Pirms astoņdesmit pieciem gadiem, 1940. gada 14. jūnijā, nacistiskās Vācijas karaspēks iesoļoja Parīzē – Francijas galvaspilsētas ieņemšanai bija vajadzīgs tikai nedaudz vairāk par četrām nedēļām. Nacisti un komunisti bija sadalījuši Eiropu, un Lielbritānija gatavojās izšķirošajai kaujai.
Atskatoties uz Otrā pasaules kara traģēdijas mērogu, ir viegli palaist garām notikumus, kas noveda pie kara sākšanās 1939. gada 1. septembrī, kad Lielbritānija un Francija uz nacistiskās Vācijas lēmumu iebrukt Polijā atbildēja ar kara pieteikumu. Francija un Lielbritānija bija garantējušas Polijas neatkarību – Vācijas uzbrukuma gadījumā franči bija solījuši doties palīgā Polijai piecpadsmit dienu laikā no mobilizācijas sākuma, bet britu bumbvedējiem bija jāuzlido mērķiem Vācijas teritorijā. Neraugoties uz skaitlisko un daudzos aspektos arī kvalitatīvo pārsvaru (2000 franču tankiem, vairāk nekā 100 divīzijām u.c.), Rietumu sabiedrotie klusēja, principā noraugoties uz to, kā Vācija un PSRS saplosa Poliju. Bailēs no "situācijas eskalācijas", t.i., vācu aviācijas uzbrukumiem franču pilsētām, Francijas gaisa spēki nebombardēja Rūras rūpniecības rajonu, klusēja arī artilērija frontē.
Vācija apzinājās savu nespēju karot divās frontēs un bija uzņēmusies lielu risku: Vācijas–Francijas robežu sargāja vien 42 divīzijas, no tām tikai 11 bija pilnībā gatavas kaujām. Vāciešiem Rietumu frontē nebija neviena tanka, un viņu spēja sevi pasargāt no Francijas gaisa spēku uzbrukumiem – ierobežota. Ņemot vērā militāri neizdevīgo situāciju, resursu trūkumu un Francijas garantijas Polijai, Vācijas lēmums uzbrukt bija potenciāli pašnāvniecisks. Pēc kara vācu ģenerāļi par šo posmu, ko vēsturē atcerēsies kā "Savādo karu", teiks, ka "sabiedrotie palaida garām iespēju izšķiroši mainīt kara gaitu".
Astoņus mēnešus vēlāk Vācija, iepriekš noslēgusi drošības garantijas ar PSRS, visus spēkus izmantos ofensīvai Francijā. Mēneša laikā Francijas armija, kas pirms kara bija otrs lielākais militārais spēks Eiropā (lielāka armija bija tikai PSRS), tika sagrauta, britu ekspedīcijas korpuss evakuējās no Denkerkas. Vācieši triumfēja.
Nespēja pieņemt stingru politisko nostāju, aptvert militāro progresu, paļaušanās uz drošības garantijām, kā arī morāla gļēvulība un "kompromisu" meklēšana nesākās 1940. gadā. Tās bija sekas notikumu virknei, kas sākās jau 1938. gada martā, kad Vācija anektēja Austriju, un 1938. gada oktobrī, kad Čehoslovākijai atrāva Sudetu apgabalu. Politiskā krīze teju noveda Lielbritāniju un Franciju uz kara takas, taču Lielbritānijas premjerministrs Nevils Čemberlens Minhenes konferencē nodeva Čehoslovākiju Vācijas žēlastībai. Par spīti slavenajiem Čemberlena vārdiem: "Es ticu, ka esam panākuši mieru mūsu laikam!", agresija turpinājās. 1939. gada 15. martā Vācija okupēja visu Čehoslovākiju. Piecas dienas vēlāk Lietuvai atrāva Klaipēdas apgabalu. Visos šajos gadījumos Rietumu sabiedrotie iebilda, izteica bažas, meklēja kompromisus. Otrais pasaules karš varēja beigties, vēl nesācies, un katra piekāpšanās deva Vācijai vēl vienu gadu, ko gatavoties jaunam pasaules karam.
Piecus gadus vēlāk, 1945. gada 8. maijā, karš Eiropā šķietami noslēdzās. Eiropa bija izglābta, nacisms – sagrauts. Tiesa, ne visur – Austrumeiropa, tai skaitā Polija, kas tik varonīgi bija pretojusies vienlaicīgam nacistu un PSRS uzbrukumam, tika pamesta PSRS žēlastībai. PSRS bija vienīgā valsts, kas karu Eiropā uzvarēja, un tagad katru 9. maijā Maskava svin Austrumeiropas okupāciju. Polija, Ungārija, Čehoslovākija, Baltijas valstis piedzīvoja vēl piecdesmit terora, deportāciju un totalitārisma gadus, kuru sekas jūtamas vēl šodien.
1945. gadā, Jaltas konferencē, sabiedrotie pakļāvās Staļina prasībām ar tiem pašiem argumentiem, ar kādiem 1938. gadā pakļāvās Hitleram, bet 2014. un 2022. gadā – Putinam. Tā vietā, lai izmantotu savu ekonomisko, morālo, militāro varenību pret agresoru un aizstāvētu "Rietumu vērtības", cīņa pret netaisnību ir aizstāta ar "bažām", "nosodījumu" un aicinājumu uz "visiem pieņemamu kompromisu".
Tas nav jautājums tikai par Krieviju – pašlaik pat "Taliban" nekautrējas paziņot, ka Afganistānā notiks atgriešanās pie šariata likumiem par spīti Eiropas spiedienam. Spēja pastāvēt par saviem vārdiem un vērtībām ir izšķiroši svarīga pasaulē, kurā liberālā demokrātija vairs nav vienīgais pieņemamais sabiedrības pārvaldes modelis.
Politika ir cīņa ar ekonomisku, politisku un – vajadzības gadījumā – militāru spēku. Ideja "gudrākais piekāpjas" ir kļuvusi par daļu no Eiropas identitātes, un situācija, kur ASV nekautrējas lemt par Eiropu bez pašas Eiropas līdzdalības, ir tikai likumsakarīga. Ir acīmredzams, ka Eiropas pārliecība par "pasaulē spēcīgāko militāro aliansi" un "pasaulē lielāko tirgu" uz Maskavu un Vašingtonu atstāj daudz mazāku iespaidu, nekā eiropieši vēlētos.
Nu jau vairāk nekā 100 000 ukraiņu ir atdevuši dzīvību, cīnoties pret Krievijas mēģinājumu liegt Ukrainai tuvināšanos Eiropai. Turpinās ceturtais kara gads, taču draudi par "īpaši skarbām sankcijām pret Krieviju" un Ukrainas tiesībām izmantot ieročus visā agresorvalsts teritorijā vēl joprojām ir tikai uz sarunu galda. Karš ne tuvu nav beidzies, un Maskavas iemīļotā frāze "varam atkārtot" skan tik reāli kā nekad agrāk. Tajā pašā laikā Eiropā turpinās retorika par "kompromisu, kas apmierinās visas puses", "izvairīšanos no eskalācijas" un runas par Ukrainas sadalīšanu.
Austrijas anšluss, Čehoslovākijas Sudetu apgabala aneksija, Itālijas iebrukums Etiopijā, Polijas sadalīšana, PSRS iebrukums Somijā – tas viss ir Eiropas neizlēmības politikas rezultāts, kas noveda pie Parīzes krišanas. Bija vajadzīgi četri smagi kara gadi un miljoniem zaudētu dzīvību, līdz 1944. gada 19. augustā Parīzi atbrīvoja. Kur Eiropu ir aizvedusi Gruzijas, Afganistānas, Ukrainas, Baltkrievijas pamešana liktenim? Kur novedīs "kompromiss" Ukrainas jautājumā, kad ir aizvien vairāk indikāciju par Krievijas gatavošanos konfliktam ar NATO?
Grābeklis, ko 1938. gadā pēc Minhenes konferences nometa Nevils Čemberlens, tā arī nav pacelts un apgriezts otrādi.
0