Par Viļa Kasima romānu esejās "Svešuma grāmata" (izdevniecība "Latvijas Mediji", 2025)
Tā sanāca, ka Viļa Kasima "Svešuma grāmatu" abas reizes lasīju ceļā, un tagad ir pat grūti iztēloties, ko es par šo grāmatu domātu, ja būtu to lasījusi, teiksim, parkā uz soliņa vai gultā pirms aizmigšanas.
Šķiet, "Svešuma grāmata" pati ir tāds kā daudzpakāpju ceļš bez noteikta mērķa, kuru sasniegt, – bet, ja mēs vēlētos uz šādu mērķi norādīt ar pirkstu, tad tā droši vien būtu pieaugšana, šis nekonkrētais jēdziens, kas segumu iegūst tikai intīmā konkrētībā. Taču Kasims nenoņemas ar pieaugšanas psiholoģizāciju vai glorifikāciju – tā vienkārši ir viena no cilvēka dzīves neizbēgamajām likumsakarībām, starp citu, tieši tāpat kā nāve, uz kuru pieaugšana ved. Un tajā pašā laikā ne nāvē, ne pieaugšanā nav itin nekā vienkārša – tās paģēr nepieciešamību kā vērotājam no malas paraudzīties uz savām saknēm, uz vietām, kas veidojušas šo cilvēku, kurš tagad uzmanīgi taustās pa dzīvi un cīnās ar neizbēgamo smeldzi, ko rada gan pati dzīvošana, gan arī nepieciešamība ļauties neveiksmīgiem mēģinājumiem atgriezties pie kaut kāda "sevis paša". Neveiksmīgiem tieši tāpēc, ka šis "pats" nav nekas konkrēts, tas ir mikss, kuru veido bērnības un tagadnes iespaidi un pieredze, pirmās un īstās mīlestības, sapņi, dzīves nepieciešamības, kas nereti aizstājas priekšā sapņu īstenošanai, un beigu beigās var izrādīties, ka "pats" parādās tikai šķietami nenozīmīgos brīžos, mirkļa impresijās, kas ir tikai iluzori nemainīgas, tieši tāpat kā šis "pats" tikai iluzori ir vienots un nostiprināts. Tā arī ir viena no "Svešuma grāmatas" spēcīgākajām iezīmēm – apbrīnojamā atklātībā un ar drosmīgu intimitātes pakāpi Kasims rāda pasauli, kurā "patība" nemitīgi attālinās un izsprūk no sava meklētāja, un tieši tāpēc tā saglabā savu mērķa veidolu, paliek nepieciešamība "patībai" tuvoties, pat ja apzinies, ka to sasniegt ir teju neiespējami.
Vienlaikus Kasims apliecina, ka ir topogrāfijas meistars, un esejās vadā lasītāju sev līdzi garās, bezmērķīgās, taču piesātinātās pastaigās, krustu šķērsu klejojumos cauri Latvijai un Eiropai. Salīdzinot ar "Lizergīnblūzu", "Atvariem" vai pat agrīno "Lielo pasauli", šajā romānā daudz vairāk vaļas autors ļāvis šķietami neitrālam, atsvešinātam – kas nav maznozīmīgi – vērojumam. Un vērojuma vērts ir itin viss – taka gar ezeru, Londonas mazās šķērsieliņas, paša bārdas rugāji, suņubūda, meitas zīmējumi un mātesmāsas vai tēva bēru ceremonija. Vērojuma vērts ir arī vēstītājs pats un viņa atmiņas, kuras liek apzināties, ka, "tās izstaigājot, arī pagātne kļūst atkal sveša, atkal pirmreizēja, atkal vilinoša" (167. lpp.). Manuprāt, tieši šis uzmanīgais, inteliģentais un līdz perfekcijai izkoptais vērojums "Svešuma grāmatu" padara par literatūru, kuru noteikti ir vērts lasīt un pārlasīt, ikreiz ļaujoties citam autora noteiktam virzienam. Šīs it kā ikdienas lietas un notikumi, dzīves neizbēgamās sastāvdaļas ielūdz lasītāju vismaz mēģināt apzināties milzīgumu, šausmīgo, nāvi, dzīvošanu, laika neizbēgamību un vienaldzību. Uzburot poēziju tiklab no zvaigžņu miljardiem, kā putras katla, Kasims ietērpj valodā mūžību. Šī valodas, vērojuma un lasītāja refleksijas savstarpējā iedarbe galu galā pavisam tieši norāda uz literatūras, ja man piedos šo banalitāti, jēgu un mērķi. Romānā Kasims neplānotu, bezmērķīgu pastaigu pielīdzina stāstiem, ko raksta vēstītājs: "Tāpat ir ar stāstiem, kurus rakstu, mēģinot kaut ko saprast. Tiem nav sākuma vai gala, tikai nebeidzami atzari, kas krustojas, izgaist un tad atkal uzrodas kādā citā vietā. Un man nākas tiem sekot, lai pienācīgi paskaidrotu jau pateikto un vēl neuzrakstīto. Ja vēlos izstāstīt sava – mūsu – svešuma vēsturi, man ir jāstāsta viss." (60. lpp.) Taču, kā atzīmēts citviet, mūžības priekšā bezjēdzīgs ir viss.
Tieši šis šķietamais bezjēdzīgums, klejojums, kurš, starp citu, ar eseju formātu sader kā cimds ar roku, arī pilnā mērā atklāj romāna nosaukumu. Recenzijā iztikšu tikai ar vienu piemēru, lai arī grāmatā tādus varētu atrast daudz vairāk. Tāds Kasima lasītājs kā es Zaļupi ir iemīlējis jau kopš "Lizergīnblūza", tāpēc atgriešanās gandrīz līdzinās vizītei bērnības pagalmos – vietās, kuras itin nemaz vairs neizskatās kā pirms gadiem divdesmit vai trīsdesmit, vienlaikus ir savas un svešas, tādas, kurās dzīve ritējusi paralēli no turienes pasaulē aizgājušā cilvēka mūžam un nemanāmi novirzījusies citā virzienā. Zaļupe ir vieta, kuru sevī droši vien nēsā katrs pieaugušais, un ticams, ka tā godīgi īsta tā ir tikai cilvēkā pašā – un varbūt vēl tekstā. Taču Zaļupe ir visa atskaites punkts, vieta, no kurienes sācis veidoties "Svešuma grāmatas" vēstītājs, vieta, kas sevī slēpj svešuma iemeslus un vienlaicīgi tomēr ir arī mājas un piederība. Tā ir vieta, kurā dzīvība un nāve pastāv vienlaicīgi, vieta, kas atrodas ārpus laika un droši vien arī telpas, ja vien arī telpa neatrodas cilvēkā pašā. Un tieši tāpēc "Svešuma grāmatu" negribētos dēvēt vienkārši par autobiogrāfisku romānu, jo tas varētu radīt maldīgu iespaidu, ka autors visu 200 lappušu garumā ar to vien nodarbojas kā ar tīksmināšanos gar savu nabu. Nebūt ne – nekādu paštīksmināšanos romānā neatrast, jo pat visatkailinātākajās teksta vietās autors lieliski apzinās lasītāja klātbūtni un savu pienākumu pret to.
Protams, tik un tā Kasima pasaulē vēl nepabijis lasītājs var vaicāt: par ko tad īsti ir "Svešuma grāmata"? Un atbildi var arī vienkāršot – par jaunu dzīvību un nāvi, kuras tuvumā mūs dabiski pārņem stindzinošas šausmas, par kāda jauna vīrieša tapšanu, par centieniem saglabāt sevī Zaļupi, par centieniem atcerēties un aizmirst, arī par arhetipisko un radīšanas mīklu – kā cilvēks kļūst par dēlu, tēvu un rakstnieku.
0