Pagaidām lielākie zaudētāji no ASV uzbrukumiem Irānai ir eiropieši. NATO samita priekšvakarā Trampa administrācija ar plašu žestu parādīja visai pasaulei, cik maz tai interesē Eiropas viedoklis un centieni.
Vasaras saulgriežu gaisotnē mēdz iejaukties aizrobežu notikumi. 2016. gada 23. jūnijā Lielbritānijā notika referendums par izstāšanos no Eiropas Savienības. 2025. gada 21. jūnija naktī ASV uzbruka trim Irānas kodolprogrammas objektiem. Ja jāatbild, kurš no abiem notikumiem manī raisīja spēcīgākas emocijas, tad tas bija Brexit, jo tas, ka ASV pie varas šobrīd ir iedomīgi muļķi, bija zināms jau krietnu laiku.
Tik asa vērtējuma pamatā, pirmkārt, ir tas, ka ASV (un Izraēlas) deklarētie mērķi, visticamāk, nav sasniegti, lai cik bravūrīgi izrunātos Donalds Tramps. Te pat nav runas par to, ka šādās reizēs visas iesaistītās puses neizbēgami saka tikai to, kas tām izdevīgi. Atliek vienkārši pasekot vārdu izvēlei amatpersonu publiskajos izteikumos pirmajā diennaktī pēc uzbrukumiem, piemēram, BBC: 22. jūnija naktī plkst. 5.07 Tramps paziņo, ka trīs kodolprogrammas objekti (Fordo, Natanzā, Isfahanā) ir "pilnīgi un galīgi iznīcināti". Skaidrs, tātad spēle beigusies. 22. jūnijā plkst. 11.38 Izraēlas prezidents Ichaks Hercogs norāda, ka Irānas kodolprogramma ir "būtiski cietusi". "Pilnībā iznīcināta" un "būtiski cietusi" nav viens un tas pats. 22. jūnijā plkst. 15.25 ASV Apvienotās štābu komitejas vadītājs, ģenerālis Dens Keins, preses konferencē lieto apzīmējumu "smagi bojājumi". 22. jūnijā plkst. 19.11 ASV viceprezidents Džeimss Deivids Venss skaidro, ka Irānas atomieroču programma ir apturēta vai attālināta nākotnē par "gadiem vai ilgāk". Tātad patiesībā nekas nav "pilnīgi un galīgi"? Te nav runas par Irānas pārstāvjiem, kuri pašsaprotami cenšas demonstrēt možu garu, apgalvojot, ka bagātināto urānu izdevies aizvest uz citu vietu vēl pirms uzlidojumiem un ka zināšanas par to, kā veidot kodolprogrammu, sabumbot nav iespējams. Nē, runa ir par to, ka pat ASV un tās sabiedrotie patiesībā nav droši par uzbrukuma reālo efektu.
Zināmā mērā tam ir objektīvs pamats. Ir reizes, kad daba iejaucas cilvēka plānos. Piemēram, Krievijas ziema apgrūtināja Napoleona un Hitlera plānus, bet tropiskie cikloni divas reizes (1274. un 1281. gadā) izjauca mongoļu ieceres ar floti iekarot Japānu. Ja objekts atrodas kalnu dziļumos, tad ģeoloģija ir nepielūdzama. "Deutsche Welle" ziņās 22. jūnijā intervētais eksperts skaidri norādīja, ka amerikāņu iejaukšanās bija nepieciešama tādēļ, ka Izraēlas rīcībā nav resursu, lai veiktu triecienus objektiem tik dziļi pazemē. Iespējams, arī amerikāņi ir pārvērtējuši savu tehnoloģisko varēšanu.
Jāpiezīmē, ka Irāna turpina uzbrukumus Izraēlai arī pēc amerikāņu uzlidojumiem. Tātad Trampa & Co. spožā ideja, ka pēc kodolprogrammas objektu bumbošanas Irānas režīms steigsies izziņot gatavību miera sarunām ar ASV un Izraēlu, izrādījās fantāzija.
Ģeopolitikā ar baltiem cimdiem visbiežāk nespēlē. Tramps sākotnēji bija publiski devis Irānai divas nedēļas laika, lai tā piekāptos kodolprogrammas jautājumos. Divu nedēļu vietā pauze ilga divas trīs dienas. Tātad faktiski Tramps meloja. Bet kādēļ gan viņam būtu jāatklāj kārtis pretiniekam? Galu galā Irānas režīms jau gadiem mānās. Tomēr ir svarīga nianse: 20. jūnijā Tramps paziņoja, ka Eiropas līderu sarunas ar Irānu neko nedošot, jo "Irāna negrib runāt ar Eiropu, Irāna grib runāt ar mums [ASV]". Tātad ASV prezidents vispirms it kā apstiprina, ka Irāna vēlas sarunas, bet dažas dienas vēlāk uzbrūk. Tramps saprata, ka Irāna tomēr negrib runāt arī ar ASV? Divu dienu laikā? 22. jūnijā, jau pēc triecieniem Irānai, ASV Valsts sekretārs Marko Rubio intervijā "Fox" apgalvoja, ka Irāna esot mēģinājusi "apspēlēt mūs" un "pazudusi" uz desmit dienām. Tātad "pazuda" uz desmit dienām, bet vienlaicīgi kaut kā turpināja gribēt runāt ar Trampa administrāciju. Melot vajag gaumīgāk, bet to laikam nevar prasīt no ASV valdības.
Varētu teikt – Tramps & Co. regulāri blefo, tad nu gan jaunums! Piekrītu, tādēļ lielāka problēma ir tā, ka ASV kārtējo reizi demonstrēja, ka tai ir pilnīgi nospļauties par it kā Eiropas sabiedroto domām un centieniem. To viņi nodemonstrēja NATO samita priekšvakarā.
Man nav ne mazāko simpātiju pret Irānas režīmu. Tas lielos apjomos piegādā Putina režīmam militārās tehnoloģijas (piemēram, dronus), kas tiek izmantotas cilvēku slepkavošanai Ukrainā. Par to vien novēlu Irānas valdībai vissliktāko, ko vien cilvēks var iedomāties. Nevar just līdzi režīmam, kurā reālā vara pieder sabiedrības neievēlētiem garīdzniekiem un militāristiem, režīmam, kurš cenšas regulēt pat cilvēku privāto dzīvi. Irāna jau ilgstoši finansē teroristiskus grupējumus, destabilizējot visu reģionu. Kodolieroči tās rokās patiešām būtu pārāk liels risks – un tam piekrīt arī Eiropa.
Tātad pretinieks ir konkrēts politiskais režīms Irānā. Ko dara ASV administrācija? Vispirms aizsardzības un ārlietu ministri publiski paziņo, ka triecienu mērķis nav režīma maiņa. Dažas stundas vēlāk Tramps savā sociālās platformas kontā saka pretējo. 23. jūnijā bijušais ASV sūtnis Irānā skaidro, ka Tramps varbūt vienkārši "joko". Ideja par režīma maiņu, varbūt kopumā pat pareiza, kaut kā neiet kopā ar to, ka Trampa administrācija apcirpusi finanses persiešu valodā strādājošajam "Radio Farda", kurš ir skaidrā opozīcijā valdošajam režīmam nu jau vairāk nekā divdesmit gadu, turklāt tam ir reāla auditorija Irānā.
Nojaušu, ka šo pretrunu pamatā ir taktika, kuru 2019. gadā formulēja Stīvs Banons – galvenais Trampa stratēģis pirmās prezidentūras laikā un sabiedrotais arī tagad. Proti, "to flood the zone with shit". Tulkojot pieklājīgāk, 'pārpludināt ar mēsliem' nozīmē pārpludināt informatīvo telpu ar haotiskiem paziņojumiem, kuri neko daudz nenozīmē. Mērķis: panākt, lai pretinieks nesaprot, ko tu domā un ko no tevis sagaidīt. Tomēr Banons runāja par informatīvo vidi ASV, nevis starpvalstu attiecībās. Nedaudz ciniski izsakoties, nebūs liela nelaime, ja līdz nervu sabrukumam nonāks amerikāņu mediji un demokrātu partijas pārstāvji, kuriem regulāri jākomentē Trampa administrācijas kārtējās pērles. Citu valstu elite šīm amerikāņu iekšpolitiskajām rotaļām nenododas un vienkārši liek aiz auss, ka ASV pašreizējai valdībai ticēt nevar un pareizāk ir rēķināties ar sliktāko variantu.
Var dusmoties par Eiropas diplomātisko stilu kā pārāk lēnīgu, tomēr principā Eiropa nemēģina pretējo pusi piemānīt. Eiropa var būt neizlēmīga – kā to diemžēl ilgstoši var redzēt Krievijas karā Ukrainā –, tomēr nav tā, ka Eiropas līderu teiktajam nevar ticēt. Problēma ir tā, ka pasaules acīs nav lielas atšķirības starp ASV un Eiropu. Jo vairāk tāpēc, ka Eiropa nevar publiski skaidri distancēties no Trampa izdarībām. Citiem vārdiem sakot: ja Eiropa mēģina veidot savām interesēm atbilstošas attiecības Tuvajos Austrumos, Āzijā, Āfrikā vai Dienvidamerikā, sarunu partneriem ir pamats būt skeptiskiem, jo atnāks Tramps un ar eiropiešiem norunātais būs kaķim zem astes. Runa pat nav par atšķirībām domstarpību risināšanā ar Irānu. Runa ir par attiecībām ar islāma pasauli vispār. Ja Tramps uzvestos kā zilonis trauku veikalā, kur iepērkas tikai ASV, tā būtu pusbēda. Problēma ir tā, ka cita veikala nav arī Eiropai. Tas, ka Tramps to nesaprot vai ignorē, liecina par viņa attieksmi pret mums kā sabiedrotajiem.
0