Tuvojoties 5. novembrim, ASV prezidenta vēlēšanu dienai, vēlēšanu rezultāti nav prognozējami: visu var izšķirt niecīgs balsu skaits. Vai uz šiem rezultātiem būs kāda ietekme Īlona Maska īpašumam – vienai no pasaulē nozīmīgākajām diskusiju platformām "X", ko agrāk pazinām kā tviteri?
Tvitera iegāde esot bijis sens Īlona Maska sapnis, ko viņš veiksmīgi īstenoja 2022. gada janvārī. Sakasīt šim nolūkam vajadzīgos 44 miljardus dolārus nebija viegli pat vienam no pasaules turīgākajiem cilvēkiem. Kādēļ viņam tas bija vajadzīgs?
Man ir dažas versijas. Tās pamatā izriet no Īlona Maska dažādos laikos paustajiem apgalvojumiem. Piemēram, viņš neesot varējis vienaldzīgi noraudzīties uz to, kā viena no pasaules vadošajām diskusiju platformām tiek iznīcināta ar stingriem satura moderācijas noteikumiem. Cita versija: Maskam bija skaidrs biznesa plāns vai vismaz vīzija par to, kā pārvērst tviteri par multifunkcionālu platformu, kur ir klātesošas ne tikai sarunas, bet arī dažādi pakalpojumi un lietotāju norēķini. Pieņemu, ka, iespējams, skaidrojums ir vienkāršāks – patīkama varas apziņa, iegūstot spēju kontrolēt to, kādu informāciju šīs platformas lietotāji turpmāk varēs un nevarēs saņemt.
Lai kā arī būtu, Masks ienāca tviterī ar pompu, uzreiz atlaižot lielāko daļu darbinieku, būtiski samazinot satura moderēšanu un triecientempos ieviešot platformā jaunu funkcionalitāti. Spilgtākais lēmums droši vien bija platformas pārsaukšana par "X" – joprojām gan nezinu nevienu, kurš šo jauno nosaukumu brīvi lietotu bez paskaidrojuma, ka runa ir par veco labo tviteri, tādēļ arī šajā rakstā turpināšu to saukt vecajā vārdā.
Kas vēl palicis prātā no tvitera iegādes stāsta? 2022. gada decembrī Masks sarīkoja tviteraptauju par to, vai viņam jāpaliek tvitera vadītāja (CEO) amatā. Aptaujā tviterlietotāji nobalsoja, ka vadītāja amats jāatstāj, un Masks šobrīd nudien nav CEO. Taču maz kuram ir ilūzijas par to, ka reālais lēmumu pieņēmējs attiecībā uz šo platformu ir tieši viņš. Platformas īpašnieks ikdienā aktīvi iesaistās diskusijās – kādu brīdi tvitera algoritms man tik uzmācīgi piedāvāja Maska saturu, ka nācās viņu uzlikt uz kluso režīmu, izmantojot funkciju "mute".
Izskatās, ka tvitera algoritmi dažos iepriekšējos gados ir būtiski mainījušies, dažkārt padarot tviteri garlaicīgu, dažkārt – toksisku un dažkārt – interesantu. Piemēram, kāds pētījums liecina, ka Maska ērā lielāka prioritāte tika dota tādiem profiliem, kas izplata sabiedrību šķeļošu, galēji labēju saturu [1]. Mana pieredze rāda, ka, līdzīgi kā citās platformās, tas, ko šobrīd varam iegūt no tvitera, lielā mērā ir atkarīgs no tā, cik aktīvi mēs paši ar šo platformu mijiedarbojamies – kādu saturu privileģējam un kādu bloķējam vai apklusinām. Vienmēr var izvēlēties iespēju "Following", kas hronoloģiski atlasa tvītus tikai no tiem kontiem, kurus paši esam izvēlējušies.
Vai Maskam viss atļauts?
Vērojot pārmaiņas tviterī un Maska uzvedību, daudziem var rasties priekšstats, ka tvitera īpašniekam viss ir atļauts. Viņš var pēc savas gribas veidot vai neveidot satura moderēšanas politiku; kad tā izveidota – to ievērot vai pārkāpt.
Masks pēc savas iegribas ir atjaunojis pieeju tviterim vairākām slavenībām, kuras platformas noteikumus bija pārkāpušas [2]. Žurnāls "Fortune" februārī publicētā rakstā citē vienu avotu: "Noteikumi, kas publicēti "X" mājaslapā, izskatās kā dūmu aizsegs tam, lai tā īpašnieks varētu pieņemt lēmumus atbilstoši savām iegribām."
Turklāt viss it kā vārda brīvības vārdā. Īlonam Maskam patīk tviteri uzdot par vārda brīvības bastionu pārregulētā pasaulē. Droši vien, ka tā ir patiesa pārliecība, bet tai līdzi nāk arī kāds izdevīgs blakusefekts: iespēja ietaupīt uz satura moderatoriem. Vai arī sākt iekasēt papildu maksu par ķeksi uz zila fona, kas ļoti atgādināja vecā tvitera verifikācijas zīmi, kura savulaik tika izsniegta tikai lietotājiem ar pārbaudītu identitāti. Taču Maska laikā tas notiek, nepārliecinoties, vai aiz konta tiešām ir reāls cilvēks. Droši vien daudzi tvitera lietotāji varēs apliecināt, ka Maska plāns šādā veidā tikt vaļā no botiem nav sevišķi veiksmīgi izdevies [3].
Nezinu, vai, iegādājoties tviteri, Masks rēķinājās, ka mūsdienu pasaulē arī uz kaprīziem pankiem attiecas noteikumi. Bet, pirms pie tiem nonākam, vērts saprast, kas pēc būtības ir sociālo tīklu platforma, kā par to domāt.
Preses izdevums? Raidorganizācija? Agora?
Kas ir sociālo tīklu platforma? Kādi ir tās īpašnieku pienākumi? Uz šiem jautājumiem ir gandrīz neiespējami atbildēt, ja domā pēc pagājušajā gadsimtā publicētām mediju mācību grāmatām, pēc kurām mācījās daudzi no tiem, kuri šobrīd pieņem lēmumus par sociālo tīklu regulēšanu. Ja šo mācību grāmatu saturu pamatīgi vienkāršo, tad 20. gadsimtā uz medijiem tika attiecinātas divas atšķirīgas izpausmes brīvības paradigmas.
Pirmā attiecās uz preses izdevumiem, kuriem principā tika atļauta jebkāda izpausme, ja vien tie nepārkāpa likumus. Citiem vārdiem: preses izdevumi varēja būt tik ideoloģizēti, subjektīvi, toksiski, cik vien to veidotāji vēlējās. Gribi – un tev ir kvalitatīvs medijs, kas ievēro augstus redakcionālos standartus. Gribi – un tev ir dzeltens tabloīds, kas publicē baumas un emocionāli sakāpinātus, žultainus tekstus. Tas tādēļ, ka preses brīvība balstījās aksiomā (kas dažkārt atbilda realitātei un dažkārt neatbilda), ka jebkurš var izveidot preses izdevumu. Un dažādu preses izdevumu savstarpējā ideju, atspoguļojumu cīņa esot atslēga uz plurālu publisko telpu.
Raidorganizāciju regulācijas paradigma bija cita. Tā balstījās reālās dzīves faktā, ka apraides frekvenču skaits ir ierobežots, tādējādi iespēja izveidot raidorganizāciju un saņemt tās darbībai licenci ir ierobežota. Tādēļ saturiski raidorganizācijām tika noteikti daudz augstāki objektivitātes pienākumi.
Skaidrs, ka tad, kad Īlons Masks pārņēma tviteri, viņš par šo platformu domāja vairāk preses paradigmā, ar domu, ka turpmāk atļautais/aizliegtais saturs būs atkarīgs tikai no viņa.
Mūsdienu pasaulē gan sociālais tīkls nav ne prese, ne raidorganizācija – tas ir kaut kas pilnīgi cits. Lai gan tas izskatās kā neitrāls apspriežu laukums, kur jebkuram ir vienlīdzīgas iespējas pieteikt tēmu un padarīt to zināmu citiem, realitātē tas tā nav. Mēs kā platformas lietotāji saņemam nevis nejaušu informāciju, bet platformas algoritma (vai mākslīgā intelekta sistēmas) mums īpaši piemeklētu saturu. Cik daudzi no mums, liekot roku uz sirds, var teikt, ka droši zina, pēc kādiem parametriem kāds sociālais medijs prioritizē vienu vai otru informāciju? Pat tad, ja parametri vispārīgi kaut kur ir izstāstīti, kurš var garantēt, ka šodien tie nav mainījušies?
Šobrīd, ASV prezidenta vēlēšanu kampaņas laikā, Masks ir kļuvis par vienu no galvenajiem aģitatoriem par Donalda Trampa ievēlēšanu par ASV prezidentu. Viņš izmanto pats savu tvitera profilu, lai slavētu Trampu, kritizētu viņa konkurenti Kamalu Harisu un izplatītu sazvērestības teorijas par ASV Demokrātu partiju. Īlona Maska tvītus tvitera lietotājam ir grūti nepamanīt – Maskam ir visvairāk sekotāju, un algoritms viņa tvītus piedāvās arī tiem lietotājiem, kuri Maskam neseko.
Tik aktīva platformas īpašnieka iesaiste politikā ir neparasta, jo mediju vai sociālo tīklu īpašniekiem parasti ir svarīgi ieturēt partejisko neitralitāti, lai neatsvešinātu tādus lietotājus, kuriem ir atšķirīgas vērtības. Īlonam Maskam tas acīmredzami nav svarīgi – šķiet, ka viņu nesatrauc pat tas, ka viņa laikā tviteris ir zaudējis ap 80% no savas vērtības un ap 28% no lietotāju iesaistes [4].
Tādēļ nozīmīgāks jautājums: vai Masks pielāgo tvitera algoritmus tam, lai ietekmētu vēlētāju izvēles par labu Trampam? Diemžēl šis ir neatbildams jautājums. Maska laikā neatkarīgiem pētniekiem vairs nav iespējas detalizēti pētīt to, kā šī platforma darbojas.
Tā ir Amerika. Taču jautājums ir svarīgs arī Latvijai. Šogad vairāki tvitera lietotāji Latvijā un Ukrainā ziņoja, ka stipri retāk nekā iepriekš redz Ukrainu atbalstošu saturu. Kādēļ tā? Versijas var būt dažādas: a) nekas nav mainījies – tā ir uztveres ilūzija; b) šāda satura objektīvi ir kļuvis mazāk vai tā izplatīšana nav tik prasmīga; c) cits tvitera saturs tiek objektīvi izplatīts prasmīgāk vai arī tvitera algoritmi vai mākslīgais intelekts ir pamanījis, ka lietotāji, kuri saka, ka viņus interesē Ukrainu atbalstošs saturs, patiesībā patērē vairāk laika citam saturam; d) Īlons Masks ir licis pamainīt tvitera algoritmus tā, lai par Ukrainu ziņu būtu mazāk.
Svarīgākais jautājums, uz kuru būtu jābūt atbildei: ja īstais ir D scenārijs, tad kas vēl par to varētu uzzināt, izņemot platformas īpašnieku pašu un varbūt dažus darbiniekus? Un tas nav nereāls scenārijs: nesen izdotā grāmatā ASV tehnoloģiju žurnāliste Zoja Šifere publicēja tvitera darbinieku nopludināto informāciju, ka Masks esot licis tvitera darbiniekiem pamainīt algoritmu, lai padarītu redzamākus Maska paša tvītus [5]. Otrs svarīgākais jautājums: teorētiski pieņemot, ka tā varēja notikt, vai platformu īpašnieki drīkst piemērot platformu algoritmus saviem politiskajiem uzskatiem?
Šie nav retoriski jautājumi. Tie ir jāuzdod un jāsaņem atbildes. Ja Latvijas līmenī mēs paši to nevaram, tad piemērotākais līmenis, kur mums to uzdot, ir Eiropa.
Baumas par Eiropas nerelevanci ir stipri pārspīlētas
Viena no Eiropas Savienības labākajām iezīmēm: šī valstu savienība darbojas lēni, bet pamatīgi un pragmatiski. 2022. gadā tā nenogrima nebeidzamās filozofiskās diskusijās par sociālo tīklu patieso dabu, bet pieņēma Digitālo pakalpojumu aktu (regulu), ar kuru Maskam, Zakerbergam, Durovam un pārējiem sociālo mediju īpašniekiem tiek uzlikti pienākumi. Daudz nopietnu pienākumu.
Augstais vārda brīvības lidojums tika piezemēts ar apsvērumu, ka tviteris pamatā ir pakalpojums un pakalpojumu sniegšanā ir jāievēro patērētāju tiesības un jāciena vispārējās cilvēktiesības. Proti, Eiropas tiesību telpā kādai no tiesībām netiek piešķirta absolūta prioritāte pār citām. Tādēļ vārda brīvība ir svarīga, bet arī cilvēku privātā dzīve ir svarīga – Eiropas tiesību telpā starp šīm dažādajām tiesībām tiek meklēts saprātīgs līdzsvars.
Tāpat tviteris, atšķirībā no "Telegram", ir Ļoti Liela Platforma ("ļoti liela platforma" ir Digitālo pakalpojumu aktā lietots termins, kurš apzīmē platformas, kurām Eiropas Savienībā ir vairāk nekā 45 miljoni lietotāju mēnesī). Šāds statuss uzliek papildu pienākumus.
Ja Masks grib, lai tviteris darbojas Eiropas Savienībā, tad tā nav Īlona Maska izvēle – tviterim ir jāmoderē naida runa, jādzēš aicinājumi uz teroraktiem, jāaizliedz bez atļaujas izplatīt privātus foto, jāizbeidz kāda cilvēka uzmācīga vajāšana. Eiropas Savienībā tas viss ir nelikumīgs saturs, uz kuru platformai ir jāreaģē.
Tāpat tā nav Maska labā griba, ka tvitera lietotājiem ir iespēja ziņot par nelikumīgu saturu – tas ir Eiropas normu noteikts pienākums! Līdzīgi kā apturēt tādus kontus, kas bieži publicē nelikumīgu saturu. Sociālo tīklu platformām ir arī pienākums sadarboties ar katras ES dalībvalsts iestādēm, kad tās cenšas pārliecināties, vai ievēroti ES vai šīs dalībvalsts likumi. Sākot ar pagājušo gadu, nu jau ir pieejami detalizēti platformu ziņojumi par to, kā viņiem veicas ar ES regulējuma izpildi.
Tie nav tikai deklaratīvi pienākumi. Eiropas Komisijai vai dalībvalstu koordinatoriem ir tiesības platformām prasīt skaidrojumus, veikt pārbaudes un uzlikt sodus – viena soda apmērs var būt pat līdz 6% no platformas apgrozījuma. Īpašos gadījumos var arī apturēt platformas darbību.
Eiropas Komisija šīgada jūlijā jau ir ierosinājusi pārbaudi par to, kā tviteris ievēro Digitālo pakalpojumu aktu. Viena no pretenzijām: tviteris neļauj neatkarīgiem pētniekiem pieeju saviem datiem, lai pārliecinātos, ka platforma ievēro pienākumus. Principā šāda pati pārbaude varētu būt bijusi arī par to, vai tvitera publiskotā informācija par kritērijiem, pēc kuriem lietotājs saņem saturu, atbilst reālajiem tvitera algoritmiem.
Vai Īlons Masks pakļausies šiem noteikumiem?
Pagaidām viss norāda, ka negribīgi, bet pakļausies. Tviteris šogad iesniedza pirmo caurskatāmības pārskatu par to, kā sokas ar satura moderēšanu Eiropas Savienībā. Tajā iekļautajos datos ir redzams, ka tviteri mēnesī aktīvi izmanto aptuveni 100 miljonu Eiropas Savienības iedzīvotāju (no viņiem platformā ielogojas aptuveni puse, pārējie seko saitēm medijos vai interneta meklētājos).
Latvijā aktīvo ikmēneša lietotāju ir ap 500 000 (no kuriem ap 300 000 ielogojas platformā), kas šķietami ir maz, bet kopā ar citām ES valstīm esam spēks.
Briseles mašinērija (ko daļēji paši arī darbinām!) vēl ir pietiekami jaudīga, lai palēnām civilizētu arī īpaši kašķīgu panku ambīcijas. Un, pat ja publiski Īlons Masks dažkārt uzvedas kā nepieskaitāms, viņš vēlas, lai tviteris paliek ES tirgū. Mums tikai jāprasa ievērot mūsu noteikumus.
[1] Barrie, C. Did the Musk takeover boost contentious actors on Twitter? Harvard Kennedy School Misinformation Review, 29.08.2023.
[2] Piemēram, Endrjū Teitam un Maržorijai Teilorei Grīnai. Skat. Kailijas Robisonas šīgada 7. februāra rakstu žurnālā "Fortune".
[3] Skat., piemēram: Taylor, J. Bots on X worse than ever according to analysis of 1m tweets during first Republican primary debate. The Guardian, 09.09.2023; Perez, S. It sure looks like X (Twitter) has a Verified bot problem. TechCrunch, 10.01.2024; Purtill, J. Twitter is becoming a 'ghost town' of bots as AI-generated spam content floods the internet. ABC Science, 28.02.2024.
[4] Skat. Bond, S., & Allyn, B. 2 years in, Trump surrogate Elon Musk has remade X as a conservative megaphone. NPR, 22.10.2024.
[5] Fragments no Zojas Šiferes grāmatas "Pilnīgs hārdkors" pieejams šeit.
0