, protams, ka nebūtu, jo Krievijas pilna mēroga iebrukums Ukrainā 2022. gada februārī burtiski atrāva vaļā Rietumvalstu zinātnieku un politiķu acis. Tomēr personīgi man ir žēl, ka tiem zinātniekiem, kuri savulaik, droši vien rūpējoties par savu "objektivitāti", mudināja pārējos tiekties pēc Putina un viņa politikas izpratnes, sniedza intervijas "Russia Today" un piedalījās Valdaja kluba [4] konferencēs, izdevās apklusināt jaunos zinātniekus, kuri nāca klajā ar brīdinājumiem par Krievijas agresīvo politiku. Tiesa, pēdējo gadu karadarbības iespaidā ir notikušas straujas pārmaiņas arī akadēmiskajā vidē. Tagad neviens netiek kaunināts kā "kara kurinātājs", ja norāda, piemēram, ka Rietumiem ir jāaizstāv Ukraina, tāpat zinātniskās publikācijas par Krieviju vairs netiek noraidītas tāpēc, ka tajās lietas sauktas īstajos vārdos.
Divi attīstības ideāli: paleomūsdienīgums un gajamūsdienīgums
Centrāleiropas Universitātes profesors Aleksandrs Etkinds, protams, nav ne jauns, ne apklusināts zinātnieks. Tieši pretēji: savu doktora disertāciju par Krievijas kultūras vēsturi viņš aizstāvēja 1998. gadā Helsinku Universitātē un kopš 2004. gada strādāja gan Kembridžas Universitātē, gan Eiropas Universitātes institūtā Florencē, kurš tiek dēvēts par Eiropas sociālo un humanitāro zinātņu Hārvardu. Pirms diviem gadiem viņš pārcēlās uz Vīni, kur Centrāleiropas Universitātē vada Atvērtās sabiedrības centrmezglu politikas izpētei antropocēna laikmetā. Etkinds ir Krievijas intelektuālās vēstures autoritāte, kura darbi liecina par plašām zinātniskajām interesēm – gan krievu iesaisti agrīnajā psihoanalīzes kustībā 20. gs. sākumā, gan atmiņas par Staļina represijām un to izraisīto vēsturisko traumu, gan Krievijas impērisko kolonizāciju, gan Krievijas publiskās sfēras demontāžu. Savos darbos Etkinds, izmantojot Rietumu akadēmiskajās aprindās dzimušās filozofiskās, politikas zinātnes un vēstures teorijas un metodes, ir kritizējis dažādus Krievijas sabiedrības un politikas aspektus. Tomēr kara rezultātā arī Etkinda grāmata "Krievija pret mūsdienīgumu" pēdējos gados saņēmusi plašāku uzmanību nekā viņa iepriekšējie darbi.
Jau grāmatas pirmajā nodaļā Etkinds piedāvā pilnīgi jaunu veidu, kā aplūkot Krievijas attīstību Putina režīma laikā. Balstoties uz diviem jēdzieniem – paleomūsdienīgums (palemodernity) un gajamūsdienīgums (Gaiamodernity) –, kuri raksturo pretējas pieejas, kā tiekties pēc mūsdienīguma antropocēna laikmetā, Etkinds piedāvā aplūkot Krievijas karu pret Ukrainu kā karu pret eiropeiskā gajamūsdienīguma vērtībām. Krievijas paleomūsdienīgumu Etkinds izprot kā dabas resursus ekspluatējošu mūsdienīgumu, kurā valsts izmanto dabas resursus un enerģijas avotus, ignorējot to, kā šāda "attīstība" ietekmē dabu, cilvēkus un nākamās paaudzes. Etkinds salīdzina paleomūsdienīgu valsti ar Leviatānu, mītisko briesmoni, kurš kā metafora ieņēma centrālo vietu Tomasa Hobsa (Thomas Hobbes) politiskajā filozofijā, kas principā attaisnoja absolūtismu 17. gadsimta Eiropā. Etkinda Leviatāns – paleomūsdienīguma ideāls – arī ir saistīts ar politiskajiem ideāliem, kuri par vēlamu uzskata autoritāru dabas un cilvēku pakļaušanu valsts nosprausto mērķu sasniegšanai.
Eiropeiskā, holistiskā mūsdienīguma koncepcija tiecas pēc saudzīgas attieksmes pret "Gaju", uz mūsu planētas rodamo dzīvību un dabu, kurā cilvēks ir integrēta (bet ne pāri stāvoša vai pat centrālā) sastāvdaļa. Ja paleomūsdienīgums grib pakļaut dabu un nekautrējas lietot vardarbību (arī pret saviem pilsoņiem), lai sasniegtu progresu, ko mēra materiālo labumu ražošanā un dabas resursu ieguvē, tad gajamūsdienīgums mudina atteikties no fosilās enerģijas un nepārtrauktas ekonomiskās izaugsmes "fetiša" un mēģina ar valsts palīdzību risināt dabas un klimata pārmaiņu radītos izaicinājumus. Gajamūsdienīguma ideāls ir saistāms ar britu ķīmiķa Džeimsa Lavloka (James Lovelock) un evolucionārās bioloģes Linnas Mārgjulis (Lynn Margulis) izvirzīto Gajas hipotēzi, kas Zemi, tās dabas resursus un dzīvību uzlūko kā savstarpēji saistītu un pašregulējošu sistēmu, kuras pastāvēšana atkarīga no tās sastāvdaļu līdzsvara. Šī hipotēze iespaidojusi arī politisko domāšanu, piemēram, tā saukto "dziļo ekoloģiju" un tās ietekmēto radikāli zaļo politisko kustību. Mūsdienās šī hipotēze un ekoloģisma idejas ietekmējušas arī klimata zinātni un tās veiktos pētījumus par klimata pārmaiņām.
Šie ideāli nav tikai viens otra pretstati un savstarpēji pretrunīgi. Tie ir piesātināti arī ar zināmu emocionālo un vērtību lādiņu, kurš izpaužas ne tikai savstarpējā nepatikā, bet pat riebumā, ko šo pieeju pārstāvji jūt viens pret otru. Kā atzīmē Etkinds, to nevar nepamanīt, kad, piemēram, Putins satiek Zelenski vai Tramps – Grētu Tūnbergu.
Kopumā grāmatas ierāmējums ir gana interesants un oriģināls, bet es vēlētos paust nedaudz kritisku viedokli. Manuprāt, Etkinds nedaudz pārspīlē, atainojot Eiropu (vai Rietumvalstis plašākā nozīmē) kā gajamūsdienīguma vērtību pārstāvjus. Protams, ka grāmatas iznākšanas brīdī 2023. gadā Eiropas Savienība (ES) īstenoja Zaļo kursu, kas tika aizsākts 2019. gadā, kad pie varas nāca fon der Leienas vadītā Eiropas Komisija. Pat manā reģionā Zviedrijas ziemeļos tika runāts par "zaļo pārkārtošanos", jo tika īstenota ekspansīva zaļās industrijas politika ne tikai ES kopumā, bet arī Ziemeļeiropas perifērijā, piemēram, atbalstot ekoloģisku automašīnu bateriju ražošanu. Tomēr šī attīstība ir mobilizējusi arī politiķus un politiskās partijas, kuras prasmīgi izmanto to iedzīvotāju neapmierinātību, kuri dažādu iemeslu dēļ sevi uztver kā "zaļo pārmaiņu" zaudētājus. Piemēram, radikāli labējās partijas mērķtiecīgi kritizē tieši to gajamodernitātes vīziju, ko Etkinds piedēvē Eiropai un Rietumiem, turklāt šo partiju popularitāte nekrītas, bet vairākās Eiropas valstīs pat pieaug. Piemēram, Eiropas Parlamenta vēlēšanās 2024. gadā vairāk nekā trešdaļu no visiem mandātiem ieguva partijas, kuras ja ne atklāti simpatizē un tiecas pēc paleomūsdienīguma, tad vismaz neslēpj savu kritiku pret gajamūsdienīguma ideālu. Man šķiet, ka precīzāk būtu teikt, ka Eiropa ir viens no tiem globālajiem reģioniem, kur vēl aizvien notiek cīņa starp abu mūsdienīguma ideālu piekritējiem. Raugoties uz Rietumiem plašākā tvērumā, Donalda Dž. Trampa atkārtotā ievēlēšana 2024. gadā vēsta nevis par civilizāciju, kurā gajamūsdienīgums ir nenovēršama attīstības stadija, bet kā vietu, kurā notiek asa cīņa starp abiem mūsdienīguma ideāliem un to piekritējiem.
Krievijas paleomūsdienīgums praksē
Etkinda grāmata sastāv no astoņām nodaļām. Pirmajā tiek apspriesti jau minētie mūsdienīguma ideāli un dots ieskats turpmākajā grāmatā. Jāatzīmē, ka grāmatu ir grūti raksturot tradicionālās kategorijās, jo monogrāfijas tvērums ir iespaidīgi plašs, bet tanī pašā laikā katra nodaļa detalizēti iztirzā katras tēmas sastāvdaļas, tādējādi mēģinot pārliecināt lasītāju. No 2. līdz 6. nodaļai autors iztirzā Krieviju kā "petrokrātiju" (no naftas produktu ieguves un tirdzniecības atkarīgu ekonomiku); Krievijas parazītisko pārvaldību, kurā valsts vairs nepilda tās būtiskākos uzdevumus, bet apkalpo korumpēto eliti, kas "žēlsirdīgi" izdala mērķētus sabiedriskos labumus iedzīvotājiem; Krievijas "tā saukto eliti", kura ir pārvērtusi Krieviju par vienu no sociāli nevienlīdzīgākajām sabiedrībām pasaulē un radījusi no realitātes atrautu miljardieru kārtu; Krievijas publiskās sfēras demontāžu, kuras rezultātā sabiedriskie un privātie masu mediji, internets, universitātes un kultūras sfēra nonāca režīma ietekmē, ļaujot tam pakāpeniski nosmacēt opozīciju. Etkinds analizē arī krievu sabiedrības pašiznīcinošās dzimtes normas, kas, par spīti Putina režīma propagandai par tradicionālās ģimenes vērtībām, nevairo iedzīvotāju labklājību, bet drīzāk sekmē sabiedrības deģenerāciju (izirušas beztēvu ģimenes, kur ar iztikas pelnīšanu pārslogotās mātes aizstāj vecmāmiņas, kuras mazbērnos nostiprina savus pirmsmūsdienīguma priekšstatus un uzvedības modeļus, tādējādi atražojot tādu sabiedrību, kurā krievu antidemokrātiskie oligarhi un politiķi viegli gūst sabiedrotos konservatīvajā sociālajā gerontokrātijā [5]).
Šīs piecas nodaļas ir tematiski ļoti atšķirīgas, un ir pamatīgi jāiedziļinās, lai nepalaistu garām pavedienu, kas tās tur kopā. Protams, ka acīmredzamais kopsaucējs ir ārkārtīgi nežēlīga un daudzpusīga Krievijas valsts, sabiedrības un pēdējo trīsdesmit gadu notikumu kritika. Tāpēc šīs nodaļas ir lielākoties populārzinātniskas, jo balstās uz jau pieejamiem pētījumiem un avotiem, kuri tiek interpretēti un "salikti pa plauktiņiem" lasītājam jaunā, neierastā veidā. Piemēram, divu rindkopu garumā iztirzājot "ģedovščinu", no padomju laikiem mantotu brutālu militāro tradīciju, kur ar (nereti seksualizētas) vardarbības un pazemošanas elementiem jauniesauktie tiek iniciēti par "īsteniem" karavīriem, Etkinds balstās uz vairākiem dažādu veidu zinātniskajiem avotiem (vienu antoloģiju, vienu monogrāfiju, diviem zinātniskajiem rakstiem un vienu zinātniskās enciklopēdijas šķirkli) un diviem masu mediju rakstiem par traģisku notikumu 2019. gada nogalē, kad kareivis nošāva savus pazemotājus un dienesta biedrus. Tas ir savā veidā fascinējoši, ka tik īsā fragmentā var apkopot piecu tik dažādu zinātnisko darbu secinājumus, tomēr ar to nepietiek, lai pārliecinoši izskaidrotu, kā tieši šī padomju laiku tradīcija ir saistāma ar putiniskās krievu sabiedrības raksturu un kā šāda veida "iniciācijas" rituāli būtiski atšķiras no citu valstu militāro vienību vai studentu korporāciju brutālajām "iesvētībām", par kurām ir sarakstīts ne viens vien zinātnisks pētījums.
Grāmatas septītā un astotā nodaļa pievēršas diskusijai par Putina kara (proti, viņa režīma uzsāktā kara pret Ukrainu) cēloņiem un iemesliem, kā arī pēckara situācijas modelēšanai. Lai arī saskaņā ar Etkinda interpretāciju karu varētu saprast kā paaudžu konfliktu (Krievijas patriarhāli gerontokrātiskā elite pret jauneklīgo un uz Eiropu orientēto Ukrainas valsts vadību, kas nepavisam neilgojas atgriezties padomju laikos, par kuriem viņi lasījuši vien mācību grāmatās), pats Etkinds Putina karu raksturo kā koloniālu karu ar genocīda pazīmēm, vērstu pret ukraiņiem un viņu kultūras mantojumu. Plašākā mērogā Etkinds šo karu uzskata par vēršanos pret civilizācijas attīstību gajamūsdienīguma virzienā un mēģinājumu šo trajektoriju pagriezt atpakaļ pretim paleomūsdienīgumam. Ņemot vērā, ka viens no kara iemesliem ir Putina vēlēšanās mainīt valdošo pasaules kārtību (gan rakstītās, gan nerakstītās normas, kas regulē valstu savstarpējās attiecības), Etkinds neizslēdz iespēju, ka tas var novest pie kārtējā pasaules kara, jo pasaules kārtības mainīšanā ir ieinteresēta arī Ķīna.
Personīgi manī pārdomas radīja Etkinda nežēlīgi lietišķā "izrēķināšanās" ar (vai drīzāk atgādinājums par) tiem Rietumvalstu ekspertiem, kuri jau pirms kara sākuma bija izlēmuši, ka Ukraina ir "izgāzusies" vai "neizdevusies" valsts, ko Putina režīms ieņems pāris dienu laikā un kas savas ģeopolitiskās situācijas dēļ ir nolemta būt par Krievijas vasaļvalsti. Džonu Mieršaimeru jau kopš 2014. gada politikas zinātnē pazīstam ne tikai kā "uzbrūkošā reālisma" (Offensive Realism) skolas pārstāvi starptautisko attiecību teorijā, bet arī kā Putina propagandas savaldzinātu un "ziloņkaula tornī" [6] sēdošu profesoru, kurš publiskajās runās un savos rakstos akli atkārto Putina vēstījuma kodolu – ka, paplašinot NATO un veicinot sadarbību ar Ukrainu, ASV un tās sabiedrotie ir piespieduši Krieviju reaģēt uz Rietumu iespiešanos Krievijas ietekmes sfērā. Tomēr ir grūtāk saprast pārējo Etkinda pieminēto un plaši pazīstamo komentētāju un ekspertu tuvredzību, piemēram, plaši pazīstamais vēsturnieks Nails Fērgusons pirms kara salīdzināja Putinu ar caru Pēteri I un paredzēja ātru Ukrainas padošanos.
Katrs karš beidzas ar uzvarētāju diktētu miera līgumu, kas ietekmē ne tikai starptautisko attiecību, bet arī uzvarētās valsts nākotni. Jau kopš Etkinda grāmatas izdošanas plašākās diskusijas raisa tieši tās pēdējā nodaļa, kurā Etkinds paredz Krievijas Federācijas sadrumstalošanos un iziršanu. Šeit jāatzīmē, ka Etkinds ļoti skaidri norobežojas no aicinājumiem sabrucināt valsti, tomēr norāda, ka Krievija vēsturiski izveidojusies kā koloniāla impērija, iekarojot un pakļaujot jaunas teritorijas un to iedzīvotājus. Kā federācija Krievija nav piedzīvojusi ne federācijām raksturīgo demokrātiskas sabiedrības izveidošanos un uzplaukumu, ne ekonomisko izaugsmi un labklājību, ko parasti izraisa federāciju decentralizētā ekonomika un reģionu un pavalstu konkurences radītās attīstības iespējas. Tāpēc arī Krievijas federālajiem subjektiem nav nekāda būtiska iemesla piederēt šim "tautu cietumam". Lai arī daudzos Krievijas reģionos krievi veido sabiedrības vairākumu, ir arī vairāki reģioni un republikas, kuros centieni īstenot pamatiedzīvotāju tiesības praksē un bažas par naftas un kalnrūpniecības industriālo sektoru ietekmi uz vidi ir mobilizējušas kaut vai pieticīga mēroga pretestību un tieksmi pēc lielākas pašnoteikšanās. Nākotnē šie procesi varētu radīt situāciju, kurā republikas atdalās no federācijas.
Cik noturīgi esam pret paleomūsdienīguma valdzinājumu?
"Krievija pret mūsdienīgumu" ir inovatīvs un ilgi gaidīts ieguldījums populārzinātniskajā žanrā un cenšas skaidrot Krievijas neseno pagātni. Viena no simpātiskākajām grāmatas iezīmēm ir nevēlēšanās iegrimt apcerēs par Krieviju kā "izņēmumu", kas pieprasa īpašas, Krievijas realitātei piemērotas teorijas. Šādas apceres ne tikai ļoti bieži mēdz novest pie nespējas kritiski izvērtēt Krievijas politiķu un diktatora rīcību, bet arī mudina attaisnot viņu brutālo politiku pret savu tautu un kaimiņvalstīm un asi kritizēt "neizprotošos" Rietumus. Tieši pretēji: Etkinds savā grāmatā piedāvā ārkārtīgi kritisku skatījumu uz Krieviju un "ierāmē" to jaunā ietvarā.
Latviešu lasītājus, visticamāk, nevajag pārliecināt par Krievijas sabiedrības un tās elites morālo bankrotu, bet pieļauju, ka dažas no grāmatas nodaļām varētu rosināt lasītāju uz iekšēju refleksiju par Latvijas sabiedrību. Cik lielā mērā mēs paši esam imūni pret paleomūsdienīguma un materiālisma maldugunīm? Protams, ka nevajadzētu pievērst pārmērīgu uzmanību sociālajos tīklos publicētajam, jo par to saturu ir atbildīga visai maza sabiedrības daļa, kura diez vai ir reprezentatīvs sabiedrības mikromodelis. Tomēr lielā daļā komentāru vērojams uzkrītošs riebums pret vides aktīvismu, LGBT kopienas pārstāvju tiesībām un rūpēm par sabiedrības ilgtspēju. Cik lielā mērā esam gatavi vērsties pret Putina propagandu un aizstāvēt ne tikai Ukrainu, bet arī Eiropas vērtības? Cik lielā mērā esam gatavi iestāties par to mūsdienīguma modeli, par ko runā ukraiņu politiķi un ar tādu kvēli cīnās ukraiņu vīri un sievas?
[1] No vācu valodas: 'Putina sapratēji'. Šo nievājošo apzīmējumu izmantoja attiecībā pret cilvēkiem, kuri aptuveni līdz 2022. gada 24. februārim publiskajā sfērā mēdza aizstāvēt viedokli, ka Rietumiem ir jāmēģina saprast Putina režīma invāziju un agresīvo ekspansiju un/vai ka Rietumiem ir jāuzņemas atbildība par NATO paplašināšanos gan 1990. gados, gan 2000. gados, kura esot "izprovocējusi" Krievijas agresiju.
[2] Zinātnisko žurnālu redaktori katram rakstam nozīmē vismaz divus anonīmus recenzentus, kas nepazīst raksta autoru un viens otru. Šie eksperti sniedz savu vērtējumu (peer review) par rakstu, tā kvalitāti un vērtību. Zinātnisko žurnālu redaktori pieņem lēmumu par iesniegtā raksta publicēšanu, balstoties uz recenzentu rekomendācijām.
[3] No angļu valodas: 'noraidīt un iesniegt no jauna'. Šādu rekomendāciju sniedz, ja recenzents uzskata, ka, lai arī rakstā paustie novērojumi var būt zinātniski svarīgi, pašlaik tas neiztur kvalitātes kontroli, tāpēc ir pamatos jāpārstrādā.
[4] Valdaja diskusiju klubs ir Putina režīmam pietuvināta ārpolitikas domnīca Krievijā. Klubs tika nodibināts 2004. gadā, un tā rīkotās konferences salīdzinātas ar Davosas Pasaules ekonomikas forumu.
[5] Gerontokrātija šinī kontekstā ir sociālās varas un autoritātes forma, kurā dominē vecākā sabiedrības daļa.
[6] Lai arī "ziloņkaula tornim" kā metaforai ir sena vēsture, mūsdienās – un šinī kontekstā – to lieto, lai apzīmētu no praktiskās dzīves atrautus universitātes pētniekus, kuri nododas savām intelektuālajām interesēm, kam nav būtiskas sasaistes ar apkārtējo pasauli un tajā notiekošo.
0