Droši vien visi atceras neseno incidentu, kad premjerministre savam politiskajam pretiniekam Saeimas sēdē veltīja nievājošo piezīmi: "Neaizrijies! Neapvemies!" – un vēlāk atteicās lūgt piedošanu. Latvijas sabiedrības politiskajās sarunās jau ilgstoši vērojamas asas vārdu apmaiņas, īpaši sociālajā tīklā "X", kur ļaudis izceļas ne tikai ar agresivitāti, bet arī ar nievājošu jaunvārdu darināšanu, pazemojot pretiniekus. Jau kopš 2000. gadu sākuma Latvijas publiskajā sfērā tiek izplatītas sazvērestības teorijas par "Sorosa stipendiātiem" jeb "sorosītiem". Vēlāk angļu valodas "libtard" (no "liberal", 'liberāls' un "retard", 'atpalikušais'), iespējams, krievu valodas "либераст" ietekmē tika latviskots kā "liberasts", lai nicīgi apzīmētu visus, kuri likās esam liberālāki nekā vārda lietotāji. Īpašs ir trops "sarkanā sērga", kuru lieto, lai apzīmētu partiju "Progresīvie", jo tas dehumanizē pretinieku, sociāldemokrātisku ideju atbalstīšanu vienādojot ar slimību, epidēmiju [1]. Bez īpašas aiztures tika importēts arī apzīmējums "kultūrmarksisti", ko lieto ne tikai internetā rakstošā saujiņa labēji ekstrēmās un antisemītiskās sazvērestības teorijas piekritēju, bet arī plaši pazīstami Saeimas deputāti. Arī oponenti izceļas ar līdzīgu daiļradi, apzīmējumus "konservi", "naciķi", "fašisti" un "kartupeļi" lietojot ne tikai interneta kaujās, bet arī ikdienas sarunās. Šis neiecietīgais tonis liecina par pieaugošu polarizāciju [2].
Vai polarizācija ir problēma?
Politisko polarizāciju var skaidrot kā politisko uzskatu un attieksmju novirzīšanos no centriskām pozīcijām uz politiskā spektra galējiem punktiem. Politikas zinātnē tiek nošķirti dažādi sabiedrības vai elites polarizācijas veidi, bet šeit vēlos izcelt divus: afektīvo polarizāciju un ideoloģisko polarizāciju. Aprakstītie piemēri attiecas uz afektīvo polarizāciju, ko var novērot, ja kādas grupas locekļi izturas pret citas grupas pārstāvjiem ar neuzticību, bažām, dusmām un nevēlas ar tiem saskarties, piemēram, atsakoties ar radiniekiem svinēt ģimenes vai valsts svētkus. Savukārt ideoloģiskā polarizācija ir saistīta ar to, ka pieaug ideoloģiskais atstatums starp dažādām politiskajām grupām (partijām) un to piekritējiem.
Gan masu, gan elites afektīvā polarizācija ir saistīta ar savstarpējās uzticības noārdīšanos. Ja saplīst sabiedrības smalkā drēbe, kas satur mūs kopā, to salāpīt ir grūti. Pirmās Donalda Trampa administrācijas laikā (2017–2021), apjautājos savam amerikāņu paziņam, kā iet viņa vecākiem. Viņa dziļā nopūta ievadīja garāku stāstu par to, kā prezidenta kampaņa saindējusi viņa attiecības ar tēvu. Lai arī abi vecāki bija konservatīvi, tieši tēvs ar viņu gribēja diskutēt par politiku, bet diskusijas nereti pārvērtās strīdos un kliegšanas sacensībās. Mans paziņa nebūt nebija vienīgais amerikānis, kuru uzrunāja 2017. gadā "The New York Times" publicētā Timotija Īgana eseja par to, kā ar ģimeni svinēt Pateicības dienu, ja kāds no radiniekiem ir Trampa atbalstītājs. Līdzīgi raksti pēdējo gadu laikā ir parādījušies aizvien biežāk.
Šie piemēri ilustrē to, kā polarizācija noved pie uztveres maiņas. Proti, ja nevaram uzticēties cits citam, tad vairs neuztveram cits citu kā līdzīgā mērā patriotiskus, bet citādi domājošus līdzpilsoņus. Uzticības un paļaušanās zaudējums noved pie tā, ka sākam uztvert pretiniekus par ienaidniekiem, kuri apdraud sabiedrības vērtības un mūsu eksistenci un tādēļ ir jāiznīcina. Par to savulaik rakstīja arī vācu filozofs un nacistu jurists Karls Šmits, lai cita starpā ilustrētu Veimāras republikā valdošo politisko spriedzi, kuru, viņaprāt, varēja atrisināt tikai politiskais līderis ar izņēmuma stāvokļa pilnvarām.
Ideoloģiskā polarizācija izpaužas atšķirīgā veidā. Ja Latvijas daudzpartiju sistēmā vairākas Saeimā pārstāvētās partijas būtu ārkārtīgi līdzīgas un ja vienīgais, kas tās atšķirtu, būtu līderu personība un raksturs, tad zināma ideoloģiskā polarizācija (vismaz politisko partiju līmenī), iespējams, būtu pat veselīga. Ja partijas nespēj pārliecināt vēlētāju, ka pārstāv viņa uzskatus, tad ir vērts pārskatīt ne tikai partiju programmas un vēlēšanu manifestus, bet arī partijas organizāciju un metodes, ar kurām tās mēģina piesaistīt un noturēt atbalstītājus. Tāpēc, ja vien partijas neplāno gāzt pastāvošo valsts iekārtu un rupji pārkāpt Satversmes normas, ir grūti argumentēt, ka zināma ideoloģiskā polarizācija ir kaut kas negatīvs.
Tomēr Latvijā ir pamats bažīties par pieaugošu afektīvo polarizāciju, jo, kā secinājis mans Ūmeo universitātes kolēģis Jūnass Lindāls, tā var traucēt veidot saliedētu un darboties spējīgu valdību. Tāpat, ja kāda partija ieņem ekstrēmas pozīcijas politiskajā spektrā, tas var radīt domino efektu, jo tai ideoloģiski tuvas partijas var pakāpeniski pielāgoties un saskaņot savas politiskās pozīcijas ar jau radikalizējušos partiju. Rezultātā sociāli un politiski vājākās grupas (minoritātes, ieceļotāji, maznodrošinātie) var sākt bažīties par savu nākotni sabiedrībā, kur piederība viņu pārstāvētajai grupai (vai piederības demonstrēšana) ir aizliegta vai būtiski ierobežota vai tiek demontēts valsts sociālās drošības tīkls. Tāpat arī kapitāla īpašnieki un turīgās vidusšķiras pārstāvji var bažīties, ja ekstrēmas partijas draud ar astronomiski augstiem nodokļiem, privātīpašuma konfiskāciju vai radikālām reformām, kuru ieviešana radītu nelabvēlīgus apstākļus ārvalstu investoriem vai kapitāla tirgus neuzticību valsts spējām uzturēt savas parādsaistības. Tātad ideoloģiskā polarizācija ir pozitīva, ja nerada politisko spriedzi par to, ka, vienai vai otrai politiskajai partijai nākot pie varas, kāda sabiedrības grupa var ciest neizturamus zaudējumus.
Kreisie un labējie
Bez afektīvās polarizācijas riskiem ir arī citi iemesli, kādēļ nav korekti bez pamata saukt politiskos pretiniekus par komunistiem vai fašistiem. Latvijā nemaz nav saglabājušās politiski dzīvīgas komunistiskās vai nacionālsociālistiskās partijas ideoloģiskās mantinieces. Lai cik ļoti kādam nepatiktu "Stabilitātei!" vai "Nacionālā apvienība", abas partijas nestāv ne tuvu šīm ideoloģijām. Sabiedrības, kuras pārdzīvoja komunistisko režīmu, atšķiras no Rietumeiropas, tomēr arī šeit politiskās partijas lielākoties pārstāv dažādu sociālo konfliktu puses, un atšķirības nevajag pārspīlēt.
Rietumeiropā apgaismības idejas, industriālā revolūcija un feodālās struktūras saasināja sociālo konfliktu starp turīgo vidusšķiru un augstāko šķiru, tai skaitā garīdzniecību, kuras vēlējās aizsargāt savas privilēģijas, politisko varu un ietekmi. Šis konflikts radīja priekšnoteikumus liberālo un konservatīvo partiju dibināšanai, un šis nošķīrums atspoguļojās arī fiziski – Franču revolūcijas laikā Francijas Nacionālās asamblejas zāles labējā spārnā sēdēja vecā režīma aizstāvji, kamēr liberālie revolucionāri sēdēja zāles kreisajā pusē. Tikai vēlāk, 19. gadsimta otrajā pusē, sociālais konflikts starp strādniekiem un kapitālistiem politiski mobilizēja arī vidusšķiru un zemāko šķiru dibināt sociālistiskās un sociāldemokrātiskās partijas, kuras pēc vispārējo vēlēšanu tiesību ieviešanas 20. gadsimta sākumā izstūma liberāļus no parlamenta kreisās puses uz centru. Jaunie sociālistiskie deputāti politiskajās diskusijās aizvien biežāk tika dēvēti par kreisajiem, līdz šis apzīmējums nostiprinājās sabiedrības uztverē.
Debates par šiem sociālajiem konfliktiem, to idejām un risinājumiem notika arī Latvijā. Gan pirms, gan pēc Pirmā pasaules kara tika dibinātas partijas, kas politiski pārstāvēja vienu vai otru sociālo grupu. Pārrāvumu mūsu politiskajā vidē radīja padomju laiks, jo padomju industrializācijas un imigrācijas politika mainīja sabiedrības sociālo un etnisko sastāvu. Kā atzīmē Stīvens Vaitfīlds, Latvija un Igaunija atšķiras no citām Centrālās un Austrumeiropas valstīm ar ļoti nozīmīgo etnisko/lingvistisko šķirtni, kas veicināja tā saucamo "latviešu" un "krievu" partiju izveidi.
Vai Latvijā ir novērojama klasiskā ekonomiski kreiso un labējo konflikta šķautne? Politikas zinātnieku domas atšķiras, tomēr, pat ja šāda ekonomiskā konflikta šķautne ir pastāvējusi, jāpiekrīt gan Vaitfīldam, gan Dauņa Auera analīzei, ka etniskā/lingvistiskā šķautne ir bijusi pārāk dominējoša Latvijas mūsdienu vēsturē [3]. Tāpēc nepārsteidz zviedru pētnieka Četila Dūvolda secinājums, ka Latvijā piederība labējiem vai kreisajiem ir drīzāk politiskās identitātes, nevis ekonomiskā konflikta jautājums [4]. To apstiprina arī jau pasens sabiedriskās domas pētījums, kurš secina, ka Latvijas sabiedrībā pastāv neatbilstība starp to, kā cilvēki pašidentificējas un kam atbilst viņu politiskā orientācija.
Jaunā politiskā konflikta šķautne
Šobrīd Latvijā tāpat kā Rietumeiropā ir uzaugusi un politiski mobilizējusies tā paaudze, kura neprioritizē materiālos labumus (sociālo drošību, statusu, mantiskās vērtības) tik augstu kā vecākā paaudze. Tas nozīmē, ka jau pastāvošie konflikti tagad ir papildināti ar jaunu – starp postmateriālo vērtību pārstāvjiem, kuri aizstāv indivīda pašnoteikšanos, dzīves un vides kvalitātes nozīmi, un tradicionālistiem, kuri iestājas pret LGBTK+ un citu minoritāšu tiesībām, atbalsta tradīciju saglabāšanu un nereti grib mazināt piederību starptautiskajām organizācijām, piemēram, ANO, ES un NATO.
Šī konflikta šķautne nereti tiek saukta par GAL/TAN (GAL – Green, Alternative, Libertarian; TAN – Traditionalist, Authoritarian, Nationalist) vai transnacionālo šķirtni, kā to dēvē Gerijs Mārks un Līsbete Hūge. Rietumeiropā postmateriālisti lielākoties balso par zaļajām un kreisajām partijām, kuras kā pozitīvas vērtības uzsver ne tikai klasiskos sociālās drošības jautājumus, bet arī dzimumu vienlīdzību un sabiedrības dažādību [5]. Savukārt tradicionālisti lielākoties balso par radikāli labējām un nacionālistiskām partijām, kuras iestājas pret globalizāciju, imigrāciju un sabiedrības modernizāciju.
Vai ir pamats bažām par demokrātijas nākotni?
Vērojot pieaugošo polarizāciju un jaunās politisko konfliktu šķautnes, ir grūti nejust bažas par demokrātijas nākotni. Artis Svece jau pirms gada apskatīja ziņu par to, ka jaunākās paaudzes sievietes un vīrieši balso atšķirīgi nekā iepriekšējās paaudzes: proti, sievietes balso par liberālākām partijām, bet vīrieši – par konservatīvākām partijām. Šī tendence analizēta arī citā pētījumā, secinot, ka tradicionālās labējās un kreisās partijas pamazām zaudē savu vēlētāju bāzi, jo tā noveco, bet jaunākās paaudzes pauž izteiktu atbalstu tieši zaļajām un radikāli labējām partijām. Jaunie vēlētāji, šķiet, ir īpaši polarizēti, un tradicionālo partiju vājums nevieš stingru pārliecību, ka Rietumeiropā ilgtermiņā valdīs politiskā stabilitāte. Šīs tendences un īpaši ASV pašlaik notiekošā demokrātiskā režīma pārveide ir apliecinājums Latvijai, ka sabiedrības polarizācijai var būt nopietnas sekas.
Gribu rosināt lasītāju pārdomāt mūsu politisko vidi, kurā tikai nesen ienāca sociālie mediji, kam ir potenciāls gan vairot sadarbības iespējas, gan arī vēl nebijušā veidā izplatīt un vairot neuzticību un naidīgumu. Tāpat vēlos aicināt paraudzīties uz partijām kā stratēģiskiem spēlētājiem, kuru līderi nereti ar apzinātu aprēķinu pozicionē savu partiju ne tikai attiecībā pret vecā politiskā nošķīruma aktuālajiem jautājumiem (piemēram, nodokļu likmēm), bet arī pret jaunās politiskās šķautnes jautājumiem (piemēram, viendzimuma attiecību juridisko atzīšanu, transpersonu tiesībām, klimata aizsardzību). Lai gūtu kāda sabiedrības segmenta atbalstu, partiju līderi brīžiem ļoti stratēģiski izaicina gan cits citu, gan savstarpējās saskarsmes normas, gan demokrātiskās institūcijas. Tas, kā reaģēt uz šķeļošu retoriku un sakāpinātu toni pret politiskajiem pretiniekiem sociālajos medijos, ikdienā vai pie balsošanas urnas ir mūsu pašu izvēle.
[1] Lai kā arī nepatiktu sociāldemokrātiskas partijas, ir neprecīzi to aktīvistus saukt par "komunistiem" –sociāldemokrāti nošķīrās no komunistiskās kustības jau 20. gadsimta sākumā, uzsverot nepieciešamību sociālās reformas īstenot pakāpeniski un demokrātiskā ceļā. Latvijas vēsturiskajā un etniskajā kontekstā sociāldemokrātu dēvēšana par komunistiem ir sevišķa problēma, jo šādā veidā sociāldemokrāti tiek maldinoši pielīdzināti kreisajiem ekstrēmistiem un PSRS mantinieces Krievijas interešu aizstāvjiem.
[2] Mārtiņš Kaprāns un Inta Mieriņa pētījumā par polarizāciju Baltijas valstīs norāda, ka Baltijas sabiedrībās kopumā valda mērens polarizācijas līmenis, tomēr Latvijā valda izteikta sabiedrības polarizācija attiecībā uz tādiem jautājumiem kā ārpolitiskā orientācija uz Rietumiem, valsts rīcībspēja, imigrācija un ekonomiskais protekcionisms. (Kaprāns, Mārtiņš, Mieriņa, Inta. Ideological polarization in Baltic societies: A cross-national survey. Rīga: LU Filozofijas un socioloģijas institūts, 2019.)
[3] Auers, Daunis. Comparative Politics and Government of the Baltic States. Houndsmills, Basingstoke: Palgrave Macmillan, 2015, pp. 110–111.
[4] Duvold, Kjetil. When Left and Right Is a Matter of Identity: Overlapping Political Dimensions in Estonia and Latvia. Makarychev, A., Yatsyk, A. (eds.) Borders in the Baltic Sea Region. London: Palgrave, 2017, pp. 125–146.
[5] Kreisais libertārisms – kurš iestājas ne tikai par individuālās brīvības un pašnoteikšanās veicināšanu, bet arī aizstāv sociālās un ekonomiskās vienlīdzības ideālus – ir jānošķir no labējā libertārisma, kurš starp individuālajām brīvībām kā īpaši nozīmīgu izceļ tieši ekonomisko brīvību, aizstāvot nodokļu un valsts iejaukšanās tautsaimniecības procesos mazināšanu vai pilnīgu atcelšanu.
0