Latvijas politikā ierastas kļūst raibas, pat neloģiskas koalīcijas.
Ir teiciens, ka gatavošanās vēlēšanām sākas nākamajā dienā pēc nupat notikušajām. Manuprāt, tas ir pārspīlējums, jo līdz Saeimas vēlēšanām ir vairāk nekā gads. Turklāt 21. jūnijā noslēdzas Saeimas pavasara sesija, un liela daļa politiķu dodas baudīt dzīvi. Šķiet, jūliju un augustu mierīgākā gaisotnē vēlas pavadīt arī Rīgas domes topošā koalīcija, kura pagājušajā piektdienā vienojās par atbildības jomu sadali un solījās 19. jūnijā sākt veidot koalīcijas līgumu, lai pirmā sēde un amatpersonu ievēlēšana notiktu ne vēlāk kā 30. jūnijā.
Protams, nevar izslēgt iespēju, ka šos plānus izjauc Centrālā vēlēšanu komisija (CVK), kurai vēl jāizskata partijas "Latvija pirmajā vietā" (LPV) pretenzijas pret vēlēšanu rezultātiem Rīgā. Tomēr pieņemsim, ka LPV pretenzijas tiek noraidītas. Vai tas nozīmē, ka es varēšu kādu laiku nerakstīt par Latvijas iekšpolitiku?
Ir lasītāji, kuri uz šo retorisko jautājumu atbildēs noraidoši, tāpēc ka topošā koalīcija Rīgā ir ļoti raiba. Vācijā iepriekšējo nacionālā līmeņa koalīciju sauca par "Ampelkoalition" jeb 'luksofora koalīciju', jo to veidoja gan sociāldemokrāti ("sarkanie") un "zaļie", ko vēl varētu saprast, gan citu ekonomisko politiku sludinošie "brīvie demokrāti" ("dzeltenie"). Topošā koalīcija galvaspilsētā nav pat "luksofors", jo "Progresīvo" mēra Viestura Kleinberga vadībā strādāšot ne tikai "Jaunā Vienotība" (JV) un "Apvienotais saraksts", bet arī Nacionālā apvienība (NA). Pirmie un pēdējie vismaz Saeimas un sociālo platformu burbuļos neizceļas ar savstarpēju sapratni.
Prognozei, ka tik raiba koalīcija agri vai vēlu izšķīdīs, var pretī likt atgādinājumu, ka arī nacionālajā līmenī ir grūti runāt par valdošās koalīcijas ideoloģisku viendabīgumu. Tomēr Evikas Siliņas vadītajā ļaužu grupā ar "Progresīvajiem" mēģina sadzīvot "zaļie zemnieki" (ZZS), nevis "nacionāļi", kuriem ir spēcīgāk izteiktas alerģiskas reakcijas pret "Progresīvajiem". Ne velti viens no "Progresīvo" līderiem, Mārtiņš Kossovičs, aizvadītajā nedēļā, atbildot uz NRA jautājumiem, pauda, ka "Rīgā bijām milimetra attālumā no prokremliskas koalīcijas". Tik dramatisku situācijas aprakstu var skaidrot ar to, ka opozīcija (LPV, "S!" un "Suverēnā vara"/"Jaunlatvieši") ieguva 26 mandātus no 60. Tomēr tikpat labi simboliskais "milimetrs" saistīts ar NA nevēlēšanos strādāt vienā koalīcijā ar "Progresīvajiem".
Topošajai koalīcijai var palīdzēt tas, ka pašvaldību līmenī risināmie jautājumi atšķiras no tiem, ar kuriem saskaras valdības. Valdību gadījumā koalīcijas raibums ir traucēklis. Piemēram, Polijā Donalda Tuska koalīcijā ir ne tikai paša Tuska "Pilsoniskā koalīcija", bet arī "Jaunie kreisie" un konservatīvā Tautas partija (PSL), kā arī partija "Polija 2050". Ja koalīcijas atbalstītāji kreiso un liberāļu aprindās sagaida no valdības, piemēram, abortu regulējuma (faktiski aizlieguma) mīkstināšanu, bet PSL tam nepiekrīt, tad beigās neapmierināti ir visi. Rezultātā atbalsts Tuska valdībai mazinās – tas izpaudās arī nesenajās Polijas prezidenta vēlēšanās, kur pretēji prognozēm ar nelielu pārsvaru uzvarēja opozīcijas kandidāts. Pašvaldībās no šādām domstarpībām var izvairīties vieglāk.
Tomēr tas nenozīmē, ka topošos Rātsnama saimniekus neskars lielās politikas problēmas. Es šeit nerunāju par "Suverēnās varas" rosināto parakstu vākšanu Saeimas atlaišanai. CVK parakstu vākšanu sāka 13. jūnijā, un tā ilgs līdz 3. novembrim. Ja līdz tam tiks savākti vismaz 10% no balsstiesīgo parakstiem, būs referendums. Tā kā jaunas Saeimas vēlēšanas notiks 2026. gada 3. oktobrī, no parakstu vākšanas nevar būt lielas jēgas, ja neskaita to, ka pati parlamenta atlaišanas kampaņa var būt noderīgs rīks opozīcijas rokās.
Tomēr agri vai vēlu sāksies 15. Saeimas priekšvēlēšanu kampaņas un sāksies arī problēmas Rīgas domes koalīcijai. Koalīcijas partijām Saeimā un reģionālajās nodaļās nav daudz jālauza galva par to, lai viņu pārstāvjiem RD nebūtu lieka stresa attiecībās ar kolēģiem. Saeimas vēlēšanās visas RD topošās koalīcijas partijas būs konkurentes, un tas nozīmēs, ka "nacionāļi" plūksies ar "Progresīvajiem", bet AS ar JV. To, protams, stimulēs Saeimā un RD opozīcijā strādājošie, kas ir iemācījušies likt politiskajā dienas kārtībā jautājumus, kurus pozīcijai ir neērti izlikties neredzam.
Klasisks piemērs ir Saeimas 12. jūnija sēdei pieteiktie "Grozījumi Latvijas valsts karoga likumā". Iesniedzējs – LPV deputāti Saeimā. Izlasot priekšlikumu, nav jābūt t.s. kreisajam liberālim, lai saprastu, ka tas ir dīvains. "LGBTQIA+ varavīksnes karogu un tā paveidus aizliegts lietot kopā ar Latvijas valsts karogu, kā arī 5. panta pirmajā daļā noteiktās vietās." Ko nozīmē "paveidi"? Kurš juridiski saistoši lems par to, ir vai nav "paveids"? Un tomēr grozījumi ar 48 balsīm "par", 31 "pret" tika nodoti tālākai skatīšanai komisijā. Koalīcijas partneri ZZS atbalstīja opozīcijas priekšlikumu, jo acīmredzot secināja, ka viņu elektorāts ņems ļaunā, ja to noraidīs. Tajā pašā sēdē tika skatīti arī LPV iesniegtie grozījumi "Latvijas Republikas Satversmē", ko komentēja JV frakcijas vadītājs Edmunds Jurēvics. Viņa teikto, izmantojot stenogrammu, vērts citēt gandrīz pilnībā: "Ideju jums nav. Ceturto reizi gribat grozīt Satversmi, lai ierakstītu kaut kādas pašsaprotamas lietas. Kas būs nākamais? Jūs mēģināsiet piedāvāt ierakstīt, ka zeme ir apaļa, lai arī daļa jūsu cilvēku varbūt to neatbalsta. [..] Kolēģi, mums ir skaidrs, ka ir divi dzimumi – sieviete un vīrietis. Jums laikam tas nav skaidrs. Kolēģi, tomēr es aicinātu: mūsu Latvijas Republikas Satversmi nu gan neizmantosim savā priekšvēlēšanu kampaņā!" Konkrētos grozījumus parlaments dienas kārtībā neiekļāva, tomēr, domāju, situāciju, kad opozīcija izaicina pozīciju, būs arvien vairāk. Un tas viss atbalsosies arī Rīgas domē.
Šādā kontekstā es kā bērnišķību uztveru arī sociālajās platformās vērojamās gaviles par Aināru Šleseru, kurš zaudējis vietu Saeimā un par Rīgas mēru, visticamāk, arī nekļūs. Var apšaubīt, cik veiksmīgi Šlesers mācās no Donalda Trampa, tomēr ir noteikts politiķu un politisko aktīvistu tips – Tramps neapšaubāmi ir spilgtākais gadījums –, kuru formālais statuss faktiski neietekmē atpazīstamību. Trampa izteikumus ņēma vērā, komentēja, šausminājās un priecājās arī laikā, kad viņš nebija ASV prezidents. Arī Šlesers nepazudīs.
Tuvākā mēneša laikā svarīgākā tēma būs NATO samits Hāgā 24. jūnijā, jo tajā, iespējams, kļūs skaidrāks mums būtiskais jautājums par to, kā ASV redz savu līdzdalību Eiropas drošības sistēmā. Diemžēl nemainīgi aktuāls ir Krievijas karš pret Ukrainu. Izraēlas un Irānas konflikts patiesībā nav nekas tāls un mūs neskarošs. Savukārt Latvijas iekšpolitikā tuvākais mēnesis patiešām varētu būt remdenāks. Tomēr ilgāk ne.
0