Šīgada 4. jūlijā stājās spēkā izmaiņas krimināllikuma 254. pantā, kas paredz, ka persona, kas labprātīgi nodevusi tiesībsargājošajām iestādēm narkotikas, ziņojusi par to pirkšanu vai palīdzējusi pārdozējušam cilvēkam, ir atbrīvojama no kriminālatbildības. Nepilnas divas nedēļas vēlāk Latvijas Ārstu biedrība kopā ar radošo centru "OPEN" vērsās pie amatpersonām ar aicinājumu dekriminalizēt nelegālo narkotiku lietošanu nepilngadīgajiem. Pēc šīs vēstules sākās karstas diskusijas par dekriminalizāciju, taču būtībā jau nesenie grozījumi lielā mērā atbrīvo nepilngadīgos no kriminālatbildības daudzās lietošanas situācijās. Par to liecina arī Valsts policijas 2023. gada publiskais pārskats, kurā redzams, ka kriminālprocesi saistībā ar narkotiku lietošanu pērn uzsākti pret 5 nepilngadīgajiem, savukārt administratīvo pārkāpumu procesi uzsākti pret 353 nepilngadīgajiem.
Likumiski, manuprāt, viss jau ir sakārtots pareizi – kriminālatbildība neiestājas katram Latvijas iedzīvotājam, kurš pieķerts, lietojot narkotikas, tā vietā tiek piemērots administratīvais brīdinājums par pirmreizēju pārkāpumu vai sods par atkārtotu pārkāpumu (nepilngadīgajiem tā var būt, piemēram, atkarības ārstēšana kā daļa no audzinoša rakstura piespiedu līdzekļu piemērošanas). Esošais tiesiskais regulējums saskan ar ANO nostāju valsts līmeņa narkotiku lietošanas apkarošanā un ir efektīvs problēmas risināšanai. Taču mums ir pavisam cita, daudz sāpīgāka problēma – vai sabiedrība zina, kādēļ šāda pieeja strādā un kāpēc tā nepieciešama? Domāju, ka ne, un šeit akmens jāmet speciālistu un ministriju lauciņā, kas nepietiekami skaidro atkarības tēmu, turpina bīdīt novecojušas profilakses un intervences pieejas vai arī, pavelkoties uz populisma un pseidozinātnes viļņa, vienkārši sagroza faktus un tendenciozi izceļ informāciju. Piemēram, salīdzināt Latvijas situāciju ar Oregonas štatu nav adekvāti gan atšķirīgās veselības aprūpes sistēmas dēļ, gan atšķirīgu vielu izplatības un likumdošanas atšķirību dēļ. Turklāt Eiropā lielākā daļa valstu cīnās ar atkarībām, izmantojot mūsu likumiem līdzīgus regulējumus. No Oregonas, iespējams, var daudz ko mācīties, tomēr ekspluatēt viena štata neveiksmi un stratēģiski pievērt acis uz daudzu citu valstu un ASV štatu panākumiem nav profesionāļu cienīga uzvedība.
Nezināšana neatbrīvo no sekām
Mūsu sabiedrības kolektīvās zināšanas par atkarībām ir ļoti zemas. Uz atkarībām nepieciešams skatīties kā uz spektra traucējumiem, kur vienā spektra galā ir nelietošana, savukārt otrā – atkarība. Pusaudzis, kas lieto vielas (pat samērā bieži), visticamāk, līdz atkarībai nav nonācis, un viņa uzvedība drīzāk raksturojama kā pārmērīga vai paškaitējoša, taču diagnosticējamai atkarību slimībai nepieciešamajiem kritērijiem neatbilst. Atkarību slimība ir kompulsīva vielas lietošana ar nepieciešamību palielināt devas daudzumu un lietošanas biežumu, kā rezultātā cilvēks nespēj piedalīties ikdienas pienākumu veikšanā un var nonākt pie psiholoģiska vai fiziska abstinences sindroma. Tas ir stāvoklis, kas rodas, pārtraucot lietot vielas, un tam ir raksturīga roku trīce, svīšana, sirdsklauves, vemšana, caureja un vielu izraisīta psihoze ar redzes un dzirdes halucinācijām. Cik daudz pusaudžu jūs zināt, kas, aizbraukuši uz nedēļu pie vecmammas uz laukiem, piedzīvo abstinences stāvokli? Pat rūdītākie valsts aprūpē esošie pusaudži, izņemti no vides, spēj pilnīgi mierīgi nelietot ilgstošus laika periodus. Tāpat jāņem vērā, ka cilvēks var pārdozēt vielas, neesot no tām atkarīgs. Par to domāju, kad 2023. gadā Ogrē no MDMA pārdozēšanas mirušo pusaudzi gan interneta komentētāji, gan žurnālisti un speciālisti sauca par atkarīgu un izmantoja kā piemēru, runājot par atkarību ārstēšanu. Visticamāk, atkarību ārstēšanas pakalpojums šo jaunieti nebūtu pasargājis, taču būtu palīdzējusi veselīga skolas vide, atkarību profilakses programmas un psihosociāla rehabilitācija ģimenei un jaunietim, jo tā dotu zināšanas par risku mazināšanu lietošanas gadījumā.
Problēma ir arī sabiedrības (un pašu speciālistu) zināšanas par atkarību profilaksi un ārstēšanu, par ko liecina sabiedriskajos medijos izskanējušie aicinājumi veidot stacionāros pakalpojumus pusaudžiem ar vielu lietošanas problēmām, tāpat arī eksistējošie skolu mehānismi, piemēram, suņu reidi, bijušo atkarīgo saukšana uz pārrunām ar skolēniem vai skolotāju izglītošana par vielām un veidiem, kā atpazīt "lietotājus". Tās visas ir stratēģijas, kas Eiropas Narkotiku un narkomānijas uzraudzības centra vadlīnijās atzītas par neefektīvām un pierādījumos nebalstītām. Patiesībā pierādījumos balstīta profilakse atkarību ārstēšanā uz pašām vielām koncentrējas tikai nedaudz, bet pamatā ir balstīta veselīgā, iekļaujošā sabiedrībā un ģimenē. Atkarību profilakse drīzāk būs neizmest bērnus no skolas, laicīgi īstenot atbalsta pasākumus skolēniem ar mācīšanās traucējumiem, sekot līdzi bērnu fiziskajai un psiholoģiskajai veselībai, kā arī piedāvāt vismaz kaut kādu psiholoģisku un sociālu atbalstu bērna dzīvesvietā. Tā vietā mēs gribam draudzīgos suņukus starp krēslu rindām, skolotājus, kas uz aci spēj noteikt atšķirību starp spīdu (amfetamīnu) un kokaīnu, un maģisko feju stacionāru, kurā, iebāžot visus nepaklausīgos, kā ar burvju nūjiņas mājienu atrisināsies kognitīvie traucējumi vai vardarbība mājās.
Kāpēc kriminālsodi nestrādā? Jo bailes no cietuma ļoti retos gadījumos būs lielākas nekā atvieglojums par izbēgšanu no visām tām sociālajām un psiholoģiskajām problēmām, ko lietošana šķietami dod. Cietumsodi ir neefektīvi atkarības ārstēšanā, jo nekādā veidā nerisina riska faktorus, kas pie tās noved, bet piedevām rada jaunus iemeslus atkarībai – samazinātas darba un karjeras iespējas, sociāli nelabvēlīgus draugus, atstumtību, antisociālu personīgo uzskatu veidošanos, saskarsmi ar jaunām vielām un lietošanas veidiem. 2022. gadā veiktais pētījums starp 444 narkotiku lietotājiem Latvijā parāda, ka gandrīz puse dzīves laikā ir atradušies ieslodzījumā un gandrīz puse no viņiem cietumā injicējuši narkotikas, izmantojot kopīgus piederumus. Vai kādam tiešām liekas, ka atkarīga cilvēka ievietošana vidē, kurā ne tikai injicē narkotikas, bet kas turklāt veicina saslimšanas riskus, atrisinās lietošanu? Un, ja zemi ienākumi ir riska faktors vielu lietošanai, vai kādam tiešām liekas, ka trūcības draudu vairošana palīdzēs mazināt atkarības izplatību? Aktuālā diskusija izgaismo nepieciešamību pēc skaidras valsts institūciju komunikācijas ar iedzīvotājiem. Kā varam gribēt, lai par izmaiņām likumā zina pusaudži, ja pat Latvijas Ārstu biedrība par tām nezina?
Kā risināt atkarību jautājumus nepilngadīgo vidū?
1. Beidzot sakārtot izglītības iestāžu vidi un pārtraukt meklēt veidus, kā skolēnus no tās izsviest. Ir pēdējais laiks saprast, ka pusaudzim nekas nevar būt labāks par iekļaujošu skolu, kura rūpējas par viņa vajadzībām jau no bērna kājas un kurā ir iespēja veidot saikni ar drošiem un uzticamiem pieaugušajiem. Šādu vidi palīdz veidot Latvijā jau esošās un pierādījumos balstītās visaptverošās skolu sociāli emocionālās programmas un bulinga apkarošanas programmas, kas trenē spēju saprast savas un citu vajadzības ne tikai pašiem skolēniem, bet arī skolotājiem un skolu administrācijai.
2. Mērķētas, pierādījumos balstītas atkarību profilakses programmas vecāko klašu skolēniem, kuras māca nevis par to, ka vielu lietošana ir kaitīga (būsim reāli, VISI pusaudži to zina), bet dod ieskatu tajā, kā pusaudža personība un dzīves situācija var veicināt atkarību problēmas rašanos, kā arī palīdz šādu situāciju atpazīt un pārtraukt. Mums jau ir divas šādas programmas (vairāk par tām – te un te).
3. Specializēta vai sabiedrībā balstīta un uz atkarībām fokusēta rehabilitācija, kas pusaudzim ir pieejama. Ja bērns atrodas valsts aprūpē, tad tai vajadzētu atrasties viņa dzīvesvietā vai bērnu aprūpes centrā, savukārt citos gadījumos vajadzīgi ambulatori pakalpojumi tuvu dzīvesvietai, kas pieejami bez ārsta nosūtījuma, piemēram, Pusaudžu resursu centra sniegtie pakalpojumi un līdzvērtīgas programmas, kas piesaistītas skolām un pašvaldībām.
4. Jāstiprina darbs ar jauniešiem ielās un centri, kas to veic. Šobrīd Rīgā darbojas Resiliences centrs, taču būtu jāpalielina šī vai līdzīgu centru kapacitāte un jāveicina iespēja darboties arvien plašāk, piedāvājot arvien vairāk pakalpojumu indicētajai (uz pirmreizējiem lietotājiem mērķētai) atkarību profilaksei ielu jauniešiem.
5. Jānodrošina iespēja saņemt pierādījumos balstītus ārstniecības pakalpojumus arī administratīvo sodu sistēmā kā daļu no audzinoša rakstura piespiedu līdzekļu klāsta. Vienas pašas psihologa vai sociālā darbinieka konsultācijas atkarības nerisina. Būtu labi, ja pašvaldības varētu specializēties atkarību profilakses jautājumos un spētu nodrošināt profesionāli apmācītus cilvēkus.
Vispirms izmērāmi mērķi, tad pakalpojumi
Šo rakstu var nobeigt ar atvērtu jautājumu – ja realitātē resursi ir ierobežoti, kas ir Latvijas prioritāte atkarību jautājumā? No atbildes uz šo jautājumu izrietēs efektīvākās rīcības stratēģijas. Ļoti rupji ņemot: ja vēlamies samazināt izsaukumu skaitu uz pārdozēšanas gadījumiem, tad visefektīvāk būs izglītot par drošu lietošanu. Ja vēlamies samazināt pārdozēšanas nāves gadījumu skaitu, tad visefektīvāk būs izdalīt lietotājiem "Narcan", kas atceļ opioīdu pārdozēšanas efektus, un veicināt ātrās palīdzības saukšanu. Ja vēlamies samazināt pusaudžu skaitu, kas pamēģinājuši lietot vielas, visefektīvākās būs visaptverošas skolu programmas. Bet, ja vēlamies palīdzēt bērniem un pieaugušajiem ar atkarību slimības diagnozi, tad visefektīvākie būs sabiedrībā balstīti ārstniecības pakalpojumi.
Bet, ja vēlamies neredzēt problēmu, kas atrodas mūsu deguna priekšā, tad visefektīvākais būs ieslodzījums un ilgtermiņa piespiedu ārstēšana stacionārā.
0