Nesen klajā nākusi somu filozofa Kaja Alhanena "Grāmata par dialogu", bet autoru šonedēļ, 21. jūnijā, varēs sastapt arī Cēsīs, vienā no sarunu festivāla "Lampa" darbnīcām. Darbnīcā par labāku sarunāšanos "Tu mani atkal nedzirdi!" tiek solīta iespēja vairāk uzzināt gan par sarunāšanos, gan par dialoga veidošanu.
Alhanena grāmata nezinātājus pirmajā mirklī varētu mulsināt. Tā tiek pasniegta kā ieskats tajā, kas ir dialogs. Arī nosaukums ir ļoti vispārīgs. Grāmata par dialogu. Nu, un? Kāpēc tādu vispār lasīt? Droši vien atrastos cilvēki, kurus interesē saruna kā komunikatīva vai valodiska parādība, dialogs kā literārs žanrs, filozofiskas pārdomas par dialoga nozīmi izziņā vai domāšanas procesā, bet grāmatā no tā visa ir ļoti maz. Tādā ziņā uz jautājumu "kas ir dialogs" te netiek atbildēts.
Nav arī tā, ka Alhanens slēpj atslēgu uz savu tekstu, bet, manuprāt, jābūt pietiekami informētam vai vērīgam, lai to pamanītu. Grāmatas ievadā ir pateikts, ka "šī grāmata balstās uz dialoģisko pieeju, kas veidojusies Somijā pēdējo 30–40 gadu laikā" (13. lpp.) un "daudzi praktiskie norādījumi ir balstīti uz kopīgi ar kolēģiem izstrādāto [dialogu] moderatora darba metodi" (15. lpp.). Galu galā, grāmatas pēcvārdā pie "Izmantotās literatūras un avotiem" var izlasīt, ka runa ir par noteiktu praksi vai metodi, kas "galvenokārt tika veidota profesionālās vadības kontekstā, kur dialogu izmantoja, risinot sarežģītas situācijas klientu darba vidē" (157. lpp.). Un kopš Covid-19 laikiem Somijā ir organizēti vairāki valsts mēroga dialoga cikli ar vairāku tūkstošu cilvēku iesaistīšanos. Šie dialogi tika veltīti tādām tēmām kā bioloģiskās daudzveidības samazināšanās un demokrātijas aizsardzība (158. lpp.). Latvijā grāmatā aprakstītā sarunāšanās metode ir ienākusi ar "dialogu apļu" nosaukumu.
Vārdu sakot, šī nav grāmata par dialogu vispār, bet par "dialogu" vienā specifiskā nozīmē. Tajā tiek piedāvāts dialogs kā metode noteiktu mērķu sasniegšanai. Piemēram, ja kādas mājas iedzīvotāji, domubiedru grupa, žurnāla redakcija, iestādes darbinieki vai pat valsts iedzīvotāji kopumā ir nonākuši situācijā, kas viņus uztrauc vai ar kuru viņi netiek galā, viņi var šo problēmu pārrunāt un tādējādi gūt par to lielāku izpratni. Bet to izdarīt nav nemaz tik vienkārši: piemēram, ne vienmēr ir viegli saprast, ar ko sākt, kā runāt, ko nedarīt, kā sarunu beigt, un šajā mirklī dialogu metode nāk palīgā ar gatavu piedāvājumu – lūk, viens no veidiem, kā šādu sarunu var strukturēt. Grāmatas vērtība balstās pieredzē, kas tās autoram uzkrājusies, vadot "dialogu apļus", tāpēc it kā vienkāršās atziņas patiesībā ir praksē pārbaudīti ieteikumi tiem, kuri šo metodi vēlas izmantot.
Alhanens dialogu definē kā specifisku sarunu, kuras "mērķis ir labāk izprast noteiktas tēmas, citus cilvēkus un sevi" (14., 15. lpp.). Tomēr izskatās, ka šie mērķi patiesībā nav vienlīdzīgi. Dialoga kā metodes galvenais uzdevums ir otrais – palīdzēt saprast cilvēkus. Un problēmas, kuras dialoga metode vislabāk ļauj saprast, droši vien ir tieši komunikācijas un sadarbības problēmas. Un nav ne mazāko šaubu, ka mēs bieži vien pat neiedomājamies, ka citi cilvēki varētu domāt atšķirīgi no mums, un nezinām, ko viņi domā. Šeit aprakstītie dialoga veidošanas un moderēšanas pamatprincipi, piemēram, ieklausīšanās, pieredžu daudzveidības atzīšana, ļaušana izteikties, atteikšanās par varītēm noskaidrot, kuram ir taisnība, u.tml., patiešām veicina to, ka dialoga dalībnieki labāk saprot viens otru. Neesmu gan pārliecināts, vai tie vienmēr palīdz nonākt pie patiesības. Teiktais nav pretrunā ar to, ka iepazīšanās ar citu cilvēku skatpunktu un pieredzi var veicināt labāku izpratni par diskutējamo jautājumu vai palīdzēt saprast savu attieksmi un jūtas (kā norāda autors, klausoties cita teikto, es varu labāk saprast, kāda ir mana attieksme pret, teiksim, rasismu). Jautājums ir tikai par to, kam šī metode ir visnoderīgākā.
Par to, ka dialogu metodes centrā ir citu cilvēku saprašana, liecina, piemēram, lielais uzsvars uz dialoga dalībnieku vienlīdzību un viņu pieredzes vērtību – katram ir sava unikālā pieredze, kas jānovērtē un jārespektē. Tādai pieejai patiešām ir jēga, ja vēlos saprast otru cilvēku, tomēr tā nav universāli izmantojama. Alhanena piesauktais Sokrats vai Platons diez vai augsti vērtētu "pieredzes unikalitāti", nemaz nerunājot par domu, ka "katrs cilvēks neatkarīgi no vecuma, izglītības līmeņa vai stāvokļa sabiedrībā var sniegt unikālu pienesumu kopīgajam bezgalīgās izziņas procesam" (34. lpp.). Kā Sokrats pamāca savu draugu autora piesauktajā dialogā "Kritons": "Pēc manām domām, cilvēki, kas zinājuši, ko runā, vienmēr apgalvojuši, tāpat kā nupat es, ka dažas cilvēku domas jāvērtē augstu, citas turpretī ne" (46e) un nav jāuzklausa "tādu cilvēku domas, kuri neko nesaprot" (47d). Lai izmeklētājs saprastu slepkavu, slepkavā ir jāieklausās, lai antropologs saprastu sieviešu apgraizīšanu, ir jāsaprot kultūra, kurā šī procedūra tiek piekopta, lai saprastu vēsturi, ir jāiejūtas nacista ādā, bet tas nozīmē, ka tādējādi esam ieguvuši kādu unikālu, vērtīgu skatījumu uz upura vainu, sieviešu identitāti vai ebreju lomu sabiedrībā. Šie divi mērķi – saprast tēmu un saprast cilvēkus – tomēr ir atšķirīgi.
Tas nozīmē, ka dialogu metodes izmantotājiem ir jāzina, ar kādu mērķi un kāpēc viņi grib dialogu sākt. Manuprāt, grāmata par maz pievēršas metodes riskiem un situācijām, kad dialogi aizved neceļos. Pirmkārt, visa metode balstās pieņēmumā, ka tās dalībnieki un moderatori ir vairāk vai mazāk godīgi, sākumā varbūt atturīgi vai neveikli, tomēr galu galā sarunā iesaistās godīgi, nemēģinot ar citiem manipulēt. Dzīves realitāte rāda, ka ar ētikas principu piesaukšanu nepietiek, lai cilvēki atteiktos no savām interesēm. Manuprāt, šīs metodes īpašais risks ir tāds, ka to viegli izmantot dialogu simulēšanai un demokrātijas tēlošanai. It sevišķi Latvijas gadījumā, kur cilvēki ir piedzīvojuši visādas "demokrātijas" izpausmes, uzticēšanos šādiem dialogiem varētu būt grūti iegūt un viegli zaudēt. Visbeidzot psihologi jau sen aprakstījuši "groupthink" situācijas, kurās it kā gudri cilvēki kopā nonāk pie muļķīgiem lēmumiem – lai gan grāmatas autors aicina nošķirt dialogu un saprašanas procesu no lēmumu pieņemšanas, noteikti būtu vērts vairāk papētīt, kā kolektīvās domāšanas procesi var ietekmēt "dialogu apļus".
Šobrīd mēs no visām malām dzirdam, ka cilvēki šajā "antisociālajā gadsimtā" mazāk komunicē, mazāk satiekas, mazāk mīlējas, mazāk sarunājas. Noteikti ir vērts meklēt šo parādību cēloņus, tāpat var pakratīt dūri to vai citu tehnoloģiju virzienā, bet galu galā jautājums ir, ko ar šo situāciju darīt. Var jau teikt, ka mākslīgi veidoti dialogi vai organizētas sarunas nav tīra manta, bet, manuprāt, nekas neliecina, ka vēlme sarunāties un labāk saprast citus varētu uzrasties pati no sevis. Tas obligāti nenozīmē, ka cilvēki ir kļuvuši īpaši neiejūtīgi. Dažkārt runa ir vienkārši par to, ka visa ir tik daudz, ka reti kas var notikt pats no sevis. Mainījusies izpratne par laiku, tā piepildījumu un menedžmentu. Atbilstoši arī sarunāšanās ir jāplāno un jāmenedžē. Dialogi nav universāls, bet noteiktās situācijās noderīgs rīks, lai sasniegtu mērķus. Un, manuprāt, sabiedrība vairāk iegūst no tā, ka šādas sarunas ir, nekā ja to nav.
0