Narkotikas
Marija
Kaut nekad nepienāktu athods
Bērnībā ar draugiem mēdzām griezties ap sevi vai karāties kājām gaisā tik ilgi, kamēr sareibst galva. Vēlāk spēlējām žņaugšanas spēli, kurā no skābekļa trūkuma varēja uz mirkli sajust eiforiju. Mēs nācām no parastām ģimenēm, visi gājām uz pulciņiem un normāli mācījāmies. Tomēr mums patika dolbīties.
Kaspars
Narenes ir klāt*
Dažādu sakritību rezultātā jau mazliet pēc 30 beidzot pamēģināju zālīti. Drīz atklāju, cik patīkami ir mazliet uzpīpēt un tad stundām švīkāt papīru. Pagāja kāds gads, un es jau veidoju izstādi, kas nepārprotami norādīja uz manām simpātijām pret marihuānu. Tad arī es beidzot pamēģināju wake’n’bake jeb celšanos kopā ar treknu kāsi.
