Mēs neko daudz nezinām par dzīvi, izņemot to, ka mirsim. Tomēr turpinām dzīvot tā, it kā pēdējā stundiņa nekad nepienāks. 1969. gadā amerikāņu psiholoģe Elizabete Kīblere-Rosa (Elisabeth Kübler-Ross) publicēja grāmatu "Par nāvi un miršanu" ("On Death and Dying"), kuras pazīstamākā daļa mūsdienās ir modelis "Samierināšanās ar nāvi" ("The Process of Coping with Dying"). Tā teorētisko bāzi veido intervijas ar 500 mirstošiem pacientiem [1].
Pēdējās nedēļas notikumi ir atstājuši graujošu iespaidu uz Eiropas sabiedrību. ASV, mīlētais un nīstais partneris, kuram "vecā Eiropa" ar patiku mācījusi, kā labāk veidot sabiedrību, vienlaikus ar lūdzošu skatienu paļaujoties uz tā aizsardzību, tagad skaidri ir pateicis, ka Ukrainas jautājumu atrisinās ASV un Krievija. Galvenā prioritāte esot "kara izbeigšana". Ukrainas prezidenta Volodimira Zelenska valdība principā ir nosaukta par neleģitīmu (ASV oficiālā pozīcija pauž, ka Ukrainas sabiedrība to vairs neatbalstot), tā esot vainīga kara izraisīšanā, savukārt Ukrainas prezidents uzskatāms par diktatoru.
Savā nākamajā grāmatā "Jautājumi un atbildes par nāvi un miršanu" ("Questions and Answers on Death and Dying") Kīblere-Rosa raksta, ka nav ieteicams mirstošajam paziņot, ka viņš mirs. Tā vietā viņa iesaka sagaidīt brīdi, kad mirstošais jautājumu "vai es mirstu?" uzdod pats. Tas beidzot ir noticis.
ASV administrācija no potenciālo sarunu galda nav priekšlaikus noraidījusi nevienu Krievijas prasību – ne Ukrainas "demilitarizāciju un denacifikāciju", ne "NATO atgriešanos 1997. gada robežās". Pirmās prasības apmierināšana nozīmētu, ka noziedzīgais režīms, kas izraisījis karu Eiropas sirdī, barbariski bombardējis pilsētas, organizējis teroru un spīdzināšanu, deportējis un pāraudzināšanai pakļāvis bērnus, tiktu atzīts par līdzvērtīgu politisko partneri. Otrās prasības apmierināšana – to, ka šī režīma žēlastībai atstāta visa Austrumeiropa.
Kībleres-Rosas modelis reakciju uz nāvi sadala piecās fāzēs. Pirmā fāze ir noliegums, ko raksturo tādas frāzes kā "man viss ir kārtībā", "tas nenotiek ar mani", "Krievija nav gatava cīņai ar pasaules stiprāko militāro aliansi". Tas ir šoks par notiekošo, kurā adekvātu reakciju aizstāj vilcināšanās, mēģinājumi radīt alternatīvu realitāti un izolēties no tiem, kas nerīkojas atbilstoši šai alternatīvajai realitātei.
Latvijas prezidenta "X" profilā lasāmā frāze "Ukrainai, ASV un ES ir jāsadarbojas, lai panāktu ilgstošu mieru" ir tipisks reālās situācijas noliegums. ASV un Krievija šo jautājumu atrisinās sev izdevīgā veidā neatkarīgi no Eiropas iesaistes. Jāuzsver jau daudzkārt atgādinātais – Ukraina četrus gadus ir tikai turēta pie dzīvības, bet tās reālās uzvaras labā ir izdarīts ļoti maz, tāpat kā gandrīz nekas netika darīts, lai 2022. gada sākumā apturētu Krievijas eskalācijas kāpnes, protams, ja neskaita vecās pasaules stila "aicinājumus uz dialogu" un "nosodījuma un bažu izteikšanu".
Otro fāzi veido pret apkārt notiekošo vērstas dusmas. Dusmas ir tiešs rezultāts apziņai, ka realitāti nav iespējams noliegt, un sākas vainīgo meklēšana: "Kāpēc es? Tas nav godīgi! Kurš ir atbildīgs?" Šajā fāzē cietušais var nespēt pilnvērtīgi sadarboties un atbilstoši reaģēt uz situāciju. Kā spilgtākais vaininieks esošajā situācijā, protams, tiek pasludināts Vladimirs Putins personīgi, aizmirstot, ka nekaro prezidenti, bet gan valstis un nācijas. Šajā kontekstā kopīga dusmu un nolieguma forma ir uzskats, ka Putina režīma krišana nozīmēs Krievijas kā agresora galu.
Trešo fāzi iezīmē mēģinājums tirgoties, mēģinot radīt situāciju, kurā iespējams izvairīties no neizbēgamā. Šajā brīdī slimais meklē iespēju restartam – veic jaunas apņemšanās, cenšas atrast "kompromisu" ar draudu avotu. Tipisks piemērs ir mēģinājumi "piejaucēt" Krieviju pēc 2014. gada ar derīgo izrakteņu piegāžu līgumiem, atvērtu tirgu un iecietību. Aicinājumi uz taisnīgu mieru Ukrainā, kas apmierinās visas puses, ir tieši tāda pati tirgošanās. Līdzīgs Eiropas mēģinājums nomierināt savu sirdsapziņu ir piedāvājums karu pārtraukt, sekojot "Samnera Velsa deklarācijas" principam par "okupēto teritoriju neatzīšanu", lai jautājumu atrisinātu kaut kad nākotnē.
Ceturtā fāze ir depresija, ko iezīmē apokaliptisks skatījums uz notiekošo un padošanās liktenim. "Ja beigas ir tik tuvu, kāda jēga?" Sākas norobežošanās, apātija un neizbēgamā gaidas. Uzskats, ka Eiropa (vai Rietumu pasaule) nav spējīga pakļaut Krieviju un izbeigt tās politisko renegātismu, ir šīs fāzes piemērs.
Pirms apskatīt 5. fāzi, jāuzsver, ka Eiropai nāve nedraud – Krievija ir skaidri deklarējusi, ka tās ambīcijas nesniedzas tālāk par PSRS un tās satelītvalstu robežām. Kīblere-Rosa uzsver svarīgu detaļu – gadījumos, kad runa ir nevis par nāvi, bet par reakciju uz traģēdiju, piecu fāžu izraisītājs ir ne tik daudz sēras, cik pārmaiņas. Un pārmaiņas ir satricinošas.
Strauji mirst tā starptautiskās politikas sistēma, kurā ASV garantēja savu vasaļvalstu drošību un politisko patstāvību. Tā bija sistēma, kurā Eiropa ieņem nevis partneres, bet lūdzējas lomu, cerot uz ASV aizsardzību. Šī cerība, kas lielā mērā bija savienota ar gandrīz reliģiozo NATO 5. panta piesaukšanu, ir maldīgas rozā brilles. Jā, uzbrukums vienai valstij ir uzbrukums visām, bet ikvienai dalībvalstij ir pienākums veikt "[..] pasākumus, kurus tā uzskata par nepieciešamiem, ieskaitot bruņota spēka izmantošanu [..]". Un šis pasākumu spektrs var būt ļoti plašs – no ekonomiskajām sankcijām līdz kodolieročiem – atkarībā no tā, ko konkrētā valsts – arī ASV – nolemj kā "nepieciešamu".
Piektā fāze ir samierināšanās. "Viss būs labi; ja es to nevaru apturēt, es varu tam sagatavoties." Šajā brīdī tiek pieņemts neizbēgamais, emocijas stabilizējas. Tās ir tādas valstis kā Polija, Igaunija vai Somija, kas konsekventi gatavojas kā patstāvīgs spēlētājs, kuru citas valstis ir gatavas saskatīt kā savu partneri. Tā ir arī Latvija, kas atjauno vispārējo karadienestu, strauji ceļ aizsardzības izdevumus un pieprasa Krievijas sodīšanu. Polijai, Baltijas valstīm un Somijai apkārt notiekošais ir dzīvības un nāves jautājums. Citviet pagaidām valda noliegums.
Kīblere-Rosa uzsver, ka modelī aprakstītās fāzes nav ne absolūtas, ne hronoloģiskas un atsevišķas fāzes var atkārtoties, nesākties vispār vai notikt citā secībā. Pašlaik mēs, eiropieši, dzīvojam pārmaiņu laikā, un pēdējos divdesmit gadus mums ir tendence pieķerties katram salmiņam, kas it kā liecina, ka "uz noteikumiem un vērtībām balstīta politika" ir vispārēji pieņemts princips. Ir laiks ieraudzīt lielo bildi – ASV nav labdarības organizācija un Eiropas "liberālās vērtības" ASV ir sekundāras. Tā ir lielvalsts, kas, saskārusies ar draudiem Klusajā okeānā, pašlaik meklē politiski un militāri spēcīgus partnerus. Salīdzinājumā ar Aukstā kara gadiem Eiropa tāda vairs nav.
Ir laiks beigt dzīvot noliegumā, tirgoties un skumt: tā vietā ir jāsamierinās un jāsāk gatavoties neizbēgamajam – nepieciešamībai pašiem atrisināt problēmas savā kontinentā, kļūstot par patstāvīgu partneri potenciālajiem sabiedrotajiem. No spējas to izdarīt būs atkarīgs, vai piecas fāzes aprakstīs Eiropas samierināšanos ar notiekošajām pārmaiņām vai tās nāvi.
Ziemeļatlantijas līguma organizācijas (NATO) 5. pants:
"Puses vienojas, ka bruņots uzbrukums vienai vai vairākām Pusēm Eiropā vai Ziemeļamerikā tiek uzskatīts par uzbrukumu visām Pusēm, un tādēļ tās vienojas, ka šāda uzbrukuma gadījumā katra no tām, izmantojot individuālās vai kolektīvās pašaizsardzības tiesības, kas atzītas Apvienoto Nāciju Organizācijas Statūtu 51. pantā, nekavējoties sniegs palīdzību Pusei vai Pusēm, kas pakļautas uzbrukumam, individuāli un kopā ar citām Pusēm, veicot pasākumus, kurus tā uzskata par nepieciešamiem, ieskaitot bruņota spēka izmantošanu, lai atjaunotu un uzturētu Ziemeļatlantijas reģiona drošību.
Par jebkādu šādu bruņotu uzbrukumu un visiem pasākumiem, kas tā dēļ ir veikti, nekavējoties ziņo Drošības padomei. Šie pasākumi tiek pārtraukti, kad Drošības padome ir veikusi pasākumus, kas nepieciešami starptautiskā miera un drošības atjaunošanai un uzturēšanai."
[1] Lūdzu ņemt vērā, ka raksta autors nav medicīnas nozares profesionālis un izmanto Kībleres-Rosas modeli tikai kā analīzes pamatu pašlaik notiekošajai reakcijai uz procesiem starptautiskajā vidē.
0