Mans būtiskākais secinājums pēc šīm pašvaldību vēlēšanām – prognozēt cilvēku politisko izvēli patiesībā ir ļoti grūti.
Mēs dzīvojam ļoti sarežģītā laikā. Tas, ka šis izteiciens ir novalkājies, nemazina tā patiesumu. Sarežģītos laikos vēlētājam ir divas izvēles. Pirmā: apzināti balsot par "jaunu spēku", cerot, ka tas stresa periodam palīdzēs tikt pāri prasmīgāk nekā iepriekš pie varas bijušie. Otrā: palikt pie viedokļa, ka zināms ļaunums ir labāks par nezināmu un sarežģītos laikos labāk neeksperimentēt. Paveroties uz vēlēšanu iznākumiem, redzamas abas stratēģijas. Proti, virknē pašvaldību – Liepājā, Valmierā, Daugavpilī, Kuldīgā, Rēzeknē, Ventspilī, Ogrē u.c. – varu saglabājuši līdzšinējie vadītāji. Redzams arī, kur (galvenokārt Rīgā) būtiska daļa elektorāta izvēlējusies pirmo stratēģiju. Vismaz es nespēju korekti izskaidrot šo atšķirību. Ja nu vienīgi bez liekas kautrības atgādināt paša rakstīto, ka daudzi vēlētāji acīmredzot nošķir varu pašvaldības un valsts līmenī. Tālāk formulēšu vairākas savstarpēji nesaistītas tēzes.
1
Aizvadīto vēlēšanu lielākais skandāls – pamatīgi tehnoloģiski negludumi vēlēšanu organizēšanā –, manuprāt, jāskata plašākā kontekstā. Svarīgāk par to, vai pēc šīs čakarēšanās ir jāseko atlaišanām Centrālajā vēlēšanu komisijā un/vai Valsts digitālās attīstības aģentūrā, ir tas, ka rodas pamatoti jautājumi par daudz piesaukto digitālo pārvaldi kopumā. No kavēšanās vēlēšanu procesā nevienam gabals nenokrita, tomēr, ja tikpat vājas ir arī sistēmas, uz kurām mums būtu jāpaļaujas t.s. X stundā, tad tas nemaz nav smieklīgi. Var gadīties, ka amatpersonu un daļēji arī ekspertu apgalvojumi par Latviju kā IT jomā visnotaļ varošu valsti ir ilūzija.
2
Visu – ne tikai šo konkrēto – vēlēšanu gadījumā man pietrūkst spiediena uz politiķiem paskaidrot savu priekšvēlēšanu laika retoriku. It kā automātiski tiek saprasts un akceptēts, ka kampaņu laikā tiek sarunātas brīnumlietas un tās nav nopietni jāņem vērā. Man tas šķiet nepareizi. Rīgā "Progresīvo" oponenti viņus bieži sauca par "komunistiem". Var nepatikt šīs partijas pārstāvji, bet vai vēlēšanu iznākums (16,62% atbalsts, 11 mandāti nākamajā domē) nozīmē, ka Rīgā spēcīgas pozīcijas ir komunistiem? Labi, mēs saprotam, ka tā ir mutes brūķēšana, tomēr pašu politiķu interesēs būtu likt aiz auss, ka Rīgā tiešām ir daudz cilvēku, kuriem tīk kreisi liberālas idejas. Turklāt pilnīgi lieki būtu smīkņāt, ka tie droši vien ir "jaunieši". Ar "jauniešu" balsīm vien "Progresīvie" šādu rezultātu neiegūtu.
Tas pats attiecas uz sarakstu "Latvija pirmajā vietā" (LPV). 18,7% atbalsta un 13 mandātus sagādājušie ir paprāvs "tumsas" piekritēju skaits. Kā dzīvot pilsētā, kurā ir tik daudz "tumsas"? Varbūt tomēr, saglabājot kritisku un noraidošu attieksmi pret LPV, mēģināt saprast viņu balsotāju motivāciju? Tas pats attiecas uz "Jauno Vienotību" (JV). Ja spriež pēc JV oponentu izteikumiem, JV vispār nevajadzēja iegūt mandātus Rīgas domē – tik slikta, noziedzīga, pretvalstiska utt. esot JV politika. Skaidrs, ka ar 12,9% un 9 mandātiem JV nevar uzskatīt vēlēšanu iznākumu Rīgā par panākumu, tomēr partijas oponentiem un sāncenšiem būtu racionāli mēģināt saprast, kāpēc nekāda JV apokalipse nenotika.
Atsevišķs ir stāsts par "Latvijas attīstībai" (LA). Partija, protams, var lepoties ar labiem rezultātiem vairākās pašvaldībās (Mārupe, Gulbene), tomēr vismaz ieraduma līmenī par LA domājam kā par Rīgas partiju. Rīgā LA atkal (ja atceramies iepriekšējās Saeimas vēlēšanas) līdz mandātu iegūšanai pietrūka nedaudz (partija ieguva 4,24% atbalsta). Ja lieto politoloģiski nepareizu vārdu, kas tā LA par "karmu"? Viņiem ir izdevies nenolaisties līdz marginālas grupas līmenim, bet pārliecinošu pārstāvniecību varā tā negūst jau vairākus gadus: iesprūdusi kaut kur pa vidu. Cik ilgi tā var?
3
Komentāros bieži izcelta it kā augstā vēlētāju aktivitāte. Piemēram, Rīgā nobalsoja 52,6% balsstiesīgo, kas ir būtiski vairāk nekā iepriekšējās pašvaldību vēlēšanās pirms pieciem gadiem, kad līdzdalības līmenis bija 40,5%. Man gan šķiet, ka šī ir situācija, kad jārunā par puspilnu vai pustukšu glāzi. Ja gandrīz puse līdz iecirknim tā arī neaiziet, grūti apgalvot, ka notikusi vēlētāju mobilizēšanās. Tas daļēji atbilst šī teksta sākumā minētajai otrajai stratēģijai, kad neticēšana tam, ka "jaunie" var kaut ko mainīt, saasinās līdz tādai pakāpei, ka vēlētājs vispār nepiedalās balsošanā.
4
Vai pašvaldību vēlēšanu rezultāti ietekmēs "lielo politiku"? Var pieļaut, ka vairāku vietvaru līderu – piemēram, Egila Helmaņa Ogrē vai Aivara Lemberga domubiedru Ventspilī – pārliecinošie panākumi nostiprinās viņu ietekmi partijās (attiecīgi NA un ZZS). Tam ir nozīme, ja patur prātā, ka nākamgad ir Saeimas vēlēšanas. Pašvaldību vēlēšanu veiksminieki var gan ietekmēt savas partijas vēstījumu, gan ļauties kārdinājumam panākumus savā novadā mēģināt pārvērst panākumos parlamenta vēlēšanās. Es, piemēram, nebrīnītos, ja JV Jāni Rozenbergu (Cēsis) un Jāni Baiku (Valmieras novads) redzētu kā "vilcējus" JV Saeimas sarakstiem (cita lieta, vai paši kungi tam piekritīs). Tāpat var prognozēt, ka Latvijas Reģionu apvienības (LRA) novadu līderu panākumi (Limbažu novads, Saulkrastu novads u.c.) dos otro elpu LRA politiķiem Saeimā, kuri pēc aiziešanas no koalīcijas izskatās, teiksim tā, saguruši.
5
Manā skatījumā nozīmīgākais ir tas, ka vēlēšanu rezultāti liecina – t.s. krievvalodīgais vēlētājs radikalizējas. Rīgā 5% barjeru nepārvarēja "Saskaņa" (3,45%) un GKR/ZZS (2,47%). Acīmredzot daļa vēlētāju nav piedevusi Nila Ušakova, Oļega Burova un citu, no latviešu viedokļa raugoties, "konstruktīvo krievu" nostāšanos Ukrainas pusē un samierniecisko pozīciju krievu valodas, piemiņas zīmju un ielu nosaukumu jautājumos. Šie vēlētāji Rīgā šoreiz nobalsoja par "Stabilitātei!" (6,94%, 5 mandāti) un "Suverēno varu" (12,13%, 8 mandāti). Daugavpilī pārliecinoši uzvarēja līdzšinējais mērs Andrejs Elksniņš, kura lojalitāte Latvijai ir, formulēsim saudzīgi, specifiska. Tas pats Rēzeknē. Var mēģināt mierināt sevi ar domu, ka daļu "eiropeisko cittautiešu" Rīgā piesaistīja Aināra Šlesera LPV, tomēr es situāciju vērtēju drūmāk.
Atsaukšos uz pāris gadus vecu valodnieces Vinetas Poriņas publikāciju. Tajā viņa runā par 2018. gada situāciju, un it kā varētu teikt, ka cittautiešu attieksme pret latviešu valodu (tātad arī latviešiem, Latvijas valsti) kopš tā laika ir uzlabojusies. Man savukārt šķiet, ka būtiska daļa cittautiešu kopš Krievijas iebrukuma Ukrainā vienkārši ir pierāvusies, slēpj savu īsto viedokli. To var saprast, jo likumdošanas izmaiņu rezultātā neslēpti demonstrēt savas simpātijas pret Krieviju ir kļuvis riskantāk. Tomēr klusēšana nenozīmē viedokļa maiņu, tādēļ man Poriņas minētā statistika šķiet pilnīgi relevanta arī 2025. gadā. Poriņa: "[2018. gadā], salīdzinot ar 2015. gadu, ir palielinājies arī to mazākumtautību pārstāvju skaits, kuri latviešu valodu nezina vai kuriem ir tikai latviešu valodas pamatzināšanas. Mazākumtautību vidū vērojama polarizēšanās attiecībā uz runāšanu latviešu valodā: gandrīz puse (46%) mazākumtautību pārstāvju labprāt runā latviešu valodā, kas ir vairāk nekā 2015. gadā (36%). 19% latviski runā bez īpašas patikas vai nelabprāt, kas arī ir vairāk nekā 2015. gadā (12%). Latviešu valodā nelabprātāk runā krievi, ukraiņi un baltkrievi, kuri latviešu valodu no visām mazākumtautībām prot vismazāk (2018. gadā attiecīgi – 75,8%, 69% un 72,7%)." [1]
Domāju ka, gatavojoties Saeimas vēlēšanām nākamgad, politiskās grupas, kuras orientējas uz cittautiešiem, vismaz retorikā kļūs agresīvākas un neslēpti noraidīs Latvijas ģeopolitisko orientāciju. No tā izrietošās sekas – tas vēl vairāk iedrošinās uz Krieviju orientēto Latvijas sabiedrības daļu.
[1] Poriņa. Vineta. Padomju okupācijas sekas Latvijas valodas situācijā 21. gadsimtā / Valsts valodas komisijas raksti. 10. sējums. Zinātne, 2019, 161. lpp.
0